Kolāža: TVNet, Toms Ostrovskis
Speciāli TVNet (cenzētā versija).
Reliģija atkal ir nokļuvusi mūsu dienas kārtībā. Mēs spriežam par reliģijas draudiem mūsu brīvībām un vērtībām, par tās vardarbību pret sabiedrību un pret indivīda tiesībām. Gan Francijā, gan arī Latvijā. Pagājušajā nedēļā reliģija par sevi atkal atgādināja Saeimā.
Jā, Satversme nosaka, ka Latvijā baznīca ir atdalīta no valsts, kas nozīmē, ka tā nedrīkst „bāzt savu degunu” sekulārās valsts lietās, taču tā to dara ar politiķu palīdzību. Kad veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS), Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība) un četri Reģionu apvienības deputāti – Mārtiņš Šics, Jānis Ruks, Nellija Kleinberga un Inga Bite ierosināja grozīt Seksuālās un reproduktīvās veselības likumu, lai ierobežotu sieviešu tiesības veikt abortus, aiz šo kungu un dāmu mugurām mēs jūtam baznīcas elpu un ietekmi.
Vai embrijs izjūt ciešanas?
Kristīgā baznīca uzskata, ka cilvēku embriji ir cilvēka dzīvības piemēri un tāpēc aborti esot ļaunums, kas ne ar ko neatšķiroties no cilvēka slepkavības. Tāpēc paši agresīvākie kristīgās, sevišķi katoļu baznīcas apoloģēti pat nogalina ārstus, kas veic abortus. Vardarbība ar citādi domājošo nogalināšanu nav tikai musulmaņu fundamentālistu prakse, tādus paraugus mums sniedz arī katoļticīgie (piemēram, ASV), kuri acis nemirkšķinot ir gatavi savas ideoloģijas vārdā nogalināt cilvēkus, lai tikai neļautu iznīcināt viņuprāt citus cilvēkus – embrijus, kuri (kā liecina medicīnas zinātne) nevar izjust ciešanas, jo tiem nav izveidojusies nervu sistēma un tie faktiski ir šūnu ķekari.
Reliģijas kritiķis, bioloģijas profesors Ričards Dokinss (Richard Dawkins) savā slavenajā darbā „Dieva delūzija” jautā „Vai embrijs cieš?” un turpat arī atbild: „Domājams, necieš, ja vien to abortē pirms izveidojusies nervu sistēma; pat tad, ja tas pietiekami vecs, lai tam būtu nervu sistēma, tas noteikti cieš mazāk nekā, piemēram, pieaugusi govs kautuvē.) Vai grūtniece vai viņas ģimene cieš, ja viņai neveic abortu? Ļoti iespējams; un, lai būtu kā būdams, ja embrijam vēl nav nervu sistēmas, vai labi attīstītajai mātes nervu sistēmai nebūtu jāpiedāvā izvēles iespēja?”* Stingri abortu, kā arī embrionālo cilmjšūnu zinātnes pretinieki lielākoties ir dziļi reliģiozi un dogmātiski cilvēki, kuri uzskata, ka viņu reliģiski absolūtiskā morāle ir pārāka pār sekulāri konsekvencionālo morāli.
Abortu pretinieku nākamais arguments diskusijās par abortu amorālismu ir jautājums par nedzimuša bērniņa potenciālu, jo aborts liedzot embrijam nākotnē nodzīvot pilnvērtīgu cilvēka dzīvi.
Kustības „Par dzīvību” neloģiskie mīti par Bēthovenu kā aborta upuri
Internetā un grāmatnīcās var atrast simtiem reliģiskās kustības „Par dzīvību” (pro-life) publikāciju, kurās tiek tiražēts kāds sofistisks dialogs starp diviem ārstiem, ko profesors Dokinss sauc par leģendu, safabricējumu, ko tīši izplata reliģiozi abortu pretinieki. Tas ir šāds:
„- Es vēlētos jūsu viedokli par grūtniecības pārtraukšanu. Tēvam bija sifiliss, mātei tuberkuloze. No četriem piedzimušajiem bērniem pirmais bija akls, otrais nomira, trešais bija kurlmēms, ceturtajam arī bija tuberkuloze. Ko jūs būtu darījis?”
„- Es būtu grūtniecību izbeidzis.”
„- Jūs būtu nogalinājis Bēthovenu.”
Pat ja šī leģenda nebūtu melīga (jo Ludvigs van Bēthovens vecākiem nebija ne devītais, ne piektais bērns, viņš bija otrais un nav nekādu liecību, ka kādam no vecākiem būtu bijis sifiliss) no tās atvasinātais slēdziens tiek uzskatīts par loģiski pavisam greizu. Ja vien tam, ka mātei ir tuberkuloze un tēvam sifiliss, nav cēloniska sakara ar to, ka bērns ir ģeniāls mūziķis, tad pēc spriedēja domām, varbūtību, ka pasaulē nāks Bēthovens, aborts nemazina vairāk kā šķīsta atturēšanās no dzimumattiecībām.
Lai šo slēdzienu kļūdainumu saprastu ir vajadzīga kāda kripatiņa intelekta vai nedrīkst būt reliģiskas audzināšanas ietekme. Nevienā no kustības „Par dzīvību” vairāk nekā 43 interneta vietnēm R. Dokinss nav atradis norādi uz „Bēthovena argumenta” neloģismu.
Ja mēs tiešām sekotu „Par dzīvību” aģitatoru loģikai tad no viņu „cilvēciskā potenciāla” vai „Bēthovena argumenta” izriet pavisam cits secinājums: mēs liedzam dzīvību kādai cilvēciskai dvēselei katru reizi, kad mēs atsakāmies no piedāvājuma stāties dzimumsakaros. Pat pretošanos izvarošanai varētu uzskatīt par iespējama bērna noslepkavošanu. „Par dzīvību” sofistika liecina par loģisko putru kādā var iekļūt, kad prātu apreibina reliģijas iedvesmots absolūtisms. Šī putra ir ietekmējusi arī dažus Saeimas deputātus, kas stūrgalvīgi seko baznīcas līnijai. Ja par Reformu partiju, kas sevi jau vēlēšanās, manuprāt, pozicionēja par baznīcas vērtību partiju, jābrīnās nebūtu, tad izbrīnu rada NA un ZZS akla iešana baznīcas ideologu pavadā. Vai vēlētāji 4. oktobrī balsoja par to, ka baznīcas sofistika noteiks ZZS un NA politiķu dienas kārtību?
Latvijā reliģiskās kustības „Par dzīvību” dzinējspēks pēc luterāņu arhibīskapa Jāna Vanaga domām ir Nacionālās apvienības politiķis Imants Parādnieks, kurš šīs reliģiskās kustības iedvesmots esot sekmējis Saeimas demogrāfiskās komisijas izveidi, bez kura dzinējspēka „vilciens diez vai būtu iekustējies.”** Tagad Parādnieka vilcienā ir ielecis arī zaļais Guntis Belēvičs, kuru nemaz nemoka sirdsapziņa par to, kā šāda antiabortu iniciatīva saskan ar zaļo partiju ideoloģiju. Tā ir pilnīgā pretrunā ar to.
Ticīgajiem nav nepieciešams vairoties kā trušiem
Veselības ministra liekulību pamatoti kritizē mediķi, kas uzskata, ka daudz lielāku ieguldījumu dzimstības regulēšanā dotu hormonālā kontracepcija, kas nav lēta un nav Latvijā kompensējamo medikamentu sarakstā. Taču tā tiek kompensēta daudzās citās Eiropas valstīs ( LTV Panorāma 23.01.2014). Belēviča kungs varētu pacensties, lai līdz abortu problēmai mēs vispār nenonāktu. Tas notiktu, ja viņš ļautu katrai latviešu meitenei par lētu naudu bez pazemojošas iešanas pie ārsta pašai nopirkt pretapaugļošanās tabletes, lai viņām tādēļ nebūtu jāizputina vecāki, kas tagad ir spiesti finansēt meitu dārgo medikamentu budžetu. Bet tas droši vien būtu pretrunā ar Belēviča kungam tuvajām baznīcas dogmām, jo arī kontracepciju baznīca neatbalsta.
Līdz šim baznīca kultivēja uzskatu, ka ticīgajiem nav jāizsargājas no grūtniecības un ticīgie to saprata kā vairošanos līdzīgi trušiem. Kā Dievs lēmis, tā arī jānotiek. Taču pagājušajā nedēļā katoļu baznīcas galva un katoļu Dieva vietnieks zemes virsū Pāvests Francisks paziņoja, ka ticīgajiem nav nepieciešams vairoties kā trušiem. Turpat precizējot, ka viņš ar to nedomā kontracepcijas un abortu pieļaušanu, bet, ka esot citi baznīcai pieņemami veidi, kā kontrolēt kļūšanu par vecākiem, piemēram, atbildīga plānošana, kas ietver atturēšanos no seksuāliem sakariem laikā, kad sievietei ir ovulācijas periods. Taču, vai šajā aicinājumā atturēties atkal nav baznīcas pretruna: vai aicinājums uz atturēšanos no seksa nav aicinājums liegt dzīvību kādai cilvēciskai dvēselei? Pēc mūsu loģikas tā sanāk.
Tātad iedomājieties, cik dzīvībām ir lieguši rasties (tātad baznīcas izpratnē veikuši abortu, neļaujot rasties embrijam, spermai saplūstot ar olšūnu) Imants Parādnieks, Guntis Belēvičs, Mārtiņš Šics, Jānis Ruks, Nellija Kleinberga un Inga Bite laikā, kad viņi deldē Saeimas krēslus nevis nodarbojas ar seksu bez kontracepcijas?
Vai valsts svētkos prezidentam, deputātiem un valdībai ir jāpielūdz baznīca?
Ja mūsu it kā oficiāli sekulārā valsts pārāk ļausies baznīcas ietekmei, tad varam iebraukt lielās auzās un nonākt tur, kur atrodas Krievija, kur baznīca ir saplūdusi ar valsti un politiku un metropolīts Kirils nosaka politiķu dienas kārtību un iedzīvotāju morāles, tikumības un seksa normas, veicina svētos karus un citu vardarbību pret pilsoņiem citām valstīm un pret personas brīvību.
Cerams, ka veselais saprāts un mūsu līdzdalība ES to nepieļaus. Viens no pirmajiem diezgan novēlotiem soļiem valsts un baznīcas savstarpējās neatkarības demonstrēšanā būtu atteikšanās Saeimai un valdībai kā fazāniem sēdēt Doma baznīcā valsts svētkiem pieskaņotajos ekumēniskajos dievkalpojumos un klausīties pamācošus sprediķus par to, ka geji un Končita ir slikti un, ka Jēzus ir labs (lai gan ir viedokļi, kas apstiprina, ka Jēzus ir bijis gejs). Kaut vai respektējot Satversmes pantu par baznīcas šķirtību no valsts un respektu pret tiem, kas nevienam dievam netic. Valsts prezidents, Saeimas deputāti un valdība tomēr vispirms ir sekulāras valsts pārstāvji, tādēļ viņiem diezin vai vajadzētu piedalīties klaji reliģiskos pasākumos, ja vien tā nav viņu privātā izvēle kā privātpersonai. Taču baznīca var droši rīkot savus ekumēniskos dievkalpojumus ne tikai par godu valsts svinībām, bet arī citās reizēs, tas tikai veicinās sašķelto un nereti karojošo baznīcu saprašanos. Tikai mūsu vēlētiem tautas pārstāvjiem no tā jāstāv tālāk.
Vēl jo vairāk, ka Latvijas valsts izveide nebija neviena dieva griba, bet gan Pirmā pasaules kara un pašu latviešu pūliņu rezultāts, kad impēriju sabrukuma rezultātā Eiropā izveidojās vairākas nacionālas valstis. Arī okupācijas gados baznīca (ar dažiem izņēmumiem) nebija tā, kas iedvesmoja uz pretošanos padomju režīmam, drīzāk pretēji, aicināja to pieciest un pati sadarbojās ar režīmu. Tāpēc valsts svētkos valsts un baznīcas simbiozes demonstrācija ir nevietā.
Tiem, kas piesauc faktu, ka krustneši uz Livoniju ar zobenu un asinīm atnesuši kādas nebijušas augstas morālēs vērtības, maldās, jo zinātne liecina, ka tādi jēdzieni kā līdzcietība, labs, ļauns, slikts, altruisms, dāsnums, empātija un žēlums bija zināmi arī pirms kristietības, jo tikumiskā apziņa tāpat kā mūsu seksuālā dziņa dziļi sakņojas mūsu darviniskās izdzīvošanas vēsturē. Reliģiju ir daudz. Arī Latvijā. Taču respektējot tās un nevēršoties pret tām, jāsaprot, ka īstu nācijas apziņu un valsti nav iespējams uzcelt citādi kā vien uz sekulāriem pamatiem.
*R. Dokinss, Dieva delūzija, Jumava, 2014, tulkojis A. Lauzis, citāts no 305.lpp..
Olivers Everts - neatkarīgs publicists 
You must be logged in to post a comment.