Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Liepājas zemūdene, kas satricināja pasauli un iezvanīja PSRS sabrukuma sākumu

U-183 1981 g 28 okt Zviedrija

Speciāli TVNet

Tas notika šajās dienās pirms 33 gadiem, sākot ar 1981. gada 27. oktobri pulksten 19.47, kad Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos, slēgtā un slepenā militārajā teritorijā gandrīz pie pašas zviedru flotes štāba mītnes Karlskrūnā uz sēkļa uzsēdās ar kodoltorpēdām apbruņota PSRS zemūdene.

 Kodolkatastrofas draudi

Tas līdz šim ir vienīgais vispārliecinošākais pierādījums aizdomām, ka toreiz PSRS (tagad Krievija) ar savām zemūdenēm nemaz neslēpa, kurš grib būt īstais saimnieks Baltijas jūrā. Ja zviedri šo zemūdeni būtu mēģinājuši ieņemt ar spēku, tās komandieris bija gatavs to uzspridzināt ar visu 54 cilvēku apkalpi un kodolieročiem, riskējot izraisīt Hirosimas kodolbombardēšanai līdzīgu katastrofu*.

PSRS Baltijas flotes Liepājas karabāzē pierakstītā padomju zemūdene S- 363 (kiriļicā С-363), kuras borta numurs bija 137 (projekts 613)** 10 dienas turēja sasprindzinājumā ne tikai Zviedriju, bet visu Rietumu pasauli. Tikai 6. novembrī krīze atrisinājās un zemūdene ar zviedru palīdzību tikai novilkta no sēkļa.

Tie, kas padomju okupētajā Latvijā neklausījās režīma slāpētas*** , bet tomēr caur trokšņiem sadzirdamās rietumu radiostacijas Amerikas Balss no Vašingtonas, Zviedrijas Radio (krieviski), Free Europe, par šo incidentu uzzināja tikai no PSRS oficiālās ziņu aģentūras TASS īsa rezumējuma 6. novembrī, ka padomju zemūdene uzsēdusies uz sēkļa Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos navigācijas kļūmes un sliktās redzamības dēļ. Tā noslēdzās U-137 kaujas uzdevums, kas sākās 16. septembrī, kad tā izpeldēja no Paldiski ostas. Sava kaujas uzdevuma laikā 18. oktobrī zemūdene ar radiopelengētāja antenu aizķēra kāda zvejas tralera tīklus un antenu deformēja. Tas pēc apkalpes komandiera domām iespējams bija viens no zemūdenes avārijas iemesliem.

Zviedrs Ingvars Svensons pirmais redzēja avarejušo U-137

Ingvars Svensons, kurš pirmais pamanīja avarējušo zemūdeni

Apkaunojums zviedriem un krieviem

Šis gadījums bija apkaunojums gan PSRS jūras kara flotei, ka tās rīcībā esošā zemūdene tik vienkārši var sevi izgaismot, triviāli uzsēžoties uz sēkļa potenciālā pretinieka teritorijā, gan arī Zviedrijas militāristiem, kuri krievu zemūdenes peldēšanu nebija pamanījuši ne ar radariem, ne pārtverot radiosakarus, ne vizuāli vai akustiski, jo tā vienu brīdi Zviedrijas ūdeņos peldēja ar periskopu pat virs ūdens un jebkurā gadījumā tās dīzeļmotors strādājis tik skaļi, ka to varēja dzirdēt pat vairāku kilometru rādiusā.

Zemūdene uzsēdās uz sēkļa 27. oktobra vakarā, un visu nakti izmisīgi, pati saviem spēkiem mēģināja tikt no tā nost, taču tā sasvērās vēl vairāk uz sāniem. Tikai nākošajā rītā ap pulksten 10.00 to pamanīja zviedru zvejnieks Ingvars Svensons, kas savā laivā bija pietuvojies tai, dodoties pārbaudīt izmestos zvejas tīklus. Viņš sastinga no redzamā skata – ūdenī laiski gulēja zemūdene, uz kuras komandtiltiņa nervozi sastinguši bija trīs vīri un blakus plīvoja balts karogs ar sarkanu zvaigzni un sirpi ar āmuru ( PSRS jūras kara flotes simbols).

Zvejnieks muka prom tik ātri, cik vien to ļāva laivas motors un krastā esot, uzreiz zvanīja robežsargiem. Pēc 40 minūtēm padomju jūrnieki novērtēja pirmo Zviedrijas krasta apsardzes reakciju- zemūdenei strauji tuvojās robežsargu patruļkuteris «Smyge» ar štāba priekšnieka Karlu Andersonu un dažiem citiem virsniekiem uz klāja.

Pietuvojoties pie zemūdenes sāniem, kuteris apstājās un K. Andersons uzkāpa uz zemūdens ārējā klāja, lai doties pie trim klusējošiem un drūmiem padomju virsniekiem. Viņi nereaģēja uz uzrunu angļu valodā, bet viens no viņiem bija gatavs izskaidroties vāciski. Krievu virsnieks paskaidroja, ka viņi pārstāvot padomju zemūdeni, kas hidrokompasa avārijas dēļ esot nomaldījusies no kursa un tagad apkalpe vēloties sazināties ar padomju konsulu. Pa to laiku ziņa bija nonākusi līdz medijiem un Mālmes avīze Kvällsposten jau 12.40 ir iznākusi ar sensacionālu skrejlapu par notikušo avāriju.****

U-137 krīzes 10 dienas

Kā norisinājās šī desmit dienu ilgā militārā, diplomātiskā un politiskā krīze Zviedrijas krastā labi var redzēt dokumentālajos kadros, kas glabājas Zviedrijas kuģniecības muzeju arhīvā. Tajos redzama zviedru gatavība neļaut PSRS Baltijas flotes papildspēkiem ar kara kuģiem un velkoņiem nākt palīgā U-137, lai to noceltu no sēkļa, kā kaujas gatavībā pie zemūdens izvēršas zviedru desanta vienība un zemessargu grupa, kā notiek apkalpes nopratināšana, žurnālistu darbība, preses konference, zemūdenes nocelšana no sēkļa ar zviedru kuģa palīdzību, kas norisinājās uz intensīvas diplomātiskās komunikācijas fona. PSRS atvainojās par notikušo, ko norakstīja uz tehnisku kļūmi. Taču zviedri, jūtoties totāli pazemoti, nopietni apsvēra iespēju ieņemt zemūdeni ar spēku, ja krievi neļautu apkalpes komandieri nopratināt, taču tikai NATO informācija, ka uz kuģa ir atomlādiņi, viņus atturēja no šī soļa.

<p><a href=”http://vimeo.com/11072021″>Den ryska ubåten U 137 på grund i Karlskrona skärgård</a> from <a href=”http://vimeo.com/smm”>Statens maritima museer</a> on <a href=”https://vimeo.com”>Vimeo</a&gt;.</p>

U-137 saites ar Latviju

Pēc NATO klasifikācijas šo zemūdeni dēvē par Whiskey klases zemūdeni U-137 un starptautiski šo incidentu angļu valodā sauc par “Whiskey on the rocks” (asociējot ar populāro kokteili „Viskijs ar ledu”) gadījumu. PSRS flotē šo zemūdeni pēc Zviedrijas incidenta sāka dēvēt par „Zviedru Komjaunieti” ( Švedskij Komsomoļec), jo flotē bija vairāki citi kara kuģi ar vārdu ‘komjaunietis”.  Zemūdene bija 76 metru gara, 11 metru augsta, kas varēja sasniegt 200 metru dziļumu. Whiskey (S-613) tipa dīzeļmotoru zemūdenes PSRS nokopēja no vāciešu XXI sērijas parauga, saražojot 1950. -1956. gados kopumā 215 eksemplāros. Dažas no tām tikai pārdotas arī ārzemju flotēm (Polijai, Albānijai, Ēģiptei, Indonēzijai, Ziemeļkorejai u.c.).  Padomju laikā to skaits Baltijas jūrā bija 32 , tagad Krievijas bruņojumā Baltija jūrā to ir palicis tikai pāris.

Jāpiezīmē, ka Liepāja jau vēsturiski ir Krievijas zemūdeņu flotes dzimtene, kur pirmie cara Krievijas zemūdens kuģi atradās kopš 1911. gada. Krievija un vēlāk arī PSRS ir uzskatījusi, ka tieši zemūdenes ir tās, kas būtiski nodrošina lielvaras kontroli pār Baltijas jūru un tāpēc PSRS laikā Baltijas jūrā mudžēja no padomju zemūdenēm.

U-137 , kas bija uzbūvēta 1956. gadā un gandrīz vai iznīcināja Karlskrūnu un radioaktīvi piesārņoja visu Baltijas jūru, ir saistīta ar Latvijas teritoriju ne tikai tāpēc, ka piederēja PSRS Baltijas kara flotei, bet arī tāpēc, ka tā no 1968. līdz 1979. gadam iekonservēta atradās Daugavgrīvā, pēc tam tika nogādāta Liepājā, kur to izremontēja kuģu remonta rūpnīcā Tosmāre un 1981. gada 24. februārī nodeva ekspluatācijā, lai pēc astoņiem mēnešiem nokļūtu visas pasaules uzmanības centrā.

Lai arī padomju puse neko citu kā par navigācijas kļūmi nerunāja, Zviedri uzskatīja, ka navigācijas kļūda ir nepārliecinošs apgalvojums, jo

  1. liktenīgais sēklis atradās ļoti dziļi Zviedrijas teritorijā. Lai nonāktu līdz vietai, kur zemūdene „uzsēdās” uz sēkļa, tai bija jāizpeld garām vairākām sarežģītām zemūdens klintīm, ko nevarētu izdarīt bez jebkāda navigācijas aprīkojuma;
  2. avārijas vieta atradās divus kilometrus no slepenas Zviedrijas militārās bāzes centra, kurā ir liegta pieeja ārzemniekiem un turklāt zemūdene bija jau iepeldējusi dziļi slepenajā zonā un tās atrašanās tur sakrita ar laiku, kad šajā bāzē sākās jaunas NATO bruņojumā esošas torpēdas izmēģinājumi.

Par U-137 glābšanas operāciju zviedri PSRS izrakstīja rēķinu 5,2 miljoni SEK (apmēram 1 miljonu USD pēc tā laika kursa) apmērā, bet pašas zemūdenes mūžs beidzās Liepājā 1988. gadā, kad tās apkalpi izformēja un zemūdenes korpusu nodeva sagriešanai metāllūžņos, tos vēlāk pārkausējot to tēraudā fabrikā Sarkanais Metalurgs, ko tagad sauc Liepājas Metalurgs.

Vairāk nekā 4 700 gadījumu

Tagad, kad ir pieejamas atvaļināto krievu virsnieku vaļsirdīgas liecības, vairs nav šaubu, ka mēs bijām ļoti tuvu lielām briesmām. „Ripoja galvas” gan padomju, gan zviedru militārajās augšās. Taču incidents bija stimuls, lai zviedru nodokļu maksātāji sajoztu jostas un atvēlētu simtiem miljonus kronu krasta aizsardzības modernizēšanai, no kā atteicās, kad deviņdesmito gadu šķita, ka neviens vairs Zviedriju neapdraud.

Vēsture iet pa apli un atkārtojas. 1914. gada oktobra zemūdeņu medības zviedru likumdevējiem liek secināt, ka būs jābruņojas atkal un, ka ar Krieviju ir kā ar bitēm: neko nekad nevar zināt, kā tās rīkosies. Vēl jo vairāk, ka kopš 1981. gada 27. oktobra Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos ir reģistrēti vairāk nekā 4 700 gadījumu, kas liecinājuši par aizdomīgu zemūdens objektu esamību. 20 no visā pēckara vēsturē gadījumiem ir bijuši par pamatu militāras meklēšanas un cita veida militārām operācijām un pāris gadījumos ir fiksētas PSRS zemūdenes. Tas, kas notiek Zviedrijas piekrastē, pašlaik tāpēc nav nekas ārkārtējs. Viens no vairāk nekā 4000 gadījumiem, kam veltīta pastiprināta mediju uzmanība, jo Krievija šovasar sākusi īpaši aktīvi pievērst uzmanību ar savām aktivitātēm Baltijas jūrā.

Kāpēc Krievijas zemūdenes ložņā ap Zviedriju?

Nav jābrīnās, ka Krievijas kara kuģi un zemūdenes ložņā ap Baltijas valstu teritoriālajiem ūdeņiem, jo esam potenciālā Krievijas pretinieka teritorija. Tomēr ne aukstā kara laikā, ne tagad Zviedrija nav bijusi un nav joprojām NATO locekle. Taču tas nenozīmē, ka Zviedrija ir pilnīgi neitrāla. Tā visā pēckara periodā un arī tagad ir sadarbojusies ar NATO un pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados NATO atomzemūdenes pastāvīgi apmeklēja zviedru arhipelāgu, lai trenētos iespējama karstā kara gadījumiem un apgūtu Zviedrijas krasta piestātnes.

Zviedrijas sociāldemokrātu līderis Ulofs Palme (Olaf Palme) vēlējās panākt, ka NATO zemūdenes neizmanto Karlskrūnas (Karskrona) un Stokholmas apkaimē esošo Muskē (Muskö) kara flotes bāzi. Viņš vēlējās, ka Skandināvija būtu bez atomieročiem. Ja Palmem izdotos astoņdesmitajos gados panākt, ka Baltijas jūrā būtu brīva no atomieročiem, tad līdz ar to būtu kritis NATO ziemeļu flangs Baltijas jūrā un šajā teritorijā dominētu PSRS ar savām Kurzemes un citos Baltijas padomju republiku piekrastes mežos uzstādītajām vidēja darbības rādiusa kodolraķetēm (SS-20, kuras PSRS sāka izvietot pie savām rietumu un dienvidrietumu robežām kopš 1977. gada),****  kuras varētu sasniegt mērķus Skandināvijā daudz ātrāk nekā to izdarītu raķetes, kuras palaistu pret mērķiem PSRS no NATO zemūdenēm Atlantijas okeānā. Ka Zviedrija būtu PSRS atomraķešu mērķis iespējama kara gadījumā, liecina arī kāda padomju ģenerāļa memuāri.*****

Zviedru rakstnieks, armijas pilots un desantnieks Anderss Jallais******, kurš ir pētījis arī pie Liepājas notriektās zviedru izlūklidmašīnas DC3 gadījumu, uzskata, ka Palmem tas izdotos jau 1986. gadā, kad bija plānota viņa oficiālā vizīte Maskavā tieši ar šādu darba kārtību.

Taču Palmes vizīte Maskavā nenotika, jo 1986. gada februārī viņu nošāva Stokholmas centrā uz ielas. Tajā laikā Maskavā notika PSKP kongress un Palmes piemiņu kongresa delegāti pēc Gorbačova iniciatīvas godināja ar klusuma minūti. Neviens cits zviedru politiķis vairs ar šādu PSRS/Krievijai izdevīgu iniciatīvu nav nācis klajā.

Tas, kas notiek šodien, ir jau bijis

U-137 Whiskey on the rocksZemūdens medības pie Zviedrijas krastiem pašlaik, kuras pavada Krievijas flotes pieaugošas aktivitātes Baltijas jūrā, Krimas aneksija, Krievijas karspēka manevri pie Ukrainas robežām, ASV un ES sankcijas pret agresoru šodien rada déjà vu******* sajūtas, ka pavisam nesen, pirms 33 gadiem tas jau ir bijis.

Toreiz PSRS režīms rīkoja divus lielus karaspēku mācības Polijas pierobežā un tās teritorijā, lai iebaidītu Leha Valensas vadīto Solidaritāte kustību, kas centās atbrīvot Poliju no padomju režīma žņaugiem. Gluži kā ukraiņi grib tik vaļā no Krievijas apskāvieniem šodien.

Tieši tāpat kā Putins, pārtraucot B. Jeļcina iesākto Krievijas kursu uz Rietumiem, iebruka Ukrainā, Brežņevs pārtrauca septiņdesmitos gados sākušos atslābuma politiku un tuvināšanos politiku ar Rietumiem, iebrūkot Afganistānā. ASV boikotēja Maskavas 1980. gada Olimpiādi, ASV un NATO sabiedrotie pieteica sankcijas, kas aptvēra enerģētikas, elektronikas un militāras tehnoloģijas. Taču nespēja piespiest Eiropu atteikties no gāzes vada būves no Sibīrijas uz Eiropu, kas tika toreiz uzsākts un kura cenu Eiropa maksā joprojām, ļaujot Putina Krievijai turpināt šantažēt visu pasauli.

Taču neskatoties uz domstarpībām sabiedroto starpā par gāzes vada būvi, Ronalda Reigana un Eiropas sabiedroto sankcijas tomēr deva rezultātu ilgtermiņā. PSRS režīms sabruka pēc desmit gadiem. Sankcijas, bija pirmā nagla ļaunuma impērijas zārkā.

Ļaunuma impērijas sabrukuma desmitgade varēja sekmīgi sākties lielā mērā arī pateicoties tam, ka Baltā nama Ovālajā kabinetā iekārtojās principiālais antikomunists Ronalds Reigans – spēcīgs pasaules līderis, kādu mēs šodien diemžēl neredzam Baraka Obamas personā. Bet par to plašāk nākošajā rakstā, kas turpinās déjà vu tēmu šodienas Rietumu un Krievijas konflikta kontekstā, prognozējot Putina impērijas sabrukuma laiku.

Atsauces:

*Зубко Марат «Был приказ: взорвать подлодку не только с экипажем, но и ядерными торпедами» «Известия» 29.01.1992г.,

Розин Александр. Действия Балтийского флота по оказанию помощи севшей на мель в шведских водах ПЛ «С-363» (У-137) осенью 1981г. http://web.archive.org/web/20111111191949/http://alerozin.narod.ru/U137.htm/

** Rietumos šo zemūdeni dēvē par U-173.

***Speciāli radioraidītāji raidīja motorzāģim līdzīgus trokšņus virsū PSRS tautu valodās raidošo rietumu staciju frekvencēm īsviļņu 25, 49 m un citos diapazonos

**** Notikuma dalībnieka no Zviedrijas liecības zviedru valodā http://rotbygd.se/rotbygd.asp?rotbygdsid=7

*****Landsförrädaren, Anders Jallai (E-media, E-bok, PDF, EPUB) 2011

****** SOVIET UNION, a country study, Federal Research Division

Library of Congress, Edited by  Raymond E. Zickel Research Completed May 1989

****** Блеск и нищета подводного флота России http://svpressa.ru/society/article/22711/

******Termins „déjà vu” burtiskā tulkojumā no franču valodas nozīmē “jau redzēts”. Déjà vu (dežavu) raksturo to dīvaino sajūtu, kad zini – situāciju, kurā atrodies pašreiz, esi piedzīvojis jau iepriekš.


Komentēt

Latvijas trako nams 4. oktobrī balsos par Putinu

Trako mans balso par putinu

Kadrs no video Mūsu trako mans balso par Putinu

TVNet versija

Krievijas masu mediju dominance Latvijā, Krievijas dezinformācija, propaganda un informācijas karš, kā arī Kremļa vadībā esošā Latvijas pareizticīgo baznīcas ietekme lielā mērā noteiks vēlēšanu rezultātus Latvijā 4. oktobrī.

Krievijas pareizticīgo impēriskās ideoloģijas ietekme jūtama ne tikai Jakova Plinera, Tatjanas Ždanokas un Miroslava Mitrofanova «Latvijas Krievu savienībā», bet arī ar antiglobālistiem saistītā partijā «Suverenitāte» un Nila Ušakova partijā «Saskaņa», kas kā vienīgā Latvijas partija turas pie sadarbības līguma ar Kremļa varas partiju «Vienotā Krievija». Ortodoksāla, patriarhāla un cilvēku tiesības ierobežojoša ideoloģija caurvij arī vairākas citas tā saucamās «latviešu» partijas, kas sevi dēvē par «nacionālām» un «konservatīvām» partijām.

4. oktobris parādīs, vai Latvijas iedzīvotāji izvēlēsies piederību rietumu civilizācijai un tās kultūras vērtībām, kuru centrā ir tādi jēdzieni kā individuālisms, personas brīvība, demokrātija, laime, tiesības, zinātne un tehnoloģijas.

Vai arī izdarīs izvēli par labu tai civilizācijas kultūrai, kuru esam jau izbaudījuši uz savas ādas no 1940. gada līdz 1991. gadam un kas visā savā krāšņumā atgādina par sevi, uzbrūkot Ukrainai un draudot arī iekarot un pakļaut mūs.

Vistumšākā un slēgtākā ideoloģija Latvijas partijās

Tikai «trako nama» civilizācijai vajag tautas vēlētu «vadoni- galveno ārstu», stigru roku, aizslēgtas palātas durvis, seno laiku ortodoksālas idejas par patriarhālas ģimenes dogmām, (kuras tiek dēvētas par «vērtībām) », idejas par nāciju izredzētību, par stiprākā un lielākā īpašām tiesībām.

Šai ideoloģijai ir raksturīga kontrole par jebkuru personu un citādāko un nepaklausīgo vajāšana (Andrejs Makarevičs no Mašina Vremeņi), izolācija (Hodorkovskis), tiesību ierobežošana (seksuālās minoritātes) vai disidentu ārstēšana psihiatriskajās klīnikās (izplatīta prakse PSRS laikos).

Šī ideoloģija dod tiesības atņemt jums ne tikai franču sierus, bet arī ārzemju pasi (ja tāda vispār ir) un noslēgt visā valstī internetu.

Tā ir atpalikusi un regresīva ortodoksālās baznīcas ideoloģijas caurausta civilizācija, kuru ļoti trāpīgi ir raksturojis krievu publicists Vladimirs Pozners: «Ja šodien skatāmies uz Eiropu un salīdzinām valstis ar kristietības reliģiju, tad secinām, ka ir trīs kristietības atzari – katolicisms, pareizticība un protestantisms.

Ja Eiropas valstis sadalītu pēc tādiem rādītājiem kā demokrātija, dzīves kvalitāte, dzīves līmenis, tad pirmajās vietās pēc šiem kritērijiem būtu tieši visas protestantisma valstis. Pēc tam katoļu valstis. Un tikai pēc tam tādas valstis kā Krievija, Grieķija, Bulgārija utt. Un tās nav gadījuma sakritības, jo vistumšākā un slēgtākā reliģija ir pareizticība.» (www.newsru.com). Krievu pareizticīgās baznīcas idejas un normas caurvij arī Maskavas ideoloģiju un propagandu un tās aicina uz karu un vardarbību.

Tāpēc, izdarot izvēli 4. oktobrī, padomāsim, vai mēs atkal gribam dzīvot kā atpalikušajā Krievijā un PSRS vai tomēr kā rietumos, kurai vēsturiski pieder mūsu latviešu kultūra. Vai mēs gribam, ka pār mums valda Krievijas impērija un tās pareizticīgo baznīcas idejas vai gribam tomēr būt brīvi savā izvēlē, kā un ar ko dzīvot, veidot vai neveidot ģimeni, vai izglītot savus bērnus saskaņā ar zinātnes atziņām vai reliģiskām dogmām, vai gribam, ka nevis mēs kalpojam valstij, bet valsts kalpo mums un garantē, ka šajā valstī ir vislabākie priekšnosacījumu mums attīstīt savu personību, strādāt, mācīties un uzsākt savu biznesu kur vien Eiropā un citur brīvajā rietumu pasaulē gribam, neierobežoti ceļot, būt laimīgiem tādi kādi katrs esam un runāt latviešu valodā un baudīt visas citas rietumu demokrātijas brīvības. Demokrātijas nekad nevar būt par daudz.

Māmiņas un geji nebalsos par nacionāļiem un konservatīvajiem

Moderni, demokrātiski cilvēki nebalsos par partijām, kas visus cilvēkus neuzskata par līdztiesīgiem, kas maskējoties aiz jēdzieniem ‘»tradicionālas ģimenes» vai «laulātas ģimenes» praktiski veicina neiecietības atmosfēru pret vientuļajām mātēm, vientuļajiem tēviem, viendzimuma pāriem, gejiem, lesbietēm, biseksuāliem un transpersonām. Gan «Latvijas Krievu savienība», gan «Saskaņa, gan Nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un Brīvībai/LNNK», gan Zaļo un Zemnieku savienība, gan Latvijas Reģionu Apvienība (ar Suņu Būdas iemītnieku Artusu Kaimiņu priekšgalā), kā arī «Jaunā konservatīvā partija (Jānis Bordāns), «Suverenitāte», «No sirds Latvijai» (vada pareizticīgā Inguna Sudraba) un iespējams vēl dažas citas ( Šlesera homofobiskie un reliģiskie uzskati noteikti ietekmē ari viņa partiju «Vienoti Latvijai») liek noprast , ka valstij ir jāizsargā tikai tā saucamās «tradicionālas ģimenes un tās vērtības».

Taču mūsdienās ne tikai citās rietumu valstīs, bet arī Latvijā tradicionālajā laulībā veidotās ģimenes formas vairs nav noteicošās, kurās aug jaunā paaudze un kas veicina demogrāfiju. To dara arī tā saucamās vientuļās mātes, kas vienas pašas vai viendzimuma mājsaimniecībās kopā ar savu māti (tātad, divas sievietes) audzina bērnus. Latvijā precētā pāra ģimenēs dzīvo mazākā daļa bērnu. Tikai 48%!*

Vientuļās mātes (30,5%), vientuļie tēvi (4,4%) un kopdzīves partneri (16,2%) kopā veido lielāko daļu Latvijas bērnu ģimeņu un šīs netradicionālās ģimenes ir visizplatītākā ģimenes forma, kuru ne nacionāli konservatīvās latviešu, ne krievu partijas nesola aizstāvēt.

Rakstā «Kā ir būt par vientuļo mammu Latvijā?», kas atrodams Māmiņu kluba saitē, kāda māmiņa izkliedz savu līdzpilsoņu sāpi: «Vientuļa mamma Latvija ir neaizsargāta un bezspēcīga. Tāpēc es lūdzu valdību savu bērnu, kas ir arī Latvijas pilsoņi, vārdā – ieklausieties! Ieklausieties savos pilsoņos, nevis padotajos, kas tikai pilda formalitātes, kam nav laika un intereses iedziļināties, cik problēma ir dziļa un kādā nabadzībā un stresā dzīvo vientuļās mammas. Viņas audzina Latvijas nākotni – tās pilntiesīgos pilsoņus. Vai mēs neesam pelnījušas vairāk cieņas, atbalsta un aizsardzības?»**

Arī kāds geju, lesbiešu, biseksuālu un transsseksuāļu sabiedrību pārstāvošs vīrietis šajās dienās vēstulē tautas kalpiem ir griezies ar virkne jautājumu, konstatējot «Nevienā partijas programmā nav ne burta par partnerattiecību reģistrēšanu, mantojumu tiesībām, kā arī tiesībām būt blakus savas dzīves cilvēkam slimnīcā. Mēs nezinām, vai cilvēkiem, kas grib tērēt arī mūsu pelnīto nodokļu naudu, rūp mūsu intereses un vajadzības. Vai mēs – geji, tiekam uzskatīti par vēlētājiem?»***

Izskatās, ka ne! Partijām rūp tikai trako mana vēlētāji, kas balso par Putina ideoloģiju.

«Saskaņa» programmā atradu rindiņu, ka tās sociālā bāze esot arī jaunās ģimenes un vientuļās mātes, taču ne «sociāldemokrātiskā» N. Ušakova, ne kāda cita Latvijas partija neuzdrošinās pieminēt , ka tās aizstāvēs arī seksuālo minoritāšu (geju, lesbiešu, biseksuālu un transpersonu) tiesības, ka tās apkaros dzīvniecisko un no Krievijas ievazāto homofobiju un neiecietību pret visa veida minoritātēm, ne tikai seksuālajām, bet arī nacionālajām un citām. Taču ir partijas, kas nekautrējas skaidrā tekstā pat apsolīt ierobežot LGTB sabiedrībai tiesības uz vārda un demonstrāciju brīvību («Suverenitāte’).

Ja sabiedrība un politiķi negrib īpaši aizstāvēt sabiedrības neaizsargāto un diskriminēto (vientuļās māmiņas, LGTB sabiedrība u.c. vājāko) stāvokli, bet rūpējas tikai par tā saucamajām tradicionālajām ģimenēm, vai mums ir tiesības saukties par demokrātisku un atbildīgu sabiedrību? Vai konstitūcijā īpaši aizsargātajām «tradicionālajām ģimenēm» un politiķiem, kas izceļ šo vienu grupu, nav sirdsapziņas pārmetumu par pārējo sabiedrības grupu diskrimināciju?

Putins par viņiem priecātos

Prokremliskā Saskaņa un lielākos nacionālistus tēlojošā Nacionālā Apvienība tikko nodemonstrēja ideoloģisko vienotību, kad kopā vienojās par Kremļa pareizticīgai ideoloģijai atbilstošām izmaiņām Latvijas bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas ierobežotu skolās izglītot bērnus dzimumaudzināšanas jautājumos. Cilvēktiesību aktīviste Jana Simanovska sociālajos tīklos šo faktu komentēja šādi: «Nebrīnos, NA un SC vienojas kopīgā dziesmā (tāda sena, kopīga mīla pret totalitārisma paražām)».

Viens no NA līderiem un deputāta kandidāts Jānis Iesalnieks intervijā žurnālam Playboy atzīst, ka Nacionālās Apvienības rindās droši vien esot arī geji, jo iestāšanās brīdī to nepārbaudot. Taču neviens Nacionālās apvienības biedrs nevarētu atļauties propagandēt viendzimuma laulības. Citiem vārdiem sakot, NA uzskata, ka visiem cilvēkiem nevar būt vienādas tiesības un lai tik uzdrošinās par tām pieminēt! Taču kā jau rakstā iepriekš noradīju ar homofobiju sirgst ne tikai NA politiķi. Tā ir partijas politikas statusā arī citām partijām un balsojot par tām, mēs praktiski balsojam arī par Putina ideoloģiju. Tādā veidā mēs nenostiprinām savu piederību rietumu kultūras telpai, kurā visaugstāk vērtē jebkura cilvēka tiesības un to aizsardzību, bet tuvojamies Putina, Staļina un Hitlera totalitārisma sabiedrības ideāliem.

Ja 4. oktobra vēlēšanu rezultātā pie varas nonāks Latvijas prokremliskie un nacionāli konservatīvie spēki, tad nebrīnīsimies, ka tas veicinās šoreiz nevis darbaspēka emigrāciju, bet gan politisko izceļošanu.

Kurš gan gribēs dzīvot valstī, kurā valdīs partijas, kas pavisam mierīgi varētu ierīkot darba un pāraudzināšanas koncentrācijas nometnes pēc Hitlera un Staļina parauga gejiem lesbietēm, biseksuāliem transseksuāļiem, vientuļajām mātēm, vientuļajiem tēviem, viendzimuma ģimenēm, dažām uz savu tēvzemi emigrēt negribošām nacionālajām minoritātēm un citiem «ārstējamiem sabiedrības atkritumiem»? Jo tiesību ierobežošana, ko sludina Jānis Iesalnieks un citi viņa domubiedri no Latvijas Krievu savienības, Saskaņa, Suverenitāte, Jaunā Konservatīvā partija ir pirmais solis uz šādām nometnēm.

Koncentrācijas nometnes un tēja ar poloniju Putina gaumē

Esmu drošs, ka būtu milzīgs konkurss uz darba vietām šajās koncentrācijas nometnēs, jo par to direktoru, apsargu vietām sacenstos ne viens saeimas vēlēšanu kandidāts sākot no «suņu būdu» iemītniekiem līdz tiem, kas sludina, ka nevar būt nekas labāks par Putinu. Par orķestra diriģentu šajā konkursā bez šaubām uzvarētu kādas Operas direktors, jo arī viņam ir liela pieredze vadoņu apdziedāšanā un Krievijas impērijas galma apkalpošanā. Patriotiskas mūzikas pavadībā Putina idejiskie ienaidnieki, kas būtu ieslodzītie šajās nometnēs, tiktu nogalināti iedzerot tēju ar poloniju Putina gaumē.

Viens no pirmajiem kuru ieslodzītu šajās nometnē, protams, būtu šī raksta autors (jo ir jau arī citi mani raksti, kas atmasko Putina līdzskrējējus Latvijā un pasaulē), pie reizes pakampjot līdzi ari TVNet vadību – Ivaru Baulu, Zitu Lundi un manus kolēģus Tomu Ostrovski un Sandru Veinbergu. Divi manu rakstu varoņi Zigmars Liepiņš un Žerārs Depardjē jau gatavo pieteikumus tiesai, jo pagaidām mēs vēl dzīvojam tiesiskas demokrātijas valstī un savādāk viņi nemaz nevar izrēķināties ar saviem kritiķiem. Bet vai vēl ilgi tikai pa tiesām? Tas atkarīgs no 4. oktobra vēlēšanām.

Putins ir mūsu īstais kandidāts

Latvijas vēlētāju liela daļa dzīvo trako namā. To liecināja Grigules, Ždanokas un Mamikina ievēlēšana par Eiroparlamenta deputātiem. Pietiek būt prokremliskam, prokrieviskam vai tikai zīmēties uz autobusa «pakaļām», lai tiktu ievēlēts.

Ne tikai Krievijā, bet arī Krievijas informācijas telpas ietekmē slīkstošā Latvija ir pataisīta par trako namu, kurā tāpat kā Krievijā visi «pacienti’ balso par Putina idejām.

Mēs 4. oktobrī tā darīsim, ja balsosim par otro, sesto, septīto, astoto, devīto, desmito, vienpadsmito, divpadsmito un trīspadsmito sarakstu.****

Pēc «Vienotības» (ceturtais saraksts) nostājas uzturēšanās atļauju balsojumā, kas veicina Krievijas pilsoņu imigrāciju Latvijā, daudziem vēlētājiem ir radušas patiesas šaubas par šīs partijas patriotisko vārdu atbilstību darbiem. Vēlētāji tā arī nav dzirdējuši šī nodevīgā balsojuma motivāciju.

Kad Krievija pirms dažiem gadiem balsoja par Eiropas robežas (tai skaitā Baltijas brīvību un demokrātisko iekārtu) apdraudošo Putinu, tikai retais saprata, ar ko tas var beigties. Tie, kas saprata, sacerēja dziesmu «Trako nams balso par Putinu»*****.

Šie vārdi ir vēl vairāk aktuāli mūsdienu Latvijā, kad pēc dažam dienām dosimies pie vēlēšanu urnām. Šoreiz pacentīsimies, lai Latvijas nākotni nenosaka mūsu pašu trako nams. Noskaidrosim vispirms, kuras partijas ir vilki avju ādās un tuvina mūs nacionālai katastrofai.

Atsauces:

*Centrālās statistikas pārvaldes jaunākais izdevums «Bērni Latvijā».

** http://www.maminuklubs.lv/bebitis/ka-ir-but-par-vientulo-mammu-latvija-239630/

*** http://antresols.wordpress.com/2014/09/17/vestule-toposajiem-tautas-kalpiem/

**** Kandidātu saraksts

1 «Latvijas attīstībai»

2 «SUVERENITĀTE»

3 Partija «Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām»

4 Partija «VIENOTĪBA»

5 «POLITISKĀ PARTIJA IZAUGSME»

6 Partija «Vienoti Latvijai»

7 Nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un Brīvībai/LNNK»

8 Latvijas Reģionu Apvienība

9 Jaunā konservatīvā partija

10 «Latvijas Krievu savienība»

11 «Saskaņa» sociāldemokrātiskā partija

12 Zaļo un Zemnieku savienība

13 No sirds Latvijai

*****Dziesmas teksta tulkojums latviešu valodā:

Es šodien ārstam apgaitā prasīju,

Kāpēc mums nav palātas atslēgas

Kāpēc mums ir caurums gan galvā, gan budžetā

Kāpēc šodien mums ir vakardiena…

Lai dakteris mums pastāsta par naftu un gāzi,

Kuru pindusiem pārdevis kāds pederasts,

Kurš tautai atņēma gazpromu un lukoilu?

Bet atbildes nav un tās vietā man šprice dibenā

Viss ir tik sarežģīts, viss ir tik saputrots,

Taču noskaidrot lietas laika mums nav

Tāpēc mūsu trako mans balsos par Putinu

Jo par Putinu prieks mums ir liels

No rozetes es saņēmu slepenu signālu,

Ka slimnīcā ir gan skaidra, gan neskaidra nauda

Taču direktors ir sarijies

Bet es esmu badā

Taču, kur esi tu, vadoni?

Nāc pārtrauc šo bezpreģelu!

Es jau rakstīju uz «balto namu»,

Ka te zaglis aiz zagļa,

Ka masoni jau kurina man ugunskuru,

Ka visapkārt, nolaidība, dzeršana un šķelšana…

Taču atbildes nav un šprice man dibenā!

Viss ir tik sarežģīts, viss ir tik saputrots,

Dakterim taisnība, bet vainīgs esmu pats

Tāpēc mūsu trako nams balsos par Putinu

Jo Putins ir mūsu īstais kandidāts!

Viss ir tik sarežģīts, viss ir tik saputrots,

Taču noskaidrot lietas laika mums nav

Tāpēc mūsu trako mans balsos par Putinu

Jo par Putinu prieks mums ir liels

Ar mums ir Zverevs un Maša Rasputina,

Ar mums ir Friske un Džigurda

Arī medmāsas mūsu par Putinu

Jo viņš ir mužiks kāds nav neviens

Viss ir tik sarežģīts, viss ir tik saputrots,

Taču noskaidrot lietas laika mums nav

Tāpēc mūsu trako mans balsos par Putinu

Jo par Putinu prieks mums ir liels

Cita dziesmas «Mūsu trako nams balso par Putinu» videoversija.


4 komentāri

Patiesība par to, kam tika pārdots Operas gods un cieņa

opera-1940-g-7-nov jauna valde kolaza

Operas valde : Z. Liepiņš, I. Eglīte, D. Markova un J. Staļins, V. Ļeņins, K. Markss, F. Engelss. Fotokolāža, kurā izmantots attēls par Operas fasādes dekorāciju 1940. gada 7. novembrī. un Operas valdes foto no http://www.opera.lv. Autors: Olivers Everts

No Latvijas Nacionālās operas valdes ( Zigmara Liepiņa, Dainas Markovas un Ineses Eglītes) TVNet redakcija ir saņēmusi iesniegumu, kurā autori pieprasa atvainošanos par LNO un viņu personu goda un cieņas aizskaršanu un atlīdzināt viņiem nodarīto morālo kaitējumu: Operai 129 873 eiro, Z. Liepiņam, I. Eglītei un D. Markavai (katram) pa vienam eiro.

Iemesls šim iesniegumam ir 4. augustā publicētais publicistiskais viedokļa raksts feļetona žanrā „Kā Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”

Raksts TVNet: Kā Latvijas nacionālā Opera kļuva par Putina galma publisko namu.

Vēstules autori, kurus pārstāv advokāte Ineta Krodere, uzskata, ka mans rakstā paustais viedoklis esot rupjš, nesamērīgi aizskarošs un nepārprotami mazinot Operas, Z. Liepiņa, D. Markovas un I. Eglītes sabiedrisko vērtējumu. Raksts pazemojot, nomelnojot un diskreditējot viņus Latvijas sabiedrības acīs. Tālāk autori paziņo, ka viņiem esot pilnīgi skaidrs, ka TVNet žurnālista rakstā lietotā izteiksmes forma esot ne tikai „rupja un klaji aizskaroša”, bet tā esot arī „pilnīgā pretrunā ar sabiedrībā pieņemtiem morāles principiem”. Rupjību lietošana publiskā telpā esot „zemiska un nosodāma rīcība, kurai nevarot būt attaisnojuma”.

Operas valde vai TVNet? Kurš tad īsti nomelno Operu?

Ko lai atbildu šim kungam un dāmām? Sāksim ar publisko domu. Vispirms padomāsim, kāpēc Latvijas sabiedrībā nebija vienprātīgs atbalsts Krievijas diktatora pārstāvja galma ballītei? Kāpēc pie Operas nebija neviena atbalsta demonstrācija Putina režīma sulaiņiem mūsu valstī, bet bija protesta zibakcija pret Liepiņa un Operas valdes rīcību?

Kādā intervijā Z. Liepiņš pieminēja socioloģiskā pētījuma datus, kas liecinājuši, ka vairāk nekā pusei aptaujāto neesot bijuši iebildumu pret to, ka Operu izīrē Kremļa emisāriem. Tāpēc savā rīcībā viņš problēmas neredzot. Par to es nebrīnos, jo Latvijas sabiedrība atrodas milzīgā Kremļa propagandas un informācijas kara ieroču ietekmē (ko īsteno VGTRK, kurai strādā Krutojs). Starp citu, jau martā sabiedrību šokēja kāds cits pētījums, kas parādīja, ka Krievijas intervenci Krimā atbalsta trešdaļa Latvijas iedzīvotāju, bet starp cittautiešiem šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars bija vēl lielāks.

Ja iesim pa šo loģiku tālāk, tad tas liek domāt, ka trešdaļa iedzīvotāju īpaši neiebilstu, ja Krievija ar tiem pašiem argumentiem, ar kuriem tā organizē tautiešu glābšanu un citas valsts daļas aneksiju Eiropā, to pašu varētu atkārtot arī šeit Latvijā, Baltijā. Aptaujas rezultāts nav vēlēšanu rezultāts, tas nevar būt arguments darījumam ar uzbrucēju.

Neētiska un amorāla sponsorēšana

Mans publicista pienākums bija vērst uzmanību uz šo Operas vadības rīcību, kas, manuprāt, bija neētiskas sponsorēšanas piemērs. Operas līgums ar Krutoju tuvredzīgi un bezatbildīgi atbalsta Putina režīma Latvijā īstenoto kultūras imperiālisma politiku un tās īstenotājus, ne tikai pazemo, nomelno un diskreditē Latvijas kultūras simbolu Nacionālo operu un līdz ar to visu valsti, bet arī veicina tādu sabiedriskās domas veidošanu, kas akceptētu Kremļa invāziju ar zaļajiem cilvēciņiem un tankiem Latvijā.

Uzskatu, ka par to ir atbildīgs Z. Liepiņš un visa Operas valde, kas iesaistījās šajā Krievijas imperiālisma politikas atbalsta pasākumā. Nav jābeidz universitātes, lai saprastu, ka lielvaru māksla un kultūras imperiālisms ir saistītas ar politiku un kalpo citu zemju un tautu pakļaušanas mērķiem. Sevišķi plaši to praktizē tāda autoritāra un nedemokrātiska valsts kā Krievija, kurai ir senas tradīcijas „noderīgo idiotu” uzpirkšanā Rietumos savu ideoloģisko vajadzību vārdā. Par to liecināja Hitlera, Staļina un tagad demonstrē arī Putina režīms.

Raksts TVNet: Putinam noderīgais idiots Depardjē un vina sekotāji Latvijā.

Uzskatu, ka tieši Operas valde (nevis TVNet, kā raksta Operas valde) ir pazemojusi, diskreditējusi, nomelnojusi Operu un ar savu merkantilo un amorālo līgumu mazinājusi tās sabiedrisko vērtējumu sabiedrības acīs. Jo, ja nebūtu Operu pazemojošās Kremļa galma ballītes, kuras dēļ par 129 873 eiro Latvijas kultūras templi pārvērta par Kremļa galma „bordeli’, man nebūtu pamats ar tādu tēlainas publicistikas paņēmienu kā hiperbola un metafora** palīdzību salīdzināt Operu ar bordeli.

Tā bija jāraksta, lai varētu precīzāk kritiski raksturot notikušā būtību.

Draudi preses brīvībai

Maskējoties aiz Operas un tās valdes goda un cieņas apdraudējuma, iesnieguma autori, draudot ar tiesu, mēģina izdarīt spiedienu uz Satversmē garantēto vārda un preses brīvību un ierobežot mediju kā sabiedrības interešu „sargsuņu” lomu.

Protams, ka gan vārda brīvība, gan gods un cieņa ir konstitucionāli aizsargājamas cilvēka pamattiesības. Problēmas rodas brīdī, kad jāizšķir, kura no šīm tiesībām ir vairāk aizsargāta. Taču Latvijas Civillikums nenosaka vārda brīvības robežas.

Turklāt Operas valde ir publiskas personas, ierēdņi, kas saistīti ar politiķiem, jo politiķi šīs amatpersonas amatos iecēla un tāpēc viņām jārēķinās ar mediju uzmanību un nesaudzīgāku darbības un uzvedības kritiku nekā parastiem pilsoņiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) attiecībā uz viedokļiem vai kritiku, kas ir izteikta asā un spēcīgā formā, ir uzsvērusi, ka vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā pausta.*. Izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir cieši saistīta ar izteikumu kontekstu. ECT savos spriedumos ir norādījusi uz to, ka preses brīvība ietver tiesības publicistiem nonākt līdz pārspīlējumam vai pat provokācijai.

Piemēram, ja kāda persona rīkojusies pilnīgā pretrunā ar sabiedrības morāles normām, tad šāda viņas darbība var radīt faktisko pamatu asam un pat aizskarošam viņas darbības vērtējumam. Šādā formā izteikts vērtējums, kas citos apstākļos netiktu atzīts par pieļaujamu, konkrētajā situācijā var tikt uzskatīts par samērīgu.**

Vai Kremlis šodien var būt ētisks Operas sponsors?

Kultūras templi, kuru vada Liepiņa trijotne, uzturu es un visi citi Latvijas nodokļu maksātāji ar vairākiem miljoniem gadā. Mums ir morālas tiesības būt skarbiem un neiecietīgiem, kā tiek tērēta mūsu nauda. Tā acīmredzot tiek tērēta izšķērdīgi, ja Operas valde ir gatava, neskatoties uz jebkādiem biznesa morāles un ētikas principiem, „pārdoties un atdoties” par 129 873 eiro Kremļa lakstīgalām.

Vai Operas valde ir dzirdējusi kaut ko par tādiem jēdzieniem kā „ētiska sponsorēšana”, ”ētiski sponsori”, vai „ētisks bizness”? Izskatās, ka ne, citādi Kremļa emisāriem Operu neizīrētu un Putina labvēlim Krutojam sponsorēt Operu neļautu. Jebkurš rietumu atbildīgs uzņēmums vai valsts iestāde nekad nepiekristu pieņemt sponsorēšanu (ziedojumu) no mūsdienu visautoritatīvākā režīma, kas pašlaik apdraud Eiropas un pasaules drošību. Taču Opera to izdarīja. Vai tad tā nav „prostitūcija’ un amorāla „atdošanās” bez jebkādiem morāles principiem, kā es šo Operas vadības rīcību nosodīju savā rakstā?

Vai pēc šādas amorālas valdes rīcības vēl Operai paliks kāds sponsors, kurš būs gatavs dāvināt naudu „baltajam namam” tāpat kā agrāk? Izņemot varbūt Kremļa Gazprom filiāles Latvijā? Nedomāju, ka savulaik Operas sabiedriskās padomes darbības rezultātā piesaistītie rietumu sponsori, vairs gribēs atrasties vienā sarakstā ar sponsoriem no Kremļa.

Rupjības, kuru nav

Tagad par tā saucamajām „rupjībām”, kas esot manā rakstā. Vēstules autori nevienu rupju vārdu nenosauc, jo tur tādu tiešām nav. Neviena vārda, kuram TV raidījumā vai filmā liktu virsū slāpējošo pīkstiena signālu. To neatradīs arī neviena tiesa, ar ko mums tiek draudēts. Tur nav pat vārda „idiots”, kura lietošanu jau savulaik attaisnoja Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), kad žurnālists par idiotu nosauca kādu Austrijas politiķi. Šajā sakarā ECT uzsvēra, ka vārda brīvība attiecas ne tikai uz “informāciju” un “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi, bet arī uz tādām, kas aizskar, šokē vai satrauc. ECT toreiz arī norādīja, ka “.. Cilvēktiesību Konvencijas 10. pants aizsargā ne tikai pausto ideju un informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā tiek pasniegta” Būtisks kritērijs, izvērtējot pieļaujamās kritikas robežas, ir arī sabiedrības intereses un mērķis, kādēļ publicisti izvēlas spēcīgus un pat aizskarošus izteikumus, šajā spriedumā konstatējusi ECT. ** Mans raksts tapa sabiedrības interešu vārdā.

Valdes gods tiks atjaunots

Mans mērķis bija asā publicistiskā formā pievērst sabiedrības uzmanību, manuprāt, šokējošai un amorālai Operas rīcībai: tā pieņem lielu naudu par Putina slavinātāju balli laikā, kad notiek  Krievijas agresija pret Ukrainu, kuru nosoda gan ES gan NATO valstis, kuru sastāvā ir Latvija.

Neuzskatu, ka rakstā lietotie jēdzieni „bordelis’, „atdošanās Toma Džonsa mūzikas pavadībā” ir rupjības, kā norāda Liepiņš & Co. Vai tad Ministru kabineta noteikumi par prostitūciju arī ir rupjas nodarbes legalizācija un tie, kas nodarbojas un pelna savu iztiku ar prostitūciju arī ir viena liela „rupjība”, kas ir ”pretrunā ar sabiedrības morāles principiem” (vēstules autoru vārdi) un vārdu „bordelis” un „atdošanās” kaut vai metaforas un hiperbolas nozīmē, ir „zemiska un nosodāma rīcība, kurai nevar būt attaisnojuma”(citāts no vēstules)?

Kur tagad atrodas Operas gods?

Taču Z. Liepiņa, D. Markovas un I. Eglītes gods mani tiešām ļoti uztrauc un tāpēc to es to gribu nekavējoties atjaunot, cik vien būs manos spēkos. Kā var noprast (no iesnieguma) operas valdes locekļu gods ir apmaksājams ar naudu. Protams, kā es to varēju nezināt, jo iesniegumā norādīts, ka ikviens no trim valdes locekļiem pieprasa samaksāt par viņu goda atjaunošanu vienu eiro. Tūlīt pat un to vienu eiro, ko tas gods maksājot, katram ieskaitīšu „godu zaudējušo” kontos (palūgšu TVNet grāmatvedei atvilkt no mana augusta honorāra).

Attiecībā uz Operai „nolaupīto godu un cieņu”, secinu, ka tas vērtēts dārgāk. Par to jāmaksā „Kremļa takse” jeb tik pat, cik Kremļa Krutojs samaksāja Operai (EUR 129 873). Šeit vēlreiz vēlos uzsvērt, ka gan godu, gan cieņu Opera zaudēja 29. jūlijā ar valdes palīdzību un nevis ar mana TVNET publicētā raksta dēļ.

TVNet  godu un cieņu Operai neatņēma. Operas gods un cieņa tika pārdots Maskavai un atrodas mūsdienu Hitlera un Staļina klona Putina rakstāmgaldā vai seifā.

Kam Operas valde tērē savu laiku un valsts naudu?

Prasība piedzīt no TVNet vēlreiz tādu pašu summu (par kuru Operas gods tika pārdots Kremlim) man rada aizdomas par amorālu negausību un „izspiešanas” mēģinājumu. Turklāt nezināja, ka tagad arī juridiskas personas ( kā Opera) var prasīt kompensāciju par sava goda un cieņas aizskaršanu, kā var secināt no valdes iesnieguma (!?).

Loģiski, ka Operas valdei būtu beidzot jāsaprot, ka savu godu un cieņu tā nosargās nevis tērējot laiku un nodokļu maksātāju naudu dārgu juridisko biroju (Magnusson, kurš sagatavojis šeit minēto iesniegumu) pakalpojumu apmaksai, lai apkarotu preses brīvību un sev neglaimojošus viedokļus medijos, bet gan čakli un efektīvi strādājot, lai priecētu mūs ar jaunām izrādēm, efektīvi un taupīgi izmantojot valsts budžeta līdzekļus.

Taču pagaidām Operas valdes iniciatīvas ir pieticīgas. Joprojām „darbojas” iepriekšējā direktora Žagara iestrādes. Neko būtiski jaunu un revolucionāru Liepiņš mums nav piedāvājis. Lielīšanās ar operas izrāžu videotranslācijām Latvijas lauku klubos, neliecina par idejas autoru izpratni, ka LNO nav Metropoliten, uz kuru tiešām ir grūtāk nokļūt no Latvijas mazpilsētām vai laukiem nekā uz pāris simtu kilometru attālumā esošo Operas namu, kas var sniegt gan operas vides, gan mākslas baudījumu klātienē. Mūsu opera nav tik tālu no Alūksnes vai Rucavas, lai niekotos ar dārgas translācijas tehnikas iegādi.

Kādas drūmas domas nedod mieru Liepiņam?

„Pirms vairākiem gadiem Sanfrancisko restorānā kāds vīrs pasūtīja otru steiku, teikdams, ka vēlas to paņemt līdzi uz mājām sunim. Viesmīlis ieteicās, ka viņš nu gan barojot suni ar Red Heart suņu barību. Klients atbildēja, ka viņa suns tādu barību neēdīs, un pieprasīja steiku. Viesmīlis atteica: „Jums, kungs, gan pieder viens izvēlīgs stulbenis.” Dziļi aizvainots, dzirdot šos netaktiskos vārdus, vīrs devās mājās un sāka perināt atriebību.

Viņa mīļoto suni, visu suņu princi kāds bija nosaucis par „izvēlīgu stulbeni”. Drūmās domas viņam nedeva mieru. Iedomājieties, kā jūs justos, ja jūsu māti nosauktu par „apdzērušos vecu ieleni”. Šim vīram viņa dārgā suņa nodēvēšana par „izvēlīgu stulbeni” bija tikpat nepanesama. Viņš devās atpakaļ uz restorānu un nošāva viesmīli.”***

Vai tas pats sagaida arī  Zigmara Liepiņa kritiķus?

*Metafora ir pārnestā nozīmē izmantots tēlains vārds vai frāze, kurā tiek izmantoti salīdzinājumi ar kopīgām iezīmēm un kas tiek lietots cita vārda vietā uz priekšstatu un nozīmju līdzības pamata. Tas ir viens no mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Par metaforām izmanto lietvārdus, īpašības vārdus un darbības vārdus. Terminu radīja Aristotelis un viņa izpratnē tas ir ļoti tuvs hiperbolai, kas ir stilistisks paņēmiens, kas apzīmē acīmredzamu , nepārprotamu pārspīlējums, lai pastiprinātu autora domas izteiksmīgumu. Vairāk par publicistisko žanru stilistiku var izlasīt lingvistikas profesora J. Rozenberga  un citu autoru darbos.

  • ECT 2000. gada 2. maija spriedums lietā Bergens Tidende and others v. Norway, 49. punkts

**Apkopojums_Gods_un_ciena

***R. A. Vilsons. Kvantu psiholoģija.  Jumava. 2012. 85.lpp.


1 komentārs

Pustukšas tribīnes: tauta boikotē Kremļa projektu Rīgas Dinamo

Latvijā beidzot sāk saprast, ka Rīgas Dinamo hokeja projekts ir Kremļa maigās varas spilgtākais piemērs un tauta to sāk boikotēt. Putinam vajadzēja iebrukt Ukrainā, lai latvieši saprastu, ka Rīgas Dinamo ir tie paši Putina tanki tikai to “maigākā” izpausmē.

Tukšas tribīnes Rīgas Dinamo sezonas atklāšana

Vairāk par šo Putina projektu rakstīju pirms gada:

Rīgas «Dinamo» tāds pats padomju režīma simbols kā Pārdaugavas piemineklis padomju armijai?

2013. gada 20. novembris TVNet

āboltiņa savickis Dinamo

Solvita Āboltiņa (Vienotība) Rīgas Dinamo spēles tribīnēs kopā ar Juri Savicki. Foto TVNet.

Vairāk nekā vienpadsmit tūkstoši cilvēku ir parakstījuši petīciju, lai Pārdaugavas Uzvaras laukumā demontētu PSRS armijas memoriālu. Šis piemineklis, kas lielai daļai Latvijas krievu simbolizē PSRS un tās saistību mantinieces Krievijas lomu nacisma sagrāvē, ir kļuvis par mūsdienu Latvijas krievu populārāko pulcēšanās svētvietu un nacionālā pašlepnuma simbolu. To var saprast, un to, iespējams, vajadzētu arī saglabāt nākamajām paaudzēm kā noteikta vēstures laikmeta unikālu liecību un brīdinājumu, lai tas nekad vairs neatkārtotos.

Taču vairāk nekā dīvaina šķiet šā pieminekļa likvidēšanas entuziastu dubultmorāle. Daudzi no viņiem, dienā parakstījuši manabalss.lv iniciatīvu, lai nojauktu PSRS okupācijas varas simbolu – padomju armijas pieminekli Uzvaras parkā, iespējams, jau vakarā uzvelk kreklus un šalles ar PSRS sarkanā terora organizācijas VDK kluba «Dinamo» emblēmu un steidzas uz «Arēnu Rīga», lai šajā «Kremļa filiālē» ar skaļiem kliedzieniem kristu ekstāzē un pielūgtu šo padomju represīvās varas simbolu – «Dinamo».

Kas ir «Dinamo», ko pielūdz latvieši «Arēnā Rīga»?

«Dinamo» ir sporta biedrība, kas radusies pirms 90 gadiem – 1923. gadā padomju Krievijas represīvā orgāna čekas paspārnē. To dibināja pēc F. Dzeržinska norādījumiem, lai veicinātu čekas karaspēka un pārējā VĀK personāla fizisko un kaujas gatavību. Kādu brīdi šīs organizācijas vadītājs bija arī latvietis J. Peters. Jaunās sporta organizācijas nosaukumu «Dinamo», kas nozīmē «spēks kustībā», piedāvājis kāds čekas darbinieks Nedoļa-Gončarenko, kas uz represīvajiem orgāniem bija atnācis no Maskavas fabrikas «Dinamo». Turklāt jau pašā sākumā tika nolemts, ka sporta biedrība būs paredzēta ne tikai čekas karaspēkam, bet arī GPP (čekas) darbiniekiem.

Tātad «Dinamo» radās kā KPFSR Iekšlietu tautas komisariāta Valsts politiskās pārvaldes GPP (Galvenā politiskā pārvalde, Glavnoje političeskoje upravļenije) karaspēka sporta biedrība. Vēlāk šīs biedrības saimnieku nosaukums mainījās. 1923.—1934. gadā PSRS Tautas komisāru padomes Apvienotā valsts politiskā pārvalde (ОГПУ при СНК СССР), 1934.—1943. gadā PSRS Iekšlietu tautas komisariāts (НКВД СССР), 1943.—1954. gadā PSRS Valsts drošības ministrija (МГБ СССР). 1954.—1991. gadā PSRS Valsts drošības komiteja (КГБ СССР).

Līdz pat PSRS sabrukumam jēdziens «Dinamo» visiem labi asociējas ar PSRS Iekšlietu ministrijas sistēmai (ieskaitot VDK) piederošu sporta organizāciju. Šajā sistēmā atradās arī analoģiskas sporta biedrības visās citās PSRS republikās. Tajā skaitā 1946. gadā dibinātais hokeja klubs Rīgas «Dinamo» (no 1949. gada līdz 1968. gadam šī hokeja komanda ietilpa klubā «Daugava» un lietoja tās nosaukumu), bet pēc tam atkal pārgāja uz sākotnējo piederību un nosaukumu «Dinamo», neradot šaubas, kādā paspārnē un protekcijā šis klubs darbojas.

Kad pēc PSRS sabrukuma Krievijas ietekmīgi ekonomiskie un politiskie spēki dibināja Kontinentālo hokeja līgu, kurā pamatā spēlētu Krievijas hokeja klubi, viens no šīs līgas uzdevumiem bija veicināt arī bijušo padomju republiku integrāciju šajā līgā. Sevišķi vilinoša Kremlim bija iespēja ielikt kāju NATO un ES valstī Latvijā. Tas arī izdevās, izmantojot padomju nomenklatūras izpriecām stutēto un visādi finansiāli atbalstīto Rīgas «Dinamo» padomju laiku slavu un Kremlim uzticīgus ietekmes aģentus, tādus kā Juris Savickis, un bijušo valsts prezidentu Gunti Ulmani. Viņi kopā ar J. Savicka gāzes uzņēmumu «Itera Latvija» reanimēja padomju laika slavas apvīto čekas sporta klubu «Dinamo». Lai norādītu uz pēctecību 2008. gadā dibinātā kluba nosaukumā, tā emblēmā tika izmantots grafiski stilizēts burts «D» no padomju laiku perioda Rīgas «Dinamo» komandas logotipa. Lai nav šaubu, ka klubs «Dinamo» ir tas pats čekas tradīciju un gara mantinieks.

Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa pīšļi droši vien apgriezās nezināmajos kapos par 360 grādiem, kad viņa brāļa mazdēls Guntis Ulmanis kļuva par vienu no dibinātājiem un vadītājiem brīvās Latvijas klubam «Dinamo», kura nosaukums nepārprotami norāda uz tādiem jēdzieniem kā čeka, GULAG (padomju koncentrācijas nometnes), НКВД, КГБ. Šī organizācija bija padomju režīma balsts arī Latvijā un vajāja, represēja, izsūtīja un iznīcināja simtiem tūkstošu Latvijas patriotu, ieskaitot pašu Kārli Ulmani.

Var jau saprast un attaisnot Jura Savicka vēlmi saglabāt ar VDK oreolu apvīto «Dinamo» brendu (vai nepretoties tā izmantošanai), jo PSRS VDK ir viņa jaunības un brieduma gadu romantiskā darbavieta. Turklāt, strādājot VDK, viņš varēja arī pilnībā nezināt, kādus netīrus darbus viņa darbavieta ir veikusi un veic. J. Savickis esot naivi ticējis, ka šī iestāde cīnās par mieru un cilvēku laimi visa pasaulē (kā viņš nesen atzina intervijā LTV raidījumā «Viens pret vienu»). Taču, ja šo neziņu var attaisnot padomju laikā, tā nav izskaidrojama šodien, kad nevienam vairs nav nekādu šaubu, kas ir bijusi GPP, čeka, VDK un viens no šo represīvo organizāciju sporta simboliem «Dinamo». Pat daudzi no tiem, kas katru gadu 9. maijā pulcējas pie pieminekļa Uzvaras parkā, nezin vai uzdrošinātos glorificēt šo terora organizāciju, no kuras baidījās un cieta visi, kas dzīvoja PSRS, ko sauca par tautu cietumu.

Sports ir politika un maigā vara

Nav šaubu, ka Krievijas finansētais KHL un Rīgas «Dinamo» projekts ir uzskatāms Krievijas politiskās un arī ekonomiskās varas bastions Latvijā, kurš nesen nostiprināja savas pozīcijas, iegādājoties arī ledus un koncertu halli «Arēna Rīga». Tagad Krievijas maigajai varai ir arī savs «mazais Kremlis» Rīgas centrā.

Šie darījumi ir noformēti kā Kremlim lojālu, tuvu stāvošu un ietekmīgu Krievijas un Latvijas uzņēmēju un viņu firmu pirkumi, kuros redzams, ka Kremļa intereses pārstāv Igors Makarovsun Latvijas puses Krievijai lojālā ietekmes persona ir Juris Savickis. Protams, kluba dibinātāju un īpašnieku skaitā ir bariņš Kremlim lojālu Latvijas politiķu un uzņēmēju, to skaitā jau piesauktais eksprezidents G. Ulmanis un ekspremjers A. Kalvītis, kā arī uzņēmēji G. Rāvis, A. Pauniņš u.c. Tomēr šo Krievijas hokeja aktivitāšu centrā Latvijā ir Krievijas kompānija ar nosaukumu «Itera». Kopš 2008. gada šajā Krievijas maigās varas projektā Krievija (I. Makarovs) ieguldījusi vismaz 65 miljonus eiro. Igors Makarovs ir viens no Kremļa režīmam lojālajiem miljardieriem, kas 1992. gadā dibināja Krievijas pirmo privāto dabasgāzes kompāniju «Itera». Viņš ir Putinam uzticīga persona, kas to neslēpj un palīdz Krievijas prezidentam viņa ietekmes un tēla veidošanā. (2012. gada balto dzērvju glābšanas kampaņa ir Makarova fonda paspārnē veidota, un tajā piedalījās arī pats Putins).

Tagad, kad Itera īpašnieku skaitā ir Krievijas valsts naftas kompānija «Rosneft», kaimiņvalsts ietekme ir manāma vēl uzskatāmāk.

J. Savickis, kas pārstāv «Gazprom» impēriju Latvijā, arī tiek uzskatīts par Krievijas prezidentam lojālu un diezgan tuvu cilvēku, jo ir Putina kolēģis no tiem laikiem, kad abi kopā strādāja čekas mantinieces PSRS VDK izlūkošanas dienestā, specializējoties uz Vāciju. Medijos var atrast ziņas, ka Putins viņu savulaik pat gribējis iekārtot «Gazprom» vadītāja Millera vietā, taču atstājis Latvijā, kur viņš acīmredzot ir Krievijai noderīgāks (Kompromat.lv).

Visi hokejisti nav akli, bet politiķi gan?

Ar Krievijas impēriskajām ambīcijām hokeja jomā nav apmierināti arī domājoši un patriotiski Latvijas sportisti. Viens no Latvijas visu laiku labākajiem hokejistiem Artūrs Irbe ar atjaunotoRīgas «Dinamo» sadarbojās kluba darbības pirmajos mēnešos, taču vēlāk, redzot, kādi ir šā kluba patiesie mērķi, no Kontinentālās hokeja līgas (KHL) kluba distancējās tieši ideoloģisko apsvērumu dēļ. Viņš uzskata, ka pašreizējais Rīgas «Dinamo» esot vajadzīgs Krievijas hokeja līgai daudz vairāk nekā Latvijas hokejistiem šī Krievijas līga (BNS, 11.10.2010.). Apsveicama ir Irbes pilsoniskā drosme iet pret straumi, iebilstot arī pret čekistisko brendu «Dinamo», ko Maskava ir uzspiedusi naivajiem latviešiem.

Štrunts par dumpīgo Irbi, bet Savickim un Ulmanim ir daudz svarīgāk saviem Kremļa saimniekiem demonstrēt, ka šim Maskavas projektam ir atbalsts tieši Latvijas politiskajās aprindās. Tāpēc «Dinamo» vadība labprāt pozē «Arēnas Rīga» ložā ar Latvijas premjeru un uz ledus laukumu steidzas pat Saeimas spīkere Āboltiņa.

Savickis gan LTV raidījumā «Viens pret vienu» lika noprast, ka Latvijas politiskā vadība (Dombrovskis un citi) paši laužoties uz pasēdēšanu ložā viņa sabiedrībā un nekādi ielūgumi tāpēc sūtīti viņiem netiekot. Vai tiešām šie politiķi ir tik naivi, ka nejūt, kā Kremlis un J. Savickis, G. Ulmanis ar viņiem manipulē? Hokejistu un to līdzjutēju apolitiskumu un zināšanu trūkumu vēl varētu saprast, bet nav attaisnojums politiķu naivums. Maskavas nauda, kas tiek ieguldītaRīgas «Dinamo» un KHL agresīvā mārketingā un PR, ir devusi savus manāmos rezultātus – lojalitātes pieaugumu latviešu vidū ne tikai pret «Dinamo» un KHL, bet pret visu Kremļa režīmu. «Ja runājam par Krievijas maigās varas ietekmi uz Latvijas sabiedrību, tad pirmais ir radīt labu iespaidu par Krieviju un pārliecināt, ka Krievija ir numur viens lojalitātes izvēlē. Diemžēl daļā sabiedrības šis mērķis jau ir sasniegts,» bezspēcīgi noplātot rokas, atzīst pat Latvijas aizsardzības ministrs A. Pabriks (lsm.lv).


1 komentārs

Kā Kremļa projekts «Saskaņa» piesmej Raini

 

rainis un ušakovs

 

Saite uz Rakstu TVNet.

Par prokremlisko Ušakova partiju dēvētais politiskais spēks, kas līdz šim vairāk zīmējās ar nosaukumu Saskaņas centrs, tagad uz 12. Saeimas vēlēšanu skatuves iznācis ar nosaukumu sociāldemokrātiskā partija Saskaņa. Savā partijas programmā viņi piesauc Raini, taču neko neraksta par Latvijas drošības politiku un nepiemin NATO, kas garantētu Latvijas brīvību un neatkarību, un piederību Rietumu ģeopolitiskai telpai.

Rainis kapos ir apgriezies otrādi

Dzirdot, ka latviešu sociāldemokrātijas mēteli ir uzspīlējuši cariskās Krievijas impērijas atjaunošanas idejiskie mantinieki, Latvijas sociāldemokrātijas tēvs un slavenākais latviešu sociāldemokrāts latviešu dzejnieks Rainis kapos jau vairākkārt noteikti ir apgriezies otrādi.

Liela daļa latviešu kā apspiesta minoritāte cariskās Krievijas impērijas sastāvā vēsturiski ir bijuši kreisi, sociāldemokrātiski noskaņoti un pagājušā gadsimta sākumā atradās nacionālās atbrīvošanās cīņas avangardā, gan graujot Krievijas impēriju, gan dibinot Latvijas valsti. Tāpēc arī pirmskara Saeimā katrās vēlēšanās sociāldemokrāti bija lielākā partija un aizņēma ap trīsdesmit vietu.

Lai arī padomju okupācijas režīms latviešu acīs sakompromitēja visus politiskos spēkus, kas ielās izgāja, vicinot sarkano karogu, tāpēc atjaunotajā Latvijas valstī dota priekšroka partijām, kas sevi dēvē par labējām vai centriskām, Raiņa sociāldemokrātisko ideju partijas niša joprojām Latvijā ir pustukša un tāpēc ar sociāldemokrātiskiem solījumiem savus vēlētājus piebaro ne viena vien pat konservatīva un nacionālistiska partija. Tagad to zemiski cenšas izmantot arī prokremliskais projekts ar nosaukumu Saskaņa.

Demokrātiskā valstī jau nevienam neaizliegsi sevi saukt, kā pats gribi. Taču nosaukums vien nedod nekādu garantiju, ka tu esi tas, par ko uzdodies. Lai gan Eiropas Sociāldemokrātiskajā partijā Saskaņa atrodas novērotājas statusā un Eiropas Parlamentā tai ir viena vieta (bēdīgi slavenā EP «Krievijas piektā kolona» A. Mamikins), šī partija nav uzņemta autoritatīvākajā pasaules sociāldemokrātu organizācijā Sociālistiskā Internacionāle, kurā vēsturiski ir bijusi cita Latvijas sociāldemokrātu partija (LSDSP). Proimpēriskiem spēkiem varētu būt grūti atrast domubiedrus un sabiedrotos demokrātiskās īsteni kreisās starptautiskās organizācijās.

Nekāds NATO, ja ir līgums ar Kremli

Pasaulē nav noslēpums, ka Saskaņa ir prokremliska partija, kas skatās Kremļa un Putina virzienā, un tās atbalstītāju bāze un vēlētāji (krievvalodīgie) ir impēriskie postpadomju revanšisti, jo, kā liecina socioloģiskie pētījumi, gandrīz visi Kremļa propagandas nozombētie Latvijas krievi akceptē Putina rīcību un uzvedību Krimas sagrābšanā un karadarbības sākšanā Ukrainā.

Ja ņemam vērtā, ka Saskaņas centru ar Ukrainas kara uzsācēju Vienoto Krieviju saista sadarbības līgums, tad ne no viena nenoslēpsi, ka Saskaņa ir nevis sociāldemokrātisks, bet gan krievu impērijas atjaunotāju spēks.

Tāpēc nav jābrīnās, ka partijas Saskaņa programmā nav ne ar pušplēstu vārdu pieminēta Latvijas drošība un valsts drošības politika, jo tad būtu jāatklāj visas kārtis, ka Latvijas «drošību» šī partija redz cieši kopā ar Krieviju. Tāpēc partijas programmā nav pieminēts NATO un Latvijas ģeopolitiskā piederība rietumiem. .

Šie «sociāldemokrāti» acīmredzot uzskata, ka nekāds NATO līgums, kas garantētu valsts drošību, Latvijai nav vajadzīgs, ja viņiem ir līgums ar Kremli un tas garantēs mūsu drošību. Taču rodas loģisks jautājums, kā Saskaņa cer izpildīt sasolītos labumus darba ņēmējiem, sociālo taisnīgumu utt., ja partija neparedz, ka ir vajadzīga kaut kāda valsts drošības politika, kas garantētu robežu neaizskaramību, demokrātiju, investīcijas, visas mūsu iekarotās brīvības utt. Kādus «labumus» mums deva atrašanās Krievijas paspārnē, Ušakovam pastāstītu gan Rainis, gan jebkurš no mums, kurš izbaudīja latviešu kā otrās šķiras cilvēku statusu PSRS.

Atcerēsimies, ka SC Saeimas deputāti, ejot Kremļa pavadā, nobalsoja pret Krieviju nosodošo deklarāciju Krimas okupācijas sakarā. SC uzvedās kā tās 10 totalitārās valstis, kas ANO atbalstīja Krieviju šajā Krimas okupācijas rezolūcijas pieņemšanas dienā.

Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa, kurai ir pieeja valsts noslēpumiem, droši vien labi pārzina gan izlūkošanas, gan pretizlūkošanas un citu informāciju un tāpēc atļaujas par Ušakova partiju Saskaņa secināt: «Saskaņas centrs jau ilgu laiku mēģina stāstīt, ka viņi ir sociāldemokrāti. Šis scenārijs nav Latvijā uzrakstīts.» (Ir.lv)

Ja «sociāldemokrāti» Saskaņa tiktu pie varas, tad viens no pirmajiem viņu darbiem būtu iniciēt Latvijas drošības politikas maiņu un izstāšanos no NATO. To starp rindām var izlasīt šīs partijas programmā.

Tingeltangelis pie Raiņa kājām

Droši vien Saskaņas scenārijs ir rakstīts Kremlī, jo par to liecina daudzi fakti, kādā veidā Maskava izmanto tautiešus savas politikas īstenošanā. Jebkurā gadījumā šie «sociāldemokrāti» kompromitē Latvijas vēsturē progresīvu politisku ideju, jo nevar nejust viņu atklātos un slēptos mērķus par Latvijas iestumšanu impēriskās Krievijas ķetnās, piesaucot pat latviešu ģēnija Raiņa vārdu un idejas.

Rainis bija un joprojām ir mūsu vēstures spilgtākā personība, kas ar sociāldemokrātu karogu uzmundrināja tautu atbrīvoties no latviešu nācijas apspiedējas Krievijas.

Raiņa kolēģis, sociāldemokrāts Fricis Menders par lielo dzejnieku un politiķi ir sacījis, ka Rainis bijis stipri nacionāli noskaņots sociālists, kam bijusi pretīga krievu komunistu prakses vecaziātiskā nežēlība, terors, individuālo brīvību apspiešana (letonika.lv).

Tagad ar Raiņa politisko ideju karogu vicinās Ušakovs, Agešins un pārējās Maskavas lokomotīves.

Ironiski, ka Nils Ušakovs kā «sociāldemokrāts» ar vieglu roku pieļāva 2011. gadā sociāldemokrāta Raiņa pieminekļa pakājē uzstādīt karuseļu un citu atrakciju izklaides parku, kas izraisīja plašus sabiedrības protestus. Skaļi protestēja visi, bet ne «sociāldemokrātiskā» partija Saskaņa. Tas labi parādīja, «ar kādu pietāti un cieņu» šī partija izturas pret Latvijas sociāldemokrātijas un latviešu kultūras vēsturi.

Nesen lasīju, ka 53% latviešu vēlas ekonomiski kreisu, tātad sociāldemokrātisku politiku. Tā ir mūsdienu Latvijas traģēdija, ka mums kā sēnes pēc lietus aug konservatīvas nacionālistiskas partijas, kas mūs velk atpakaļ pagājušos laikos, taču nav nevienas modernas plašus latviešu slāņus uzrunājošas kreisas partijas un tāpēc šo tukšumu viegli aizpilda proimpēriska partija Saskaņa, kas uzdodas par latviešiem derīgu kreisu un sociāldemokrātisku partiju.

Latviešu kangari

Nils Ušakovs un Valērijs Agešins kā šīs jaunās partijas vēlēšanu lokomotīves ir atraduši vairāk nekā trīsdesmit latviešu kangaru, kas ir gatavi nodot un līdz galam sakompromitēt ne tikai Latvijas sociāldemokrātijas, bet arī ar šo kustību saistītā latviešu ģēnija Raiņa vārdu.

Latvijas radio komentētājs Aldis Tomsons, paužot savu viedokli, nesen šo Saskaņas deputātu kandidātu sarakstu alegoriski nodēvēja par prostitūtu sarakstu: «Kas tikai tur nav savākušies, vai ne, šajā brīdī tajā sarakstā, lūkojoties uz tiem uzvārdiem?» (lsm.lv).

Vai mēs varam šos Putina Vienotās Krievijas līgumpartnerus – Aivaru Gunti Kreitusu, Jāni Ādamsonu, Ivo Kiršblatu, Raimondu Bērziņu, Andreju Elksniņu, Eināru Jurkeviču, Valdi Kalniņu, Agni Kalnkaziņu, Raimondu Kalvišu, Kārli Leiškalnu, Krišjāni Peteru, Baibu Rozentāli un citus (kopā vairāk nekā 100 kandidātus) tēlaini saukt savādāk, jo ne jau bez atlīdzības viņi ir gatavi pārdot sevi Kremlim? (Viss Saskaņas kangaru saraksts lasāms CVK mājas lapā: http://sv2014.cvk.lv/saraksti/aaceb3ec20.html)

Var saprast un attaisnot tos cilvēkus, kas PSRS okupācijas varas klātbūtnē bija spiesti iestāties kompartijā vai aiz bailēm par savu un ģimenes drošību padoties čekai. To var saprast, jo izvēles iespēju nebija daudz un izdzīvot gribēja visi. Taču kas spiež mūsdienu cilvēkus stāties Kremļa režīmam kalpojošā partijā, es nevaru saprast. Vai tiešām visi šie kungi un dāmas ir tik izmisušas «prostitūtas», Putinam «noderīgi idioti», par kuriem rakstīju pirms nedēļas, vai PSRS režīma revanšu alkstoši zombiji?

Pašlaik Kremļa Saskaņa veic izmisīgu cīņu, lai noturētu lielākās Latvijas partijas statusu. To nevar izdarīt bez latviešu palīdzības. Lai tas notiktu, vajag pārliecināt arī šaubīgos latviešus, un tāpēc Saskaņas labā ļoti cenšas «Kremļa propagandisti» Jurģis Liepnieks un Ēriks Stendzenieks, kuru daiļrade uzbāžas mums pa visiem Latvijas Radio un citu mediju kanāliem. Vai mēs uzķersimies uz šiem saldajiem vārdiem, kuri jau reiz vēsturē piespieda Latvijai zaudēt savu valsti?

Sakarā ar Latvijas valsts desmito dzimšanas dienu Rainis sarakstīja dzejoli «Pēc desmit gadiem», kurā ir šādi vārdi:

«Pirms desmit gadiem tas gan bija,
Es jautāju: «Vai Latvija jau brīva?»
Man toreiz katris priecīgs atsacīja:
«Jā, Latvija ir brīva, brīva, brīva!»

Es teicu: «Skaisti! Bet lai ir vēl spīva,
Jo tauta brīva nevar būt nekad par daudz!»

Šie Raiņa vārdi ir joprojām aktuāli arī šodien pēc 90 gadiem, kad demokrātisku vēlēšanu ceļā viena par sociāldemokrātiem uzdevusies partija mēģina atņemt mums mūsu brīvību un iestumt mūs atpakaļ Putina iecerētas Eirāzijas ķetnās.


Komentēt

Putinam noderīgais idiots* Depardjē un viņa sekotāji Latvijā

Putins depardjē

Saite uz rakstu TVNet lapā.

Rīgas Dome ar Ušakova (Saskaņas centrs) un Amerika (Gods kalpot Rīgai) svētību ir parūpējusies, ka augusta beigās Latviju apciemos viens ievērojams Putina režīmu atbalstošs un tam ļoti «noderīgs idiots». Viņu sauc Žerārs Depardjē (Gérard Depardieu), kurš nesen demonstratīvi atteicās no Francijas un Eiropas Savienības pilsonības un paņēma Krievijas pasi, parādot, ka viņš naudu un Putina režīmu mīl vairāk nekā savu tēvzemi Franciju.

Kā kļūt par politisku karikatūru

Mūsdienu politiskā karikatūra Depardjē nebūs nejaušs viesis Latvijā. Jo viņš šodien pasaulē vairāk pazīstams nevis kā mākslinieks, bet kā redzamākais Putina režīma atbalstītājs no rietumu mākslinieku vidus (vēl arī aktieris Sīgals no Holivudas un pāris citu). Uzaicinot šo starptautiski pazīstamo Putina režīma atbalstītāju, SC un GKR nepārprotami demonstrē, kādas valsts politiku viņi apbrīno un kādus Eiropas kangarus pielūdz. Depardjē ir dabūts uz Rīgu, lai glābtu Latvijas prokremlisko partiju tēlu pirms Saeimas vēlēšanām.

Viņu uzaicināja vietējie Putinam «noderīgie idioti», kuru redzamā daļa sēdēja aiz galda nesenajā kinofestivāla «Baltijas pērle» preses konferencē (Marina Ļipčenko, Daira Āboliņa, Lilita Ozoliņa, Andris Ameriks, Vineta Verika, Asnāte Vasiļjeva).

Tas nekas, ka rietumos šī franču kultūras autoritāte jau ir kļuvusi par politisku karikatūru, taču nav šaubu, ka Latvijā viņš būs starp savējiem, jo Putinam «noderīgo idiotu» Latvijas politikas, biznesa un kultūras aprindās, manuprāt, ir vairāk nekā pretinieku, un šo pretinieku balsis bieži pārkliedz Putina apjūsmotāju koris (kā redzējām Ievas Brantes zibakcijā pie Operas pret Z. Liepiņu un Putina galma balli).

Noderīgie muļķi, kas atbalstīja ļaunuma impēriju PSRS

Vēsturiski jēdzienu «noderīgs idiots» (krieviski Полезный идиот angl. Useful idiot) sāka lietot politiskajā žargonā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, lai nievājoši apzīmētu tos rietumu valstu pilsoņus, kas simpatizēja Padomju Savienībai un attaisnoja gan Ļeņina, gan Staļina režīmu. «Noderīgs idiots» bija padomju režīma izgudrojums un pauda padomju valdības attieksmi pret šiem PSRS un Krievijas apjūsmotājiem.

Plašākā nozīmē mūsdienās to lieto, apzīmējot cilvēkus – marionetes, kuri atbalsta ļaunumu, naivi domājot, ka pārstāv un aizstāv labo spēku. Tie ir dažādu režīmu, politisko kustību, teroristisko grupu, naidīgu valdību vai komercstruktūru atbalstītāji, kas nemaz nav tikai marksisma ideju piekritēji.

Tiek uzskatīts, ka pirmais šo terminu politiska žargona nozīmē sāka lietot boļševiku vadonis Ļeņins, kurš 1922.gada 10. februārī kādā vēstulē savam ministram Georgijam Čičerinam raksta par kādu rietumu kreiso radikāli, uzsverot: «N. ir tikpat dumjš kā K., un tieši tāpēc viņš mums ir noderīgs».

Ļeņina darbos, kurus rūpīgi rediģēja padomju cenzūra, vārdu kombināciju «noderīgs idiots» pētnieki neatrod, tomēr ir vēl kāda cita netieša atsauce, kas liecina, ka boļševiki ir šā jēdziena autori. Ļeņina vārdus atstāsta krievu mākslinieks Jurijs Aņenkovs, kurš citē Ļeņina runu, kurā esot pausts, ka Rietumeiropas un Amerikas kultūras aprindas nav spējīgas orientēties mūsdienu lietu stāvoklī un tāpēc šīs aprindas ir jāuzskata par kurlmēmām un pret tām tā arī jārīkojas, izejot no šī stāvokļa. Daži pētnieki jēdziena «noderīgs idiots» autortiesības piedēvē padomju politiskajam darbiniekam un kominternes aktīvistam Karlam Radekam.**

«Noderīgie idioti» nesaprot, kāpēc viņi ir tādi

«Noderīgi idioti» ir cilvēki, kas kalpo citiem, naivi domājot, ka viņi to dara savās interesēs. Šādus labticīgus ideālistus pamana arī izlūkdienesti, lai šo cilvēku ideālistisko pārliecību vai konformismu, vai to saistību ar kādu politisko spēku izmantotu informācijas ieguvē un propagandas, baumu izplatīšanā. Pilnā spektrā šos cilvēkus mēs labi varam sazīmēt un manīt Krievijas informācijas karā pret Ukrainu. Arī Latvijas publiskajā telpā.

Sers Džons Hekets darbā par PSRS iebrukumu Eiropā «Trešais pasaules karš. Neizstāstītais stāsts» raksta: «Pasaulē bija daudz godīgu cilvēku, kuriem vienkārši pretīga bija doma par karu, par mežonīgu un šausmīgu slaktiņu un acīmredzamo cietsirdību. Starp viņiem, kurus Ļeņins nosauca par «noderīgiem idiotiem», atradās tik daudz tādu, kurus varēja izmantot. Brīvā un labklājības sabiedrībā viņu bija bez sava gala. Tā saucamajām «miera kustībām», kuras PSRS neuzkrītoši organizēja un arī daļēji finansēja, rietumu valstīs bija viens mērķis – maksimāli izmantot «noderīgos idiotus», par kuriem bieži kļuva kārtīgi un reizēm pat izcili cilvēki.»***

Ļeņina un Staļina režīmu atbalstošo «noderīgo idiotu» skaitā pieminamas tādas personības kā dramaturgs Džordžs Bernards Šovs (George Bernard Shaw), amerikāņu žurnālists, Pulicera prēmijas laureāts Valters Darentijs (Walter Duranty), vairāki Nobela prēmijas literatūrā ieguvēji, kā rakstniece Dorisa Lesinga (Doris Lessing), franču rakstnieks Andrē Žids (André Gide), čīliešu rakstnieks Pablo Neruda un kreisais eksistenciālisma franču filozofs, rakstnieks un dramaturgs Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre). Pēdējais no prēmijas gan atteicās. D. Lesinga savās atmiņās raksta par viesošanos PSRS: «Mani vadāja apkārt un rādīja lietas kā «noderīgai idiotei»… tāda bija mana loma. Es nesaprotu, kāpēc biju tik lētticīga» (BBC.com).

Putina «noderīgie idioti» Rietumos

Mūsdienu Krievijas līderis Putins, kurš nožēlo PSRS sabrukumu un cenšas to atjaunot pareizticīgo Eirāzijas impērijas robežās no Vladivostokas līdz Lisabonai, turpina Staļina un Hitlera lietu. Arī viņam ne mazāk kā Ļeņinam un Staļinam ir ļoti nepieciešami «noderīgi idioti». Putina agresija Ukrainā šos idiotus labi izgaismo, jo viņi visi kā viens metas mūsdienu Hitleru attaisnot, ja ne aizstāvēt. Šo Putina «noderīgo idiotu» skaitā The New York Times ārštata komentētājs no Polijas Slavomirs Sierakovskis nosauc bijušo Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu, kuram Putins katru gadu par atbalstu Eiropas enerogoatkarībai no Krievijas atskaita 250 tūkstošus eiro, arī ekskancleru Helmutu Šmitu un prominento bijušo ES komisāru Ginteru Verhoigenu. Taču viņi nav vienīgie Putinam «noderīgie idioti».

Tie ir arī rietumu zinātnieku un žurnālistu aprindās. Viens no tiem padomju režīma pētnieks ASV profesors Stīvens Koens (Stephen F. Cohen), kurš pavisam nopietni uzskata, ka NATO nav vajadzējis pazemot Krieviju, uzņemot tajā tādas valstis kā Polija, Čehu Republika un Ungārija (NYT.com).

Depardjē bēgšana uz Krieviju

Kad Putins bija jau pamatīgi ierobežojis demokrātiju un cilvēktiesības un pasaulē jau runāja par iespējamu Soču Olimpiādes boikotu, viņam 2012. gada nogalē pieteicās jauns un eksotisks «noderīgs idiots», kuru sauca Žerārs Depardjē, kas bija gatavs apbrīnot Putina «demokrātijas sasniegumus». Kā ieganstu minot, ka Francija solās ieviest «bagātnieku nodokli» 75% apmērā no gada ienākumiem virs viena miljona eiro. Lai gan Depardjē savu vārdu un bagātību bija nopelnījis, filmējoties franču filmās, kuras bagātīgi finansēja valsts, viņš vairs nebija gatavs atmaksāt Francijai par tās ieguldījumu aktiera miljonu peļņā.

Tā nebija nejaušība, ka slavenais franču aktieris izvēlējās emigrēt tieši pie Putina. Viņa tēvs, vienkāršs fabrikas strādnieks, bija pārliecināts komunists un uzcītīgs Maskavas radio franču valodā klausītājs. Kremlis Žerāram nekad nav bijis asinskārs kara, beztiesiskuma un tautu pazemojuma simbols. Padomju propaganda franču valodā bija darījusi savu, un tās ietekme nebija zudusi arī 64 gadus vecā kunga galvā līdz pat šodienai. 2013.gada sākumā Putins Depardjē piešķīra Krievijas pilsonību, franču aktierim ar lielu patosu ierodoties pēc jaunās pases. Oficiāli jaunais Krievijas pilsonis tika pierakstīts dzīvoklī Krievijas Mordvijas (Mordovijas) Republikas galvaspilsētā Saranskā, kas slavena ar padomju koncentrācijas nometnēm. To Maskavas radio Žerāra tēvam nebija stāstījis un Žerārs ar savu nepabeigto vidusskolas izglītību un pāris aktieru kursiem nemaz arī nezina.

Viņš visus «padomju jaukumus» droši vien būtu zinājis un pat izbaudījis uz savas ādas, ja bērnībā dzimtajā pilsētā būtu atradusies nevis NATO ASV karavīru karabāze (kuras tuvumā viņš sadraudzējās ar amerikāņu karavīriem un iepazina Holivudas kinokultūru un pat zaga degvielu no tās apcirkņiem, par ko kādu laiku bija policijas uzraudzībā), bet gan PSRS okupācijas karabāze. Žerāram jāsaka paldies savai tagad nicinātai valstij un tās sabiedrotajiem, kas nepieļāva, ka krievu karavīri savus zābakus varētu mazgāt Sēnā (franču: Seine). Citādi nezin kā būtu izveidojies Žerāra liktenis, ja viņa ģimenes mīļotais varonis Staļins 1945. gadā būtu ticis līdz Parīzei.

Putinam noderīgie Latvijas idioti

Taču nezin vai mēs būsim gatavi piedot naivumu un vientiesību tiem Putinam «noderīgajiem idiotiem», kas mājo mūsu pašu mājās, jo viņi daudz labāk par Žerāru Depardjē zina, ko mums nodarījis padomju režīms un ka tā kopiju vēlas atkārtot ļaunuma impērijas mantinieks Putins. Ja pirmskara latviešu «noderīgie idioti» Kirhenšteins, Lācis, Munters, iespējams, bija tikpat lieli idioti kā Šovs, Darentijs, Sartrs, tad es neredzu nekādu naivuma attaisnojumu viņu mūsdienu sekotājiem, kuri labi zina, uz ko ir spējīgs padomju režīma mantinieks Putins, kas neslēpj savus agresīvos nodomus.

Tādi radikālie Krievijas pielūdzēji kā Aijo Beness, Vladimirs Lindermans, Valērijs Kravcovs, Viktors Guščins, Aleksandrs Gapoņenko, Josifs Korens, Elizabete Krivcova, Illarions Girss, Jevgēnijs Osipovs, Margarita Dragiļe, Jeļena Bačinska ir, protams, Putinam «noderīgi idioti», taču viņi visi kopā nespēj pulcēt aiz sevis vairāk kā pusprocentu atbalstītāju Latvijā. Tāpēc viņi, izņemot varbūt Tatjanu Ždanoku, nav bīstami idioti.

Putina bļodlaižas

Taču bīstamāki ir tādi Putina režīma tieši un netieši atbalstītāji no latviešu kultūras elites vidus kā Imants Kalniņš, Renārs Kaupers (Prāta Vētra), Raimonds Pauls, Laima Vaikule, Ojārs Rubenis, nupat sevi izgaismojušais Operas direktors Zigmars Liepiņš un citi, kas sevi pozicionē par «Latvijas patriotiem un īsteniem latviešiem», taču patiesībā ir nožēlojami «Putina bļodlaižas» (režisora V. Kairiša terminoloģija).

Viņus, protams, uzmundrināja Latvijas prezidents Andris Bērziņš, kas savu Putinam «noderīgā idiota» oreolu ieguva, aizskrienot uz Soču Olimpiādi sarokoties ar diktatoru Krimas aneksijas priekšvakarā, kad normālas un civilizētas valstis savus līderus uz turieni nesūtīja.

Ja pret Putina režīmu Latvijas kultūras elites aprindās ir dzirdama galvenokārt Alvja Hermaņa, Viestura Kairiša un Liānas Langas balss, tad mēs varam secināt, ka «noderīgo idiotu» tomēr ir vairāk. Nopietna diagnoze latviešu kultūras kopējiem.

Vienreiz gadā Putinam «noderīgos idiotus» Latvijā pie sevis aicina Krievijas vēstnieks, lai kopā svinētu Krievijas valsts svētkus. Šajā video varam iepazīties ar dažiem šā gada pasākuma viesiem.

Pēdējos gados šo Kremļa režīma noderīgo idiotu ballītē ir redzēti Laima Vaikule, Raimonds Pauls, Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Juris Visockis, Inguna Sudraba, Andris Ameriks, Nils Ušakovs, pat eksprezidenti Guntis Ulmanis un Valdis Zatlers, Liepājas mērs Uldis Sesks, kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Arnis Cimdars un pati Ingūna Sudraba.

Noderīgo idiotu barā parasti ir arī tā saucamā Kremlim uzticamā biznesa elite, kuru skaitā parasti ir Ainārs Šlesers, Valērijs Belokoņs, Iļja Gerčikovs, Arkādijs Suharenko, Vasilijs Meļņiks, Igors Buimisters, Virālijs Gavrilovs, Kirovs Lipmans, Valērijs Maligins, Juris Savickis, Ivars Strautiņš. Pat hokeja treneri Oļegu Znaroku Krievijas vēstnieks ir ielicis Putinam «noderīgo idiotu» sarakstā.

Putinam «noderīgo idiotu» pasaulē ir daudz. Briti sūdzas, ka tie esot gan labējā, gan kreisajā flangā, gan arī medijos, kā BBC, tā Guardian. Tas pats arī Latvijā. Tie ir gan politikā, gan medijos. Gan Ždanokas, gan Dzintara partijās un to apvienībās. Gan presē, gan LTV, gan Latvijas Radio, gan TV3, gan LNT, gan OTV. Taču viņu nav vairākumā un, lai arī cik lieli idioti viņi būtu, veselais saprāts un nācijas izdzīvošanas instinkti tomēr ilgtermiņā ņems virsroku. Vismaz par latviešu, krievu un cittautiešu vairākumu, kas nav pieminēts šajā rakstā, esmu drošs.

* Šeit un turpmāk tekstā jēdziens «noderīgs idiots» tiek lietots politiska žargona nozīmē, kas paskaidrota tālāk tekstā.

** Vairāk par šo tēmu: Mona Charen, Useful idiots: how liberals got it wrong in the Cold War and still blame America first, HarperCollins, 2004, 1982, William Safire, Safire’s Political Dictionary, Oxford University Press US, 2008 u.c.

*** Sir John Hackett, The Third World War: The Untold Story, Preceded by The Third World War: August 1985, Sidgwick & Jackson, 1982


Komentēt

Satrakojies Kremļa lācis uz Latvijas galda. Straujuma, attopies!

krievu lācis Russian bearLinks uz rakstu TVNet.

Uz mūsu pusdienu galda dejo satrakojies krievu lācis Kremļa vēstnieka Aleksandra Vešņakova maskā un rūc uz Latvijas valdību: «Lūk, pie kā noveda jūsu spēlītes galu galā!» (Вот и доигрались, в конечном счете!) – kā šo rūcienu nesen atskaņoja Kremļa lokalizētais rupors Latvijā – Baltcom radio.

Joprojām brīnos, kāpēc Latvijas mediji vēl dod tribīni kaimiņvalsts hitleriskā un staļiniskā režīma klona vēstnieka informācijas kara retorikai, it kā mūsu valsts jau tā negrimtu Kremļa propagandas un informācijas uzbrukumu dūksnājā, kas nāk tieši no Krievijas.

Bailes no krievu lāča kā fašisma izpausme

No krievu lāča var noprast: ja Latvijas valdība būtu piekrītoši paklusējusi, kad Kremlis iebruka Ukrainā un okupēja Krimu, un galvenais, ja Rinkēvičs būtu ielaidis Latvijā uz Jauno Vilni trīs krievu kultūras imperiālisma vēstnešus un Putina kvēlākos pielūdzējus, tad nekāds piena un desu embargo pret Latviju nebūtu ieviests.

Uzcītīgais Vešņakova pielūdzējs, Saskaņas Centra runasvīrs Urbanovičs dzied to pašu dziesmu, kurā Latvijas politiķu principiālo un nosodošo nostāju pret Krievijas imperiālistisko agresiju sauc par «brūnā spektra» (fašisma, – autora piezīme) izpausmēm. Turklāt šo «nacionālistu» Latvijā ievērojami vairāk esot Vienotībā, nevis labēji radikālajā Nacionālajā Apvienībā.

Vienotība pret krievu lāča dejām uz mūsu galda

Te Urbanovičam ir taisnība, jo Latvijas iekšējā un ārējā politikā tieši vienīgais Latvijas liberālais politiskais spēks (Vienotība) ir spējis principiāli nostāties pret putinismu, Kremļa imperiālismu un Latvijas vilkšanu Eirāzijas atpalikušās pareizticīgo civilizācijas – Krievijas ķetnās.

Diemžēl tā saucamā labēji radikālā Nacionālā Apvienība Krievijas agresijas, informācijas kara un kultūras imperiālisma kontekstā sevi izgaismoja kā proputinisks spēks. Tāpēc nav jābrīnās, ka viņi īpaši neiebilst pret Krievijas propagandas (Jaunais Vilnis) pasākumiem Latvijā, to politiķiem neuzticas arī mūsu sabiedrotie no NATO, un tāpēc šīs partijas politiķiem pat tiek liegta pieeja valsts noslēpumiem. NA pozīcija Krievijas kultūras imperiālisma atbalsta sakarā liecina, ka tas nespēj būt līdz galam uzticīgs Satversmē ierakstītajam Latvijas valsts mērķim: garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Tāpēc tagad nepārprotami ir redzams, ka visreālāko un konstruktīvāko rīcību šo mērķu sasniegšanā demonstrē liberālie (Vienotība) nevis nacionāli konservatīvie (NA) spēki. Nevis kāds no NA, bet Vienotības principiālais Rinkēvičs ir kļuvis par prokremlisko spēku lielāko ienaidnieku Latvijā, jo parādīja putinososiem un kremliniem viņu īsto vietu – ārpus mūsu valsts robežām.

Kāds mums labums no Saskaņas centra?

Saskaņas centra rupori ik pa brīdim, kad žurnālisti viņiem uzdod jautājumus par atkarību no Kremļa, taisnojas, ka SC līgums ar Vienoto Krieviju esot palīdzējis Krievijas pensionāriem Latvijā dabūt lielākas pensijas no Kremļa (Cilevičs) un Latvijas precēm iekļūt Krievijas tirgū (Ušakovs).

Taču tagad mēs uzskatāmi varam redzēt, ka Kremlim Saskaņas Centrs ir tikai Putina pagarinātā roka Latvijā, kad vajag te īstenot Kremļa politiku (ieviest krievu valodu utt.). SC līgums ar Kremļa valdniekiem nav nekāds Latvijas krievu instruments, lai panāktu mums izdevīgumu kaut vai Krievijas pārtikas preču tirgū. To atgādina arī Latvijā pa galdiem dejojošā Kremļa lāča Vešņakova retorika un Ušakova braukšana uz Maskavu, lai savāktu savus šprotu stendus Maskavas lielveikalos, jo tos SC līgums ar Vienoto Krieviju nenosargāja.

Nekas nemainīsies, ja īstenosies arī Putina satelīta Šlesera dvēseles kliedziens, ka Latvijā draudēšot Ukrainas notikumi, ja SC nebūšot valdībā. Ir pilnīgi skaidrs, ka Ušakovs, Urbanovičs nav tie Latvijas politiķi, kuriem Kremlis ļaus ko sev diktēt, pat ja viņi būs valdībā. Viņi tiek balstīti, lai būtu Kremļa instrumenti Latvijā Krievijas interešu īstenošanai. Nevis lai dotu padomus Kremlim, lai tas īstenotu Latvijai draudzīgu politiku. Jo, kā pašlaik redzam, SC līgums ar Kremli nav palīdzējis novērst Putina sankcijas pret mūsu pārtikas un tranzīta tirgu, kurā liela daļa pieder Krievijas uzņēmējiem un kurā atrodas procentuāli vislielākais tautiešu (krievu) skaits NATO un ES ietvaros. Par Urbanoviča solījumiem, ka nu tik viņš Putinu ietekmēšot un tas embargo mazināšot, smejas pat Ušakova kaķi.

Tālredzīgi uzņēmēji uz Kremli neskatās

Tie Latvijas uzņēmēji, kas tagad vaimanā un sten par Krievijas embargo, nav pelnījuši, ka viņus glābj Latvijas nodokļu maksātāji. Jebkurā biznesā ir risks, un par risku atbild pats uzņēmējs. Vēl jo vairāk, nevienam pasaulē nav noslēpums, ka bizness ar mūsdienu Putina Krieviju ir pakļauts politiskam spiedienam un šantāžai, ko šī valsts izmanto, lai politiski ietekmētu partneru valstis (sevišķi postpadomju zonas valstis).

Vai gāzes, naftas, šprotu, siera un piena kari nesenajā pagātnē jau nepārmācīja mūsu uzņēmējus, ka Krievijas grozā nevar likt pat vienu olu? Ja šie uzņēmēji ir bijuši tik tuvredzīgi, tad lai vaino paši sevi, bet es domāju, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju negrib, ka nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta no Krievijas atkarīgo uzņēmēju aprobežotības glābšanai.

Zīmīgi, ka tieši bijušās Krievijas impērijas provinces Somija un Baltija ir valstis, kuras visvairāk ir atkarīgas no pārtikas eksporta uz Krieviju. Līdere ir Somija ar 29,32% no kopējā valsts pārtikas eksporta, otrajā vietā Lietuva ar 29,18%, trešajā vietā Latvija ar 25,43%, ceturtajā vietā Igaunija ar 20,90% no savas valsts kopējā pārtikas eksporta. Tālāk seko Norvēģija (10,39%), Polija (6,41%), Dānija (3,86%), Ungārija (3,60%), Kipra (3,50%), Slovēnija (3,45%).* Bet Krievijas sanitārais dienests, kas faktiski veic ārlietu ministrijas funkcijas, visvairāk ar sankcijām šantažējis ir tieši Baltijas valstis, kurās dzīvo tautieši. Tas bija jāņem vērā tiem Baltijas uzņēmumiem, kas sāka biznesu Krievijā, ka viņu bizness tiks izmantots kā Krievijas ārpolitikas instruments.

Straujuma, attopies!

Pašlaik visādas Krievijas naudas uzbarotās lauksaimnieku un pārtikas ražotāju organizācijas (LOSP, LLKA, LPUF u.c.) izdara spiedienu uz valdību, lai tā atver maku un ar nodokļu maksātāju naudu maksā šiem krievu ruletes spēlētājiem par nošautajiem upuriem. Ņemot vērā, ka ar Krieviju saistītā piena, gaļas, zivju un tranzīta biznesā ir Krievijas mafiozās un pusmafiozās struktūras, nodokļu nauda aizies arī šo biznesmeņu kabatās.

Turklāt, kā zināms, visi mūsu piena un šprotu ražotāji labi zināja, ka Krievijas tirgū ir zemākas kvalitātes prasības nekā Eiropas tirgos, un tāpēc pierada pie stagnācijas un nemaz necentās paaugstināt savu preču veselīgumu un kvalitāti. Lai Latvijas piena, zivju un gaļas produkti būtu konkurētspējīgi Eiropā, jāapzinās, ka tur nebūs liels pieprasījums pēc kancerogēniem un ar transtaukiem, antibiotiku atliekām piepildītām konservu kārbām, jogurta, desu un siera rituļiem.

Tos vēl var iemānīt lētticīgiem krieviem Krievijā vai pašiem latviešiem, kuri tic mūsu lobista un zivju konservu karaļa Šmita pasakām, ka neveselīga pārtika ir laba lieta. Taču ilgtermiņā Latvijas kā pasaulēs gandrīz pašas zaļākās valsts lauksaimniekiem būtu jāorientējas uz bioloģisko ražošanu, pēc kuras pieprasījums aug civilizētajos pasaules tirgos gan ES, gan ASV, Kanādā un citur. Šādiem produktiem visi rietumu tirgi ir vaļā.

Putina vienīgais labais darbs

Putins izdarīja arī vienu labu darbu, atverot Kremļa tirgus pielūdzējiem acis, ka ar ļaunuma impēriju biznesa nebūs un tāpēc jāpārorientējas uz civilizētiem tirgiem, kur mums nav nekādu citu ierobežojumu kā tikai augstas kvalitātes, veselīga un arī bioloģiski audzēta pārtika. Jābeidz sajūsmināties par tranzīta biznesu Krievijas virzienā, kas izdangā jau tā sliktos mūsu ceļus, ļauj iefiltrēties Latvijā un ES mūsu drošību apdraudošam kapitālam, mafijas struktūrām (no kurām barojas arī Latvijas politiķi).

Tas jāorientē uz valstīm, kurās biznesu nediktē politika un kuras neapdraud mūsu drošību. Latvija nevar atļauties tādu koķetēšanu ar Krieviju kā Somija, jo esam pilnīgi citā situācijā. Jo niecīgāki būs Latvijas ekonomiskie sakari ar Krieviju, jo mazākas Krievijai būs iespējas ietekmēt Latvijas politiku. Cerams, ka šis ir pēdējais modinātājzvans, ka Putina Krievijai ir jāpagriež mugura. Jo ātrāk, jo labāk.

* Komersant, 08.08.2014.


Komentēt

Maskavas Trojas zirgs un lapsas Eiroparlamenta vistu kūtī

TVNet raksts

lapsa ar vistuPārliecinošā labēji radikālo partiju uzvara Eiroparlamenta vēlēšanās Francijā un Lielbritānijā, kā arī ievērojami analoģisku radikālo labējo, kreiso un eiroskeptisko partiju panākumi citās ES valstīs ir radījuši manāmu satraukumu Eiropā un arī ASV.

Radikālajām partijām ir izdevies dubultot savu pārstāvniecību EP. Prognozes liecina, ka galējās un eiroskeptiķu partijas varētu būt ieguvušas aptuveni 140 vietas parlamentā no kopā 751 deputātu vietas. Lai arī visos jautājumos dienas kārtību parlamentā šīs partijas nezin vai noteiks, jo joprojām vairākumā EP ir labēji un kreisi centriskās partijas, tomēr neviens nešaubās, ka uzvarētāji šogad ir arī radikālie spēki, kas darīs visu, lai grautu Eiropas Savienību no iekšpuses.

Marina Lepēna kā Maskavas Trojas zirgs

Ultralabējie politiskie spēki ir arī Putina autoritārā režīma ideoloģiskie sabiedrotie Eiropā. Ņemot vērā, ka šīs partijas ideoloģiski palīdz Kremlim īstenot Eirāzijas impērijas izveidošanu un Eiropas vienotības graušanu, varam būt droši, ka Kremlim ir izdevies Eiropas Parlamentā ievest Trojas zirgu*.

Uztraucoši, ka radikāļiem vislielākie panākumi ir lielākajās ES valstīs Francijā un Lielbritānijā..

Francijā visvairāk balsu (25%) ieguva galēji labējā Marinas Lepēnas (Marine Le Pen) vadītā Nacionālā fronte (Front National), ko Francijas premjerministrs Manuels Valss jau paspējis nodēvēt par politisku zemestrīci. Front National ir ieguvusi 24 no 74 Francijai atvēlētajām vietām EP.

Lepēnas partija pārliecinoši pārspējusi Francijas centriski labējo Tautas kustības savienību (UMP), kas saņēmusi 20,8% balsu, un valdošo Sociālistu partiju, kas ieguvusi 14% balsu.

Francijas Nacionālā Fronte neslēpj, ka vēlas likvidēt ES un NATO un to vietā izveidot paneiropas neatkarīgu valstu savienību, kurā ietilptu arī Krievija un kuru vadītu Parīzes, Maskavas un Berlīnes alianse. Nacionālā Fronte uztur ciešas attiecības ar Krievijas Eirāzijas politikas ideologiem, un Lepēna ir gaidīta viešņa Kremlī, kur viņu vienmēr pieņem augstā politiskā līmenī.

Ukrainu negaidot ES

Pret imigrantiem naidīgi noskaņoto franču Nacionālo Fronti vienādi atbalsta gan valsts ierēdņi, gan bezdarbnieki un galvenais – jaunieši. Trešā daļa vēlētāju par šo partiju ir līdz 35 gadiem. Viņus uzrunā Marinas Lepēnas patriotisma lozungi un Briseles kritika.

Lepēna uzskata, ka Francija pārdzīvo savas identitātes krīzi un, ka viņas vēlētāji vēlas dzīvot Parīzē, kuru nevada no Briseles. Viņa ir par daudzpolāru pasauli. Tieši kā viņas ideoloģiskais partneris Putins. NF līdere kritizēja ES rīcību Krievijas un Ukrainas krīzes risināšanā un atbalsta Krimas aneksiju, kuru veica Krievija.

Marina Lepēna vairākkārt ir paziņojusi, ka nevēlas Ukrainu redzēt Eiropas Savienībā, jo šai organizācijai vairs neesot pa spēkam pabarot vēl vienu liekēdi.

«Vajag pavisam skaidri pateikt, ka eiropieši nevēlas redzēt Ukrainu Eiropas Savienībā Viņiem tas tika solīts, taču viņiem ir jāzina, ka Ukrainu te neviens negaida. Mēs tagad atrodamies pretējās pusēs. Taču Krima ir krieviski runājoša valsts daļa un gandrīz Krievija, tā mēs varam sacīt,» saka Marina Lepēna žurnālistiem.

Lapsas vistu kūtī

Lielbritānijā uzvaru guva Naidžela Faridža (Nigel Paul Farage) vadītā eiroskeptiskā Apvienotās Karalistes Neatkarības partija (UK Independence Party), kas ieguvusi vairāk nekā 27% balsu. EP šo valsti pārstāvēs 23 UKIP deputāti. Tik daudz vietu nav nevienam citam konkurentam no Apvienotās Karalistes. Šo partiju visu laiku uzskatīja par marginālu politisku spēku, jo tai nav nevienas vietas britu parlamentā. Taču kopš 25. maija tā ieies vēsturē kā 100 gadu laikā pirmā partija, kas ir apsteigusi gan leiboristus, gan konservatīvos.

«Tagad viņi (leiboristi un konservatīvie) jūtas kā zelta zivtiņas, kas izmestas no akvārija uz grīdas. Guļ uz sāniem un plāta žaunas, lai izmisīgi rītu gaisu,» tā konkurentus raksturo Naidžels Faridžs.

Šis eiroskeptiķis jau 20 gadus ir politikā un pauž pret ES naidīgus uzskatus. Kad viņš izstājās no konservatīvo partijas 1993. gadā, protestējot pret tās parakstīto Eiropu vienojošo Māstrihtas līgumu, viņš piedalījās Neatkarības partijas dibināšanā, un tagad tā ir EP.

Taču pavisam īstu popularitāti politiķis ieguva pagājušajā ziemā, kad viņš solīja aizstāvēt britus pret imigrantu invāziju no trūcīgākajām ES valstīm (tai skaitā no Latvijas). Paradoksāli, taču Faridžs nav bijis īpaši kritisks pret trūcīgo latviešu meiteni Līgu. Britu skandālu prese plaši savā laikā aprakstīja Faridža dēku ar kādu latvieti vārdā Līga, kuru viņš it kā esot septiņas reizes ieguvis vienas nakts laikā 2006. gadā, kad bija pavadījis viņu līdz mājām pēc vakara klubā Biggin Hill, kas atrodas Kentā.

Šodien ekscentriskā Faridža partija uzskata, ka visās Eiropas Savienības ekonomiskajās un politiskajās problēmās vainīga ir eirobirokrātu paaudze, kas izaugusi pēdējo 20 gadu laikā.

«ES ir absolūti antidemokrātiska struktūra, kas ir galēji centralizēta, kur centrs izlemj visu. Tikai Briselē zina, kā attīstīt ekonomiku, kur ņemt resursus. Šajā savienībā ir sadzītas galīgi dažādas valstis, ar dažādu vēsturi, ar valodām, kultūru. Galvenais, ka valstis tur ievilka, neprasot pašiem cilvēkiem, vai viņi to grib,» sludina UKIP līderis.

UKIP ir arī kritiska pret Lielbritānijas ārpolitiku un rīcību Lībijas, Sīrijas un arī Ukrainas krīzes jautājumos.

2010. gada vēlēšanās Faridžs gandrīz vai gāja bojā, kļūstot par savas kampaņas upuri, kad vēlēšanu dienā viņš ar savu mazo lidmašīnu gaisā vilka plakātu, kurš satinās lidmašīnas astē, un lidaparāts nogāzās zemē. Tagad viņš uzskata – lai sev pievērstu uzmanību, nav jākrīt no debesīm zemē.

Britu prese raksta, citējot pašu Faridžu, ka Neatkarīgās partijas lapsa ir ielavījusies Vestminsteras vistu kūtī. Ne pa jokam satraukušās ir konservatīvo «vistas», kuras, lai atgūtu politisko iniciatīvu, ir gatavas iniciēt referendumu par Apvienotās Karalistes dalību ES. Protams, ja uzvarēs nākamajās britu parlamenta vēlēšanās.

Latvijas deputāti – lapsas vai vistas?

Taču pagaidām antieiropeiski un prokremliski noskaņotās ultralabējās un ultrakreisās lapsas plosīsies pa Briseles koridoriem. Faridžs un Lepēna nav vienīgās lapsas Eiroparlamenta vistu kūtī, jo, kā jau minēju, eiroskeptiķu lapsas Eiropas Parlamentā sildīs vismaz 140 vietas. Izskatās, ka šo rudo lapsu sabiedrībā harmoniski iederēsies arī daži Latvijas deputāti. Ždanoka, Mamikins un varbūt arī uzskatos noslēpumainā Grigule?

Bet pārējie mūsu deputāti (Dombrovskis, Pabriks, Kalniete, Kariņš, Zīle), protams, pagaidām ir uzskatāmi par šo lapsu upuriem – baltām un pūkainam kladzinošām vistām, kas, lai glābtu dzīvības, pašlaik izmisīgi meklē savus būrus (frakcijas), un vēlāk, lai nezaudētu politisko iniciatīvu, būs spiesti mainīt gan orientāciju, gan sugu un/vai dzimumu.

Viens ir skaidrs, ka tagad Eiroparlamentā spalvas lidos pa gaisu un mums – skatītājiem nebūs garlaicīgi. Taču, nopietni runājot, pats svarīgākais ir, lai vistām izdodas izolēt lapsas un galu galā lai eiropiešiem veicas nākamajās vēlēšanās ierobežot to skaitu. Citādi Eiropai draud briesmas.

* Trojas zirgs bija milzīgs koka zirgs sengrieķu mitoloģijā, kurā Trojas kara laikā bija paslēpušies ahaju (grieķu) karavīri, kas piedalījās Trojas aplenkšanā. Trojieši, neapjauzdami ahaju viltību, ieveda Trojas zirgu Trojā. Naktī ahaji izkāpa no zirga un ielaida pilsētā pārējo ahaju karaspēku, Troja nonāca ahaju rokās.


Komentēt

Lembergs gatavojas politiskam patvērumam Krievijā

aitaRaksta vietne TVNet

Pirms vairāk nekā mēneša, kad Krievijas agresijas draudu apstākļos mūsu NATO sabiedrotie nosūtīja ASV karavīru grupu uz Ādažiem, Ventspils pilsētas mērs Aivars Lembergs paziņoja, ka NATO militārās klātbūtnes palielināšana Latvijā, ievedot NATO spēkus, būtu uztverama kā svešas valsts okupācija un pielīdzināma 1940.gadā notikušajai padomju karaspēka ievešanai Latvijā.

Lembergs arī apgalvoja: ja notikšot NATO karaspēka ievešana Latvijā, tad tas nozīmēšot, ka Latvija kļūst par potenciālu kaujas lauku starp ASV un Krieviju. Tas ilgtermiņā apdraudēšot Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses.

Kā Lembergs iedvesmoja uz naidu

Šādā veidā Puzes ķeizars gatavoja sabiedrisko domu, lai vietējie «zaļie cilvēciņi» – potenciālās kriminālpersonas pie pirmās iespējas izrēķinātos ar it kā Latvijai naidīgajiem sabiedroto karavīriem, kas ne tikai strādāja uz karakuģiem un Ventspils piekrasti tīrīja no mīnām, bet brīvdienās arī atpūtās Ventspils klubos. Tas arī notika, un sava bosa pretrietumnieciskajā un prokrieviskajā kampaņā iesaistījās arī Lemberga ķēdes suns – pašvaldības policija, kas paklausīgi un uzcītīgi dokumentēja «neķītro NATO nīderlandiešu izvirtības», lai gatavotu pamatu vēlāk sekojošai Lemberga argumentācijai, kurai bija jāsakompromitē NATO. Tieši to no Lemberga gaidīja arī Kremļa propagandas mediji. Un sagaidīja.

Pašlaik nevar izslēgt, ka Ventspils policija darīs visu, lai notušētu NATO karavīru piekaušanas politisko rakursu un padarītu izrēķināšanos ar mūsējiem karavīriem par parastu sadzīvisku kautiņu. Indikācijas liecina, ka tas tā jau notiek un izmeklētāji acīmredzot izvairīsies uzdot jautājumus par tēmu, kas uzmundrināja un iedvesmoja Ventspils “zaļos cilvēciņus” ar kliedzieniem “sukin natovec” izrēķināties ar karavīriem no Nīderlandes. Bez Krievijas propagandas kara, kurā piedalījās arī Ventspils galva un kura NATO naidīgo vēstījumu noteikti pa Krievijas TV kanāliem skatījās arī Ventspils urlas, uzmundrinājuma tas nevarēja notikt. Tāpēc Lembergs ir līdzatbildīgs par kautiņiem Ventspilī. Mēra naids pret NATO uz ielas tika uztverts kā signāls rīcībai.

Ko darīt, ja man patīk ziedi?

Kad Lemberga Krievijā plaši atbalstītā antinato retorika draudēja jau ar Latvijas valdības krišanu un viņa kabatas partijas ZZS vadītāji bēguļoja no preses, lai tik nebūtu jākritizē boss, Lembergs mainīja akcentus un nāca ar vēstījumu, ka pret NATO kā mūsu drošības garantu viņš nostājies tikai piečurāto puķu podu dēļ.

«Ko darīt, ja man patīk tīrība, kārtība un ziedi?!» tvitera ziņojumā piektdien pēc savas preses konferences paziņoja oligarhs.

Protams, Lemberga kungam noder jebkas, kas apstiprinātu Kremlim vajadzīgos viņa uzskatus un tāpēc arī jākūda sabiedrība ar vēstījumu «NATO go home» un jāliek lietā visi savi pašvaldības resursi, pat ieskaitot organizētus «tautas komentārus» Lemberga kontrolētajos Ventspils interneta resursos. Galīgi nepiedomājot, ka aizrautīgā pūšana Kremļa un Putina stabulēs var tikt nesaprasta pašu mājās. Jo, vēršoties pret NATO, no valsts jādzen prom arī mūsu pašu tautiešu armija, kurai te ir savas latviešu NATO kara bāzes.

Kā Lembergs pazemoja ZZS un Vējoni

Kad Lemberga antinato lozungi reāli sāka apdraudēt savu kabatas partiju izredzes iegūt kādu vietu Eiroparlamentā šīs nedēļas vēlēšanās, oligarha sludinātie teksti krasi mainījās.

Kopš piektdienas ZZS un politisko konkurentu spiediena rezultātā Lembergs ir mainījis savu retoriku un pirmdien pat parakstījās zem dokumenta, kas deklarē, ka dalība NATO tomēr esot Latvijas ārējās drošības garants.

Pirms šā dokumenta parakstīšanas Lembergs tikās ar nepaklausīgo aizsardzības ministru Vējoni, kurš vēl nesen oligarhu bija nosaucis par Latvijas drošības draudu, un, ja tic Lemberga tvitera paziņojumam, tad Lemberga un Vējoņa sarunas laikā aizsardzības ministrs, kaisot sev pelnus uz galvas, izteicis nožēlu par notikušo un atvainojies ventspilniekiem par NATO karavīru uzvedību. Tā Lembergs beidzot nolika dumpinieku Vējoni pie vietas un parādīja, kurš Latvijā ir saimnieks.

Tā viņš ne tikai pazemoja un pārmācīja nepaklausīgo Vējoni, bet gāja vēl tālāk. Kopīgajā ZZS un Co NATO paziņojumā viņš piespieda ielikt smieklīgo teikumu, kura būtība aicina NATO karavīrus nečurāt Lemberga karalistes puķu podos un naktsklubos nevilkt no biksēm laukā savus dzimumlocekļus.

Tikai šis aicinājums, kuru parakstījuši Augulis, Brigmanis, Vējonis, Lembergs un Ansiņš, nezin vai iepriecināja Lemberga pilsētas prostitūtas, jo izskatās, ka Ventspils naktsklubos turpmāk karavīriem savi locekļi būs jātur biksēs, neskatoties uz to, ka par Ventspils priecīgajām prostitūtām Lembergs izbazūnēja pat Kremļa televīzijas kanālos.

Balsojis par Latviju, bet kalpo Krievijas interesēm

Preses konferencē piektdien manāmi nervozais Lembergs savu lojalitāti Latvijai mēģināja attaisnot ar argumentu, ka viņš esot balsojis par Latvijas neatkarību 1991. gadā. Taču šis arguments nemaz nekavē Lembergu tagad uzcītīgi kalpot Krievijas interesēm un būt par svarīgu ieroci Krievijas informācijas karā pret ES un NATO.

Par brīvu Latviju tolaik balsoja ne tikai Lembergs. To darīja tikpat kā visi nacionālās PSKP nomenklatūras biedri, kas redzēja jaunas iespējas savas varas noturēšanai no padomju režīma brīvos apstākļos. Pēdējos padomju režīma gados Latvijas kompartijas centrālā komiteja savu čaklo instruktoru Lembergu nosūtīja uz Ventspili, lai tādā veidā stratēģiski svarīgas pašvaldības mēra krēslā ieliktu savējo un kompartijas nomenklatūrai uzticīgu cilvēku. Apbrīnojami, ka viņš šajā krēslā pratis noturēties joprojām kopš padomju laikiem.

Neapstrīdami fakti ir, ka kopš padomju laikiem Ventspils ir Krievijas stratēģisko interešu objekts un tur joprojām valda Krievijai lojāls mērs. Mērs, kas, izmantojot savu amatu, ir sarausis milzu bagātību, kas devusi iespēju kļūt par prokrievisku, politisku ietekmīgu spēku, atbalstot un uzturot savas tā saucamās kabatas partijas (tādas kā Latvijas Zemnieku savienība, Latvijas Zaļā partija, Latvijai un Ventspilij un citas), kas palīdz oligarham noturēties pie reālas ekonomiskas un politiskas varas Latvijā.

Krievijas ārpolitikas stratēģija ir mērķēta uz to, lai nevis ar militāru varu iekarotu savas kaimiņvalstis un «krievu pasauli», bet gan, lai ar ekonomisko un vietējo politisko spēku palīdzību izveidotu šīs valstis par Krievijas režīmam lojālām vasaļvalstīm. Par tādām kā PSRS laikā bija formāli neatkarīgās Varšavas militārā līguma bloka valstis (Polija, Čehoslovākija, VDR, Ungārija un citas).

Tādi vīri kā Lembergs ir īstie, kas to var nodrošināt.

Vilki aitādās

Lembergs ar savām kabatas partijām, kā arī Ušakova Saskaņas centru un Dzintara un Zīles Nacionālo apvienību ir kļuvuši par šādiem Krievijas režīmam un tā stratēģiskām interesēm lojāliem spēkiem Latvijā. Šie Krievijas vilki ir nomaskējušies aitādās un ielavījušies aitu barā, lai izliktos par latviešu aitām vai Latvijas prorietumnieciskajām interesēm lojālām aitām, taču agri vai vēlu mēs redzam, kādi zvēri slēpjas zem šo avju ādām.

Tādi kā Lembergs, Grigule, Ušakovs, Brigmanis, Dzintars, Naudiņš, Broka un citi, kuri skaļi dzied, ka NATO ir labs, ja tas sargā mūs no ārpuses, taču savos darbos rada šaubas, kam tad īsti šie kungi un dāmas kalpo. Šodien, kad ir jāizvēlas, kurā pusē mums atrasties – rietumu vai austrumu civilizācijas sfērā, ļoti svarīgi ir saprast, kuri politiskie spēki to skaidri deklarē. Viltus nacionālus lozungus skandējošie vilki mūs māna. Viņi grib nevis Latvijas integrāciju Rietumu vērtību pasaulē, bet ieviest Latvijā Krievijas kārtību un stiprināt Krievijas ietekmi gan ekonomikā, gan energoresursu piegādē un citās lietās. Viņu darbi par to liecina.

Šie vilki aitādās ir vairāk bīstami Latvijas rietumnieciskajai piederībai nekā atklāti ultraprokrieviskās Gapoņenko, Korena, Krivcovas, Girsa, Dragiles organizācijas, kuras tikko savā ziņojumā Latvijas Drošības policija nosauca par aktīvākajiem Krievijas interešu aģentiem Latvijā.

Atklāti prokrieviskās organizācijas nekad negūs tik plašu sabiedrības atbalstu kā tās, kuras savu Putina ideoloģijai atbilstošo darbību veiks ar ekonomisku, sociālu, nacionālu, nācijas izlīguma un tamlīdzīgu lozungu palīdzību. Tās Latvijā izskatās, ka ir Saskaņas centrs, ZZS, Ventspilij un Latvijai, topošā Šlesera partija un arī Nacionālā apvienība, kuras ideoloģija ir ļoti tuva Putina ideoloģijai.

Lembergs droši vien negrib mazgāt pacientu dibenus

Ietekmīgākais politiķis, oligarhs, uz kuru Kremlis liek vislielākās cerības savas ietekmes nostiprināšanā Latvijā, tagad ir Lembergs. Viņa antinato kampaņa ir pēdējā laikā atklātais mēģinājums zondēt Latvijas sabiedrības noskaņojumus, kurus palīdz veidot arī Krievijas propagandas mašīna, kas to dara, aktīvi izmantojot arī paša Lemberga tēlu.

Neskatoties uz to, ka Lembergs svarīgākajos politiskajos amatos ir centies salikt savus cilvēkus, tādus kā prezidents Bērziņš, viņu pašu apdraud joprojām aktuālais sešus gadus ilgstošais kriminālprocess, kura iznākums vēl nav zināms.

Lembergs droši vien cer, ka savējais prezidents Bērziņš iedos viņam amnestiju pēc čehu prezidenta Vāclava Klausa precedenta parauga, kad tika apžēloti tūkstošiem notiesāto un aizdomās turēto noziedznieku, arī par ekonomiskiem noziegumiem. Taču ļoti var gadīties, ka prezidents Bērziņš Lembergu uzmetīs un oligarham būs jāpiedzīvo viņa itāļu prototipa Berluskoni liktenis, kurš par ekonomiskiem noziegumiem ir notiesāts un tagad izcieš sodu, mazgājot un slaukot dibenus pacientiem nedziedināmu slimnieku aprūpes centrā Milānas pievārtē. Šādu likteni Lembergs negribētu piedzīvot.

Drošāk patvērums Krievijā?

Tāpēc, tuvojoties šiem tiesu draudiem, Lembergs acīmredzot grib izkalpoties atklāta Krievijas drauga statusu un sagatavoties, lai brīdī, kad tiesas cilpa savilksies, spētu pretendēt uz politisku patvērumu Krievijā.

Lemberga un viņa sargsuņu retorika, ka Latvijas tiesībsargājošās iestādes rīkojas politisko konkurentu interesēs, un pēdējo mēnešu aktīvā iesaistīšanās pašreizējā Krievijas dezinformācijas karā pret ES un NATO liecina par to.

Daudzi Latvijas iedzīvotāji būs pateicīgi un gandarīti, ja, bēgot uz Krieviju, Lembergs līdzi paķers arī Bērziņus, Brigmani, Šleseru, Ušakovu, Urbanoviču, Griguli, Dzintaru, Zīli, Naudiņu, Broku un pārējos politiķus no partijām, kas Krievijā redz vai nu atdarināšanas vērtu totalitārisma paraugu, vai Latvijas ekonomikas glābēju, tā padarot mūs ekonomiski un ideoloģiski atkarīgus no mežonīgās, impēriskās kaimiņvalsts.

Latvijas balto, pūkaino un naivo aitu pulkā ir savairojies daudz vilku, kas nomaskējušies aitādās, taču tagad Rietumu un Krievijas militārās un ekonomiskās konfrontācijas iespaidā vilki ir spiesti sevi atmaskot un nomest aitādas.

Mēs esam šokā, ka to vilku mūsu vidū ir tik daudz.

Kad sāksim vilku medību sezonu? Varbūt jau sestdien, ievēlot Eiropas Parlamentu bez vilkiem aitādās?


Komentēt

Kā bārdainā Končita uzvarēja Kremļa homofobisko Putinu

2014.gada 15.maijā TVNet Spogulis

TVNet kolāža2014. gada eirodziesmas fināla laikā Kopenhāgenā Austrijas transseksuālais dziedātājs tomēr nolēma dziedāt greznā kleitā un greznojoties ar savu kopto bārdu un ūsām. Eiropas skatītājiem, kas gadsimtiem dzīvo Rietumu kultūras dimensijā, tas neko īpašu nenozīmēja.

Vīrieši, kas iejūtas sieviešu lomās, ir pierasti jau kopš antīko drāmu laikiem, un austriešu aktieris Toms Noivirts seksīgās Končitas Vurstas (Conchita Wurst) lomā tāpēc aukstus šermuļus pār kauliem lielākajai daļai neizraisīja.

Taču postpadomju austrumos reakcija bija pavisam cita. Baltkrievija, Krievija un Armēnija pieprasīja «bārdainās austrietes» cenzēšanu. Speciāli šim nolūkam veltītas «tautas kustības» vāca parakstus, lai panāktu Končitas numura «izgriešanu» no TV raidījuma. Kaislīgie austrumu «tikumības policisti» tobrīd laikam nesaprata, ka tiešraidē būs grūti aizklāt kādas vienas valsts uzstāšanos un turklāt to nepieļauj arī Eirovīzijas dziesmu konkursa rīkotājas EBU (European Broadcasting Union) noteikumi.

Kāpēc tāds satraukums šajās trīs valstīs? Pie vainas esot krievu bēdīgi slavenais «antigeju likums», kas aizliedz tā saucamo «homoseksuālisma propagandu bērniem», ko it kā nepārprotami pārkāpjot Eirovīzijas konkurss, tādā veidā graujot «tikumīgās pareizticīgo Eirāzijas morāli».

Tāpēc 30 gadus vecais Arams Sargisjans, kas ESC konkursā pārstāvēja Armēniju, uzreiz paziņoja, ka Končita Vursta «nedzīvo normālu dzīvi» un tāpēc viņam būtu jāizlemj, «par ko īsti būt – par vīrieti vai sievieti».

Končita Vursta arī nebija uz mutes kritusi un uzreiz reaģēja: «Jā, es viņam paskaidroju, ka nevēlos būt sieviete. Vienkārši tāpēc, ka esmu karaliene brīžos, kad strādāju, un šausmīgi slinks puika tad, kad esmu mājās.»

Armēnis arī reaģēja nekavējoties – viņš Končitai atvainojās un paskaidroja, ka viņa agrākie izteikumi esot bijuši joki.

R. Dzintars: Končita ir Putina izgudrojums

Ar Latvijas politiķi, Visu Latvijai-TB/LNNK līderi Raivi Dzintaru, kurš ir līdz šim vienīgais, kas politiskā kontekstā ir vērtējis ESC uzvarētāju, ir sliktāk. Viņš savas pirmdienas «Twitter» frāzes par jokiem nesauca. Lūk, ko viņš rakstīja: «Beidzot arī ieraudzīju to Eirovīzijas uzvarētāju. Esmu starp tiem, kuru pirmā sajūta: «Zeme, atveries…» Nu vismaz noskūties nevarēja?!»

Vēlāk viņš pilnā nopietnībā piebilda «Varētu derēt, ka Končita Vursta ir Putina PR izgudrojums. Labāku dāvanu Putinam informatīvā karā nesagādāt» un turpināja, ka rakstītais esot jāuztver kā ironija par Končitu un Putinu.

Par ko tad tāda ironija? Par to, ka rietumu civilizācijā, kuras telpā dzīvo arī politiķis Dzintars, tiek īstenota politika, kas aicina sabiedrībā respektēt un cienīt visu cilvēku tiesības, neatkarīgi no tā, vai viņi ir ar bārdu vai bez tās vai kleitā vai biksēs, vai visi kopā vienā ķermenī un vienā skatuves tēlā?

Dzintars un viņam sekojošie atbalstītāji no labējā flanga acīmredzot sapņo, ka Eiropā vajadzētu valdīt Krievijas pareizticīgajai pasaulei, kurā, protams, nav vietas tādiem cilvēkiem kā Končita. Vismaz ne redzama vieta. Tāpēc arī Eiropas ekstrēmi labējās partijas tik ļoti mīl Putinu un viņa režīmu.

Mūs nevar apstādināt!

Dzimumu līdztiesība un seksuālo minoritāšu tiesības, kuras sargā ES un NATO, ir mūsu veco kontinentu izvirzījušas pasaules un civilizācijas progresīvāko un attīstītāko nāciju avangardā. Ar to Eiropa lepojas, un tā ir mūsu Eiropas uzvara pār homofobiskās Krievijas impērijas politiku.

Ja līdz šim nacionālistiski un homofobiski noskaņotie politiķi mēdza apgalvot, ka Eiropas tautu lielākā daļa ir pret dzimumu līdztiesību un vienādām tiesībām seksuālajām minoritātēm (ieskaitot laulības), tad sestdienas Eirovīzijas fināls nepārprotami signalizēja, ka Eiropas tautas, ieskaitot arī daļu Krievijas, ir noskaņotas uz dzimumu līdztiesības nots pret homofobisko agresiju.

Turklāt, ņemot vērā Krievijas agresīvo ārpolitiku, kas ir nepārprotams homofobiskās iekšpolitikas turpinājums, nebija jābrīnās, ka Eiropa nodemonstrēja Putinam: tavs režīms un agresija Eiropā netiks! Mēs tam pretosimies. Šo vēstījumu uz skatuves ar savu tēlu, dziesmu un noslēguma frāzi «Mūs nevar apstādināt!» pauda arī Končita.

«Es sapņoju par pasauli, kurā mums nevajadzētu runāt par tādām nevajadzīgām lietām kās seksuālā orientācija, no kurienes esi nācis un ko mīli. Tagad Eiropa ir parādījusi, ka tā ir vienota, lai respektētu toleranci,» tā runāja uzvarētāja preses konferencē.

Krievu tanku bučotāji Latvijā

Taču šai tolerantās un brīvās Eiropas idejai ir arī draudi. Ne tikai ārējie Putina režīma izskatā, kas ar augsti paceltu homofobijas karogu iekaro Ukrainu un plāno karagājienu uz Latviju un pārējo Eiropu. Draudi ir Putinam simpatizējošo Eiropas ultralabējo politiķu izskatā.

Tāpēc Dzintara tvitera frāzes nav un nevar būt joks, jo tajās mēs izlasām arī Eiropas Savienības ekstrēmi labējo vēstījumu, kurš atbalsta Putina homofobisko un mazāko un vājāko nāciju nicinošo politiku.

Austrijas brīvības partijas līderis Heincs Kristians Štrahe (Heinz-Christian Strache). Francijas Nacionālās frontes vadītāja Marine Lepēna (Marine le Pen), beļģu ultranacionālistu partijas Vlaams Belang līderis Filips Devinters (Filip Dewinter) ir krievu tanku bučotāju pirmajās rindās.

Viņi nevar vien sagaidīt, lai Putins ierodas Eiropā un ieved tur savu uz konservatīvām un arhaiskām pareizticīgo reliģijas vērtībām veidoto jauno Eiropas kārtību, kurā nav vietas tādām Končitām.

Dzintara Eirovīzijas tvīti rāda, ka krievu tanku bučotāju rindā blakus Ušakovam un Urbanovičam un citiem no ekstrēmo krievu organizācijām stāv arī viņš. Taču arī Dzintars nav vienīgais latvietis, kurš nevar sagaidīt Putina tankus Rīgā. Viņam blakus ir arī partijas kolēģis Roberts Zīle, kas kopā ar Vienotības Kārli Šadurski un Inesi Vaideri nesen Eiroparlamentā balsoja pret visu cilvēku vienādām tiesībām.

Protams, ka Putina tankus sirsnīgi bučotu arī bijušais politiķis un komponists Imants Kalniņš, oligarhs Aivars Lembergs, biznesmenis Ainārs Šlesers un jaunā uzlecošā «kardiologu» partijas līdere Inguna Sudraba, jo Putina Krievijas «vērtības» ir viņu politikas aicinājums. Lai arī neviens no viņiem nav izteicies par Končitas uzvaru Eirovīzijā, mums nav jāšaubās, ko viņi teiktu.

To pašu, ko Krievijas augsti stāvošais politiķis Žirinovskis: «Mūsu sašutumam nav robežu. Tās ir Eiropas beigas. Viņiem vairs nav vīrieši un sievietes. Viņiem ir vidējā dzimte. Pirms 50 gadiem padomju armija okupēja Austriju. Mēs pieļāvām kļūdu, atbrīvojot Austriju. Mums vajadzēja palikt.»

Tomēr visiem Putina okupācijas tanku bučotājiem atgādināšu kādu skaudru patiesību, kā sanāca kādam kaismīgam Staļina tanku bučotājam Rīgā, kad tas metās virsū tankam, kas 1940. gada vasarā iebrauca Rīgā.

Par pārāk lielu uzbāzību viņu turpat uz ielas nošāva. Tie paši krievu tankisti. Ka tik Dzintaram un pārējiem Putina homofobiskās politikas pielūdzējiem nesanāk tāpat.