2021. gada13. oktobrī beidzās septiņu gadu smieklīgā Zigmara Liepiņa “goda un cieņas lieta”, kura viņš, maskējoties aiz Operas un izmantojot nodokļu maksātāju naudu bija iedomājies pieprasīt no Latvijā lielākā digitālā medija gandrīz 130 0000 eiro. Tagad pats smieklīgais narciss Liepiņš un Opera maksās TVNet par savu ietiepīgo muļķību un likumu neizpratni.
Zigmara Liepiņa memuāru “Mūzaīka” vāks
Augstākā tiesas (AT) Senāts atteicies ierosināt kasācijas tiesvedību lietā, kurā Latvijas Nacionālā opera un balets (LNOB) vērsās pret mediju uzņēmumu “Tvnet” saistībā ar portālā publicētu viedokļrakstu par operas telpu izīrēšanu Krievijas mākslinieka privāta pasākuma rīkošanai 2014.gada vasarā.
Līdz ar AT lēmumu stājies spēkā Rīgas apgabaltiesas 2021.gada 10.jūnija spriedums, ar kuru prasība noraidīta. Rīgas apgabaltiesa nolēma piedzīt no operas par labu “Tvnet” tiesāšanās izdevumus – valsts nodevu 1548 eiro un ar lietas vešanu saistītos izdevumus 1068 eiro. Tāpat Rīgas apgabaltiesa nolēma, ka operas bijušajiem valdes locekļiem Zigmaram Liepiņam, Inesei Eglītei un Dainai Markovai katram par labu “Tvnet” jāmaksā 1139 eiro, ko veido tiesāšanās izdevumi.
Senāta lēmums nav pārsūdzams.
Šādu lēmumu AT pieņēma jo, izvērtējot kasācijas sūdzībā minētos argumentus, senatoru kolēģijai nebija acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs, kā arī izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā, aģentūra LETA noskaidroja tiesā.
Jau ziņots, ka 2014.gada novembrī LNOB un trīs tās bijušie valdes locekļi tiesā cēla prasību pret “Tvnet”, prasot atvainošanos un morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu par goda un cieņas aizskaršanu.
Prasītāji lūdza tiesu uzlikt uzņēmumam pienākumu publicēt atvainošanos par LNOB un tās valdes locekļu goda un cieņas aizskaršanu portāla sadaļas “Viedokļi” rubrikā “Tvnet komentārs”, piedzīt mantisko kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 129 873 eiro par labu LNOB un vienu eiro katram prasītājam, kā arī piedzīt tiesāšanās izdevumus un ar lietas vešanu saistītos izdevumus advokāta palīdzības samaksai.
LNOB ieskatā, autors “nepieļaujami rupji un aizskaroši” vēršas pret LNOB un tās vadību par operas telpu izīrēšanu festivāla “Jaunā viļņa” Jūrmalā organizētāja Igora Krutoja privāta pasākuma rīkošanai.
Pirmās instances sākotnēji prasību apmierināja, uz ko asi reaģēja Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA), tiesas spriedumu novērtējot kā juridiski absurdu un bīstamu. Sods par tiesas ieskatā pārāk “sulīgiem” izteikumiem komentārā būtu bīstams precedents Latvijas tiesu praksē, kas nopietni apdraud vienu no demokrātiskas valsts balstiem – vārda brīvību.
“Šādi asi satīriska stila raksti Latvijas žurnālistikā ir pastāvējuši gadiem. Redakciju komentāri, slejas, karikatūras, feļetoni kalpojuši diskusijas raisīšanai par sabiedriski aktuālām tēmām un to tiesības pastāvēt Latvijā garantē Satversme,” bija teikts LŽA paziņojumā.
Man lielākais gandarījums par to, ka šis ir pozitīvs precedents Latvijas tiesu praksē, jo stiprina uzticamu mediju tiesības informēt un izglītot sabiedrību par amatpersonu un institūciju rīcību, neatkarīgi vai tā ir kritiska publikācija, pētnieciskās žurnālistikas atklājums vai ass žurnālista viedoklis. Septiņi gadi bija tā vērti, lai vēlreiz pierādītu, ka medija pienākums informēt ir samērīgs ar šķietamu goda un cieņas aizskārumu augsti stāvošai amatpersonai vai publiski nezināmam politbiznesa “leļļu meistaram”, ja kritika ir pamatota.”
Toms Ostrovskis Galvenais redaktors, TVNET GRUPA
Te ir šis 2014. gada raksts: Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu
Nevienam nav noslēpums, ka Kremļa televīzijas popmūzikas konkurss Jaunais Vilnis, kuru producē Kremlim lojālais un uzticamais producents komponists Igors Krutojs, nav nekāds privāts un no Kremļa ietekmes brīvs pasākums. Tieši otrādi – Putina ievadvārdi šim konkursam lieku reizi atgādināja, kas pasūta mūziku šajā ballītē, kādas dziesmas un kuri mākslinieki tur drīkst dziedāt.
Konkurss Jaunais Vilnis un to pavadošie pasākumi ir Krievijas kultūras un mediju imperiālisma bruņuvilciens Latvijā, kura mērķis ir nostiprināt krievu valodas, krievu popkultūras un galvenais – Krievijas vērtību dominanci postpadomju valstīs. Tajā skaitā arī Latvijā.
Tas ir Krievijas mūsdienu monarha Putina galms, kas katru vasaru pulcējas Jūrmalā (ar ZZS politiķa Trukšņa ielūgumu un atbalstu), un šogad viņiem izdevās arī apgānīt un pazemot mūsu kultūras lepnumu Nacionālo operu, uz vienu nakti padarot to par mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieka Putina galma publisko namu.
Zigmars Liepiņš atdevās par 129 tūkstošiem eiro
Ar Nacionālās apvienības atbalstu ieceltā LNO valde ar Zigmaru Liepiņu vadībā atdevās Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentam un patronam Krutojam, kā arī viņa viesiem par 129 tūkstošiem eiro. Atdevās ciniski un Latvijas nodokļu maksātājus pazemojoši. Jo ar naudu, ko LNO maksājam mēs, esot par maz valdes ambīciju īstenošanai un tāpēc Operas zāle bija jāpadara par Kremļa bordeli, kurā tusēt bija ļauts kaismīgākajiem putinasosiem (Putina sūkātājiem) ne tikai no Krievijas, bet arī vismaz pāris uzticamākajiem Putina rokaspuišiem no Latvijas – Šleseram ar savu sievu un Ušakovam ar savu sekretāri. (Kur tad Ušakova jaunā sieva Liepnieks?)
Zigmars Liepiņš, Daina Markova un Inese Eglīte (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā un uz krēsliem dejojošu krievu solistu klātbūtnē, atdevās zem galdiem, kas bija klāti ar Putina virtuvē pagatavotiem siltiem astoņkāja salātiem, kraukšķīgiem kalmāriem, sutinātām zandarta filejām ar seleriju biezputru baltvīna mērcē, grilētu Jaunzēlandes jēru un Andalūzijas gaspačo ar omāriem. Turklāt šie galdi bija speciāli ienesti opernama parterā un beletāžā, kur parasti notiek skatīšanās uz skatuvi, nevis uz omāriem un jēra fileju. Paldies ārlietu ministram E. Rinkēvičam, kurš pasargāja šo Operas dāmu un kungu godu no tā, ka viņiem klāt netika paši šovinistiskākie putinisti Kobzons, Gazmanovs un Valērija.
Zigmars Liepiņš piekrita tam, uz ko neuzdrošinājās pat iepriekšējais Operas galva A. Žagars, kurš par lojalitāti Krievijai no Putina rokām bija saņēmis pat ordeni. Liepiņš no kāda Latvijas prezidenta rokām ir saņēmis Latvijas ordeni, taču tas ir iedvesmojis viņu kalpot Kremlim sirsnīgāk nekā Žagaram.
Z. Liepiņš sludina, ka Kremļa emisāra Krutoja samaksu par pakalpojumiem esot jādēvē nekā citādi, kā tikai par ziedojumu Latvijas kultūrai, taču reti kādam nav skaidrs, kas tā par naudu. Tā ir Kremļa un tā sponsoru nauda, jo Krutojs barojas pie Kremļa siles, tajā skaitā no Kremļa propagandas televīzijas un tās sponsoru rokas, kas pēdējā pusgadā apliecinājusi sevi kā ietekmīgāko Krievijas informācijas kara ieroci.
Par sava galma ballīti faktiski samaksāja Putins. No tās pašas kabatas, no kuras tiek finansēti raķešu ražotāji un to apkalpes, kas uzspridzināja Malaizijas pasažieru lidmašīnu Ukrainas debesīs (bet krieviem Krutojam lojālajos TV kanālos iestāstot, ka to izdarījuši ukraiņi), no tās pašas kabatas, kas finansē Kremļa (Krutoja, Jaunā Viļņa) propagandas televīziju (kuru A. Dimants nesen uz trim mēnešiem pamatoti lūdza netranslēt vismaz Latvijas TV uzņēmumu tīklos), no tās pašas kabatas, kas finansē Krimas okupāciju un kas apmaksā Krievijas bandītu karu Ukrainā. Nauda, kuru Krutojs iebāza Liepiņam kabatā (t.i., Operas kasē), ir asinīm slacīta, tā ir latviešus un demokrātiskos, godīgos krievus pazemojoša nauda.
Nacionālā apvienība ir tikpat bīstama kā Saskaņas Centrs
Padomju režīma kultūras darbinieku goda nosaukumu ieguvušo un padomju laikos Kremļa televīzijai par derīgo atzīto Z. Liepiņu Operā ielika nacionāļi. NA politiķi vārdos sludina uzticību Latvijai un latviešu nācijai, taču pie pirmās izdevības gatavi atdoties Putinam un viņa impēriskās popkultūras emisāriem. Tā nav nejaušība, ka Jauno Vilni aizstāv tieši NA politiķi (spilgtākais krievu kultūras imperiālisma apoloģēts ir R. Naudiņš), izvairīgi par to izsakās kultūras ministre D. Melbārde, I. Parādnieks, J. Dombrava, R. Dzintars, tā arī skaidri nenosodot Z. Liepiņa vadītās Operas valdes prokremlisko rīcību, ne arī paši uzņemoties atbildību par Krievijas informatīvā kara galvenā ieroča Krievijas televīzijas (VGTRK) kanālu finansētiem Krutoja un kompānijas pasākumiem Latvijā.
NA ideoloģiski ir ļoti tuvu Putina konservatīvai nacionālisma ideoloģijai, un nav šaubu, ka ar Putinu Raivis Dzintars un Co droši vien vienotos par visu ko. Jo Ušakova partija Saskaņas Centrs un Nacionālā apvienība Putina iebrukuma gadījumā Latvijā nepārprotami būtu Kremlim pa rokai latviešu autonomijas un pašpārvaldes vadīšanai jaunajā Eirāzijas impērijā. Tāpēc Nacionālā apvienība ir tikpat bīstama mūsu brīvībai un demokrātijai kā Saskaņas Centrs. Notikumi Operā 29. jūlijā to spilgti demonstrēja.
Par Ukrainas un Latvijas brīvību
Priecē, ka Latvijā vēl ir cilvēki, kas redz šo Nacionālas Apvienības politiķu un viņu sponsoru un ielikteņu (Z. Liepiņš) liekulību, vārdos sitot sev pa krūtīm, ka esot lieli nacionālisti un patrioti, taču darbos kalpojot Putina režīmam. Putina režīma kalpu kritiķe Ieva Brante Liepiņam zibakcijā pie LNO atgādināja, ka nauda, kas nopelnīta par katru cenu, svētību nenes.
Prokremliskie žurnālisti un skaidri redzami operas organizēti aprējēji sociālajos tīklos un interneta medijos mēģināja noniecināt šo aktīvistu aktivitātes kā niecīgas un smieklīgas. Tas liecina, ka Kremļa kuces rej ne tikai no promaskavisko partiju un štābu troļļu birojiem, bet tās mājo arī mūsu baltajā namā. Vibrators bija rīks, ar ko Ievai Brantei draudēja šie troļļi, kas lika noprast, ka viņi vislabāk pazīst darbarīkus, kurus paši ikdienu tur savos rakstāmgaldos.
Šīm operas dāmām un kungiem, kas visiem spēkiem centās aizstāvēt Liepiņa rīcību, gribu atgādināt kādu vēstures faktu. Arī 1968. gada 25. augustā Maskavas Sarkanajā laukumā pret PSRS iebrukumu Čehoslovākijā demonstrēja tikpat cilvēku, cik pie Operas 29. jūlijā protestēja pret Putina režīma galma ballīti Latvijas kultūras citadelē. Abos gadījumos viņu skaits bija septiņi. Toreiz drosminieki plakātu «Par jūsu un mūsu brīvību» paspēja noturēt tikai dažas minūtes, jo demonstrantus ātri sagrāba un piekāva KGB un milicija. Ievas Brantes zibakcija pret Liepiņu arī bija par «jūsu (Ukrainas) un mūsu (Latvijas) brīvību» no Krievijas impērijas. Taču jāpriecājas, ka dzīvojam laikā un valstī, kur Liepiņam nav tiesību iespundēt I. Branti cietumā, taču tas nenozīmē, ka joprojām mums nav jābūt modriem par citu tautu un savu brīvību.
Pabrik, arī tu?
Ne tikai mietpilsoņi, bet arī daudzi politiķi Latvijā ir vai nu stulbi nekompetenti, naivi (Kremļa mediju nozombēti), vai arī liekuļi, kas barojas no Kremļa siles, esot tajā iekšā ar abām priekškājām. To atgādināja arī jaunizceptais eiroparlamentārietis un bijušais ministrs A. Pabriks (Vienotība), kurš Putina galma ballītes sakarā izteicās, ka nevajagot ņemties par to Operu un Krutoju, jo valsts neko neesot zaudējusi.
Pabriks šajā gadījumā, kad valsts prestiža zaudējumi ir redzami nepārprotami, demonstrēja galīgu nekompetenci Krievijas varas sistēmas virtuvē vai arī lika domāt, ka pats ir kaut kā personīgi ir saistīts ar šo Kremļa provokāciju un tās atbalstītājiem Latvijā. Abos gadījumos tas ir nožēlojami un viela pārdomām par mūsdienu munteriem.
Tā ir viela pārdomām arī par intelektuālās elites, mākslinieku, zinātnieku un masu saziņas līdzekļu liekulību, muļķību un klusēšanu, kas vēsturē palīdzēja pie varas nākt Hitlera un Staļina režīmiem, un tas pats atkārtojas šodien, kad Eiropā mēs ļaujam vaļu mūsdienu Hitlera un Staļina klonam Putinam*.
Lai dzīvo neuzvaramais Putina karogs!
Mana kolēģe TVnet komentētāja Sandra Veinberga diskusijā tvitera tīklā par Kremļa galma ballīti Operā, kritizējot Operas rīcību, atsaucās uz kādu sava tēva fotogrāfiju, kas uzņemta 1940. gada 7. novembrī, kad PSRS okupācijas vara Latvijas Operas nama fasādi bija izdekorējusi ar Staļina Ļeņina, Marksa un Engelsa bareljefiem, demonstrējot, kas ir jaunie latviešu kultūras citadeles idejiskie saimnieki.
Šis attēls ir kļuvis par ļoti aktuālu arī šodien pēc 74 gadiem. Vai kādam vēl ir šaubas, ka, putinistiem pārņemot varu Latvijā, Nacionālā apvienība un viņu ieliktenis Zigmars Liepiņš parūpētos, ka Krievijas un pasaules komunistisko ideologu vietā Operas fasādi greznotu Eirāzijas impērijas apoloģēta Putina bareljefs un lozungs «Lai dzīvo neuzvaramais Putina karogs!»? Vai jūs jau to manāt? Es to jau redzu.
Paldies, ka atgādināji par sevi un tiem jaukajiem brīžiem, kas mums abiem bija Indrānu ielā tavā maziņajā ligzdiņā, kurā tu un es ilgi mīlējām plunčāties vanniņā.
Tagad ir jau pagājuši gadi un ir citi laiki, bet tu joprojām cīnies pret visiem. Zinu, tev gribas būt uzmanības centrā un baudu tev sagādā apkakāt visus, kam ir vara, nauda, ietekme, atzinība. Es Tev jau toreiz teicu liec mieru visiem karginiem, šleseriem, vīķēm freibergām, levitiem un citām slavenībām. Bet tu tikai par to, ka naudiņa ar vajadzīga un par šo slavenību apmīšanu tev labi maksājot. Kas tad maksā, man tā arī nepateici, bet sapratu, ka citi tādi paši naudīgie un varenie, kas mainās. Un tas biznesiņš tev bijis vienīgais veids, kā savilkt galus pēc izmešanas no visām redakcijām. OK, neesi tu nekāds žurnālists un godīgs taisnības cīnītājs, bet tāds uzmanību alkstošs autodidakts, kam lielu baudu sagādā citus apkakāt, bet tas tev nav traucējis gribēt būt lielam, slavenam un varenam, lai pēc tavām ikdienas kļauziņām un sūdzībiņām iestādēm un grāmatiņām par Latvijas autoritātēm visiem ļipiņas trīcētu.
Zinu, ka esi liels stukačs un sūdzībkalis, un katreiz, kad tu uzraksti vēstulīti prokuratūrai, policijai, VDD, prezidentam, tiesai, ļipiņa trīc arī tev no baudas, ka vari kādu virtuāli izdrāzt. Bet visvairāk par visu pasaulē tev patīk, ka tevi pašu izdrāž. Jo vairāk, jo labāk. Tāpēc tu katru vakaru tomēr apskaties zem gultas un drēbju skapī, vai tur paslēpies nav kāds VDD, SAB aģents.
Seksologs un psihoanalītiķis Freids ir teicis, ka katram cilvēkam ir vēlmes, par kurām viņš nestāsta citiem, un vēlmes, par kurām viņš neatzīstas pat sev. Ņemot vērā mūsu epizodisko, bet tomēr regulāro pazīšanos, atļaušos uzminēt, kas ir tavas lielākās vēlmes. Gan tās, kurās tu man esi atzinies, gan tās, kurās baidies vēl atzīties….. Gribu tevi iedrošināt nonākt pie apmierinātas un izsmalcinātas savu sapņu, iedomu un fantāziju īstenošanas, kas sniegtu tev maksimālo jaukāko un ilgāko baudu un laimi. Īstu harmoniju.
Tu teici, ka tev neveicas ar sievietēm, jo tās, kuras tev patiktu, tās tu nevari dabūt, bet tās, kuras ir dabūjamas, tevi neuzbudina. Vismaz esot par maz. Tāpēc tev esot zemapziņā iestrādājies tāds kā naids uz tev nepieejamām sievietēm. Pareizi, tu viņas sauc par maukām. Protams, ne jau acīs. Bet aiz muguras.
Kompleksi uz sievietēm tev nāk no bērnības no stingrās audzināšanas ģimenē, no valdonīgās mātes, no tēva, kas tevi audzināja īsti komunistiskā un spartāniskā garā un regulāri pēra ar siksnu pa pliko dibenu. Tu pats man vannā atzinies. Tēva rīcība gan tev patikusi.
Bet labi, ka tu saņēmies un tomēr uzdrošinājies īstenot kādu no saviem erotiskajiem sapņiem, ieliekot sludinājumu internetā. To visu un citu tagad redz arī tie džeki, kas 10. augustā paņema tavu datoru, bet nu, ko vairs darīt, lai arī viņi pabauda tavas apslēptākās vēlmes. Nav jau tev žēl:)
Bet tagad pie lietas. Redzot kā tu ciet un cīnies ar saviem kompleksiem, esmu saņēmies sniegt tev to baudu, ko nekā nevari gūt konvencionālā kaķīšu mīlēšanas, masturbācijas, iesniegumu, sūdzību, vēstulīšu un grāmatiņu sacerēšanas ceļā.
Mūsu kopīgo mazo orģiju mēs varētu noorganizēt jau tuvākajās dienās, kad vien tu dosi ziņu.
Beidzot esmu sarunājis to, ko solīju pirms gada, kad mēs plunčājāmies vannā un tu atzinies, ka ar mani vienu tev ir par maz. Būs trīs vīri militārās formās. Jā, viens no VID, otrs no VDD. No prezidenta apsardzes nedabūju. Redzu jau, kā tu tvīksti aiz gaidāmās baudas, jo tieši Latvijas varas iestāžu spēks un maskulīnisms tevi uzbudina visvairāk. Un īstenošu arī tavu seno sapni, būs arī viens čekists. Tas būs trešais. No maisiem, vari iedomāties! Grūti bija atrast, bet izdevās! Tikai viens gan. Bet baigi labais. Ļoti sportisks un vīrišķīgs, ādas formā ar pistoli un ādas pletni! Pletne un pistole gan no sexy.com – no intīmo preču interneta veikala.
Zinu, ka tevi ļoti uzbudina tie, no kā tev ļoti bail.
Zinu, ka tevi ļoti uzbudina vareno, slaveno un populāro vārdi. Tāpēc esmu ieskaņojis vienu repa stila dziesmiņu, kurā uz sensuālas mūzikas fona tiks skandēti tevi tik uzbudinošie vārdiņi kā leviti, meliti, pavļuti, kariņi, fūrmaņi, ģenerālprokurori, stukāni, golubevas, rinkēviči, čekisti, kolaboranti, rečekisti, vidisti, drošības policisti, spriņģes, ēlertes, vansoviči, komūnisti, nacisti, fašisti un citi. Tie tevi tavā prātā vajājot dienu un nakti, rādās murgos, kas ar savu esamību tev bojā dzīvi un rada mazvērtības kompleksus.
Zinu, ka šos vārdus skandēt tev pasūta tavi slepenie klienti, un ne visi no šiem vārdiem tevi pietiekoši uzbudina, bet OK, pašlaik veicu resīču, lai tu gūtu maksimālu baudu, dzirdot īstos un uzbudinošākos tevis bieži pieminētos vārdus un tavu sūdzību adresātus.
Domāju, ka uz katru izdziedāto vārdu, tu varētu saņemt pletnes sitienu pa dibenu. Jau iztēlojos, kā tavs uzbudinātais ķermenis trīc baudā no pletnes sitieniem pa tavu dupsi un tu svētlaimē smagi elso līdzi…. Jā, un levita un melita vārdus apsolu ļoti bieži nosaukt, zinu, kas tevi traki uzbudina, mīļais! Ko saki, domāju, ka tas tev patiks? Bet tas vēl nav viss, tā ir tikai priekšspēle.
Zinu, ka tu tagad esi konservatīvo un tradicionālo vērtību piekritējs, jo tev šie nacionālkonservatīvie džeki Latvijā un ārzemēs tagad maksā un pasūta mūziku. Bet viņiem tava privātā dzīve nav jāzina, kurā tu joprojam esi ļoti liberastīgs un neesi nekāds homofobs (kā no malas varētu likties, kad tu ar baudu paņirgājies par citiem LGTB cilvēkiem, seviški tiem, kas ir varas pozīcijās). Labi, ka patiesībā tu esi pilnīgi citādāks, nekā nezinātāji varētu domāt. Tu lūdzi, lai es izstāstu mūsu tikšanās scenāriju, lai tu varētu jau iztēlē sagatavoties. Te tas būs.
Droši savā dzīvoklītī sagaidi mūs kails, nometies uz ceļiem sunīša pozā ar tenisa bumbiņu mutē un garo sunīšu vai kaķīšu siksniņu ap savu kaklu. To, ko es tev uzdāvināju pagājušo reizi, kad tu gribēji izmēģināt kaut ko no sadomazo tēmas. Un uzvelc savas seksīgās ādas siksniņas un citus atribūtiņus, arī ko pagājušo reizi, kad gribēji, lai es tevi piesaitēju pie gultas. Pletnes, pātagas un lielais dildo būs mums līdz. Arī viens baigi labais vibrators, ko tu man rādīji.
Mēs – visi trīs vīri dienesta militārās formās un es, ieiesim pie tevis, uzliksim tikko minēto repa gabalu ar taviem tekstiem un tad tu varēsi lēnām, sensuali sākt baudīt to, ko visu mūžu esi sapņojis….. Mēs ļausim tev atpogāt mūsu militārās formas un manas ādas bikses un tu varēsi sākt ar mūsu locekļu orālu baudīšanu un tad, kad būsi novests tuvu ekstāzei, mēs tevi paņemsim sunīšu pozā – lēnām, stingri un ilgi… tieši, kā tu man teici un gadiem ilgi sapņoji….. Garantēju, tev patiks un tu piedzīvosi superorgasmu. Ja tev patiks, tad atkārtosim😊
Vai nav īsts sapnis Ziemassvētku naktī gūt baudu no tiem spēcīgajiem, stiprajiem, maskulīnajiem varas džekiem, no kā tev visvairāk bail? 🙂 Tāpēc steidzies atpakaļ no sava Kongo.
Tavs Olivers
P.S. Neaizmirsti sagādāt prežus, lubrikantu un tad varbūt, ja ļoti palūgsies, dabūsi arī fistingu:)
Faktiski patiesais 2021. gada 10. augusta kratīšanas un aizturēšanas iemesls pie Lato Lapsas un Jurģa Liepnieka, acīmredzot, bija ne tikai VID aizdomas par noziedzīgu ekonomisko darbību, bet gan Latvijas slepeno drošības iestāžu darbs, meklējot pierādījumus šo kungu darbībai Krievijas izlūkdienestu un/vai vispār Krievijas interesēs. Parastam skatītājam un lasītajam no malas ir tāpat nojaušams, kā interesēs Lato Lapsa strādā, bet drošības dienestiem ir jāmeklē dokumentāli pierādījumus un gali, lai turpinātu monitorēšanu un zinātu, kādā virzienā.
Paši kungi skaļi klaigāja, ka viņus aizturot un datorus izņemot prezidenta Levita interesēs, lai netiktu izdota Lapsas plānotā grāmata par Levitu. Taču nezin, vai viņi tam paši noticēja.
Taču ticami fakti liecina ka Lato Lapsa ilgstoši varēja būt Krievijas vēstniecības / FSB ( Федеральная служба безопасности Российской Федерации (ФСБ), Federal’naya sluzhba bezopasnosti Rossiyskoy Federatsii, Krievijas Federālais drošības dienests, agrāk KGB) uzmanības lokā kā potenciāls aģents. Vai nu informatora vai ietekmes aģenta vai abos statusos. Visticamāk viņš varēja būt savervēts, kad strādāja Latvijas ziņu aģentūrā LETA 2008. gadā vai kad no tās bija spiests aiziet. FSB tā tiek klasificēta ļoti ietekmīga un informācijas vākšanas vieta. Un lai arī Lapsa nekad žurnālistiku un medijus nav studējis, tas netraucēja FSB uzskatīt viņu par noderīgu informācijas avotu. Jo žurnālistikā strādājošie ir jebkura izlūkdienesta medusmaize. Tāds FSB bija un ir arī Lapsa, jo jau tolaik varēja piekļūt gandrīz jebkurai informācijai, kas interesēja arī Kremli un labi zināja, kas ir kas Latvijā. Viņš jau tad visticamāk bija dosje autors par Latvijā ietekmīgām un Kremlim bīstamām vai noderīgām personām. Šī informācija lieti noderēja Antonijas ielas darbiniekiem. Kad Lato Lapsa no LETA bija spiests aiziet, acīmredzot, tieši viņa draugi no Kremļa iekārtoja viņam labu amatu Krievijas un Latvijas oligarhiem piederošajā, bet Kipras ofšoros noslēptā firmā AS News Media Group, kas izdeva avīzi krievu valodā Telegraf un citas lietas. Tur viņš rosījās kopā ar Latvijas bijušo ārlietu ministru Jāni Jurkānu, kas arī tiek vērtēts kā Krievijai labvēlīga persona.
Melnais PR kā nacionālās drošības drauds
Kad arī no Telegraf bija jāaiziet Lapsas attīstība notika sekojoši – no sākuma viņš ķengājās par Lembergu un citiem ietekmīgiem, par kuriem bija plašas iespējas kaut kur parakties. Viņš sevi pierādīja, kā ļoti spējīgu racēju, un Lembergs saprata, ka Lapsa var kalpot arī viņam un viņš Lapsu acīmredzot nopirka, lai viņš kalpo Lembergam. Kāpēc gan šādu netīru personāžu neizmantot savās interesēs? Tagad Lato Lapsa aiz “žurnālista” maskas pilnībā apkalpo pret Latviju vērstus spēkus, tiražējot Krievijas propagandas naratīvus, kas adaptēti Latvijas videi. Viņa vietnē pietiek.com netradīsiet nekādu būtisku Krievijas politikas kritiku, bet tur atradīsiet tenkas, no sociāliem tīkliem sazagtus gabaliņus par sliktajiem Latvijas politiķiem, ierēdņiem, žurnālistiem, kas “zog, melo un izliekas”. Tieši to, kas patīk Kremlim.
Tā nu ir sanācis, ka Krievijai neizdevīgākie un naidīgākie ir liberālie politiskie, ekonomiskie un intelektuālie spēki, kas veicina Latvijas integrāciju Rietumu vērtību un drošības sitēmās. Bet Lembergam un Krievijai – ne. Viņiem padodiet oligarhus, kurus var vadīt, konservatīvos, nacionālistus un šādus spēkus Kremlis atbalsta visā Eiropā. Šim naratīvam čakli kalpo arī Lapsa. Spilgtākie piemēri grāmatas par Levitu un Nāve un viss portāls pietiek.com. Ar īpašu naidu, kas robežojas jau arī garīgu kaiti, viņš uzbrūk valsts drošības iestāžu vadītājiem, kā Stukānam, Maizītim un citiem. Tagad ļoti aktīvi interesējas un kuļ ūdeni par SAB potenciālo jauno vadītāju, jo tas, protams, visvairāk interesē viņa saimniekus tepat Latvijā un arī Kremlim šī informācija un manipulēšanas iespējas ir svarīgas. Par to liecina arī Lapsas jaunākais šedevrs, kas iznāca 2021. gada nogalē, Ādamsona faili.
Lato Lapsa ir profesionālis melnu dūmu aizsegu palaišanā, jo ar milzīgu entuziasmu viņš klaigā par komunistiem, čekistiem, kolaborantiem, liberastiem, gejiem un marksistiem, kas okupējuši prezidenta pili, saeimu, valdību, tiesas un medijus un esot posts un negals ar tiem, kamēr pie varas nav viņa Kremlim lojālie klienti Lembergs un Co.
Lato Lapsas grāmata Nāve, kas mēģina nomelnot/kompromitēt Latvijas prezidentu Egili Levitu un citus politiķus un amatpersonas.
Nevar nepamanīt, ka Lato Lapsa ar saviem Krievijas Kremļa tekstiem un ideoloģiju ir pastāvīgs viesis Latvijas medijos. Ne tikai Lemberga NRA slejās, Krievijas dezinformācijas medijā Sputnik, bet arī ar Latvijas nodokļu naudu finansētā TV kanāla TV24 gandrīz vai visos raidījumos, kas tur ir. Kremlis var būt gandarīts. Lato Lapsa ir labs noderīgais idiots Kremļa interesēm, pat ja viņš arī nav tiešs viņu aģents. Bet laiks rādīs, vai viņš kādreiz arī nesēdēs turpat, kur pašlaik Jānis Ādamsons, kura aizturēšanas kritikai un valsts nacionālās drošības iestāžu kompromitēšanai viņš veltījis savu 2021. gada decembrī izdoto falsifikāciju Ādamsona faili.
Lato Lapsas grāmatas kā Latvijas kompromitēšanas ieroči
Latvijā ir lielas problēmas ar mediju pratību, jo citādi nevar izskaidrot, ka ir daudz cillvēku, kas pērk un lasa Lato Lapsas provokācijas pret Latvijas valsti un tās demokrātiski ievēlētiem vadītajiem. Cilvēki neprot atšķirt Krievijas viltus ziņu provokācijas no uzticamiem medijiem un autoriem, bet gatavi maksāt naudu par primitīvu naida dezinformāciju pret savu valsti un tautu.
Lato Lapsa savu darbu Nāve anotē, ka tā darbība notiekot Latvijas valstī, cik nu no tās vairs esot palicis pāri, un ka mums vajagot pierast pie Latvijas valsts nāves. Uz grāmatas vāka ir prezidenta Levita attēls un LGBT un padomju simbolika, kas gan ir diezgan pretrunīgi tēli, jo PSRS nekādas LGTB tiesības nebija. Un maldinošs teksts, ka šīs provokācijas dēļ esot pie Lapsas un Liepnieka notikušas kratīšanas. Pat neverot to vaļā ir pilnīgi skaidrs, ka mums darīšana ar Krievijas propagandas naratīvu fikcijas žanrā, kas sludina Latviju kā neizdevušos valsti, kuru vada nekompetenti Rietumu tautieši, čekas aģenti, komunisti, marksisti, geji, lesbietes un muļķi. Ir vēlme atstrādāt pasūtītāju naudu, cerot, ka tauta nobīsies un sauks Lembergu atpakaļ un pagriezīs Latviju Krievijas vai vismaz Ungārijas virzienā. Gan Lembergs, gan Kremlis ir gandarīti, jo vēl viens ieguldījums šīs prorietumnieciskās Latvijas vadības destabilizēšanā.
Cerams, ka Latvijas drošības dienesti un saeima pratīs novērtēt, kādu kaitējumu nacionālai drošībai var radīt neierobežota melnā PR ģenerāļa Lato Lapsas plosīšanās Latvijā.
Melnā PR globālais konteksts
Vēsturiski Lato Lapsas klienti nav godīgu spēli akceptējoši politiskie spēki. Tas gan nav nekas dīvains, jo negodīgas sacensības metodes pasaulē visvairāk izmanto tieši pret demokrātiskiem, liberāliem spēkiem karojošās partijas un negodīgi uzņēmēji, kuri nevar uzvarēt godīgā, baltā konkurencē ar savām politiskajām idejām, tāpēc ķeras pie pēdējā salmiņa – pretinieka personas kompromitēšanas. To labi var redzēt arī ASV, kur tieši konservatīvie politiskie spēki (spilgtākie piemēri Votergeitas skandāls Niksona prezidentūras laikā, Trampa nomelnošanas kampaņa pret H. Klintoni ar viņas vainošanu pedofīlijā) jau vēsturiski regulāri izmanto nomelnošanu pret konkurentiem.
Protams, ZZS un Lembergs nav nekādi liberālie, demokrātiskie, bet prokremliskas un konservatīvas politikas virzītāji Latvijā.
Neapšaubāmi, ka Krievija ir tuva Lemberga sidij un mēs labi atceramies, kā Lato Lapsas svarīgākais klients Lembergs pretojās NATO klātbūtnei Latvijā un kā regulāri gan atklāti, gan slepus tikās ar Krievijas vētniecību un saskaņoja savus darbus un plānus.
Šajā analītiskajā publikācijā, kas sastāv no vairākiem turpinājumiem/daļām un ir autora viedoklis, izmantoti pamatā publiski pieejami interneta resursi un konfidenciāli iegūta informācija.
Pašpasludināto sabiedrisko attiecību smagsvaru, kas gūst ievērojamus ienākumus sniedzot ētiskus, neētiskus, tā arī likumīgus un nelikumīgus pakalpojumus personām, kas gatavas labi samaksāt. Par atbilstošu samaksu tiek iedarbināti uzņēmumi, žurnālisti un interneta resursi. Klienti ir visādi. Daļa sabiedrībai liktos interesanti.
Kāpēc gan darba rūķim Lato slēpt savu piederību sabiedrisko attiecību biznesa mašinērijai? Vienkārši. Vairāk naudu sapelnīt var šo saikni neatklājot un uzdodoties par taisnības cīnītāju, kas atrodas nepārtrauktā altruisma un taisnības izjūtu radītu emociju fokusā.
This site is about investigative journalism and contains leaked documents. Documents about businessman Lato Lapsa, that have ties to government and corrupted politicians. In public he portrays himself as independent journalist, but leaked documents show that he owns PR companies and is catering corrupt politicians. As for example: he was involved in Zolitūde shopping centre roof collapse coverup. This is found in leaked documents. Not to mention ties to politicians.
JR: Latvijā melno PR izmanto ļoti daudz. Protams, galvenokārt politikā, bet ir arī savādāki veidi. Piemēram, ar melnā PR palīdzību var izdarīt spiedienu uz tiesu, noskaņot sabiedrību pret kādu ierēdni vai iestādi, izveidot uzņēmumam negatīvu tēlu utt. Interesanti, ka vislielākie melnā PR taisītāji pie mums ir nevis sabiedrisko attiecību speciālisti (kam, šķiet, ka tādiem vajadzētu būt), bet gan tieši atsevišķi žurnālisti un dažkārt pat mediji, kuriem patiesībā vajadzētu nodarboties ar šī paša melnā PR atmaskošanu un objektīvas informācijas pasniegšanu sabiedrībai.
Tā, piemēram, Lato Lapsas darbību, izdodot it kā atmaskojošas grāmatas par Šķēli, Lembergu vai Šleseru tieši pirms Saeimas vēlēšanām, var nosaukt gan par “rokošo žurnālistiku” (kā to patīk dēvēt pašiem žurnālistiem), gan arī par melno PR pret šiem konkrētajiem politiķiem. Tieši tāpat ir ar raidījumu “Nekā personīga”, laikrakstu “Diena” Ēlertes laikā un citiem līdzīgiem projektiem. No vienas puses tas viss izskatās pēc nezin kādu noziegumu un noziedznieku atmaskošanas ar sabiedrībā pazīstamiem žurnālistiem priekšgalā, bet no otras puses mēs varam saskatīt ļoti skaidru tendenci, kas aiz visām šīm “izmeklēšanām” liek saskatīt vienu konkrētu pasūtītāju. Proti, to, kam šie visi cilvēki kaut kādā veidā traucē realizēt noteiktas ieceres.
Pašpasludinātais taisnības cīnītājs Lato Lapsa un polittehnologs Jurģis Liepnieks pilnā sparā apgalvo, ka kratīšanas pie viņiem notikušas safabricētu kriminālprocesu ietvaros un abi ir tīri kā bāreņa asara. Ja ticēt Lapsam (bet varbūt saskaņā ar viņa paša ieviesto žanru būtu jāraksta Apsam?), viņu tādējādi cenšas apkarot neviens cits kā valsts prezidents Egils Levits, kurš esot trakoti pārbijies no Indriķa Latvieša jaunā romāna Nāve publicēšanas. Savukārt Liepnieku vajājot ļaunā VID Nodokļu un muitas policija, kura kratīšanā meklējusi jau sen VIDam iesniegtus līgumus. Šajā brīdī, līdzīgi Staņislavskim, gribas iesaukties «Neticu!».
Vai tiešām Valsts prezidentam (!) nav citu rūpju, kā apkarot Lapsu? Turklāt iesaistīt šajā pasākumā policiju, kratīšanu, aizturēšanu, datora izņemšanu un parakstīšanos par ar kriminālprocesu saistītās informācijas neizpaušanu? Vai tiešām Nodokļu un muitas policijai nav cita darba, kā Liepnieka mājā un darbavietā ar suņiem (kā raksta pats Liepnieks) meklēt kaut kādus līgumus? Bet varbūt abi kungi ir iestiguši krietni lielākos mēslos, un viņu skaļi izkliegtais sašutums ir tikai savdabīgs dūmu aizsegs sabiedriskās domas novirzīšanai sev vēlamajā virzienā? Ne vienam, ne otram prasmju un pieredzes cilvēku prātu čakarēšanā netrūkst.
Paraksts par informācijas neizpaušanu šajā gadījumā ir elegants instruments, kurš ļauj izvirzīt tautas apspriešanai teorijas, kurām, ļoti iespējams, ar realitāti nav ne mazākā sakara, bet kuras ļauj runāt par «apkaunojošiem safabricējumiem».
Lato Lapsa sevi pozicionē kā bezkompromisa cīnītāju pret «sliktajiem», patiesības nesēju masās un skarbo žurnālistu, kurš nebaidās paust patiesību, lai cik augsti varas plaukti varētu tikt aizskarti. Tikai, ja uzšķiram Vikipēdijā lapu Lato Lapsa, redzam ierakstu: «Lato Lapsa ir sabiedrisko attiecību uzņēmumu P.R.A.E. un AD Omnia vadītājs un privātdetektīvs detektīvu birojā Outsourcing Business Intelligence Consulting UAB. Vairāku grāmatu autors par Latvijā ietekmīgiem cilvēkiem un pasaules ģeogrāfiju.» Nekādas kļūdas te nav, runa tik tiešām ir par to pašu principiālo Lapsu, kurš citus tik labprāt mīl sist pie kauna staba. Tikai pa muti lielākoties dabū Lapsas klientu oponenti.
Jo turīgam, labi maksātspējīgam klientam PR jomā (jo īpaši melnā, netīrā PR) vienmēr ir taisnība. Ja, teiksim, Anniņa saka, ka Pēterītis jāpataisa par cūku un par to labi samaksā, tad Pēterītis arī taps noliets dubļiem no galvas līdz kājām un viņa reputācija sabradāta pat tad, ja patiesībā viņš ir balts kā jērs. Neticat? Velti. Pirms dažiem gadiem tika nopludināta Lapsas e-sarakste un dati par viņa darījumiem ar maksājumu kartēm. Varētu jau sist dūri galdā un skaļi kliegt – nu kā gan drīkst publiskot citu e-pastos rakstīto, taču arī pašam Lapsam šāds paņēmiens labi iet pie sirds. Protams, kad jāgrauj reputācija citiem… Taču dakteris ir dabūjis sava paša zāles, un atklājas nesmukas lietas.
Piemēram, kāds Artūrs vēl 2013.gada februārī raksta Pietiek komandai, ka «lielākie Latvijas būvnieki, attīstītāji un ārvalstu investori pēdējā mēneša laikā aktīvi lobē iespēju vēl vairāk ierobežot cilvēku tiesības apstrīdēt būvatļauju», Lapsa šo vēstuli pārsūta PRAE, sabiedrisko attiecību kantoris nolemj par to painformēt Homburgu (Homburg Group grupas uzņēmums Latvijā izraudzījās arhitektus, projektētājus un būvniekus lielveikala Maxima celtniecībai Zolitūdē), un beigu beigās tiek nolemts «neņemt šo dabas draugu pārāk nopietni». Minētajā sarakstē figurē arī šādas teikums (to neraksta L.L.): «Vispār to vajadzētu izstāstīt Aivaram, ka šāds klejo apkārt un gan jau arī Saeimā līdz ceturtdienai nonāks –> lai just in case [visādam gadījumam] painformē savus Dombrovskus u.c., kas šis par putnu, kas tik vēlīgi norāda uz kļūdām un maldināšanu.» Nu nepatika Pietiek komandai Artūra rakstiņš, nenopublicēja, bet kādēļ gan jātaisa cilvēkam, kurš uzticējās gaismas nesējam Lapsam, ziepes?
Runā, ka tieši caur minēto sabiedrisko attiecību kantori bagātīgi plūdusi «melnā PR» naudiņa, kura aploksnītē tikusi izmaksāta arī melno kampaņu autoram, un kurš pēc tam ar bankomāta starpniecību to iemaksājis savā bankas kontā. Kādā globālajā tīmeklī atrodamā pētījumā, kura autors diemžēl vēlējies palikt nezināms, visiem zināmā atmaskotāja darbība raksturota šādi: «Lapsa kā pērkams rupors Latvijas informatīvajā telpā pazīstams jau vairāk nekā 15 gadus un viņa mute šo gadu gaitā ir tikusi, tā teikt, «izmantota» veselas amatpersonu un uzņēmēju plejādes nomelnošanai, kas par spīti arvien dzeltenākām satura nokrāsām tiek nemainīgi saukta par «atmaskošanu».» Ja kādam ir vēlme, minēto materiālu, kurā cita starpā arī atklāts, kā rodas «lasītāju» komentāri pie Pietiek rakstiem un visnotaļ interesanti sarakstes fragmenti, internetā var viegli atrast. Un vēl – ja reiz Lapsa neko nedara bez ievērojama naudas žūkšņa saņemšanas, tad interesanti, kas viņam pasūtījis kampaņu pret Valsts prezidentu Egilu Levitu?
Arī kādreizējais Andra Šķēles uzticamais polittehnologs, vēlāk nedraugs Jurģis Liepnieks iebraucis dziļās ziepēs. Un te nav runa tikai par dažiem VID atdotiem un sazin kur noklīdušiem līgumiem. No publiski izskanējušās informācijas zināms, ka VID Nodokļu un muitas policijas lietvedībā esošais, visticamāk, ar Liepnieka rosību saistītais kriminālprocess, pagājušajā gadā sākts saistībā ar fizisku un juridisku personu savstarpējiem aizdomīgiem darījumiem, lai, iespējams, izvairītos no nodokļu nomaksas un legalizētu noziedzīgi iegūtus naudas līdzekļus.
Pie abiem šiem nodarījumiem minēts, ka tie bijuši «lielā apmērā», bet tādi vīri kā Liepnieks jau ar sīkumiem neķēpājas. Starp citu, tauta runā, ka «melnais PR» ir ne vien Lapsas, bet arī Liepnieka iecienīts rūpals. Vai varētu būt tā, ka mēslu čupu pasūtītāji kungiem maksājuši skaidrā naudā tādos apmēros, ka tās legalizēšana pievērsusi finanšu policijas uzmanību? Šāds pieņēmums, trūkstot precīzai informācijai, ne ar ko nav sliktāks par citiem.
Runājot par «melno PR» pasaules politikā, jāsaprot, ka mūsu valsts nav izņēmums. Latvijas politiskajā virtuvē ir novērojami daudzi gadījumi, kad norisinās politisko pretinieku nomelnošana.
«Latvijā pastāvīgi notiek uzbrukumi noteiktām personām, izceļot viņu trūkumus vai kādus nedarbus. Mēs to varam saukt par pastāvīgu politiskās komunikācijas troksni.
Piemēri šim troksnim ir redzami gandrīz katru dienu vai nedēļu. Viens no spilgtākajiem ir Dzintara Rasnača gadījums, kad kādā avīzē bija publicētas bildes no viņa facebook konta. Tajā bija izcelti viņa negatīvie darbi un epizodes no privātās dzīves, kuras jau iepriekš bija diskreditētas politiskā vidē. Tāpat spilgts ir arī Lato Lapsas izdotās grāmatas par Aināru Šleseru gadījums. Šajā darbā bija redzami nopietni mēģinājumi graut politiķa reputāciju. Tāpat arī Dienas bizness regulāri uzbrūk Danai Reizniecei-Ozolai, pazemojot un parodējot viņu. Nāk prātā arī Solvitas Āboltiņas atspoguļojums mediju telpā, kurš, ļoti iespējams, tiek veidots tāpēc, ka viņa daudziem nepatīk. Ļoti labs piemērs ir arī Aivars Lembergs, kurš savus pretiniekus pastāvīgi apsaukā par sorosītiem,» stāsta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Komunikāciju fakultātes dekāne, profesore Anda Rožukalne.
Latvijā nomelnojoši uzbrukumi ir īpaši efektīvi, jo pie mums valda politisko ideju un ideoloģiju trūkums.
Šādos apstākļos reputācija kļūst par galveno politisko valūtu, kura var tikt izmantota politiskās ietekmes un varas iegūšanai. Cilvēki skatās ne tik daudz uz darbiem, bet gan uz to, cik ļoti tiem konkrētais politiskais kandidāts patīk. Reputācija ar šo patikšanu ir ļoti saistīta,» stāsta Rožukalne. Līdzīgās domās par situāciju Latvijā ir arī Mārtiņš Hiršs. Runājot par Latvijas politiku, mūsdienās vairs nevaram runāt par meliem, jo viss ir tikai faktu pagriešana.
Tāpat kā Tramps, arī mūsu politiķi mēģina aiz matiem pievilkt notiekošo sev par labu. Kā piemēru var minēt neseno gadījumu ar Jauno Konservatīvo partiju, kura bija sadomājusi rīkot priekšvēlēšanu akciju Dziesmu un deju svētku norises vietā (Vērmanes dārzā). Šādu akciju veikšana minēto svētku laikā ir aizliegta, un policija tās īstenotājus aizturēja. Pēc tam JKP izvērsa nomelnošanas kampaņu pret Valsts policiju, kura it kā nepamatoti esot aizturējusi partijas aģitētājus. Šī ažiotāža tika izmantota kā mēģinājums iegūt balsis. Šis ir tikai viens piemērs. Arī citas partijas mēģina sagrozīt notiekošo, lai attēlotu sevi pēc iespējas labākā gaismā,» pauda Hiršs. Anda Rožukalne arī runā par nomelnojošo ziņu izplatīšanai paredzētu instrumentu pastāvēšanu Latvijas mediju vidē.
Latvijas politiskajā vidē pastāv pietiekams daudzums mediju formātu, kuri nodarbojas ar nomelnojošo ziņu izplatīšanu. Ir avīzes, kuras tiek iemestas mums pastkastē, taču ir arī tādas interneta vietnes kā pietiek.com vai kompromat.lv, kuras sāka kā salīdzinoši progresīvas, taču laika gaitā degradējās un kļuva par platformām nomelnojošu ziņu izplatīšanai,» pauž Rožukalne.
Savukārt Mārtiņš Hiršs uzskata, ka iepriekš minētās Trampa politiskās kampaņas elementu iezīmes ir novērojamas arī šeit. Politiskie spēlētāji viens otru apsūdz par būšanu daļai no Krievijas agresijas sistēmas, ko parasti nevar pierādīt. Šādas darbības politiķiem ir ļoti izdevīgas, jo veiksmīgi piesaista publicitāti. Vienlaicīgi būtu arī jāsaprot, ka šādu skaļu frāžu izteikšana ar laiku zaudē savu nozīmīgumu un sabiedrība sāk tām neticēt. Brīdī, kad no Krievijas saņemsim reālus hibrīdkara draudus, mūsu sabiedrība var būt iemidzināta,» norāda pētnieks.
Anda Rožukalne arī vērš uzmanību uz to, ka ilgstošas nomelnošanas kampaņas ietvaros vēlētājam sāk zust uzticība visai politiskajai sistēmai. «Rodas ilūzija, ka politiskais piedāvājums visu laiku ir tas pats, un cilvēks ir vīlies politikas jēdzīgumā. Viņam rodas sajūta, ka politikai jēgas nav sekot vispār, jo viss apkārt notiekošais ir nekrietns un tendēts uz publisku apsaukāšanos, puspatiesībām un uzbrukumiem,» uzskata Rožukalne.
Ko varam secināt? Ir skaidrs, ka nomelnošanas kampaņas ir salīdzinoši vienkāršs un efektīvs instruments politiskās varas iegūšanai. Atsevišķos gadījumos (piemēram, ASV 2016. gada vēlēšanās) tas ir radījis pat politisku brīnumu un no salīdzinoši vāja kandidāta izveidojis vēlēšanu uzvarētāju. Latvijas nomelnošanas politika īpaši neatpaliek no notiekošā ārvalstīs, un tajā mēs varam manīt gan ārējā ienaidnieka uzburšanu (Krievijas faktors un apsūdzības par saistību ar hibrīdkaru), gan arī apsūdzības par valsts nozagšanu (oligarhu ietekmes jautājums Latvijas politikā). Ņemot vērā «melnā PR» būtiskos panākumus pēdējā gada laikā un tā diezgan seno vēsturi, paredzams, ka tā lietošana turpināsies arī nākotnē un paliks par neatņemamu politikas sastāvdaļu. Šis jautājums mums īpaši aktuāls kļūs gaidāmo Saeimas vēlēšanu kontekstā septembrī. Ir paredzams, ka pirms tām saskarsimies ar pieaugošu skaitu mēģinājumu parādīt politiskos pretiniekus negatīvā gaismā (bieži ar dažādām puspatiesībām, kurām nav faktoloģiska pamata). Šā iemesla dēļ vēlētājiem būtu rūpīgāk jāizvērtē viss politiķu teiktais un arī jāsaprot, ka šaubu veidošana par kādu diezgan pierādītu patiesību ir viens no «melnā PR» galvenajiem mērķiem.
Lai izvairītos no iekrišanas nepatiesas informācijas lamatās, katram iedzīvotājam būtu jāizvairās no sekošanas tikai savām emocijām.
Tas tāpēc, ka nomelnošanas kampaņas ir balstītas uz emociju raisīšanu gan ar faktiem, gan ar šo faktu interpretāciju. Vieglākais veids, kā šiem impulsiem neļauties, būtu patērēt kvalitatīvus medijus.
ASV nesen iznāca pētījums, kurā secināts, ka visvieglāk ietekmējamie ir cilvēki, kuri patērē tikai dzelteno presi ar salīdzinoši vieglu saturu,» uzskata Rožukalne. Tāpat īpaši vēlos uzsvērt M. Hirša teikto par apsūdzībām saistībā ar būšanu daļai no Krievijas hibrīdkara sistēmas. Ja šādi apsūdzējumi ir pārlieku daudzi un nepamatoti, tas var sabiedrībā radīt neticību. Ja tik tiešām kādreiz izjutīsim nopietnus hibrīdkara draudus no Krievijas, nespēsim laicīgi noreaģēt uz valsts mestajiem izaicinājumiem. Šā iemesla dēļ politiķiem un to politisko vēstījumu izplatītājiem būtu rūpīgāk jāpārdomā savi izteikumi šajā sfērā.
Pretējā gadījumā «melnais PR» var pārvērsties no varas spēļu jautājuma par nacionālās drošības jautājumu.
Latvijā pēc 12 gadus ilgas tiesvedības par smagiem korupcijas noziegumiem pret valsti cietumā nonācis Aivars Lembergs, kuram arī par politiķu korumpēšanu tika uzliktas ASV sankcijas. Pašlaik viņš grasās kandidēt pašvaldību vēlēšanās, taču vienlaikus valsts strādā pie likumprojekta, lai apsūdzētas personas nedrīkstētu kandidēt vēlēšanās, sarunā ar BNN stāsta Latvijas tieslietu ministrs Jānis Bordāns. Viņš arī atzīst, ka tikmēr citas valstis šāda politiķa un viņu atbalstītāju dēļ uz Latviju var sākt skatīties kā uz potenciāli mafiozu valsti.
Latvijas nākotnes iespējas, ja balsos par Lembergu
Uz jautājumu, kā Latvija izskatīsies starptautiskajā telpā, ja Lembergu ievēlēs, Bordāns atbild: «Kamēr Lembergs nebūs reāli izņemts no aprites un politiskie spēki ar Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) sadarbosies, ārvalstis uz Latviju skatīsies, iespējams, kā uz potenciāli mafiozu valsti.»
Viņš norāda, ka valstis, kas ir pieredzējušas, ar spēcīgu demokrātiju, saprot, ka attīrīšanās no tādām mafiozām struktūrām nav vienkāršas, ka tas prasa atsevišķu cilvēku drosmi un pat upurēšanos. «Tas šobrīd ir spilgti redzams, kā Latvijā cilvēki tiek upurēti – tie, kuri ir uzņēmušies atbildīgu stāju nostāties pret Lemberga interesēm. Pret tādiem cilvēkiem tiek ierosinātas krimināllietas un dažādi apgrūtināta viņu profesionālā dzīve. Piemēram, cilvēki, kas strādājuši drošības dienestos ar visaugstākajām pielaidēm un ir sargājuši valsts drošību vistiešākajā nozīmē, viņi visu šo procesu ietekmē ir izspiesti no darba drošības iestādēs.»
Tieslietu ministrs pauž uzskatu, ka sabiedrība ārvalstīs to novērtē, ka ir cilvēki, kas gatavi iestāties pret Lemberga interesēm. «Viņi Latviju vērtē – vai mēs tiekam ar to galā? Vai nu valsts cīnās ar problēmām un ar laiku sakārto tās, vai arī viss iestrēgst un paliek neskaidrā stāvoklī.» Kā Bordāns vērtē – ja «viss iestrēgs un netiks nokārtots līdz galam», tad ārvalstnieki sapratīs, ka šajā valstī tā slimība nav uzvarēta un Latvija īsti nespēj to izdarīt.
«Ja viņi redzēs, ka pārmaiņas nenotiek un tādus lembergus ievēl un tādas partijas turpina darboties, tad acīmredzot viņi novērtēs, ka savas investīcijas šajā valstī ir riskanti ieguldīt.»
Kā nākamais solis, kas varētu notikt, Bordāna prāt, ir, ka tad uz šejieni nāks citu valstu investīcijas, jo ostas, vietas, pilsētas, kurās rūpnīcas var atvērt, Latvijā ir. «Vienkārši, cik investīcijas no citām valstīm – tādām, kurām tiesiskums nav svarīgs, – nāks?»
Viņš vērtē, ka ieguldījumi, piedāvājumi par tiem varētu sākt nākt no tādām valstīm, «kas var atnākt, sarunāt ar pilsētas mēriem kaut ko, un viņi vai nu atļaus, vai neatļaus noteiktas investīcijas». «Tās būs tādas pusmafiozas valstis.» Latvija šobrīd var izvēlēties, uz kuru pusi iet, uzsverot vēlētāju atbildību, saka tieslietu ministrs.
«Vai nu Latvijas sabiedrība balsos par tādiem lembergiem un tiem, kas ir gatavi ar viņu kopā strādāt, vai arī tā beidzot ignorēs un nesveicināsies ar tādiem, kas ir gatavi palīdzēt Lembergam.»
Vēzis, kas turpina izplatīties
Bordāns arī atgādina, ka Lembergam tika piemērotas arī starptautiskas sankcijas. «Šo starptautisko sankciju piemērošanas pamatojums bija tas, ka viņš ietekmē to, kādus cilvēkus liek amatos, ieskaitot tiesībsargājošās iestādēs, liek tikai kādiem grupējumiem, bet ne tiesiskumam, profesionālismam lojālus cilvēkus. Tas ir kā vēzis, kas turpina darboties šeit, Latvijā.»
Rodas jautājums, kādēļ Lembergs vispār drīkst kandidēt pašvaldību vēlēšanās, ja jau atrodas cietumā.
Viņš to drīkst, jo, lai gan atzīts par vainīgu, vēl nav stājies spēkā notiesājošs spriedums galīgajā instancē, saziņā ar BNN skaidro Centrālā vēlēšanu komisija (CVK). «Kamēr spriedums nav galīgs, tikmēr personai ir tiesības kandidēt vēlēšanās un tikt ievēlētai domē.»
Jāatgādina, ka Lembergam ir piemērots notiesājošs spriedums pirmajā instancē Rīgas apgabaltiesā, atzīstot viņu par vainīgu virknē smagos korupcijas noziegumos pret Latvijas valsti.
Tieslietu ministrs papildina skaidrojumu ar norādi, ka «pašlaik Rīgas apgabaltiesa ir atcēlusi iepriekšējos drošības līdzekļus un ļoti pamatoti, manā ieskatā, ir piemērojusi pašu bargāko drošības līdzekli – apcietinājumu». Bordāns uzsver, ka tas vēl nav sods, taču tas ir bargākais drošības līdzeklis.
Tieslietu ministrs uzskata, ka Lembergs, kandidējot vēlēšanās, demonstratīvi parāda savu nievājošo izturēšanos. «Viņš nievājoši izturas pret visām apsūdzībām, kas viņam vairāk nekā desmit gadu ilgā tiesas procesā ir uzrādītas. Savā ziņā nevar arī tiesnesim pārmest, ka tas bijis tik ilgi, jo viņš arī tiešām gribējis skrupulozi izskatīt, lai nevar pārmest, ka viņš cilvēku ir notiesājis, neizskatot katru detaļu šai lietā.»
«Es teiktu vēl tā – lai tiesnesis piemērotu apcietinājumu [kā drošības līdzekli], tiesnesim ir jābūt ļoti lielai pārliecībai, ka tie noziegumi, kuros viņš tiek atzīts par vainīgu, ir sevišķi smagi.»
Tas apdraud valstiskumu – likt sarakstā valsts politikas noteicēju
«Vai sabiedrība uzskata, ka ir gudri balsot par šādu sarakstu un vispār atbalstīt partiju, kas nenorobežojas no šādiem cilvēkiem, bet turpina slavēt šo apcietināto personu par smagiem noziegumiem, turpina demonstratīvi likt viņu kā pirmo sarakstā?» retoriski vaicā Bordāns.
Ministrs vēlreiz uzsver, ka tas bijis ļoti izvērts un pamatots lēmums – ielikt Lembergu tagad cietumā. «Nevar teikt, ka pēc desmit gadu izskatīšanas tas ir kaut kāds nejaušs lēmums – apcietināt un notiesāt un pieciem gadiem cilvēku, kurš ilgstoši ir faktiski bijis galvenais noteicējs valsts politikā, tiesnesim tas nav vienkārši.»
Bordāns skaidro, ka tas nav tā, ka nejauši kādu uz ielas aizturēja un pēc kļūmīgiem pierādījumiem notiesāja. «Šis ir pilnīgi cits gadījums, tāpēc tas, ka ir cilvēki, kuri ir partijā un uzskata, ka ir labi likt Lembergu kā nr.1, parāda par ārkārtīgi bīstamo politisko kursu, ļoti bīstamu politiku valstij. Tie, kas par to balso, viņi acīmredzot valsti noliek apdraudējumā, grib uzturēt šādu situāciju valstī.»
Viņš uzsver, ka Lemberga kandidatūra ļoti daudz parāda gan konkrētās partijas – Latvijai un Ventspilij, ZZS – ārkārtīgi zemo politisko līmeni, gan apdraud valstiskumu.
Vai pašlaik tiesībsargājošās iestādes tiešām neko nevar darīt?
Politiķis stāsta, ka gluži tā nav, ka lēmējvara, ka valstī nav cilvēku, kuri nebūtu rosinājuši likuma izmaiņas un nerīkotos. «2013.gadā es pats atbalstīju likumprojektu, kas liedza piedalīties pašvaldību vēlēšanās tiem, kas ir aizdomās turētie. Tā rezultātā gan es tiku noņemts no amata, gan toreizējais VARAM ministrs Edmunds Sprūdžs, gan arī valdība krita.»
Viņš skaidro, ka tās partijas, kas ir ilgstoši sadarbojušās ar ZZS, vai šīs partijas biedri, šādus jautājumus ir novilcinājušas. Politiķus, kuri atbalstīja ierobežojumus [vēlēšanās kandidēt apsūdzētām personām], faktiski izspieda no politikas. Tas apliecina ASV uzlikto sankciju piemērotību, pamatu. Tas arī lielā mērā apliecina tiesas piemērotā drošības līdzekļa pamatotību.» «Domāju, ka partijas, uz kurām Lembergam ir ietekme, ir tās, kuras līdz šim bijušas valdībā kopā ar ZZS, — Vienotība un Nacionālā apvienība.»
Tieslietu ministrs BNN arī pastāstīja, ka pašlaik tiek strādāts pie likuma, kas liegtu apsūdzētām personām kandidēt vēlēšanās, un ka tas šobrīd tiek atbalstīts, bet netiks vēl īstenots uz šīm pašvaldību vēlēšanām. Vienlaikus esot jāstrādā pie apsūdzību kvalitātes, lai, ierosinot «kaut kādu krimināllietu» nevarētu «noņemt no trases» jebkuru politiķi, kurš grasās kandidēt.
Lembergs tāpat nebūs nekāds deputāts
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ziņu portālam BNN skaidri vēsta, ka nekāds deputāts vai pat pilsētas vadītājs Lembergs nebūs. Domes deputātam likumā ir noteikti konkrēti pienākumi, kuru izpilde, atrodoties cietumā, ir apšaubāma, norāda VARAM. Piemēram, ievēlētam deputātam ir pienākums piedalīties domes sēdēs, piedalīties attiecīgās domes lēmumu izpildes kontrolēšanā, izskatīt iedzīvotāju sūdzības un iesniegumus un sniegt atbildi likumā noteiktajā kārtībā un termiņā, ne retāk kā reizi divos mēnešos rīkot iedzīvotāju pieņemšanu.
Atskats vēsturē
Lemberga vēsture Latvijā ir diezgan gara un sarežģīta. Viņš kļuva par ienesīgās ostu pilsētas Ventspils mēru 1991.gadā. Taču 2005.gadā pret viņu ierosināja krimināllietu par kukuļņemšanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, īpašuma tiesību nenorādīšanu dažādos uzņēmumos u.c. Kopš 2007.gada ar tiesas lēmumu viņam bija liegts pildīt mēra pienākumus, taču tas tā arī palika tikai «uz papīra», jo faktiski Lembergs šos pienākumus pildījis visus šos gadus.
Pēc tam, kad 2019.gada 9.decembrī Lembergam piemēroja ASV Valsts kases Ārvalstu aktīvu kontroles biroja (OFAC) sankcijas, visas sankcijām pakļautās biedrības palika bez biedriem, Lembergs arī bija spiests atstāt Ventspils brīvostu, lai tā tiktu izņemta no sankcijām. Taču viņš turpināja strādāt Ventspils pilsētas domes Finanšu komitejā, kas pārvalda naudas izlietojumu pilsētā. Turklāt turpinājis sev izmaksāt algu pēc sankciju uzlikšanas, ko neviens tā īsti nav pārbaudījis, vai tas vispār bija likumīgi.
Pēc 12 gadus ilgas tiesvedības tiesa Lembergu atzina par vainīgu kukuļņemšanā, dokumenta viltošanā, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā, dienesta viltojumā, neatļautā piedalīšanās mantiskos darījumos, kā arī nepatiesu ziņu norādīšanā deklarācijas. Rīgas apgabaltiesa Lembergam piesprieda piecu gadu cietumsodu, mantas konfiskāciju un 20 000 eiro sodu. Konfiscēta tika arī slavenā Puzes muiža, kurā Lembergs ar ģimeni dzīvoja, kā arī virkne citu īpašumu.
Pašlaik Lembergam ir piemērots nevis sods, bet drošības līdzeklis – apcietinājums. Tādēļ, ka spriedums vēl nav pasludināts galīgajā instancē likums Lembergam ļauj kandidēt vēlēšanās, ko viņš arī dara, kaut arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kas ir atbildīga par pašvaldībām Latvijā, norāda, ka Lembergam nebūs iespēju strādāt kā deputātam, atrodoties cietumā.
Papētot L. Lapsas radošo biogrāfiju, redzams, ka izcilais žurnālists gan agrāk, gan arī tagad turpina «sēdēt uz vairākiem krēsliem» — viņš ir gan žurnālists, gan publicists, gan…. Neoficiāli arī sabiedrisko attiecību konsultants. Par to, kādas ētikas un morāles normas šeit tiek pārkāptas, prasiet tiem, kas ar šīm lietām nodarbojas profesionālā līmenī, taču, cik zinu, tad Kristiāns Rozenvalds par līdzīga rakstura «pārkāpumiem» veselu nedēļu tika zākāts mediju pirmajās lapās…
Kāds teiks — bet kur gan ir pierādījumi, fakti, izraksti un izziņas, kas apliecina L. Lapsas un «P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības» saistību? Tādu ir simtiem, taču līdz šim neviens nav atļāvies publiski pateikt, ka L. Lapsa par savu darbu (rakstīšanu vai nerakstīšanu presē) pieprasa tāda vai citāda veida atlīdzību. Un tā jau vairs nav žurnālistika…
To, ka Lapsas vārds liek nodrebēt daudzu lielu uzņēmumu sabiedrisko attiecību vadītājiem, pierāda manis iepriekš teiktais — visi klusi sačukstas un apspriež kārtējo «lapsas kūmiņa» prasību, taču publiski par to neviens nerunā… Nerunā arī sabiedrisko attiecību profesionāļi, jo kurš gan ir gatavs publiski nostāties pret vienu no varenākajiem Latvijas žurnālistiem? Un te nu rodas jautājums — kāpēc ir vienlīdzīgie (žurnālisti, sabiedrisko attiecību darboņi) un vēl vienlīdzīgākie («lapsas kūmiņi»)?
Krievijas brīdkara Rietumos mērķis, tai skaitā arī Latvijā, kā zināms, ir iegūt varu pār cilvēku prātiem, sabiedrības noskaņojumu, izplatot arī konkrētu ideoloģiju. Viens no šī hibrīdkara elementiem ir pretinieka politiskās elites, nozīmīgāko lēmumu pieņēmēju ietekmēšana.
Demokrātija, tiesiskums, skaidri starptautisko attiecību noteikumi, cilvēktiesības ir rietumvalstu galvenās vērtības, pret kurām, izmantojot visas hibrīdkara metodes, vēršas Krievija. Šajā karā pēdējā desmitgadē par tā centrālo figūru ir izveidojies/izveidots šī kara vietējais ģenerālis Lato Lapsa.
Lato Lapsa Latvijā ir radījis zirnekļa tīklu, kas, izmantojot sabiedriskās attiecības, socioloģiju un žurnālistiku ietekmē demokrātijas procesus Latvijā, kompromitējot politisko eliti, godīgus, principiālus politiķus, ierēdņus, valsts drošības un tiesību iestādes, žurnālistus , rakstniekus. Tas tiek darīts, apzināti melojot, sašķobot informāciju, novadot sabiedrības interesi no nozīmīgiem jautājumiem, lai samazinot tās spēju efektīvi atbildēt uz akūti svarīgiem vides, valsts un pilsoņu drošības, politiskajiem un ekonomiskajiem izaicinājumiem.
Šajā tīklā ietilpst Sabiedrisko attiecību (PR) uzņēmumi P.R.A.E., AD OMNIA, Ideju institūts, Arņa Kaktiņa vadīto pētījumu centrs SKDS, ziņu portāls Delfi / Ingus Berziņš, tādi mediji kā Sputnik.com, NRA (Lemberga kontrolēts), Diena / Gatis Madžiņš , TV24 Rīga, Latvijas avīze, izdevniecība Apvārsnis un citi konservatīvu un autoritāru ideoloģiju sludinoši blogi, portāli. Pašā centrā ir Lapsas kontrolēts un vadīts viltus žurnālistikas portāls Pietiek.com.
Lato Lapsa un Arnis Lapiņš no PR aģentūras PRAE ir pasūtījuši žurnālistam Dainim Lemešonokam nomelnojošu rakstu par KNAB
Lato Lapsa darbojās abās sabiedrības dezinformēšanas frontēs gan PR, gan kā žurnālists pilnīgi ignorējot jebkurus gan PR, gan žurnālistikas standartus un ētiku. Jo Krievijai hibrīdkarā pret Latviju visi līdzekļi ir labi. Krievijas / Lapsas hibrīdarmiju var viegli identificēt sociālos tīklos, kad tiek izplatīti linki uz portālu pietiek.com un NRA, Latvijas avīzi, TV24 un citiem Krievijas ideoloģijai labi kalpojošiem resursiem. Ja kāds to dara, tad tas jau ir signāls, ka šis ir Lapsas armijas ierindnieks vai arī noderīgais idiots, kas nesaprot, ko dara.
Lato Lapsam ir tīkls ar medijiem, kuros var dabūt iekšā viņam vajadzīgo saturu
Lato Lapsas PR tīkls un Latvijas galvenā troļļu ferma
Par to, kā strādā Lato lapsas troļļu fabrika, kas ir tās klienti vislabāk liecina kāda bijušā Lapsas PR tīklojuma kompanijas darbinieka liecības. Tās drošības apsvērumu dēļ ir anonīmas, taču patiesas, jo pārbaudītas arī no citiem avotiem. Viņš liecina, ka firma strādā ar dažādiem klientiem. Daudz kas ir parasts publicitātes veidošanas darbs – preses relīzes, reklāmas kampaņas, pasākumi. Klientu vidū esot daudz Latvijā pazīstamu uzņēmumu, tostarp bankas, aptiekas, veikalu tīkli. Citā kategorijā esot arvalstīm saistītie klienti – valsts akciju sabiedrības, kam nepieciešams PR, kā arī dažādu nozaru apvienības, ietekmīgas privātpersonas, politiķi un uzņēmēji.
Tieši šīs, otrās kategorijas klientiem visbiežāk interesējot ne tik daudz sava publiskā tēla veidošana, kā savu interešu pretinieku publiska nomelnošana, nolūkā izdarīt uz tiem spiedienu.
Tas viss ejot caur Lato. Viņš P.R.A.E. menedžējot arī daļu no ikdienas darbiem, bet visi melnie pasūtījumi esot pilnībā viņa pārziņā.
No darbiniekiem detaļas par melno PR tiekot slēptas. Atnākot tikai Lato vai Evija [Ercmane] Lato uzdevumā, vai atsūtot e-pastu, un sakot, kas jāizdara. Noprotams, ka tās parasti ir atbalsta funkcijas –datu ievākšana, apkopošana, apstrāde, kā arī materiāla izplatīšana (P.R.A.E. darbinieki pat mēdzot pa jokam sevi saukt par „Latvijas galveno troļļu fermu”).
Pašu nomelnojošo materiālu izstrādes un izplatīšanas procesu L. Lapsa un pārējā P.R.A.E. vadība tomēr turot lielākā slepenībā.
Un darot to tāpēc, ka saskaņā ar Krimināllikuma 157. pantu mērķtiecīga kādas personas nomelnošana (neslavas celšana) var draudēt pat ar brīvības atņemšanu. Un tomēr P.R.A.E. L. Lapsas vadībā ar to pelnot naudu jau daudzus gadus.
Runājot, ka tieši melnā PR pakalpojumu dēļ klienti izvēloties sadarbību tieši ar P.R.A.E. – proti, kompānija piedāvājot šo papildu pakalpojumu „zem letes”.
Ja gribat, tad par papildus samaksu jūsu izvēlēto personu ar sūdiem nomētās mūsu pusmērkaķis Lato. Pieklājīgākā formā tas tiekot saukts par krīzes menedžmentu.
P.R.A.E. Lapsas vadībā, izmantojot gan „Pietiek.com” , gan citus nopērkamus medijus, jau ilgstoši, vismaz kopš 2013. gada, izvēršot un uzturot koordinētas nomelnošanas kampaņas kas vērsta pret valdību, valsts institūcijām un ar tām saistītām organizācijām.
Avots uzsver, ka varot jau saprast, kāpēc atsevišķiem cilvēkiem liekoties, ka „Pietiek.com” un L. Lapsa aizstāvot tautas intereses un palīdzot itkā saukt pie atbildības valsts pārvaldes blēžus un krāpniekus. Tik tiešām, daudz kas no melnā PR ietvaros publicēta satura citos apstākļos publiskā apskatē droši vien nenonāktu. Taču patiesībā – kas nevienam, protams, nav nekāds jaunums – tas, ko L. Lapsa dara ar žurnālista masku, ir mērķtiecīga vēršanās pret tautas ievēlētas varas suverenitāti konkrētu uzņēmēju, organizāciju un lobija grupu uzdevumā. Par to vajagot atklāti runāt. Un tas esot ne tikai mūsu, kā Lapsa teiktu “neģēlīgo sorosītu”, bet visas sabiedrības interesēs. (Avots: Melnais PR Lato Lapsas izpildījumā)
P. R. A. E. klientu atklātajā sarakstā var izlasīt tādus vārdus kā Maxima (Lato lapsa vadījaa mediju treniņus Zolitūdes krīzes laikā), Akropole, BMGS, Rail Baltica, DNB Banka, Ford, apdrošinātājs Balta, Benu Aptieka, Finanšu ministrija, Samsung, Kinoloģiskā Federācija LKF, Latvijas Darba Devēju Konfederācija, CSDD, Ārlietu Ministrija, LIAA, Veselības ministrija, Valsts izglītības attīstības aģentūra, Nodarbinātības valsts aģentūra, LIAA, Balticovo, Latvijas valsts meži, Tolmets, Latvijas Ceļu Būvētājs, Latvijas dzelzceļs , Rīgas Miesnieks un citi.
Mums atliek tikai minēt, kuri no tiem pasūta nomelnošanas kampaņas. Analizējot Lato Lapsas dokumentus redzama ilgstoša Lapsas kunga sadarbība ar interesantu Lietuvas Republikas privātdetektīvu biroju OBI Consulting, kas uzdodas par “biznesa izlūkošanas” speciālistiem ar plašu vērienu. Ievāc, izmantojot sev zinošus knifus jeb know-how, jebkādu informāciju par klientu interesējošiem jautājumiem. Minētais sadarbības fakts varētu būt interesants jaunums Lapsas kunga tuviem līdzgaitniekiem un citiem pakaļskrējējiem, kā arī personām, uzņēmumiem, jeb kā viņam pašam labpatīkas dēvēt – “upuriem”, par kuriem Lapsa ir vairāku gadu garumā ir vācis informāciju.
Spriežot pēc dokumentu satura, mūsu Lapsa ļoti sen ir šī biroja apmaksāts aģents Latvijā, kas, ievērojot striktu konfidencialitāti, izpilda šī kantora norādījumus apmaiņā pret naudu. Ir redzams, ka Lapsa ar fotoaparātu arī slapstījies gar pasūtītās personas kāpņu telpu un fotografējis dzīvokļa durvis, ko pievienojis savai atskaitei par savu darbu. Piemēram, šajā atskaitē. Nu ko, īsts slepenais aģents, bet vai tikai privātfirmas?
Sabiedriskās domās pētījumu firma SKDS Lato Lapsas kalpībā
SKDS direktors, sociologs Arnis Kaktiņš cieši sadarbojas ar Lato Lapsu
Krievijas hibrīdkara ietvaros pret Latvijas vadītājiem, liberālajiem politiķiem, žurnālistiem un drošības dienestiem īstenotajās kampaņās aktīvi piedalās/tiek izmantota sabiedriskās domas pētījumu firma SKDS un tās direktos Arnis Kaktiņš, kuru faktiski vada Lato Lapsa.
Lato Lapsas nomelnojošās kampaņas mērķis jau ilgāku laiku ir prezidents Egils Levits. Šīs ZZS (Zaļo zemnieku savienība) un/vai citu Lapas PR klientu apmaksātās kampaņas ietvaros tika izdotas divas dezinformācijas grāmatas Viltvārdis un Nāve.
Kad 2021. gada 10. augustā tika aizturēts Lato Lapsa un Jurģis Liepnieks un izņemti viņu datori, SKDS jau nākošajās dienās laida klajā “pētījumu” par Egila Levita itkā ļoti zemo popularitāti. Tā bija Lato Lapsas laikus sagatavotā atbilde uz viņa un partnera Jurģa Liepnieka aizturēšanu. “Pētījums” par Levitu tika visticamāk savlaicīgi pasūtīts, saskaņojot to ar Lapsas grāmatas Nāve iznākšanu un mārketinga kampaņu.
Oktobrī SKDS veica citu Lembergam/Lapsam patīkamu pētījumu, kurā aptaujājot mazliet vairāk par 900 respondentu, “pierādīja”, ka tieši Lembergu tauta uzskatot, par piemērotāko premjerministru. Tas acīmredzot ietilpst Lapsas jau ilgstoši īstenotās kampaņas vēstījumu buķetē, ko viņš sludina arī Kremla propagandas kanalā Sputnik.com latviešu vietnē jau gada sākumā, kad ieteica Lembergu un Šķēli par Latvijai piemērotākiem premjeriem (Lato Lapsa: Mums tagad noderētu Šķēle vai Lembergs premjera krēslā) .
Lato Lapsas PR firmas P.R.A.E. bijušo darbinieku insaiderinformācija liecina, ka SKDS ir ļoti aktīvs resurs Lato Lapsas manipulēšanā ar sabiedrisko domu un politisko partiju reitingiem “P.R.A.E. cieši sadarbojas ar Arņa Kaktiņa vadīto pētījumu centru „SKDS”, kas sevi dēvē par „neatkarīgu pētniecisku kompāniju”. Apgalvojums visnotaļ apšaubāms un vērā ņemams, kad nākamreiz ziņās parādīsies kādi „SKDS” veikto „objektīvo” aptauju dati.”( Avots: Melnais PR Lato Lapsas izpildījumā)
Nav grūti manipulēt ar socioloģiskiem pētījumiem, izvēlotos noteiktus aptaujāmo segmentus un izmantojot citas metodes, un to visticamāk dara Kaktiņa kunga firma pēc Lapsas un viņa melnā PR klientu pasūtījumiem atkarībā no tā, kas apmaksā konkrēto pētījumu.
Ir meli, lieli meli un statistika. Šo Markam Tvenam un britu premjeram Benjamiņam Disraeli piedēvēto frāzi var attiecināt uz dažiem mūsu socioloģiskiem pētījumiem.
Šajā analītiskajā publikācijā, kas sastāv no vairākiem turpinājumiem/daļām un ir autora viedoklis, izmantoti pamatā publiski pieejami interneta resursi un konfidenciāli iegūta informācija.
4.aprīlī Lato Lapsa portālā Delfi nopublicēja rakstu, kurā viņš pauž pārliecību, ka N.Ušakova vēstuļu nopublicētājs un brutālajā uzbrukumā cietušais žurnālists Leonīds Jēkabsons pret sevi vērsto atentātu ir inscenējis. Lato uzskta, ka nekādi uzbrukumi nav notikuši, bet L.Jēkabsons pats uzšķērdis savu seju. Ja jau žurnālists Lato Lapsa ir tik ļoti pārliecināts, ka L.Jēkabsons sava bērna klātbūtnē sakropļojis savu seju uz mūžīgiem laikiem, tikvien, lai pievērstu sabiedrības uzmanību, tad es ar tikpat lielu pārliecību varu izvirzīt tikpat līdzīgu literāras pasakas versiju par to, ka Lato Lapsa ir Kremļa aģents un dara visu iespējamo, lai spodrinātu tēlu Kremļa finansētajai partijai – Saskaņas Centrs.
Pirmkārt, lai saprastu, kas ir Lato Lapsa ir jāmin, ka viņš vairāk nekā desmit gadus ir maldinājis sabiedrību saucot sevi par žurnālistu. Realitātē Lapsa jau vairāk nekā desmit gadus ir vadījis un vada vienu no lielākajām sabiedrisko attiecību kompānijām Latvijā – „P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības” (tie, kas šaubās, varat pajautāt jebkuram bijušajam kompānijas darbiniekam un domāju, ka neviens no viņiem nemelos acīs skatoties un nešaubos, ka nozares speciālistiem tas arī sen jau vairs nav noslēpums). Šis jautājums vienreiz pat tika aktualizēts portālā 7guru.lv, bet kā jau Latvijā ierasts, viss ļoti ātri noklusa.
Otrkārt, ir jāapraksta, kā Lato Lapsa ir saistīts ar Kremļa finansēto partiju „Saskaņas centrs”.
2010.gada 1.decembrī, kad jau tas ir kļuvis par sabiedrībai zināmu faktu, Lato Lapsa pamet SC ietekmē esošā laikraksta Telegraf izdevēja AS News Media Group padomi, kurā viņš vairākus gadus darbojās kopā ar nu jau bijušo Telegraf padomes priekšsēdētāju Jāni Jurkānu (ilggadīgs Tautas Saskaņas partijas vadītājs, SC atbalstītājs visās vēlēšanās, ilggadīgs EP deputāta Alfrēda Rubika palīgs ārlietu jautājumos). (Dienas Bizness, L.Petrāne, R.Bīders, 2010. gada 1. dec.). Svarīgi minēt, ka Jānis Jurkāns kopš 2006.gada viņš ir “Baltijas asociācijas – transports un loģistika” prezidents, kurā apvienojušies uzņēmumi, kuros vara pieder tā dēvētajiem Aivara Lemberga opozicionāriem, kā Oļegs Stepanovs un Olafs Berķis. Turklāt, laikā, kad no Latvijas Kuģniecības tika aizpumpēti miljoni, uzņēmuma vadībā strādāja Valērijs Godunovs, Oļegs Stepanovs, Alvis Akmens un Aivars Enkuzens. Savukārt vēlāk šie personāži ir dāsni ziedojuši Tautas Saskaņas partijai (Partijas naudas maisus purinot, Ilze Kuzmina, Latvijas Avīze 2007). Jāmin arī fakts, ka Stepanovu tur aizdomās par krāpšanu lielā apmērā. Ventspils uzņēmējs Oļegs Stepanovs atzīts par aizdomās turamo kriminālprocesā, kas tika sākts 2005.gada 20.jūlijā par krāpšanu lielā apmērā attiecībā pret AS “Latvijas Kuģniecība” (LK) un tās meitasuzņēmumiem, kā arī par darba pienākumu nolaidīgu pildīšanu, kas saistīts ar neizdevīgu līgumu noslēgšanu, radot LK būtisku kaitējumu – ap 29,1 miljonu ASV dolāru.
Savukārt Telegraf padomes priekšsēdētāja bija Vadims Jerošenko (“Saskaņas centrs” Rīgas domes deputātu frakcijas deputāts un finanšu kompānijas „Laika stars” valdes priekšsēdētājs, „Rīgas brīvostas” valdes loceklis, SC Satiksmes ministra kandidāts un vada RD īpašumu komiteju). Slaveno miljonāru sarakstu Lato nemaz neslēpjot ir veidojis kopā ar šo finanšu kompāniju Laika stars un tā vadītāju Vadimu Jerošenko (Lato Lapsa, Baltic Screen, speciāli Db, 2006. gada 20. jūlijs).
Vai tas nav mulsinoši, ka Lato klienti ir SC biedri un ziedotāji? Vai nav mulsinošāk, ka Lato darbojās SC un Kremļa atbalstītajā „Telegraf” padomē, kurā padomes locekļi arī ir SC biedri vai dibinātāji? Vai tas nav pavisam mulsinoši, ka Lato savu personīgos projektus (miljonāru saraksts) veido kopā ar SC biedru. Taču SC sponsors O.Stepanovs, ir Lemberga opozicionārs, bet Lato uzraksta grāmatu „Aivars Lembergs: ceļš uz naudu un varu”? Tik daudz sakritību.
Fakts, ka tā nav vienīgā Lato grāmata pret oligarhiem. Viņš ir sarakstījis vēl vairākas. Kāpēc? Varbūt savstarpēji konkurējoši oligarhu grupējumi ir vienīgā finansiāli spēcīgā un grūti kontrolējamā opozīcija daudz ietekmīgākiem spēkam?
Lato Lapsas pēdējā grāmata ir par tiesībsargājošo iestāžu visatļautību. Īpaši viņš neieredz KNAB, bet pārējās tiesībsargājošās iestādes arī tiek maksimāli nīstas. Savukārt kā tiesībinstitūciju terora apspiestais un gandrīz vai nepatiesi apsūdzētais Lato grāmatā tiek minēts bēdīgi slavenais Vaškevics, kuru Leonīds Jēkabsons nebūt neslavē savās publikācijās. Vai tā būtu sakritība?
Lai kā tur būtu, paralēli Lato grāmatai par drošības iestāžu visatļautību tiek slepus virzīti grozījumi Drošības iestāžu likumā, turklāt situācijā, kad tautas un politiķu prāti bija aizņemti ar 18. februārī gaidāmo referendumu, kurā vēlētājiem bija jāpauž savs viedoklis par valsts valodas piešķiršanu krievu valodai. Kas ir vismulsinošāk, Saskaņas centra frakcijas deputāts nu jau mums labi zināmais Andrejs Elksniņš tieši šajā tautai būtiski svarīgajā mirklī bija sagatavojis grozījumus likumā, kas paredz, ka turpmāk drošības iestādes nevarētu veikt operatīvās darbības pret personām, kuras plāno noziegumus pret valsti, vēsta Latvijas televīzijas raidījums de facto. Kā izteicies A.Latkovskis “Operatīvās darbības likumā” nebūtu nekāds pārsteigums, ja vien tie būtiski nesašaurinātu operatīvo darbību pielietošanas iespējamību. Elksniņa sagatavotie priekšlikumi izslēdz iespēju nodrošināt tādu noziedzīgu nodarījumu novēršanu un atklāšanu kā aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas valsts varu un iekārtu, likvidēt valsts neatkarību, graut teritoriālo vienotību, vēsta de facto. Saeimas Aizsardzības un Iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Ainārs Latkovskis (Vienotība), kura vadīta komisija skatīja šos likuma grozījumus, iesniegtos ierosinājumus sauc par graujošiem. “Elksniņa grozījumi nozīmē, ka cilvēki, kuri iestāsies pret Latvijas neatkarību, pret viņiem nevarēs izmantot operatīvo darbu. Es nezinu, ar kuru galu Elksniņš domā, bet cilvēkiem , kuriem Latvijas neatkarība ir kā kauls kaklā, grozījumi ir Ziemassvētku dāvana, tā ir tīra vēršanās pret Latvijas Republikas neatkarību,” sacīja Latkovskis. (De facto, 2012.gada 8.janv)
Kā jau teicu, šie Elksniņa ierosinātie grozījumi startē kopā ar Lato grāmatu, kura tāpat kā Elksniņš, aicina ierobežot drošības iestāžu varu? Vai kārtējā sakritība? Vai varbūt Lato grāmata ir viens apmaksāts pasākums kopēju mērķu sasniegšanai?
Tagad par pēdējiem notikumiem Latvijā. TV pilna ar informāciju, ka tas pats slavenais SC deputāts Elksniņš, kuram nav izniegta pielaide valsts noslēpumam, ir darbojies kā “starpnieks – pārmijnieks” informācijas nopludināšā no KNAB Latvenergo lietā (laikam jau arī citās lietās), kopā ar KNAB izmeklētāju Balakleiski. Un kā labi zināms, šī informācija tālāk noplūdusi tieši uz Lato piederošo Pietiek.com. Vispār jau gadiem no KNAB tiek nopludināta informācija uz šo pietiek.com portālu, turklāt šī informācijas noplūde pārsvarā nav izdevīga ne krimināllietās apsūdzētajiem, ne arī no žurnālistikas viedokļa. Tā informācija vispār nevienam nav aktuāla, ja nu vienīgi diskreditē KNAB kā organizācijas darbu. Jājautā, kāpēc, kam un kādiem mērķu labā ir izdevīgi gadiem ilgi apšaubīt KNAB un citu drošības iestāžu darbu?
Turpinājumu lasīt nākamajā blogā, kas jau ir publicēts.
Lato Lapsa dažiem var šķist nesavtīgs, profesionālu ētiku respektējošs, žurnālists, kas atmasko oligarhus, blēžus, korumpētus politiķus. Tāds kā latviešu Robins Huds. Taču viņš tāds nav.
Šo cēlo tēlu viņš mēģinājis uzburt pēdējos pārdesmit gados par sevi. To viņš panāca, veidojot kritiskas publikācijas par dažiem bagātajiem un ietekmīgajiem, kā Šķēle, Lembergs, Repše, Vaira Vīķe Freiberga un citiem, kā arī apkopojot sabiedrībai un ārzemju izlūkdienestiem interesantu un vērtīgu informāciju par naudīgākajiem un ietekmīgākajiem cilvēkiem Latvijā. https://lv.wikipedia.org/wiki/Lato_Lapsa.
Taču ātri vien viņs saprata, ka par publikācijām var arī nopelnīt daudz vairāk nekā tikai gūt ieņēmumus par grāmatu pārdošanu, ja tās veido tendenciozas un pēc kāda slepena pasūtījuma. Tā par viņa vienu no klientiem klientu kļuva oligarhs Lembergs, kuram bija jācīnās par vietu un ietekmi Latvijā, lai viņš nenokļūtu cietumā, kur galu galā arī nokļuva, neskatoties uz Lapsas centieniem. Tā tapa Vairu Vīķi Freibergu un Egilu Levitu nomelnojošās grāmatas.
Lato Lapsa varēja ļoti efektīvi strādāt melnās žurnālistikas un PR frontē, jo bija savākta laba datu bāze un izveidots ziņu pienesēju tīkls un apgūtas biznesa un politiskās spiegošanas metodes. Viņš ienāca Latvijas žurnālistikā gadsimta sākumā un viņam ir bijusi darba pieredze Latvijas masu medijos tādos kā Diena, Rīgas Balss, Tev, Neatkarīgā Rīta Avīze (NRA), Leta, Telegraf, Klubs un dažos citos. Sava rakstura narcisistisko īpašību un ambīciju dēļ ilgi viņš nevienā darba vietā nenoturas.
Kad Latvijā vairs nebija neviena nopietna mediju,kas būtu gatavs ņemt viņu darbā, L. Lapsam nekas cits neatlika kā nopietnu, kvalitatīvu žurnālistiku pamest un mesties melnās žurnālistikas, t.i., dezinformācijas un ietekmīgu personu nomelnošanas frontē, jo Latvijā radās pieprasījums pēc negodīgu metožu izmantošanas politikā un saeimas ietekmēšanā. Šajā jomā bija arī liela nauda, kas Lapsam bija vajadzīga. Sevišķi laikā, kad mainījās Krievijas ārpolitika un Krievija aizvien vairāk centās ietekmēt Latvijas iekšpolitiku.
Taču, lai pastāvīgi varētu pelnīt uz nomelnošanas aktivitātēm, bija nepieciešami lielāki cilvēku resursi. Tāpēc Lato Lapsa piestrādāja arī sabiedrisko attiecību jomā, kā atklāts un slepens PR firmu īpašnieks/darbinieks/aģents un nodibināja savu dezinformācijas ziņu interneta mājas lapu pietiek.com, kas sniedza informatīvu pseidožurnālistisko atbalstu viņa PR firmu aktivitātēm.
Tātad, vairāk nekā desmit gadus Lato Lapsa vairāk vai mazāk slēpti un atklāti vienlaicīgi darbojas gan PR, gan melnās žurnālistikas jomās, kas nav ētiska rīcība ne no PR, ne no žurnālistiskas skatu punkta. Viņš darbojas tandēmā ar citu apšaubāmas reputācijas PR darboni Jurģi Liepnieku, ko Latvijas sabiedrība pazīst kā kriminālnoziegumos iesaistītu un notiesātu sakarā ar tā saucamo digitālgeitu. Liepnieks ir arī pazīstams kā par prokremlisko partiju dēvētās partijas Saskaņa PR konsultants. Viņam pieder un viņš veido pietiek.com analoģisku PR portālu puaro.lv, kas gan tik daudz pats nenodarbojas ar nomelnošanas kampaņām, bet sniedz atbalstu pietiek.com, pārpublicējot tā materiālus. Liepnieka Puaro uzskata, ka Lato Lapsa ir vienīgais rakstošais mediju pārstāvis, kura ietekmi uz viedokļa veidošanu un konkrētiem procesiem var pielīdzināt abām lielajām Latvijas televīzijas platformām. Bet tā nav.
ZZS un Lembergs ir vieni no Lato Lapsas klientiem
Tur (puaro.com) ir publicēts arī vienīgais publiski pieejamais Lato Lapsas CV un viņš ir nodēvēts par vienu no Latvijas pašiem ietekmīgākajiem cilvēkiem. Taču šajā Lapsas CV ir izlaistas divas būtiskas viņa darba vietas un/vai pasūtītāji, ko var atrast Wikipedia, proti, ar Kremli saistītā, bet Kipras ofšoros noslēptā firma AS News Media Group, kas Latvijā izdeva avīzi krievu valodā Telegraf un privāts Lietuvā reģistrēts globāls spiegošanas uzņēmums Outsourcing Business Intelligence Consulting UAB.
Tādi jēdzieni kā žurnālistikas un sabiedrisko attiecību profesionālā ētika, godīgums, korektums ir pilnīgi sveši vārdi Lapsam, jo tādi neeksistē arī viņa klientiem, kas Lato Lapsam pasūta dezinformācijas un nomelnošanas kampaņas.
Viedoklis par Lato lapsas un Jurģa Liepnieka aizturēšanu un datoru izņemšanu 2021. gada 10. augustā
Sevišku uzplaukumu Lapsas dezinformācijas metodes piezīvo tagad, Donalda Trampa izprovocētajā globālajā viltus ziņu un demokrātijas apdraudēšanas laikmetā. Lato Lapsa tādā veidā nodara milzu ļaunumu arī Latvijas gan sabiedrisko attiecību, gan mediju telpai, gan demokrātijai kopumā. Viņš faktiski ir ne mazāk kaitīgs mūsu demokrātijai un politiskajai videi kā Latvijas teritorijā aizliegtie Krievijas propagandas kanāli, jo apdraud godīgu, atklātu un tīru politisko ideju konkurenci un tāpēc apdraud demokrātiju kopumā.
Šajā analītiskajā publikācijā, kas sastāv no vairākiem turpinājumiem/daļām un ir autora viedoklis, izmantoti pamatā publiski pieejami interneta resursi un konfidenciāli iegūta informācija.
Vienā Zigmara Liepiņa muzikālā sacerējumā nepatiesi apgalvots, ka «vēzītim acis pakaļā». Tā drīzāk varētu teikt par tiesu, kura pagājušonedēļ piesprieda portālam TVNET samaksāt Latvijas Nacionālajai operai 50 tūkstošu eiro kompensāciju par kaitējumu, ko tās godam un cieņai nodarījis portālā publicēts komentārs.
Operas vadītājus bija aizskāris TVNET 2014. gada augustā publicētais viedoklis par Jaunā viļņa rīkotāja Igora Krutoja dzimšanas dienas svinībām operas namā, kas nodēvēts par «publisko namu», kur «Zigmars Liepiņš, Daina Markova un Inese Eglīte (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā».
Raksts bija anonīms – TVNET pārstāvji tiesā teica, ka paši nezinot, kas slēpjas aiz pseidonīma «Olivers Everts». Šis gadījums nav gluži labākais žurnālista pilsoniskās drosmes un arī sava viedokļa aizstāvēšanas paraugs. Taču tiesas lēmumi jau divās instancēs apdraud nevis raksta anonīmo autoru, bet gan vārda brīvību Latvijā.
Prasītāji pieteikumā tiesai citē pagarāku raksta fragmentu, kurā teikts, piemēram, ka viņi atdevušies arī zem galdiem, kuri bijuši klāti ar Putina virtuvē pagatavotiem astoņkāja salātiem. Un prasīja TVNET atvainoties par viņiem nodarīto morālo kaitējumu un samaksāt 129 873 eiro. Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pagājušā gada martā piekrita, ka prasība «ir pilnībā pamatota un apmierināma». TVNET spriedumu pārsūdzēja.
Tagad pirmās instances lēmumam piekritusi arī Rīgas apgabaltiesa, kas 24. janvārī «daļēji» apmierināja operas prasību TVNET atvainoties un samaksāt mantisku kompensāciju par goda un cieņas aizskārumu. Daļēji, jo samazināja maksājamo summu līdz 50 tūkstošiem.
Latvija jau ir zaudējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesā lietās par goda un cieņas aizskārumu, ko mūsmāju tiesas traktējušas pārāk plaši un patvaļīgi. Taču parasti šādās lietās notiek diskusijas par to, vai publicētais ir ziņa vai viedoklis. Likums paredz tiesības prasīt un pienākumu medijam atsaukt nepatiesas ziņas, savukārt viedokļu «patiesumu» tiesa nevar vērtēt, turklāt ECT atkārtoti spriedumos norādījusi, ka par amatpersonām tie var būt arī tādi, kas apvaino, šokē vai uztrauc. Vienīgais izņēmums, kad sabiedrības interešu vārdā tiesa var ierobežot vārda brīvību, ir naida runa un atklāti aicinājumi uz vardarbību.
Šajā reizē tiesa uzskatīja, ka TVNET publicētais raksts neesot ne ziņa, ne viedoklis, ne māksliniecisks teksts, taču neprecizēja, kas tad īsti tas ir. Līdz ar to veido precedentu, ka jebkuru publicētu tekstu var plaši interpretēt pēc saviem ieskatiem.
Politiski estētiska cenzora funkciju tiesa mēģina uzurpēt īpaši ciniski. Piemēram, tiesneši piekrīt, ka Liepiņa reputācija ir nevainojama kaut vai tāpēc vien, ka saskaņā ar likumu par operas valdes locekli var būt vienīgi persona, kurai ir nevainojama reputācija. Turklāt viņš ir apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni! Secinājums – teksts «ir atzīstams par rupju un nesamērīgi aizskarošu».
Ciniska ir jau operas vadītāju pieteikumā tiesai prasītā summa, kas precīzi atbilst Krutoja LNO «ziedotajiem» 120 tūkstošiem plus viņa samaksātajiem 9873 eiro par operas nama īri dzimšanas dienas svinībām. Proti, ja kāds apšauba šā darījuma piedienīgumu, lai maksā vēlreiz tikpat. Un pirmās instances tiesa piekrita, ka šo summu «atzīst par tādu, kas šajā gadījumā pilda taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkcijas».
Vēl ciniskāka ir tiesnešu atklāti paustā vēlme iebiedēt plašsaziņas līdzekļus. Kompensācijas milzīgo apmēru Vidzemes priekšpilsētas tiesa pamatoja ar nepieciešamību «atturēt atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē». Apgabaltiesas sprieduma teksts vēl top, taču tiesnese Dzintra Zvaigznekalna-Žagare intervijā LTV Panorāmai bez aplinkiem pavēstīja, ka šāda summa esot samērīga, «lai atturētu presi» un «lai liktu padomāt presei par to, ko turpmāk rakstīt».
Tiesnešu iedoma norādīt presei, ko un kā rakstīt, ir tik nepārprotams cenzūras paraugs, ka Latvija gandrīz pilnīgi droši zaudēs ECT, ja lieta tiktāl nonāks, un Latvijas nodokļu maksātājiem kārtējo reizi būs jāmaksā par tiesnešu tumsonību un patvaļu. Katrā ziņā ECT noteikti atzītu par nesamērīgu milzīgo naudas sodu. Šāda soda naudas summa daudziem Latvijas medijiem nozīmētu faktiski likvidēšanu. Tiesnesei tas šķiet «samērīgi».
Tiesas piespriestais sods «operas lietā» līdzās tiesu lēmumiem citās parāda mūsmāju tiesnešu prioritātes taisnīguma sardzē. Tajā pašā Vidzemes priekšpilsētas tiesā notikušas jau piecas sēdes, kurās izskata lietu par mēģinājumu nozagt lielveikalā sešas desas. Toties Zemgales priekšpilsētas tiesa novembrī «izlīga» ar kukuļdevēju Gulamu Gulami, ka tam jāsamaksā 9250 eiro sods par tiesnešu regulāru pirkšanu, un ar tiesnesi Ivetu Bērziņu, kura tika cauri ar 11 000 sodu par «kukuļa piesavināšanos».
Diemžēl nebūs pārspīlēti secināt, ka Latvijas tiesnešu ieskatā taisnība tam, kam ir Triju Zvaigžņu ordenis, ietekmīgi politiski draugi vai gana biezs maks, lai uzpirktu kolēģus tiesnešus, bet žurnālisti jāsoda tā, lai citi padomā, vai ir vērts rakstīt.
Manā bērnībā, kad zāle bija superzaļa, pionieru kaklauti sarkani, bet avīzes melnbaltas, čekas un cenzūras modrā acs sekoja, lai padomju pilsoņi “pareizi” lasītu, klausītos un runātu par pastāvošo varu. Nepakļaušanās varēja maksāt ļoti dārgi.
Tagad, ceturtdaļgadsimtu pēc padomju sistēmas sabrukuma, lasot Rīgas apgabaltiesas spriedumu portāla TVNET un Operas strīdā par viedokļa rakstu, pārņem murgaina sajūta, it kā atgrieztos vecie pionieru laiki. Nezin no kādas pažobeles ir izvilkti sarkanie kaklauti un gādīgas rokas tos savelk ap kaklu ierindā nostādītajiem, piekodinot — esiet laipni, rātni un paklausīgi, citādi vecākiem būs pamatīgas ziepes un jūsu klase netiks ekskursijā pie Ļeņina. Dārgā tiesa, iekniebiet sev sānā — žurnālisti nav pionieri un padomju zvēresta vietā šodien ir jālasa Latvijas Republikas Satversme.
Atgādināšu — 7. februārī publiskots pilns Rīgas apgabaltiesas spriedums, ar kuru apelācijas instancē daļēji apmierināta “Latvijas Nacionālās operas un baleta” valdes locekļu prasība pēc atvainošanās un morālā kaitējuma kompensācijas par goda un cieņas aizskārumu portāla TVNET komentārā “Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”. Prasība apmierināta daļēji, jo tiesa samazinājusi kompensācijas summu no sākotnēji pieprasītajiem un pirmajā instancē piespriestajiem 129 000 eiro uz 50 000.
Strīda būtība — autors ar pseidonīmu Olivers Everts (identitāte netika atklāta arī tiesā) TVNET publicētā komentārā nikni kritizēja valsts amatpersonu lēmumu izīrēt operas namu Krievijas komponista, Jaunā viļņa organizētāja Igora Krutoja dzimšanas dienas svinībām 2014. gada vasarā, kad Krievija nule kā bija iebrukusi Ukrainā, anektējot Krimu. Autors uzskatīja, ka operas valde ar šo lēmumu “apgānīja” nacionālo kultūras lepnumu, uz svinību nakti padarot to par “Putina galma publisko namu”, un ciniski “atdevās” Kremļa lakstīgalu diriģentam par 129 000 eiro. Autors nebija skopojies ar epitetiem, iztēlojoties šo nejauko orģiju skatus. Operas valde uzskatīja, ka tās gods ir aizskarts, prasot gandarījumu to pašu 129 000 eiro vērtībā.
Jau divās instancēs tiesa ir atzinusi, ka šāda kritika nav pieļaujama. Atlikusi kasācijas iespēja Augstākajā tiesā un TVNET jau paziņojis, ka spriedumu pārsūdzēs.
Tiesas spriedums šajā lietā ir reāls drauds vārda brīvībai Latvijā un es kā žurnāliste un pilsone gaidu, ka Augstākā tiesa šo kļūdu labos. Spriedums rada trīs nopietnas problēmas.
Pirmkārt, legalizē viedokļu cenzūru Latvijā. Pirmās instances spriedums bija juridisks absurds, jo tiesa pat nespēja pateikt, vai strīdus raksts ir ziņa (kas nevar būt aizskaroša, ja ir patiesa) vai viedoklis (kas vispār nav pakļaujams patiesuma pārbaudei). Apelācijas tiesa tagad pareizi konstatē, ka raksts ir viedoklis, taču — tik ass un rupjš, ka “pārsniedz pieņemamās kritikas objektīvās robežas”.
Tiesas lēmums būtībā aizliedz valsts amatpersonas, kas naudas dēļ kompromitē politiskas vai kultūras vērtības, salīdzināt ar prostitūtām. Ja pārdošanos par naudu Latvijā turpmāk drīkst saukt par prostitūciju tikai burtiskā nozīmē un tēlaini salīdzinājumi ir aizliegti, tā ir cenzūras ieviešana. Un vienlaikus Satversmes pārkāpums, jo pamatlikums garantē vārda brīvību Latvijā.
Jāpiebilst, ka šī gan ir tikai mana interpretācija, jo patiesībā spriedums ir pārāk nekonkrēts, lai tā jēgu vispār varētu izlobīt. Tā kā strīds nav par nepatiesu ziņu atsaukšanu (operas valde neprasa neko no rakstītā atsaukt kā nepatiesu, tikai atvainoties un atlīdzināt morālo kaitējumu), tad nekur spriedumā netiek konkretizēts, tieši kādi izteikumi šajā komentārā “maksā” 50 000 eiro. Tiesa norāda, ka nav runa tikai par vārda “atdevās” lietošanu, bet gan “visa apstrīdētā raksta daļa tajā lietoto vārdu un izteiksmes formas deļ ir rupja”. Šāds tiesas secinājums ir pārlieku vispārīgs, jo apstrīdētajā teksta fragmentā ir pavisam 211 vārdi, ieskaitot saikļus, īpašvārdus un skaitļus. Spriedumā ar tik tālejošām sekām kā šis tiesai jāspēj konkrēti norādīt, ko tieši no uzrakstītā tā pasludina par vārda brīvības robežām neatbilstošu, un kāpēc.
Otrkārt, spriedums uzliek nesamērīgu sodu, kas apdraud neatkarīgu mediju pastāvēšanu Latvijā. Ja tiesa liek maksāt 50 000 eiro, lai atturētu mediju no “nesamērīgi aizskarošu rakstu publicēšanas nākotnē”, tas ir nāves spriedums kritiskai žurnālistikai, kas adresātiem un tiesai šķitīs pārāk “asa”. Privātpersonām iespēja īstenot vārda brīvību ar šādu spriedumu tiek padarīta par pilnīgu luksusa preci — ne jau gluži “Maybach”, bet tik pat neaizsniedzams. 50 000 eiro ir 131 minimālā alga, kas jāpelna 11 gadus.
Kamēr tiesnešu uzpirkšana vai miljonu izkrāpšana nodokļus tiek novērtēta ar daudzkārt mazākiem sodiem, es nevaru to vērtēt citādi kā tīšu uzbrukumu mediju neatkarībai. Salīdzinājumam — Rīgas apgabaltiesas tiesnešu bijusī kolēģe Bērziņa, kas tika pieķerta kukuļu pieņemšanā, saņēma sodu 30 minimālo algu jeb 11 000 eiro apmērā. Tātad sods par tiesu spriedumu tirgošanu Latvijā ir piecreiz mazāks nekā par asa viedokļa paušanu. Ja nopirkt tiesas spriedumu Latvijā ir lētāk nekā uzrakstīt komentāru internetā, mūsu tiesu sistēma ir tādā d..ūkstī, ka nosaukt to īstajā vārdā sanāk pārāk sālīti.
Treškārt, spriedums rada finansiālu risku valstij — ja Latvija šo lietu zaudēs Eiropas cilvēktiesību tiesā, visiem nodokļu maksātājiem būs jāapmaksā dažu tiesnešu nekompetence. Valsts amatpersonas darbojas ar sabiedrības resursiem un sabiedrības vārdā, tāpēc tām jābūt gatavām uzklausīt arī ļoti asu sabiedrības kritiku par šiem darbiem.
Tiesai demokrātiskā valstī ir jāstāv vārda brīvības, nevis varas labsajūtas sardzē. Ja tiesa valsts amatpersonu vērtējumā aizliedz izmantot salīdzinājumu ar prostitūciju, jo… valsts amatpersonām tas nepatīk, tas ir ļoti vājš pamatojums, kas nevar izturēt ECT pārbaudi.
Tieši tāpat ECT pārbaudi nevar izturēt pārmērīgā kompensācijas summa. Goda un cieņas aizskāruma civillietās naudiskas kompensācijas mērķis nav sodīt mediju, bet gan atlīdzināt aizskartajam radītos faktiskos zaudējumus. Ja lietā nav runa par reāliem zaudējumiem, bet morālo kaitējumu reputācijai, tiesai ir ļoti rūpīgi jāizsver, kā kompensācijas summa ietekmēs mediju un plašāk — vārda brīvību valstī. ECT ir atzinusi, ka nesamērīgi liela kompensācija pati par sevi ir vārda brīvības pārkāpums.
Spriedumā ir vēl vairākas detaļas, kas norāda uz tiesas nespēju novērtēt žurnālistu lomu sabiedrībā.Piemēram, savu secinājumu, ka raksts ir “nesamērīgi aizskarošs” pret valsts amatpersonām tiesa argumentē ar to, ka rupjā izteiksmes forma “aizskartu ikvienu neitrālu lasītāju”, ja šāda publikācija būtu attiecināta uz viņu. Kritika rakstā ir vērsta pret amatpersonu konkrētu rīcību, nevis “neitrāliem lasītājiem” — nonivelējot šo atšķirību, tiek noliegta žurnālistu īpašā loma varas pārstāvju darba uzraudzīšanā. Žurnālists nesēž kanālmalas apstādījumos un negāna nejaušus garāmgājējus, bet gan skarbi kritizē amatpersonu rīcību, ko uzskata par nepieņemamu. Pasargājot amatpersonas un sodot žurnālistus, tiesa nevis vairo atbildīgumu, bet gan to drupina.
ECT atkārtoti ir norādījusi, ka kritikas robežas pret amatpersonām ir daudz plašākas nekā pret jebkuru cilvēku, turklāt vārda brīvība attiecas ne tikai uz tādiem izteikumiem, ko visi sabiedrībā uztver labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tādiem, kas kādu varētu “apvainot, šokēt vai uztraukt”. Tieši tāpēc jau vārda brīvībai ir nepieciešama aizsardzība, ka tā bieži vien kādam nepatīk.
Vēl dziļāk auzās tiesa iebrauc, pamatojot soda lielumu — 50 000 eiro, kas ir nepieredzēta kompensācija goda un cieņas aizskāruma lietās, jo parasti summa svārstās dažu tūkstošu apmērā. Tiesa norāda, ka summas aug, kā piemēru piesaucot pēc Zolitūdes traģēdijas izmaksātās “Maxima” brīvprātīgās kompensācijas upuru ģimenēm (100 000 par katru bojāgājušo). Vai var salīdzināt vistuvākā cilvēka nāvi ar rakstu internetā?
Jā, atbilstoši savai vērtību un gaumes izjūtai nav aizliegts salīdzināt arī nāvinieku gāzes kameru ar pirts rituālu — taču brīdī, kad absurds salīdzinājums kļūst par sprieduma pamatojumu, tas skaidri parāda, cik izkropļota ir tiesas mērogu sistēma un kāpēc šāds netaisnīgs spriedums nedrīkst stāties spēkā.
Tiesa TVNET komentāra lietā ir uzvedusies kā padomju laika cenzors, kas apstiprina “pareizos” un aizliedz “nepareizos” viedokļus, norādot, ka žurnālistu vērtējumi nedrīkst sāpināt varas pārstāvjus. Padomju vara, cenzūras šķēres un pionieru sasauksmes Latvijā beidzās iepriekšējā tūkstošgadē, nevajag šo ēru atjaunot ar tiesu spriedumiem, kas grauj ne tikai vārda brīvību un mediju neatkarību, bet arī pašas tiesu varas reputāciju.
TVNET kasācijas kārtībā Augstākajā tiesā pārsūdzēs Rīgas apgabaltiesas spriedumu strīdā ar Latvijas Nacionālo operu un baletu (LNOB), komentējot Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru ziņu portālam TVNET par Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) amatpersonu «goda un cieņas aizskaršanu» uzlikta 50 000 eiro liela sodanauda, teica TVNET galvenā redaktore Zita Lunde.
Viņa sacīja, ka pēc iepazīšanās ar Rīgas apgabaltiesas pilno spriedumu, «Tvnet.lv» izlēmis kasācijas kārtībā Augstākajā tiesā pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesas spriedumu. «Par pilnā sprieduma tekstu mēs esam diezgan pārsteigti, lai nelietotu vārdu šokēti. Jo mūsu lieta par goda un cieņas aizskaršanu tiek pielīdzināta Zolitūdes lietai. Mūsuprāt, šīs lietas vispār nav salīdzināmas,» sacīja Lunde, atsaucoties uz tiesas spriedumā minēto, ka «morālā kaitējuma atlīdzības lietās šobrīd ir tendence pieaugt kompensācijas apmēram, par to liecina, piemēram, publiski pieejamā informācija par t.s. Zolitūdes traģēdijā cietušajiem labprātīgi izmaksātajām summām».
Lunde arī pauda viedokli, ka žurnālisti ir brīvi paust savu nostāju un viedokli, izmantojot spilgtus epitetus, kas palīdz izteikties pietiekoši skaidri. Taču esot pozitīvi, ka «Tvnet» mediju dienaskārtībā aktualizējis nacionālo vērtību aizsargāšanu, jo vēlāk sekoja līdzīgs precedents, kad Latvijas Nacionālajā bibliotēkas restorānā «Klīversala» Jaunā gada sagaidīšanas svinībās bija paredzēts skatīties Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzrunu un Jauno gadu sagaidīt pēc Maskavas laika, taču tas tika liegts.
Viņa uzsvēra, ka medijiem ir jāpievērš uzmanība problēmām un nereti mediji ir pārāk maigi un saudzīgi pret daudziem notikumiem, kuriem sabiedrība nepiekrīt. «Vārdi ir viens no žurnālista ieročiem, kā pievērst uzmanību dažādām problēmām. Tas ir tas, ko mēs izmantojām,» sacīja Lunde, piebilstot, ka šis gadījums nav neko mainījis un nemainīs «Tvnet.lv» redakcionālajā politikā. Joprojām tiek ievērota žurnālistikas ētika, paužot dažādus viedokļus, taču portāls nepārstās paust viedokļus pat, ja tie kādam nepatīk.
Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītājs Ivo Leitāns aģentūrai LETA sacīja, ka var piekrist Rīgas apgabaltiesai, ka nebūtu jāizmanto rupji un aizskaroši izteicieni viedokļa rakstos. Taču tiesas arguments, atsaucoties uz informāciju par Zolitūdes traģēdijā cietušajiem labprātīgi izmaksātajām summām, nav pamatots, jo abas lietas nevar salīdzināt.
Arī piespriestās soda apmērs nav samērīgs, uzskata Leitāns, paužot šaubas, vai tiesas spriedumā ņemts vērā, piemēram, «Tvnet.lv» finansiālais stāvoklis, apgrozījums un tas, ko šādas summas samaksāšana nodara medijam. Tāpat tiesas formulējums, ka šāda summa kalpos par prevencijas līdzekli atbildētājai, atturot to no nesamērīgi aizskarošu rakstu publicēšanas nākotnē, rada bažas, ka tiesa preventīvi mēģina ietekmēt ne tikai atbildētāju, bet arī citus medijus.
«Var piekrist tiesas argumentiem par to, ka arī viedokļa rakstā nav pieļaujama pašmērķīga cilvēku aizskaršana, viņus rupji nolamājot, bet to risināt ar šādiem drastiskiem naudas sodiem ir, man liekas, pārspīlēti. Tas būtu mediju diskusijas pašregulācijas jautājums. Šis nodarījums nav tiks smags, nav sagrāvis ne dzīvi, ne karjeras LNOB valdes locekļiem,» sacīja Leitāns.
Vienlaikus pozitīvi esot vērtējams, ka publiskajā telpā līdz ar šo gadījumu ir aizsākusies diskusija par tiesas spriedumu un kompensācijas apmēru, gan saturu, kas ir vai nav pieļaujams komentāros un viedokļa rakstos.
Viņš arī pauda pārliecību, ka «Tvnet.lv» tiesas spriedums ir jāpārsūdz, ņemot vērā nesamērīgi augsto kompensācijas apmēru, jo citādāk gadījumos, kad kāds cits medijs uzrakstīs asu viedokli, tiesas to varēs izmantot kā paraugu soda piemērošanā. «Tā latiņa šobrīd uzlikta ļoti augsta. Tas nākotnes precedentiem bīstamākais,» bažas pauda Leitāns.
Jau ziņots, ka Rīgas apgabaltiesa 24.janvārī apelācijas instancē daļēji apmierināja LNOB prasību pret portālu «Tvnet.lv» saistībā ar viedokļrakstu par telpu izīrēšanu Krutoja privāta pasākuma rīkošanai 2014.gada 29.jūlijā. Apgabaltiesa uzlika par pienākumu «Tvnet» publicēt atvainošanos par LNOB un šīs iestādes amatpersonu – Zigmara Liepiņa, Ineses Eglītes un Dainas Markovas – goda un cieņas aizskaršanu un par labu LNOB piedzina 50 000 eiro. Spriedumu gan var pārsūdzēt un tas vēl nav stājies spēkā.
Vēstīts arī ka, apgabaltiesa uzlika par pienākumu «Tvnet» publicēt atvainošanos par LNOB un šīs iestādes amatpersonu – Zigmara Liepiņa, Ineses Eglītes un Dainas Markovas – goda un cieņas aizskaršanu un par labu LNOB piedzina 50 000 eiro.
Salīdzinot ar pirmā instances spriedumu, kas izpelnījās asu mediju profesionāļu kritiku par vārda brīvības apdraudēšanu, apgabaltiesa piedzinusi mazāku summu. Vidzemes priekšpilsētas tiesa pērn lēma no «Tvnet» piedzīt 129 873 eiro. Rīgas apgabaltiesa arī nolēma piedzīt no «Tvnet» par labu atbildētājiem izdevumus, kas samaksāti par advokāta palīdzību, taču mazākā apmērā, nekā to lēma pirmās instances tiesa.
Strīda būtība ir tajā, ka «Tvnet.lv» 2014.gada 4.augustā savā portālā publicēja viedokļrakstu ar nosaukumu «Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu». Tā autors ir persona, kas raksta ar pseidonīmu Olivers Everts.
LNOB ieskatā, autors «nepieļaujami rupji un aizskaroši» vēršas pret LNOB un tās vadību par operas telpu izīrēšanu Krutoja privāta pasākuma rīkošanai. «Publicējot minētos izteikumus, atbildētājs ir aizskāris prasītāju Satversmes 95.pantā nostiprinātās tiesības uz goda un cieņas aizsardzību un pārkāpis likumu «Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem», kas aizliedz publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu,» iepriekš norādīja LNOB pārstāvji.
Ņemot vērā, ka «Tvnet.lv» noliedz pārkāpuma izdarīšanas faktu, LNOB vērsās tiesā.
“Pārāk kritisks viedoklis Latvijā maksā 50 000 eiro” – šādi Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) reaģējusi uz Rīgas apgabaltiesas lēmumu portāla “Tvnet” un Latvijas nacionālās operas un baleta lietā. Kamēr nozares pārstāvji šādu sodu sauc par nesamērīgu, vadošā lietas tiesnese skaidro – tik liela kompensācija piespriesta, lai atturētu mediju turpmāk publicēt pārmēru aizskarošus rakstus.
Anonīmā autora ar pseidonīmu Olivets Everts viedokļa rakstu “Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu” portāls “Tvnet” publicēja 2014. gada 4. augustā. Tajā asi kritizēta un izsmieta operas vadība, kas operas telpas par 129 000 eiro izīrēja krievu komponista Igora Krutoja dzimšanas dienas svinībām.
Opera vērsās tiesā, kas pirmajā instancē lēma piedzīt no “Tvnet” tādu pašu summu – teju 130 000 eiro – par goda un cieņas aizskaršanu. Pēc pārsūdzības kompensācija samazināta līdz 50 000 eiro.
Portāls “Tvnet” sola spriedumu pārsūdzēt vēlreiz un nepieciešamības gadījumā arī vērsties Eiropas cilvēktiesību tiesā (ECT).
“Medijam ir pienākums paust dažādus viedokļus, pat, ja tie kādam nepatīk,” tā portāla galvenā redaktore Zita Lunde, uzsverot – rakstā lietotā valoda ir izteiksmes veids, lai spilgti paustu viedokli.
“Šis precedents rada, manuprāt, ļoti nopietnas bažas visā Latvijā par mediju tiesībām, uzdevumiem, mediju vārda brīvību.
Un, manuprāt, šis spriedums jau tā nokaitētajā Latvijas mediju vidē rada nopietnas bažas par Rīgas apgabaltiesas kompetenci medijpratībā, pieņemot šādus lēmumus,” piebilda Lunde.
Asociācija norādīja, ka Rīgas apgabaltiesa izlēmusi, ka pārāk kritisks viedoklis Latvijā maksā 50 000 eiro. Šāds sods ir nesamērīgs mediju finansiālajam stāvoklim. Uzliekot par pienākumu maksāt 50 000 eiro, tiesa praktiski apdraud medija tālāko pastāvēšanu.
Bet lietas vadošā Rīgas apgabaltiesas tiesnese Dzintra Zvaigznekalna-Žagare norāda – šī raksta autors pārkāpis būtisku robežu. “Paudiet negatīvus, kritiskus viedokļus, tāds ir jūsu darbs, izvairieties no rupjībām.”
Trīs tiesnešu sastāvam pēc raksta izlasīšanas neesot bijis ne mazāko šaubu par lēmumu.
“Tajā bija lietoti gan rupji žargoni, pat no krievu valodas atvasināti lamuvārdi, un jebkurai saprātīgai personai, izlasot šādu rakstu, nevar rasties šaubas, ka tas ir personu aizskarošs. Par to nav šaubu, ka tas ir viedokļa raksts, bet judikatūrā ir nostiprinājies gan Latvijas, gan Eiropas, ka arī aizskarošs viedoklis var būt personas godu un cieņu aizskarošs,” teica Rīgas apgabaltiesas tiesnese.
Tam nepiekrīt Baltijas mediju izcilības centra vadītāja Rita Ruduša. Viņa atzīst – kamēr ASV vārda brīvībai ierobežojumu nav, Eiropas tiesu praksē ir nosprausta kāda sarkanā līnija, bet – ne tiesas iezīmētā.
“Pašmērķīga kritika, pašmērķīga lamāšanās ir ētiska problēma, nevis juridiska. Eiropā pieņemtie vārda brīvības principi pieļauj lamāšanos, pieļauj kritisku, asu viedokli, pat vulgāru viedokli.
Tas, kurā brīdī iestājas robeža, kad ir jādomā par atbildību, ir naida runa un atklāti aicinājumi uz vardarbību,” teica Ruduša.
Visvairāk pārmetumu tiesa izpelnījusies par sodu apmēru. Tas tiek salīdzināts ar daudz mazākiem naudas sodiem smagās krimināllietās par kukuļošanu un nodokļu nemaksāšanu. Tiesa skaidro – šāds kompensācijas apjoms izvēlēts prevencijas nolūkā.
“Tiesa neierobežo preses vārda brīvību. Taču nevajag jaukt vārda brīvību ar tiesībām rakstīt rupjības. Un, līdz ar to, lai atturētu presi no šādām, lai liktu padomāt presei par to, ko turpmāk rakstīt un arī samērojot abas lietā iesaistītās puses, tiesa uzskatīja, ka šāda summa ir samērīga,” teica tiesnese.
“Viens no argumentiem arī, kāpēc tā summa tika noteikta tik liela, bija atbildētāja attieksme – nebija ne mirklis, kad atbildētājs nožēlotu un atzītu, ka ir bijis neliels pārspīlējums. Bija tā visatļautības attieksme, ka man ir pilnīga taisnība.
Šeit mēs nevarējām neņemt vērā, ka cietusī ir opera, arī cienījamais Zigmara Liepiņa kungs, Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris,” sacīja tiesnese.
Līdzšinējā tiesu prakse mediju lietās Latvijā ir nevienmērīga. Kā skaidro Rita Ruduša, tas norāda uz atšķirīgo tiesnešu medijpratības līmeni. Viņasprāt, ja “Tvnet” vērsīsies ECT, tad Latvijas valsts tajā zaudēs.
Par to liecina arī ECT spriedums tā sauktajā Ozoliņa lietā, kad tika nolemts – lai arī laikraksta “Diena” komentētāja Aivara Ozoliņa toreizējam ekonomikas ministram Laimonim Strujevičam veltītās publikācijas pēc satura bija aizskarošas un apsūdzošas, tās nepārkāpa žurnālistiem atvēlētās vārda brīvības robežas.
Olivers Everts - neatkarīgs publicists 
You must be logged in to post a comment.