Avots: žurnāls Ir, 2017. g. 12. februāris
Manā bērnībā, kad zāle bija superzaļa, pionieru kaklauti sarkani, bet avīzes melnbaltas, čekas un cenzūras modrā acs sekoja, lai padomju pilsoņi “pareizi” lasītu, klausītos un runātu par pastāvošo varu. Nepakļaušanās varēja maksāt ļoti dārgi.
Tagad, ceturtdaļgadsimtu pēc padomju sistēmas sabrukuma, lasot Rīgas apgabaltiesas spriedumu portāla TVNET un Operas strīdā par viedokļa rakstu, pārņem murgaina sajūta, it kā atgrieztos vecie pionieru laiki. Nezin no kādas pažobeles ir izvilkti sarkanie kaklauti un gādīgas rokas tos savelk ap kaklu ierindā nostādītajiem, piekodinot — esiet laipni, rātni un paklausīgi, citādi vecākiem būs pamatīgas ziepes un jūsu klase netiks ekskursijā pie Ļeņina. Dārgā tiesa, iekniebiet sev sānā — žurnālisti nav pionieri un padomju zvēresta vietā šodien ir jālasa Latvijas Republikas Satversme.
Atgādināšu — 7. februārī publiskots pilns Rīgas apgabaltiesas spriedums, ar kuru apelācijas instancē daļēji apmierināta “Latvijas Nacionālās operas un baleta” valdes locekļu prasība pēc atvainošanās un morālā kaitējuma kompensācijas par goda un cieņas aizskārumu portāla TVNET komentārā “Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”. Prasība apmierināta daļēji, jo tiesa samazinājusi kompensācijas summu no sākotnēji pieprasītajiem un pirmajā instancē piespriestajiem 129 000 eiro uz 50 000.
Strīda būtība — autors ar pseidonīmu Olivers Everts (identitāte netika atklāta arī tiesā) TVNET publicētā komentārā nikni kritizēja valsts amatpersonu lēmumu izīrēt operas namu Krievijas komponista, Jaunā viļņa organizētāja Igora Krutoja dzimšanas dienas svinībām 2014. gada vasarā, kad Krievija nule kā bija iebrukusi Ukrainā, anektējot Krimu. Autors uzskatīja, ka operas valde ar šo lēmumu “apgānīja” nacionālo kultūras lepnumu, uz svinību nakti padarot to par “Putina galma publisko namu”, un ciniski “atdevās” Kremļa lakstīgalu diriģentam par 129 000 eiro. Autors nebija skopojies ar epitetiem, iztēlojoties šo nejauko orģiju skatus. Operas valde uzskatīja, ka tās gods ir aizskarts, prasot gandarījumu to pašu 129 000 eiro vērtībā.
Jau divās instancēs tiesa ir atzinusi, ka šāda kritika nav pieļaujama. Atlikusi kasācijas iespēja Augstākajā tiesā un TVNET jau paziņojis, ka spriedumu pārsūdzēs.
Tiesas spriedums šajā lietā ir reāls drauds vārda brīvībai Latvijā un es kā žurnāliste un pilsone gaidu, ka Augstākā tiesa šo kļūdu labos. Spriedums rada trīs nopietnas problēmas.
Pirmkārt, legalizē viedokļu cenzūru Latvijā. Pirmās instances spriedums bija juridisks absurds, jo tiesa pat nespēja pateikt, vai strīdus raksts ir ziņa (kas nevar būt aizskaroša, ja ir patiesa) vai viedoklis (kas vispār nav pakļaujams patiesuma pārbaudei). Apelācijas tiesa tagad pareizi konstatē, ka raksts ir viedoklis, taču — tik ass un rupjš, ka “pārsniedz pieņemamās kritikas objektīvās robežas”.
Tiesas lēmums būtībā aizliedz valsts amatpersonas, kas naudas dēļ kompromitē politiskas vai kultūras vērtības, salīdzināt ar prostitūtām. Ja pārdošanos par naudu Latvijā turpmāk drīkst saukt par prostitūciju tikai burtiskā nozīmē un tēlaini salīdzinājumi ir aizliegti, tā ir cenzūras ieviešana. Un vienlaikus Satversmes pārkāpums, jo pamatlikums garantē vārda brīvību Latvijā.
Jāpiebilst, ka šī gan ir tikai mana interpretācija, jo patiesībā spriedums ir pārāk nekonkrēts, lai tā jēgu vispār varētu izlobīt. Tā kā strīds nav par nepatiesu ziņu atsaukšanu (operas valde neprasa neko no rakstītā atsaukt kā nepatiesu, tikai atvainoties un atlīdzināt morālo kaitējumu), tad nekur spriedumā netiek konkretizēts, tieši kādi izteikumi šajā komentārā “maksā” 50 000 eiro. Tiesa norāda, ka nav runa tikai par vārda “atdevās” lietošanu, bet gan “visa apstrīdētā raksta daļa tajā lietoto vārdu un izteiksmes formas deļ ir rupja”. Šāds tiesas secinājums ir pārlieku vispārīgs, jo apstrīdētajā teksta fragmentā ir pavisam 211 vārdi, ieskaitot saikļus, īpašvārdus un skaitļus. Spriedumā ar tik tālejošām sekām kā šis tiesai jāspēj konkrēti norādīt, ko tieši no uzrakstītā tā pasludina par vārda brīvības robežām neatbilstošu, un kāpēc.
Otrkārt, spriedums uzliek nesamērīgu sodu, kas apdraud neatkarīgu mediju pastāvēšanu Latvijā. Ja tiesa liek maksāt 50 000 eiro, lai atturētu mediju no “nesamērīgi aizskarošu rakstu publicēšanas nākotnē”, tas ir nāves spriedums kritiskai žurnālistikai, kas adresātiem un tiesai šķitīs pārāk “asa”. Privātpersonām iespēja īstenot vārda brīvību ar šādu spriedumu tiek padarīta par pilnīgu luksusa preci — ne jau gluži “Maybach”, bet tik pat neaizsniedzams. 50 000 eiro ir 131 minimālā alga, kas jāpelna 11 gadus.
Kamēr tiesnešu uzpirkšana vai miljonu izkrāpšana nodokļus tiek novērtēta ar daudzkārt mazākiem sodiem, es nevaru to vērtēt citādi kā tīšu uzbrukumu mediju neatkarībai. Salīdzinājumam — Rīgas apgabaltiesas tiesnešu bijusī kolēģe Bērziņa, kas tika pieķerta kukuļu pieņemšanā, saņēma sodu 30 minimālo algu jeb 11 000 eiro apmērā. Tātad sods par tiesu spriedumu tirgošanu Latvijā ir piecreiz mazāks nekā par asa viedokļa paušanu. Ja nopirkt tiesas spriedumu Latvijā ir lētāk nekā uzrakstīt komentāru internetā, mūsu tiesu sistēma ir tādā d..ūkstī, ka nosaukt to īstajā vārdā sanāk pārāk sālīti.
Treškārt, spriedums rada finansiālu risku valstij — ja Latvija šo lietu zaudēs Eiropas cilvēktiesību tiesā, visiem nodokļu maksātājiem būs jāapmaksā dažu tiesnešu nekompetence. Valsts amatpersonas darbojas ar sabiedrības resursiem un sabiedrības vārdā, tāpēc tām jābūt gatavām uzklausīt arī ļoti asu sabiedrības kritiku par šiem darbiem.
Tiesai demokrātiskā valstī ir jāstāv vārda brīvības, nevis varas labsajūtas sardzē. Ja tiesa valsts amatpersonu vērtējumā aizliedz izmantot salīdzinājumu ar prostitūciju, jo… valsts amatpersonām tas nepatīk, tas ir ļoti vājš pamatojums, kas nevar izturēt ECT pārbaudi.
Tieši tāpat ECT pārbaudi nevar izturēt pārmērīgā kompensācijas summa. Goda un cieņas aizskāruma civillietās naudiskas kompensācijas mērķis nav sodīt mediju, bet gan atlīdzināt aizskartajam radītos faktiskos zaudējumus. Ja lietā nav runa par reāliem zaudējumiem, bet morālo kaitējumu reputācijai, tiesai ir ļoti rūpīgi jāizsver, kā kompensācijas summa ietekmēs mediju un plašāk — vārda brīvību valstī. ECT ir atzinusi, ka nesamērīgi liela kompensācija pati par sevi ir vārda brīvības pārkāpums.
Spriedumā ir vēl vairākas detaļas, kas norāda uz tiesas nespēju novērtēt žurnālistu lomu sabiedrībā. Piemēram, savu secinājumu, ka raksts ir “nesamērīgi aizskarošs” pret valsts amatpersonām tiesa argumentē ar to, ka rupjā izteiksmes forma “aizskartu ikvienu neitrālu lasītāju”, ja šāda publikācija būtu attiecināta uz viņu. Kritika rakstā ir vērsta pret amatpersonu konkrētu rīcību, nevis “neitrāliem lasītājiem” — nonivelējot šo atšķirību, tiek noliegta žurnālistu īpašā loma varas pārstāvju darba uzraudzīšanā. Žurnālists nesēž kanālmalas apstādījumos un negāna nejaušus garāmgājējus, bet gan skarbi kritizē amatpersonu rīcību, ko uzskata par nepieņemamu. Pasargājot amatpersonas un sodot žurnālistus, tiesa nevis vairo atbildīgumu, bet gan to drupina.
ECT atkārtoti ir norādījusi, ka kritikas robežas pret amatpersonām ir daudz plašākas nekā pret jebkuru cilvēku, turklāt vārda brīvība attiecas ne tikai uz tādiem izteikumiem, ko visi sabiedrībā uztver labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tādiem, kas kādu varētu “apvainot, šokēt vai uztraukt”. Tieši tāpēc jau vārda brīvībai ir nepieciešama aizsardzība, ka tā bieži vien kādam nepatīk.
Vēl dziļāk auzās tiesa iebrauc, pamatojot soda lielumu — 50 000 eiro, kas ir nepieredzēta kompensācija goda un cieņas aizskāruma lietās, jo parasti summa svārstās dažu tūkstošu apmērā. Tiesa norāda, ka summas aug, kā piemēru piesaucot pēc Zolitūdes traģēdijas izmaksātās “Maxima” brīvprātīgās kompensācijas upuru ģimenēm (100 000 par katru bojāgājušo). Vai var salīdzināt vistuvākā cilvēka nāvi ar rakstu internetā?
Jā, atbilstoši savai vērtību un gaumes izjūtai nav aizliegts salīdzināt arī nāvinieku gāzes kameru ar pirts rituālu — taču brīdī, kad absurds salīdzinājums kļūst par sprieduma pamatojumu, tas skaidri parāda, cik izkropļota ir tiesas mērogu sistēma un kāpēc šāds netaisnīgs spriedums nedrīkst stāties spēkā.
Tiesa TVNET komentāra lietā ir uzvedusies kā padomju laika cenzors, kas apstiprina “pareizos” un aizliedz “nepareizos” viedokļus, norādot, ka žurnālistu vērtējumi nedrīkst sāpināt varas pārstāvjus. Padomju vara, cenzūras šķēres un pionieru sasauksmes Latvijā beidzās iepriekšējā tūkstošgadē, nevajag šo ēru atjaunot ar tiesu spriedumiem, kas grauj ne tikai vārda brīvību un mediju neatkarību, bet arī pašas tiesu varas reputāciju.
Tiesas spriedums aplūkojams šeit.
Olivers Everts - neatkarīgs publicists 
You must be logged in to post a comment.