Svētdien, 25. janvārī interneta portālā TVNet komentāru un viedokļu rubrikā „Spogulis” tika ievietos kārtējais analītiskais komentārs par aktuālu tēmu, kura autors pēc grafika biju es. Iedvesmojos par pagājušas nedēļas skandālu ap abortu ierobežošanu nolēmu pievērst uzmanību ziņās ignorētajam aspektam par abortu pretinieku reliģisko aizmuguri. Tā tapa šis raksts “Kad Parādnieka un Belēviča prātu apreibina reliģijas iedvesmots absolūtisms” , kuram Toms Ostrovskis radīja, manuprāt, trāpīgu un asprātīgu karikatūru.
Raksts noturējās pirmajā lapā pāris stundas, kad to izņēma no pirmās lapas un pārcēla uz vecāko rakstu sadaļu un pirmajā lapā aizvietojot to ar citu, vecāku rakstu. Manā rakstā tika cenzēts teikums, no kura tika izņemts jēdziens „šūnu ķekari”, ar ko pasaulslavenais biologs un reliģijas kritiķis Ričards Dokinss (Richard Dawkins) darbā Dieva delūzija (The God Delusion) apzīmē embrijus. No redakcijas (ne administrācijas) vadības paskaidrojuma sapratu, ka raksta cenzēšana neesot bijis tās lēmums, bet administrācijas prasība un rezultāts esot kompromiss.
Redakcionālās neatkarības problēma
Lielākā daļa manu analītisko un satīrisko publicistisko komentāru bijuši asi, strīdīgi un provocējoši un aicinoši uz domāšanu, diskusiju un viedokļu apmaiņu. Liela daļa par tabu tēmām. Jo mediju misiju un uzdevumu saprotu līdzīgi citiem Rietumu demokrātijās skolotiem un augušiem publicistiem, ka žurnālistika ir tikai tas, ko kāds negrib, lai tas tiktu publicēts, viss pārējais ir reklāma.
Tāpat kā to saprot Charlie Hebdo franču kolēģi. Taču mana vēršanās pie reliģijas kritikas, pat izmantojot zinātnes argumentus, laikam bija pēdējais piliens, ar ko TVNet administrācija acīmredzot nav varējusi samierināties un ieslēgusi cenzora sviru. Laikam tiešām baidījās, ka TVNet redakcijā kādu rītu pēc mana raksta publicēšanas ar kalašņikoviem apbruņoti iebruks katoļu arhibīskaps Stankevičs un luterāņu arhibīskapsVanags.
Es gan neesmu pārliecināts, ka baznīcas ir vērsušās ar kādiem oficiāliem protestiem pie TVNet, kā to parasti dara politiķi, neesmu arī pārliecināts, ka to pāris stundu laikā paspēja izdarīt Parādnieka un Belēviča kungi, satraukti par jēdzienu „šūnu ķekari” lietošanu, jo ceru, ka viņi saprot, ka darbojas jomā, kas ir pakļauta asai publicistu kritikai, taču nevar izslēgt, ka pie vainas var būt arī kādas atbildīgas administrācijas personas ticība vai reliģiozā pārliecība, kas ir šī cenzūras gadījuma pamatā. Ja tas tā ir, tad atliek secināt, ka reliģiskā pārliecība nosaka arī medija publikāciju saturu.
Līdz šim domāju, ka rakstu politiski un reliģiski neitrālam medijam, kas ir gatavs būt Latvijas mediju avangardā, kritizējot un apšaubot visu (protams, Satversmes un likumu robežās) un tam nekas nav tabu. Maldījos un tāpēc ilgi domājot un apspriežoties ar kolēģi Sandru Veinbergu (kas arī raksta TVnet un kura mani pirms pusotra gada pierunāja mani to darīt) pieņēmu lēmumu vairs nerakstīt portāliem, kas cenzē viedokļus, lai arī man paliek vislabākais iespaids par sadarbību ar TVnet kolēģiem.
Negribu plaši izvērsties par to, kas civilizētā brīvā pasaulē ir redakcionālā neatkarība no mediju īpašnieka un administratora (izpilddirektora un citiem) un atgādināt, ka mediju īpašnieku un administratoru spiedienu vislabāk mēs redzam mūsdienu autoritārajā Krievijā, kur brīvus un neatkarīgus medijus varam saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Man rodas jautājums, vai Latvijā to būs pat tik daudz? Tādu, kas ir neatkarīgi no sava izdevēja, politikas un ekonomiskās, reliģiskās varas spiediena un neīsteno šo spēku cenzūru?
TVNet grib būt Čarlijs
Laba lieta ir tā, ka mans klients – TVnet nav slikts ziņu portāls. Un es neesmu ne aizvainojies, ne pikts uz TVnet un tā čaklajiem darbiniekiem. Katram ir tiesības uz savu viedokli.
Toms Ostrovsks zem redakcijas fotogrāfijas rakstīja „Ne jau Muhameda karikatūru dēļ slepkavas nogalināja cilvēkus franču žurnāla «Charlie Hebdo» redakcijā. Slepkavu mērķis ir iebiedēt un apdraudēt demokrātijas fundamentus – likt mums apšaubīt un baidīties par vārda brīvības ārstniecisko nozīmi veselīgas valsts pastāvēšanā.
Bailes ir labākais ierocis, lai iedarbinātu neveselīgu pašcenzūru; arī medijos – bailes par savu, kolēģu un tuvinieku drošību bieži ir ļoti iedarbīgs līdzeklis diskusijas, kritikas un satīras apklusināšanai. Tāpat kā bailes par darba zaudēšanu vai pazemināšanu amatā.
Bet par brīvību ir jācīnās. Tās nav garantētas vērtības, par tām jācīnās katru dienu, citādi neesam demokrātijas un brīvības cienīgi. Mums viedokļi var būt dažādi, pat atšķirīgi, bet mēs vienmēr aizstāvēsim tavas tiesības savu viedokli izteikt.”
Piekrītu kolēģim Tomam un novēlu, lai TVNet un arī citiem Latvijas medijiem izdodas kļūt par patiesi brīviem, neatkarīgiem drosminiekiem, kuri prot par savām demokrātijas un vārda brīvības idejām pastāvēt un tāpēc nebaidās, ka to redakcijās ar kalašņikoviem iebruks reliģijas, politikas un ekonomiskās varas sūtīti killeri (tiešā un cenzūras nozīmē).
Ar šādu muzikālu vēstījumu, kura nosaukums ir «Imagine», 1971. gadā pie mums vērsās leģendārais eksbītls un pacifists Džons Lenons (John Lenon).
Kopš tā laika pasaule ir dramatiski mainījusies, taču joprojām mūs naido gan valstis, gan reliģijas, kuru dēļ ir gan ko nogalināt, gan ir par ko mirt. Pēc piekritēju skaita divas lielākās pasaules reliģijas ir kristietība (apmēram 2,2 miljardi sekotāju) un islāms (apmēram1,3 miljardi ticīgo). Abas reliģijas ir veicinājušas arī aizejoša 2014. gada lielākos konfliktus un radījušas briesmas pasaulei vispār un Rietumu civilizācijai konkrēti.
Reliģijas, kas ne tikai vieno, bet arī naido
Kristiešu pasaule šajās ziemas saulgriežu dienās svin savas reliģijas vienus no diviem lielākajiem svētkiem – Ziemassvētkus – sava dieva – Jēzus Kristus dzimšanas dienu, kas faktiski nav zināma. (Otri lielākie kristiešu svētki ir Lieldienas, kad Kristu esot sists krustā un pēc tam atdzimis). Jāatzīst, ka cilvēku fantāzijās radītais Jēzus Kristus Dieva dēla un tā iemiesojuma Zemes virsū tēls vēsturiski ir bijis viens no galvenajiem Eiropas un Rietumu civilizācijas konsolidēšanās faktoriem pēc Romas impērijas sabrukuma. Jēzus Kristus uzvedības normas, attieksme pret cilvēkiem veidoja Rietumu civilizācijas idejisko pamatu un kļuva par eiropiešu morāles un uzvedības normu pamatu. Uz šo kristietības mantojumu savās konstitūcijās atsaucas daudzas Rietumu valstis un tas ir pieminēts arī Eiropas Savienības Lisabonas līgumā, kuru ES valstis parakstīja 2007. gadā. Kristīgo vērtību un dieva jēdzieni šogad pēc gadu ilgām diskusijām tika ietverti arī Latvijas Republikas Satversmes preambulā.
Neskatoties uz to, vai reliģija ir daļēji, formāli, faktiski vai pilnīgi atdalīta no valsts (kā lielākoties Rietumos) vai pilnīgi saplūdusi ar valsti kā islāma un dažās trešās pasaules valstīs, tā joprojām izrādās ir ļoti vajadzīga, lai ne tikai valdītu pār cilvēku prātiem un rīcību, bet arī lai pamatotu un attaisnotu vardarbību pret citiem cilvēkiem, citām reliģijām un citām valstīm. To spilgti liecina abu divu pasaules lielāko reliģiju – kristietības un islāma vēsture un šodiena.
Latvijas kristieši Krievijas valdnieka un bendes pusē
Kad Krievijas pareizticīgo baznīca iesvēta Kalašņikova automātiskās šautenes, jaunās Putina kodolraķetes un citus cilvēku nogalināšanas rīkus, kas tagad tiek likti lietā pret slāvu brāļiem Ukrainā un ir kaujas gatavībā pret «sapuvušajiem Rietumiem» ar tās vērtībām, mēs redzam vienas kristīgās baznīcas destruktīvo un vardarbību veicinošo lomu. Vienu kristiešu nostatīšanu pret citiem kristiešiem. Franču filozofs Pols Anrī Holbahs (1723-1789) ir sacījis, ka kāds jokdaris pareizi atzīmējis, ka «pareizā reliģija vienmēr ir tā, kuras pusē ir valdnieks un bende». Krievijas pareizticīgo baznīca ar tās patriarhu Kirilu priekšgalā šodien ir vienā pusē ar valdnieku un bendi – ar Putina autokrātisko režīmu un palīdz tam «krievu zemju savākšanas» krusta karā.
Jau III Krievu pasaules asamblejas atklāšanā Maskavā 2009. gadā patriarhs Kirils teorētiski pamatoja šo krusta karu, jo pagātnē ģeogrāfiski vienotā «krievu pasaules» telpa pašlaik esot sadalīta ar dažādu valstu robežām. Tomēr tautām, kuras dzīvojot vēsturiskās Krievzemes teritorijā, esot jājūt sava kopējā civilizācijas piederība un jāuztver «krievu pasaule» kā pārnacionāls projekts. Zemes, kuras vēsturiski ir bijušas Krievijas teritorijā, viņš aicināja saukt par «krievu pasaules valstīm», jo tās apvienojot krievu valodas lietošana, kopīga kultūra un vēsturiskā atmiņa.
«Kristietība bija tas varenais vienojošais spēks, kas ļāva iekļaut vienotas krievu nācijas veidošanā un kopīga valstiskuma izveidē visas plašās slāvu pasaules visdažādāko asiņu ciltis un cilšu kopas», tā pavisam nesen Kirila domu turpināja pats Putins, kad decembra sākumā vēstījumā Federālajai sapulcei mēģināja ar reliģijas palīdzību attaisnot Krimas aneksiju. Krievija esot Krima, un tā kā senā Korsunja, Hersonesa, Sevastopole, krieviem iegūstot milzīgu civilizatorisku un sakrālu nozīmi – tādu pašu, kāda islāmticīgiem un jūdaistiem esot Tempļa kalns Jeruzalemē.
Krimā, senajā Hersonesā, esot kristījies kņazs Vladimirs, kurš pēc tam kristījis Krievzemi. Tāpēc – Krim naš (Krima ir mūsu).
Putina piesauktais Tempļa kalns Jeruzalemē pašlaik nav nekāds miera un saticības simbols. Tas ir kļuvis par reliģisku konfliktu avotu: islāmticīgajiem tā ir trešā svētvieta pēc Mekas un Medinas, jo tur pravietis Muhameds uz vienu nakti esot pārcēlies debesīs, kur erceņģelis Džibrils (Gabriēls) viņam nodiktējis Korānu. Tur atrodas Al Aksas (Galējā) mošeja un zeltīts kupols sedz vietu, kur atrodoties pasaules stūrakmens. Jūdiem tā ir vieta, kur atradies Bībelē pieminētais Pirmais un Otrais templis, un tā pakājē saglabājusies visas pasaules ebreju svētvieta Raudu mūris.
Ja Tuvajos Austrumos konfliktus rada dažādas reliģijas, tad Krievijas un Rietumu konflikts redzams vienas reliģijas – kristietības ietvaros. Mūsdienu Krievijas galvenās briesmas ir apstāklī, ka Krievijas saknes sniedzas austrumu, Bizantijas kristietībā, kas ļoti būtiski atšķiras no Rietumu kristietības (katoļi un luterāņi). Starp šīm divām mentalitātēm un reliģiju vērtībām Krievijas propaganda ir izveidojusi bezdibeni, lai kultivētu naidu pret «pūstošo Rietumu» un «gejropas» vērtībām un mudinātu uz jauniem krusta kariem.
Reliģijas karš pret Latviju
Vai tajā bezdibeņa pusē vēlas būt 370 000 Latvijas pareizticīgie, kuri de facto atrodas Rietumu pusē – Latvijā, taču garīgi dzīvo Krievijas pareizticīgo baznīcas Maskavas patriarhāta jurisdikcijā, kurā tos vada Putina sabiedrotais patriarhs Kirils? Kad gadu no gada Latvijas pareizticīgo galvenais politiskais spēks – Nila Ušakova partija Saskaņa grib, lai Latvijas pareizticīgie svinētu Ziemasvētkus nevis kopā ar Rietumu civilizāciju, bet gan ar agresiju atbalstošo Krievijas pareizticīgo baznīcu janvāra sākumā, rodas jautājums, vai tie saeimas deputāti, kas šo priekšlikumu virza, nav apzināti vai neapzināti Putina režīma «noderīgie idioti»?
Mēs redzam, ka Krievija šogad Ukrainā ir sākusi karsto karu pret Rietumiem, kas ir tās ideoloģijas un informācijas kara turpinājums. Karavīru pirmajās rindās mēs redzam patriarha Kirila baznīcu ar tās kalpiem. Tie izrādās ir arī Latvijā un tās Saeimā un veicina Latvijas pareizticīgo integrāciju Krievijas eirāzijas impērijā nevis Rietumu civilizācijā.
Taču ne visi Latvijas pareizticīgie grib atrasties Putina reliģijas pusē. Pareizticīgā latviešu rakstniece, pēc uzskatiem eiropiete un rietumniece Liāna Langa, kura Ziemassvētkus svin kopā ar Latviju un Eiropu, uzskata, ka Krievijas pareizticīgo baznīca ir politikas instruments, Kremļa gribas pildītājs un turpina: «Kā Latvijas pareizticīgā kopš 1982.gada paziņoju – kategoriski norobežojos no Maskavas pareizticīgo baznīcas putiniskās politikas un to neatbalstu!» (Twitter, 8.decembris). Taču Latvijas politiķi, kuru vidū tikpat kā visu partiju spektrs (pat NA!) ignorē šādu viedokli un gatavojos padoties Putina un Kirila spiedienam informācijas un reliģijas karā pret Latviju.
2014.gada Ziemassvētkos atcerēsimies Pirmā pasaules kara simtgadi, jo šogad pie Eiropas sliekšņa Krievija mēģina izprovocēt Trešo pasaules karu. Pirmo soli tā ir spērusi un, «nospļaujoties» uz starptautiskiem līgumiem (1994. gada Budapeštas memorandu un 1975. gada Helsinku Eiropas drošības un sadarbības konferences noslēguma aktu), martā bez liekām un garām ceremonijām «piesavinājās» kaimiņvalsts teritoriju – Krimu. Ar patriarha Kirila atbalstu un svētību.
Ja Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka divas impērijas (Vācija un Krievija) un izveidojās vairākas neatkarīgas nacionālas valstis, to skaitā Somija, Latvija Lietuva un Igaunija, tad 2014. gadā ar Krievijas ortodoksās baznīcas atbalstu, Kremļa režīms veic pirmos soļus, lai gūtu revanšu un no integrēšanās Eiropas Savienības «impērijā» atkarotu slāvu kultūras zemes. Tā Krievija šogad visai pasaulei nodemonstrēja, ka «slāvu pareizticīgo» vai Eirāzijas impērija ir kļuvusi par draudu Rietumu civilizācijai, kuras šūpulis ir Eiropā un kurai vēsturiski pieder arī Baltija.
Reliģijas (sevišķi kristietība, islāms un komunisms tā reliģiskajā nozīmē) vēsturē savus labos nodomus ir vienmēr centušās uzspiest ar varu. Tās ir arī civilizācijas progresa, zinātnes bremzētājas, cilvēku tiesību apdraudētājas, kuru vārdā dedzināja uz sārta zinātniekus, iniciēja svētos karus un galvu griešanas. Neiecietība pret citādāko, vardarbības īstenošana un atbalstīšana bībeles, korāna vai K. Marksa Komunistiskā manifesta vārdā notiek joprojām.
Laiks, kad Vanags laulās Rinkēviču
Tas, ko 2014. gadā dara Islāma valsts džihādisti, videokameru priekšā griežot galvas rietumu pasaules kristiešiem, ir islāma reliģijas iedvesmota rīcība, kas sakņojas agresīvā naidā pret citādāko. Bet vai tad kristiešu reliģija ar neiecietību pret homoseksuāliem cilvēkiem nav tas pats? Rietumu civilizācija tomēr vairs nedzīvo viduslaiku tumsonībā, kad baznīca varēja netraucēti citādos dedzināt uz sārta, taču dabas noteiktās homoseksualitātes sludināšana par grēku un šo cilvēku tiesību ierobežošana ir tāda pati sārtu kurināšana un galvu griešana mūsdienās, taču tikai ar «samta cimdiem». Šī tumsas un naida ideoloģija un reliģija vēl dziļi sakņojas arī Latvijā. To mēs labi redzam ikdienā un politikā.
Baznīca Rietumu pasaulē ir bijusi spiesta sekot līdzi racionālisma laikam un zinātnei un neignorēt dabas likumus, respektēt cilvēku un dzimumu tiesības, piemēram, dodot iespēju augstākos baznīcas amatus ieņemt arī sievietēm un laulāt viendzimuma pārus. Pateicoties Latvijas sabiedrības ciešākai integrācijai Rietumu civilizācijas saimē, kurai latvieši vienmēr vēsturiski ir piederējuši (bet piecdesmit gadus bijuši no tās izrauti), es ceru, ka pienāks laiks, kad Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankēvičs, metropolīts Aleksandrs vai arhibīskaps Jānis Vanags Dieva, cilvēku mīlestības, laimes un harmonijas vārdā laulās ne tikai pretēju, bet arī viena dzimuma pārus.
Būs vēl mazliet jāpagaida, kad šie baznīcas kungi (vai viņu pēcteči) būs tik pat drosmīgi kā pirmais latviešu politiķis Edgars Rinkēvičs, kurš «iznāca no skapja» tieši šogad, 2014. gadā, pretendējot uz gada drosmīgāka politiķa titulu. Mūsdienu latviešu aizspriedumainajā sabiedrībā vēl joprojām par drosmīgiem mēs saucam cilvēkus, kas nebaidās būt tādi, kādi viņi ir un prasa sev tādas pašas tiesības kā vairākumam. Latvijas baznīcām būtu jābūt šo klusējošā vairākuma vajāto drosminieku pusē. Taču tās joprojām ir tumsas un aizspriedumu aizstāves, kuru dēļ mācītājs Māris Santa, mūziķis Gunārs Kalniņš un tūkstošiem citu ir spiesti emigrēt no tēvzemes. Reliģija, kas neies līdzi laikam un nemainīsies, cilvēcei nebūs vajadzīga.
Didro: reliģija gremdē tikumību
Franču filozofs, rakstnieks Denī Didro (1713-1784), ir secinājis, ka «nav tāda pasaules nostūra, kur atšķirības reliģiskos uzskatos nelaistītu zemi ar asinīm. Visur, kur tiek atzīts Dievs, ir iedibināts kults, bet tur, kur ir kults, ir izjaukta tikumiskā pienākuma dabiskā kārtība un tikumība pagrimst.»
Didro uzskatījis, ka reliģija traucē cilvēkiem redzēt tāpēc, ka tā, baidot ar mūžīgu sodu, aizliedzot viņiem skatīties.
Nebūsim arī mēs akli 21. gadsimta sākumā un skatīsimies patiesībai acīs ziemas saulgriežu laikā, kad tumsa sasniegusi savu apogeju un laiks griežas uz gaismas pusi. Tas ir daudz svarīgāks iemesls svētkiem. Vienalga, kas mēs būtu – ateisti, pagāni, kristieši, budisti vai musulmaņi un citi. Ja reliģijas mūs nevieno, tad to dara daba un tās likumi. Kaut uz mirkli iedomāsimies pasauli bez kariem, reliģijām, bez cilvēku ciešanām un kompleksiem. Tāda pasaule ir iespējama. Jūs teiksiet, ka esmu sapņotājs? Bet es neesmu tāds vienīgais.
Svētdien, 25. janvārī interneta portālā TVNet komentāru un viedokļu rubrikā „Spogulis” tika ievietos kārtējais analītiskais komentārs par aktuālu tēmu, kura autors pēc grafika biju es. Iedvesmojos par pagājušas nedēļas skandālu ap abortu ierobežošanu nolēmu pievērst uzmanību ziņās ignorētajam aspektam par abortu pretinieku reliģisko aizmuguri. Tā tapa šis raksts “Kad Parādnieka un Belēviča prātu apreibina reliģijas iedvesmots absolūtisms” , kuram Toms Ostrovskis radīja, manuprāt, trāpīgu un asprātīgu karikatūru.
Olivers Everts - neatkarīgs publicists 
You must be logged in to post a comment.