Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) par juridiski absurdu un bīstamu uzskata Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumu, ar kuru par labu Latvijas Nacionālajai operai un baletam (LNOB) no portāla «Tvnet.lv» piedzīt 129 873 eiro saistībā ar portālā publicēto viedokļu rakstu par telpu izīrēšanu Krievijas mākslinieka Igora Krutoja ballei.
LŽA izplatītajā paziņojumā atzīmē, ka 129 873 eiro sods par tiesas ieskatā pārāk «sulīgiem» izteikumiem komentārā ir bīstams precedents Latvijas tiesu praksē, kas nopietni apdraud vienu no demokrātiskas valsts balstiem – vārda brīvību.
LŽA uztrauc, ka tiesa ar nesamērīgi bargu sodu sodījusi portālu «Tvnet» par viedokļu sadaļā publicētā komentāra «Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu», kurā autors ar sulīgiem apzīmējumiem paudis savu attieksmi pret operas nama izīrēšanu Krutoja dzimšanas dienas svinībām.
«Šādi asi satīriska stila raksti Latvijas žurnālistikā ir pastāvējuši gadiem. Redakciju komentāri, slejas, karikatūras, feļetoni kalpojuši diskusijas raisīšanai par sabiedriski aktuālām tēmām un to tiesības pastāvēt Latvijā garantē Satversme,» teikts LŽA paziņojumā.
Taisot juridiski absurdo spriedumu, tiesa ignorējusi samērīgumu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi kompensācijas apmēra noteikšanā. Proti, gandrīz 130 000 eiro sods ir neadekvāts un faktiski iznīcinošs, jo var novest pie medija slēgšanas un tātad dramatiski ierobežot vārda brīvību. Līdzšinējā tiesu prakse par daudz smagākiem pārkāpumiem pret personu privāto dzīvi, veselību un dzīvību līdz šim noteikusi daudzkārt mazākas kompensācijas. Tāpēc tiesas piespriestais sods «Tvnet» portālam vērtējams kā nepamatots un aizspriedumu vadīts, norāda LŽA.
Par īpaši bīstamu LŽA uzskata to, ka tiesa pamato kompensācijas apmēru ar nepieciešamību «atturēt atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē». Tas ir nesamērīgi ar Satversmē garantētajām tiesībām uz vārda un izteiksmes brīvību, norāda LŽA.
Tiesa arī atzinusi, ka portālā publicētais raksts nav ne ziņa, ne viedoklis, ne māksliniecisks teksts, bet nekonkretizē, kas tas tiesas ieskatā ir. Līdz ar to tiesa paver pārāk plašas interpretācijas iespējas par jebkuru tekstu, kas tiek publicēts, un padara tiesisko lauku neskaidru, norāda LŽA.
Asociācija uzskata, ka šis spriedums grauj tiesu varas reputāciju Latvijā
Spriedums ir absurds un apdraud izteiksmes un vārda brīvību, kas ir viena no valsts pamatvērtībām, uzsvērts LŽA paziņojumā.
Kā vēstīts, pirmā instance – Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa nolēmusi par labu LNOB no «Tvnet.lv» piedzīt 129 873 eiro saistībā ar portālā publicēto rakstu par telpu izīrēšanu Krutoja privāta pasākuma rīkošanai 2014.gada 29.jūlijā.
Kā aģentūru LETA informēja tiesas pārstāve Oksana Hvostova, prasība tika apmierināta un pilns spriedums bija pieejams 26.aprīlī. Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no pilna sprieduma noformēšanas.
Tiesa arī uzlika par pienākumu «Tvnet» publicēt atvainošanos par LNOB, Zigmara Liepiņa, Ineses Eglītes un Dainas Markovas goda un cieņas aizskaršanu.
LNOB sabiedrisko attiecību vadītāja Irbe Treile aģentūrai LETA norādīja, ka LNOB ir gandarīta par tiesas spriedumu, bet, tā kā 20 dienu laikā spriedumu vēl ir iespējams pārsūdzēt, patlaban citus komentārus LNOB nesniegs.
Savukārt TVNET galvenā redaktore Zita Lunde aģentūrai LETA komentēja, ka portāls spriedumam nepiekrīt un to uzskata par pilnīgi nepamatotu, tādēļ to pārsūdzēs.
«Pārlasot argumentāciju, rodas jautājums, vai tiesai ir izpratne par mediju un žurnālistu pienākumiem, tas ir, skaidri nodalīt viedokli no ziņām, kas šajā gadījumā tika ievērots pilnībā. Žurnālisti var lietot dažādus izteiksmes līdzekļus, lai savu viedokli lasītājam pasniegtu saprotamā valodā, izmantojot tēlainus izteiksmes līdzekļus. Gribētu uzsvērt, ka viedokļi ir subjektīvu uzskatu žurnālistikas žanrs. Tā nav ziņa,» uzsvēra Lunde.
Jaunajā gadā pasaulei turpinās draudēt divas lielākās briesmas – «Islāma valsts» un Krievija. Abas tās uzskata Rietumu civilizāciju par saviem lielākajiem ienaidniekiem, un ar to jārēķinās arī mazajai Latvijai un latviešiem, kas vēsturiski vienmēr piederējuši šai progresīvākajai civilizācijai, kurai visa cilvēce ir pateicību parādā par tās zinātnes, tehnikas un kultūras sasniegumiem.
Sevišķi mums jābaidās no Putina vadītās autoritārās slāvu pareizticīgo Eirāzijas impērijas Krievijas, kas mums tepat aiz loga un kura pie mūsu robežām zīmējas ar kodolraķešu kompleksiem Topoļ M, Iskander un Bulava . Jābaidās mums arī no piektās kolonas potenciāla mūsu vidū, t.i., PSRS okupācijas sekām, un tās joprojām ir dzīvas ne tikai etnisko krievu, bet arī latviešu vidū. Gan to vidū, kas Krievijas cara un PSRS režīmus atceras ar saldsērīgu nostalģiju, gan to vidū, kas tos nekad nav pieredzējuši un to pazemojumus uz savas ādas nav jutuši.
Valērija, Kobzons un Gazmanovs – Kremļa kultūras Bulava, Iskander un Topoļ
Ja Topoļi, Iskanderi un Bulavas tiek rūpīgi slēpti mežos pie Latvijas robežas, tad trīs Kremļa informācijas un kultūras kara frontes raķetes – Valērija, Josifs Kobzons un Oļegs Gazmanovs Jaungada naktī galvenajā Kremļa propagandas TV kanālā ilgi nedīdījās aiz improvizētiem Latvijas robežstabiem un robežas barjeras, kas Krieviju šķir no Rietumiem, bet ar latvieša Raimonda Paula melodiju un miera un draudzības vārdiem uz lūpām cēla augšā to sasodīto robežbarjeru, lai Jaunajā gadā šo robežu pārkāptu un galu galā ierastos Jūrmalā. Ar mieru un draudzību, kā solīja dziesmas teksts.
Jo no viņu dziesmām nevienam neizdošoties paslēpties. Ja ne uz Putina tankiem vai desantkuģiem, tad ar Latvijas piektās kolonas ielūgumiem un tās palīdzību šīs Kremļa kultūras imperiālisma nesējraķetes varētu to tiešām izdarīt. Principiālajam Edgaram Rinkēvičam, kura izlēmīgums, izrādās, ļoti sāp Kremļa lakstīgalu korim, un Latvijai šogad būs jārēķinās ar to, ka turpināsies Kremļa uzbrukums mūsu brīvībai pašiem lemt, kurus viesus aicināt savās mājās un kurus pasūtīt uz Sibīrijas taigu.
Putina oficiālajai uzticības personai un kara trubadūrei Valērijai ar savu kompāniju aizmugurē stāv patrons Putins, un tāpēc arī tāds tracis Kremlī par šo Rinkēviča 2014. gada skandalozāko politisko lēmumu, ka pat misters Pū nevarēja to nepieminēt to savā preses konferencē 18. decembrī un kuru abi aizvainotie ir gatavi apstrīdēt līdz pat Eiropas tiesu augstākajām instancēm, lai tikai nodemonstrētu, ka mazā Latvija neciena Kremļa galma vārda brīvību sludināt karu.
Jebkurā gadījumā, ar vai bez šīm trim Krievijas un Putina popkultūras nesējraķetēm, Kremļa oligarhu ballīte ar nosaukumu «Jaunais vilnis» Jūrmalā acīmredzot varētu notikt par jebkuru cenu. Kremlim tam nauda vēl ir.
Laikā, kad Krievijas valsts domē skaļi runā par atgriešanos pie īstas krievu kultūras pamatiem un krievu valodas un kultūras attīrīšanu no visiem anglicismiem un visa rietumnieciskā, Kremļa propagandas kanāli ne tikai Jaungada naktī, bet ik dienu drillē mūziku, kurai nav nekāda sakara ne ar tā saucamo seno un tīro krievu autentisko, ne ar tīri krievisko no Rietumu ietekmes attīrīto kultūru. Gan krievu padomju laiku, gan krievu postpadomju popmūzika, kas skan katru dienu krievu radiostacijās, nav nekas cits kā Rietumu popmūzikas atdarinājums. Gan muzikāli, gan tekstuāli. Rodas jautājums, kāpēc tādai subkultūrai atrodas klausītāji arī Latvijā, turklāt ne tikai krievu vidē, ja turpat blakus pa citiem kanāliem skan autentiska un kvalitatīvāka oriģinālā Rietumu popmūzika?
Latviešu loma krievu popmūzikas izveidē
Krieviem, protams, nav savas popmūzikas, un tāda tiem nekad nav bijusi, jo šis mūzikas veids ir tipisks Rietumu kultūras produkts. Tāpēc pat Staļina režīma drūmākajos trīsdesmitajos gados populārākās padomju kinofilmas faktiski bija Holivudas muzikālo filmu atdarinājumi, kas kopēja arī tālaika popmūzikas sasniegumus Rietumos. Padomju laikā krievu popmūzika veidojās, galvenokārt pateicoties pie Rietumu civilizācijas piederošo Baltijas nāciju mūziķu devumam. Latviešu, igauņu un lietuviešu solisti, grupas un komponisti bija tie, kas noteica toni padomju/krievu popmūzikā padomju gados. Latviete Laima Vaikule to dara joprojām, esot slavenāko krievu popzvaigžņu statusā. Lai gan Raimonds Pauls ir pats spilgtākais piemērs krievu padomju popmūzikas vesternizācijā, aizejot no Krievijas konkursa «Jaunais vilnis» skatuves, viņš deva pirmo lielāko triecienu tā pastāvēšanai Latvijas teritorijā .
Krievu popmūzikai un tās galvenajam festivālam vajadzīga arī šai mūzikai piemērota un dabiska Rietumu vide, Rietumu teritorija, un tā ir Jūrmala, Latvija, Eiropas Savienība, pat ja tā irNATO teritorija. Lai arī daudziem tas šķiet paradoksāli, ka Krievijas popmūzikas galvenajam pasākumam «Jaunais vilnis» ir jānotiek ienaidnieka teritorijā – naidīgajos un sapuvušajos Rietumos, ko konservatīvie Kremli atbalstošie krievi un visa demokrātiskā un liberālā nīdēji sauc par gejropu.
Jeļcina valdīšanas laikā, kad Krievija uzņēma kursu uz Rietumiem, šāda izvēle nebija nekas dīvains, taču kopš Putina nākšanas pie varas un sevišķi kopš 2012. gada, kad Krievija sāka informācijas karu pret Rietumiem, tas rada jautājumus, kāpēc tieši Jūrmala? Jaunajai postpadomju laika krievu paaudzei tā nav nekāda nostalģija pēc populārākā padomju kūrorta PSRS rietumu tālākajā nostūrī, jo jau toreiz PSKP nomenklatūrai prestižāk bija atpūsties nevis Jūrmalā, bet gan Bulgārijas pludmalēs vai Ungārijā pie Balatona. Tagad jaunajiem krieviem būtu prestižāk šādu konkursu rīkot Londonā vai kādā Itālijas kūrortā, kur arī krievu valodu dzird ne mazāk kā Jūrmalā vai Rīgā, taču līdz šim visi šie «draudi» no rīkotāju puses ir tikai tukši PR gājieni, lai uzsistu savam pasākumam cenu Latvijas viesnīcnieku un restorānu īpašnieku acīs un dabūtu Jūrmalas un Rīgas domes pie savām kājām.
«Jurmala naša» tāpat kā «Krim naš»*
Viena no motivācijām, ka Kremļa televīzijas galvenais popmūzikas konkurss «Jaunais vilnis» un citi tās pašas televīzijas popkultūras pasākumi, kā KVN un «Comedy Club», notiek gejropas unNATO teritorijā, ir teritorijas iezīmēšana: šī Rietumu teritorija, Jūrmala, ir mūsu – «Jurmala naša» tāpat kā «Krim naš». Turklāt Bulgārija tagad ir kļuvusi par mazāk prestižu valsti nekā Latvija. Vismaz Kremļa galma acīs. Vēl jāņem vērā, ka, pārceļot šo Krievijas popkultūras un Kremļa politikas propagandas pasākumu uz Krieviju, tas zaudē savu ārpolitisko lādiņu. Jo anektētajā Krimā tas nezin vai varētu notikt, jo tur jau reiz Pugačovas rīkotais analogs cieta fiasko un tagad šādu starptautisku pasākumu boikotētu Rietumu popzvaigznes, kas parasti grezno šos konkursus Jūrmalā.
Latvijas elite kā Putinam noderīgie idioti
Atklāti sakot, ne mums, ne Latvijas politiķiem nevajadzētu daudz cepties par šiem pasākumiem, ja jau tie ienes dažus eiro viesnīcnieku un restorānu īpašnieku kabatās, ja vien šie pasākumi nebūtu pārvērtušies par politiskiem notikumiem, ap kuriem kā Putina režīmam noderīgi idioti spieto Latvijas ekonomiskā, politiskā un kultūras elite. Šo pasākumu popularitāti un politizāciju veicina arī zviedru koncerns MTG, kas šos Kremļa kultūras imperiālisma šedevrus translē Latvijā (LNT).
Kamēr Latvijā būs auditorija, kuru interesē šādi politizēti, kaimiņvalsts kultūrimperiālismu veicinoši pasākumi, un kamēr Krievija nav atteikusies no informācijas un kultūras izmantošanas savu stratēģisko ģeopolitisko mērķu sasniegšanā, tikmēr tie ir jāuzskata par informācijas kara elementiem, kas kaitē Latvijai. Tikai naivais vai Latvijas interešu ienaidnieks var teikt, ka Krievijas kultūra Kremļa režijā nav politika pat ja tā pa gabalu izskatās kā mums saprotamā Rietumu kultūra.
Vai krieviem vispār ir sava kultūra?
Tā kultūra, kas izpaužas Kremļa propagandas kanālos un tiek translēta no Dzintaru koncertzāles, protams, nav krievu kultūra. Tā ir vulgarizēta un plaģiēta Rietumu popkultūra ar senkrievu Maskavas Krievijas un tatāru ietekmes aromātu. Ja Krievijā turpināsies fašisizācijas tendences, tad pats režīms arī pieliks punktu šādai «pūstošos Rietumus» un «gejropu» atdarinošai kultūrai.
Taču krievu kultūra nav arī Čaikovskis, Puškins, ar ko lielās liela daļa pašu krievu un Krievijas fani Rietumos. Krievu kultūra kļuva pazīstama un liela, kad visa tās zinātne, literatūra, mūzika, glezniecība, no Lomonosova līdz Landavam, no Puškina līdz Tolstojam, no Briļova līdz Musorgskim mācījās, ietekmējās no Rietumu kultūras un kļuva par tās sastāvdaļu.
Ja Pēteris I nebūtu padarījis Krieviju par Eiropas civilizācijas sastāvdaļu, nebūtu ne tikai Tolstoja un Turgeņeva, nebūtu arī Krievijas impērijas.
Tā savā rakstā avīzē «Novaja Gazeta» secina zinātniece un publiciste Jūlija Latiņina, mēģinot rast atbildi uz jautājumu, vai krieviem vispār ir sava autentiska kultūra, un turpat arī atbild: «Nē, nav.»
Krievijas cenzoru iestāde Roskomnadzor apsūdzēja autori ekstrēmismā par teikumu, kurā viņa Krievijas oficiālo varu, deputātus un TV komentētājus par īpašās krievu kultūras slavināšanu un pretstatīšanu Eiropas it kā «bezgarīguma» kultūrai nodēvē par Hitlera fašisma ideoloģijas paudējiem. «Tas ir tipisks fašisma paņēmiens: aizbildinoties ar nācijas atbrīvošanu no svešas kultūras, atbrīvot to vispār no jebkuras kultūras un iegremdēt nāciju barbarisma laikos un pieradumos.»**
Autore pamatoti norāda, ka autentiski tīru kultūru nozīmē šodien var runāt par ebreju, ķīniešu un indiāņu kultūrām, visas pārējās ir uzpotētas kultūras, svešu asiņu sajaukums. Tātad arī Putina ideologiem, kas runā par atgriešanos pie tīras krievu senās kultūras, būtu jāatsakās no visiem lielākajiem krievu kultūras sasniegumiem, kas pasaulē asociējas ar Krieviju. Un jāatsakās no tādiem Rietumu popkultūru atdarinošiem balagāniem kā «Jaunais vilnis».
Ja Krievija nebūtu mācījusies no Rietumiem, tad Maskavas Krievija (Московская Русь) ar tās ksenofobiju, tehnisko atpalicību un, starp citu, arī ar masveida homoseksuālismu, kas šokēja Rietumu novērotājus, pasaules ģeopolitiskajā kartē būtu ieņēmusi to pašu vietu, ko senā un atpalikusī Persija, uzsver «Novaja Gazeta».
Ja neatvērtos Krievijas logs uz Rietumiem, tad mūsdienu krievu patriotiem un nacionālistiem nevajadzētu vaidēt par Ukrainas zaudēšanu, jo Ukraina būtu Lielās Polijas vai Lielās Lietuvas sastāvā. Krievu patriotiem nevajadzētu ciest par Krimu, jo tur tagad dzīvotu tikai tatāri, Smoļenska piederētu poļiem, gāzes atradnes Urengojā apgūtu Zviedrijas impērija, bet robeža ar industriālo Japānu stieptos kaut kur pie Urālu kalniem.
Tieši Pēteris Pirmais bija tas, kas uz barbariskā krieva «mežeņa» uzpotēja Eiropas kultūras un civilizācijas zariņu, kaut gan pirmo Rietumu kultūras poti krievi saņēma no vikingiem, lai gan tatāri pēc tam šo uzpotēto kociņu nocirta līdz ar saknēm. Tā arī krievi būtu degradējušies – ar dzeršanu, opričņinu, nekulturālību un ar nejēgas un svētuļa pārliecību par savu pārākumu, ja vien Krievijas tronī nenonāktu Pēteris I, kas krievu mužiku uzlika uz Rietumu kultūras ceļa..
17.gadsimts bija pēdējais gadsimts, kad vēl eksistēja senā krievu kultūra un kad jau acīm redzama kļuva Rietumu kultūras ietekme. Ar šo laiku sākās kvalitatīvi jauns lēciens krievu kultūrā, kas noslēdzās 18. gadsimtā ar Krievijas cara Pētera I reformām. Tajā laikā Krievijā sākās Rietumu atdarināšana, kopēšana un idealizēšana, kad viss, kas tika pārņemts no Rietumiem, bija jauns, bet viss, kas bija krievu izcelsmes, skaitījās vecs, savējais, slikts. Rietumi Krievijai atnesa Eiropas civilizāciju, jo vairākas krievu muižnieku paaudzes uzskatīja par savu mērķi kļūt par eiropiešiem savas dzīves laikā, pat ja bija dzimuši un visu mūžu nodzīvoja Krievijā. Kaut vai ar franču valodu, kas tika nostādīta augstāk un pretstatā zemnieku mēlei – krievu valodai.
Latvijas teritorijā no tiem laikiem, kad Krievija sāka iet Rietumu ceļu, mēs redzam spilgtu Rietumu kultūras paraugu Rundāles pili, kas ir vairāk Rietumu, nevis krievu kultūras vai arhitektūras paraugs, lai gan tika celts pēc Rietumu kultūras pielūdzējas Krievijas carienes pavēles.
Izolējoties no Rietumiem, Krievija pagrims
Tie latvieši, kas skatās TV kanālu «Doždj» un seko vēl pāris citiem medijiem, kurus vēl pilnīgi nekontrolē Kremlis (Meduza, Eho Moskvi, Novaja Gazeta u.c.), var novērot, ka Krievijas sabiedrībā ir segments, kas saprot, ka, izolējoties no Rietumiem, Krievija pagrims. Rietumu kultūra palīdzēja savulaik Krievijai izrauties no tumsonības un barbarisma. Tas ir kļuvis aktuāli atkal šodien.
Ja gribam, lai Krievija atgriežas uz Rietumu attīstības ceļa, tad mums būtu jāatbalsta un jāveicina starptautisku popmūzikas konkursu, kā «Jaunais vilnis» rīkošana Latvijas teritorijā, jo šie festivāli taču pielūdz mūsu, t.i., Rietumu kultūru, taču, kamēr šo pasākumu rīko un finansē Kremlis un tajā dominē Krievijas pareizticīgo Eirāzijas impērijas esošie un potenciālie subjekti, to darīt būtu muļķīgi un politiski tuvredzīgi, jo autoritāros režīmos, kāds ir Krievijā, pat popmūzika nav brīva no politikas. To liecina arī svaigais precedents, Valērijas, Gazmanova un Kobzona atbilde Rietumiem – dziesma ar Raimonda Paula mūziku aizvadītajā Jaungada naktī.
Ne viens vien Krievijas pētnieks, analizējot 21. gadsimta Krievijas konfliktu ar Rietumiem, secina, ka tā pamatā nav tikai padomju režīma atstātās pēdas krievu psihē, sadzīvē, kultūrā un tās KGB skolotais līderis, bet arī demokrātiskas iekārtas pieredzes trūkums jau kopš cara laikiem. Arī tas faktors, ka Krievija kristietību senajā vēsturē pārņēma nevis no toreiz progresīvajiem Rietumiem, bet no Bizantijas, ir iemesls šodienas Krievijas sastingumam, atpalicībai un konfliktam ar Rietumiem.
Lielākajam vairumam krievu nav saprotama Rietumu civilizācijas centrā esošas indivīda brīvības dominance kā galvenā vērtība, bet vidējam krievam daudz svarīgāka ir taisnīguma, lielvaras un impērijas ideja. Taisnīgums krievu zemnieka un padomju industrializētā «sovoka» izpratnē nozīmē, ka kaimiņam nekā nedrīkst būt vairāk kā man, kaimiņš nedrīkst dzīvot labāk kā es. Vārdu sakot, Ukraina nedrīkst aiziet uz Eiropu un dzīvot labāk nekā Krievija, vēl jo vairāk, ka ukraiņi neesot nekāda pastāvīga nācija, bet tai vieta tikai Krievijas sastāvā.
Kremļa dziesminiekiem «Jūrmala ir mūsu» jau kopš cara laikiem, un tā tāda bija pat pirmajos Ulmaņa laikos, un kā kaut kādi latvieši tagad 2015. gadā Rietumu sankciju vārdā iedomājas mūs tur nelaist iekšā? Tāpēc nepiekrītu tiem, kas uzskata, ka Kremļa televīzijas dziesmiņa par sankcijām, kas neļāva kara apoloģētiem un Kremļa «miera» sludinātājiem ieceļot Latvijā, ir tikai joks. Tas ir aizvainojums un brīdinājums, ka ne tikai Krima, bet arī Jūrmala ir «mūsu» un to mēs iekarosim ar Rietumu kultūras subproduktiem Kremļa gaumē. Ar Putina Krievijas lielāko paradoksu.
Ar šādu muzikālu vēstījumu, kura nosaukums ir «Imagine», 1971. gadā pie mums vērsās leģendārais eksbītls un pacifists Džons Lenons (John Lenon).
Kopš tā laika pasaule ir dramatiski mainījusies, taču joprojām mūs naido gan valstis, gan reliģijas, kuru dēļ ir gan ko nogalināt, gan ir par ko mirt. Pēc piekritēju skaita divas lielākās pasaules reliģijas ir kristietība (apmēram 2,2 miljardi sekotāju) un islāms (apmēram1,3 miljardi ticīgo). Abas reliģijas ir veicinājušas arī aizejoša 2014. gada lielākos konfliktus un radījušas briesmas pasaulei vispār un Rietumu civilizācijai konkrēti.
Reliģijas, kas ne tikai vieno, bet arī naido
Kristiešu pasaule šajās ziemas saulgriežu dienās svin savas reliģijas vienus no diviem lielākajiem svētkiem – Ziemassvētkus – sava dieva – Jēzus Kristus dzimšanas dienu, kas faktiski nav zināma. (Otri lielākie kristiešu svētki ir Lieldienas, kad Kristu esot sists krustā un pēc tam atdzimis). Jāatzīst, ka cilvēku fantāzijās radītais Jēzus Kristus Dieva dēla un tā iemiesojuma Zemes virsū tēls vēsturiski ir bijis viens no galvenajiem Eiropas un Rietumu civilizācijas konsolidēšanās faktoriem pēc Romas impērijas sabrukuma. Jēzus Kristus uzvedības normas, attieksme pret cilvēkiem veidoja Rietumu civilizācijas idejisko pamatu un kļuva par eiropiešu morāles un uzvedības normu pamatu. Uz šo kristietības mantojumu savās konstitūcijās atsaucas daudzas Rietumu valstis un tas ir pieminēts arī Eiropas Savienības Lisabonas līgumā, kuru ES valstis parakstīja 2007. gadā. Kristīgo vērtību un dieva jēdzieni šogad pēc gadu ilgām diskusijām tika ietverti arī Latvijas Republikas Satversmes preambulā.
Neskatoties uz to, vai reliģija ir daļēji, formāli, faktiski vai pilnīgi atdalīta no valsts (kā lielākoties Rietumos) vai pilnīgi saplūdusi ar valsti kā islāma un dažās trešās pasaules valstīs, tā joprojām izrādās ir ļoti vajadzīga, lai ne tikai valdītu pār cilvēku prātiem un rīcību, bet arī lai pamatotu un attaisnotu vardarbību pret citiem cilvēkiem, citām reliģijām un citām valstīm. To spilgti liecina abu divu pasaules lielāko reliģiju – kristietības un islāma vēsture un šodiena.
Latvijas kristieši Krievijas valdnieka un bendes pusē
Kad Krievijas pareizticīgo baznīca iesvēta Kalašņikova automātiskās šautenes, jaunās Putina kodolraķetes un citus cilvēku nogalināšanas rīkus, kas tagad tiek likti lietā pret slāvu brāļiem Ukrainā un ir kaujas gatavībā pret «sapuvušajiem Rietumiem» ar tās vērtībām, mēs redzam vienas kristīgās baznīcas destruktīvo un vardarbību veicinošo lomu. Vienu kristiešu nostatīšanu pret citiem kristiešiem. Franču filozofs Pols Anrī Holbahs (1723-1789) ir sacījis, ka kāds jokdaris pareizi atzīmējis, ka «pareizā reliģija vienmēr ir tā, kuras pusē ir valdnieks un bende». Krievijas pareizticīgo baznīca ar tās patriarhu Kirilu priekšgalā šodien ir vienā pusē ar valdnieku un bendi – ar Putina autokrātisko režīmu un palīdz tam «krievu zemju savākšanas» krusta karā.
Jau III Krievu pasaules asamblejas atklāšanā Maskavā 2009. gadā patriarhs Kirils teorētiski pamatoja šo krusta karu, jo pagātnē ģeogrāfiski vienotā «krievu pasaules» telpa pašlaik esot sadalīta ar dažādu valstu robežām. Tomēr tautām, kuras dzīvojot vēsturiskās Krievzemes teritorijā, esot jājūt sava kopējā civilizācijas piederība un jāuztver «krievu pasaule» kā pārnacionāls projekts. Zemes, kuras vēsturiski ir bijušas Krievijas teritorijā, viņš aicināja saukt par «krievu pasaules valstīm», jo tās apvienojot krievu valodas lietošana, kopīga kultūra un vēsturiskā atmiņa.
«Kristietība bija tas varenais vienojošais spēks, kas ļāva iekļaut vienotas krievu nācijas veidošanā un kopīga valstiskuma izveidē visas plašās slāvu pasaules visdažādāko asiņu ciltis un cilšu kopas», tā pavisam nesen Kirila domu turpināja pats Putins, kad decembra sākumā vēstījumā Federālajai sapulcei mēģināja ar reliģijas palīdzību attaisnot Krimas aneksiju. Krievija esot Krima, un tā kā senā Korsunja, Hersonesa, Sevastopole, krieviem iegūstot milzīgu civilizatorisku un sakrālu nozīmi – tādu pašu, kāda islāmticīgiem un jūdaistiem esot Tempļa kalns Jeruzalemē.
Krimā, senajā Hersonesā, esot kristījies kņazs Vladimirs, kurš pēc tam kristījis Krievzemi. Tāpēc – Krim naš (Krima ir mūsu).
Putina piesauktais Tempļa kalns Jeruzalemē pašlaik nav nekāds miera un saticības simbols. Tas ir kļuvis par reliģisku konfliktu avotu: islāmticīgajiem tā ir trešā svētvieta pēc Mekas un Medinas, jo tur pravietis Muhameds uz vienu nakti esot pārcēlies debesīs, kur erceņģelis Džibrils (Gabriēls) viņam nodiktējis Korānu. Tur atrodas Al Aksas (Galējā) mošeja un zeltīts kupols sedz vietu, kur atrodoties pasaules stūrakmens. Jūdiem tā ir vieta, kur atradies Bībelē pieminētais Pirmais un Otrais templis, un tā pakājē saglabājusies visas pasaules ebreju svētvieta Raudu mūris.
Ja Tuvajos Austrumos konfliktus rada dažādas reliģijas, tad Krievijas un Rietumu konflikts redzams vienas reliģijas – kristietības ietvaros. Mūsdienu Krievijas galvenās briesmas ir apstāklī, ka Krievijas saknes sniedzas austrumu, Bizantijas kristietībā, kas ļoti būtiski atšķiras no Rietumu kristietības (katoļi un luterāņi). Starp šīm divām mentalitātēm un reliģiju vērtībām Krievijas propaganda ir izveidojusi bezdibeni, lai kultivētu naidu pret «pūstošo Rietumu» un «gejropas» vērtībām un mudinātu uz jauniem krusta kariem.
Reliģijas karš pret Latviju
Vai tajā bezdibeņa pusē vēlas būt 370 000 Latvijas pareizticīgie, kuri de facto atrodas Rietumu pusē – Latvijā, taču garīgi dzīvo Krievijas pareizticīgo baznīcas Maskavas patriarhāta jurisdikcijā, kurā tos vada Putina sabiedrotais patriarhs Kirils? Kad gadu no gada Latvijas pareizticīgo galvenais politiskais spēks – Nila Ušakova partija Saskaņa grib, lai Latvijas pareizticīgie svinētu Ziemasvētkus nevis kopā ar Rietumu civilizāciju, bet gan ar agresiju atbalstošo Krievijas pareizticīgo baznīcu janvāra sākumā, rodas jautājums, vai tie saeimas deputāti, kas šo priekšlikumu virza, nav apzināti vai neapzināti Putina režīma «noderīgie idioti»?
Mēs redzam, ka Krievija šogad Ukrainā ir sākusi karsto karu pret Rietumiem, kas ir tās ideoloģijas un informācijas kara turpinājums. Karavīru pirmajās rindās mēs redzam patriarha Kirila baznīcu ar tās kalpiem. Tie izrādās ir arī Latvijā un tās Saeimā un veicina Latvijas pareizticīgo integrāciju Krievijas eirāzijas impērijā nevis Rietumu civilizācijā.
Taču ne visi Latvijas pareizticīgie grib atrasties Putina reliģijas pusē. Pareizticīgā latviešu rakstniece, pēc uzskatiem eiropiete un rietumniece Liāna Langa, kura Ziemassvētkus svin kopā ar Latviju un Eiropu, uzskata, ka Krievijas pareizticīgo baznīca ir politikas instruments, Kremļa gribas pildītājs un turpina: «Kā Latvijas pareizticīgā kopš 1982.gada paziņoju – kategoriski norobežojos no Maskavas pareizticīgo baznīcas putiniskās politikas un to neatbalstu!» (Twitter, 8.decembris). Taču Latvijas politiķi, kuru vidū tikpat kā visu partiju spektrs (pat NA!) ignorē šādu viedokli un gatavojos padoties Putina un Kirila spiedienam informācijas un reliģijas karā pret Latviju.
2014.gada Ziemassvētkos atcerēsimies Pirmā pasaules kara simtgadi, jo šogad pie Eiropas sliekšņa Krievija mēģina izprovocēt Trešo pasaules karu. Pirmo soli tā ir spērusi un, «nospļaujoties» uz starptautiskiem līgumiem (1994. gada Budapeštas memorandu un 1975. gada Helsinku Eiropas drošības un sadarbības konferences noslēguma aktu), martā bez liekām un garām ceremonijām «piesavinājās» kaimiņvalsts teritoriju – Krimu. Ar patriarha Kirila atbalstu un svētību.
Ja Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka divas impērijas (Vācija un Krievija) un izveidojās vairākas neatkarīgas nacionālas valstis, to skaitā Somija, Latvija Lietuva un Igaunija, tad 2014. gadā ar Krievijas ortodoksās baznīcas atbalstu, Kremļa režīms veic pirmos soļus, lai gūtu revanšu un no integrēšanās Eiropas Savienības «impērijā» atkarotu slāvu kultūras zemes. Tā Krievija šogad visai pasaulei nodemonstrēja, ka «slāvu pareizticīgo» vai Eirāzijas impērija ir kļuvusi par draudu Rietumu civilizācijai, kuras šūpulis ir Eiropā un kurai vēsturiski pieder arī Baltija.
Reliģijas (sevišķi kristietība, islāms un komunisms tā reliģiskajā nozīmē) vēsturē savus labos nodomus ir vienmēr centušās uzspiest ar varu. Tās ir arī civilizācijas progresa, zinātnes bremzētājas, cilvēku tiesību apdraudētājas, kuru vārdā dedzināja uz sārta zinātniekus, iniciēja svētos karus un galvu griešanas. Neiecietība pret citādāko, vardarbības īstenošana un atbalstīšana bībeles, korāna vai K. Marksa Komunistiskā manifesta vārdā notiek joprojām.
Laiks, kad Vanags laulās Rinkēviču
Tas, ko 2014. gadā dara Islāma valsts džihādisti, videokameru priekšā griežot galvas rietumu pasaules kristiešiem, ir islāma reliģijas iedvesmota rīcība, kas sakņojas agresīvā naidā pret citādāko. Bet vai tad kristiešu reliģija ar neiecietību pret homoseksuāliem cilvēkiem nav tas pats? Rietumu civilizācija tomēr vairs nedzīvo viduslaiku tumsonībā, kad baznīca varēja netraucēti citādos dedzināt uz sārta, taču dabas noteiktās homoseksualitātes sludināšana par grēku un šo cilvēku tiesību ierobežošana ir tāda pati sārtu kurināšana un galvu griešana mūsdienās, taču tikai ar «samta cimdiem». Šī tumsas un naida ideoloģija un reliģija vēl dziļi sakņojas arī Latvijā. To mēs labi redzam ikdienā un politikā.
Baznīca Rietumu pasaulē ir bijusi spiesta sekot līdzi racionālisma laikam un zinātnei un neignorēt dabas likumus, respektēt cilvēku un dzimumu tiesības, piemēram, dodot iespēju augstākos baznīcas amatus ieņemt arī sievietēm un laulāt viendzimuma pārus. Pateicoties Latvijas sabiedrības ciešākai integrācijai Rietumu civilizācijas saimē, kurai latvieši vienmēr vēsturiski ir piederējuši (bet piecdesmit gadus bijuši no tās izrauti), es ceru, ka pienāks laiks, kad Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankēvičs, metropolīts Aleksandrs vai arhibīskaps Jānis Vanags Dieva, cilvēku mīlestības, laimes un harmonijas vārdā laulās ne tikai pretēju, bet arī viena dzimuma pārus.
Būs vēl mazliet jāpagaida, kad šie baznīcas kungi (vai viņu pēcteči) būs tik pat drosmīgi kā pirmais latviešu politiķis Edgars Rinkēvičs, kurš «iznāca no skapja» tieši šogad, 2014. gadā, pretendējot uz gada drosmīgāka politiķa titulu. Mūsdienu latviešu aizspriedumainajā sabiedrībā vēl joprojām par drosmīgiem mēs saucam cilvēkus, kas nebaidās būt tādi, kādi viņi ir un prasa sev tādas pašas tiesības kā vairākumam. Latvijas baznīcām būtu jābūt šo klusējošā vairākuma vajāto drosminieku pusē. Taču tās joprojām ir tumsas un aizspriedumu aizstāves, kuru dēļ mācītājs Māris Santa, mūziķis Gunārs Kalniņš un tūkstošiem citu ir spiesti emigrēt no tēvzemes. Reliģija, kas neies līdzi laikam un nemainīsies, cilvēcei nebūs vajadzīga.
Didro: reliģija gremdē tikumību
Franču filozofs, rakstnieks Denī Didro (1713-1784), ir secinājis, ka «nav tāda pasaules nostūra, kur atšķirības reliģiskos uzskatos nelaistītu zemi ar asinīm. Visur, kur tiek atzīts Dievs, ir iedibināts kults, bet tur, kur ir kults, ir izjaukta tikumiskā pienākuma dabiskā kārtība un tikumība pagrimst.»
Didro uzskatījis, ka reliģija traucē cilvēkiem redzēt tāpēc, ka tā, baidot ar mūžīgu sodu, aizliedzot viņiem skatīties.
Nebūsim arī mēs akli 21. gadsimta sākumā un skatīsimies patiesībai acīs ziemas saulgriežu laikā, kad tumsa sasniegusi savu apogeju un laiks griežas uz gaismas pusi. Tas ir daudz svarīgāks iemesls svētkiem. Vienalga, kas mēs būtu – ateisti, pagāni, kristieši, budisti vai musulmaņi un citi. Ja reliģijas mūs nevieno, tad to dara daba un tās likumi. Kaut uz mirkli iedomāsimies pasauli bez kariem, reliģijām, bez cilvēku ciešanām un kompleksiem. Tāda pasaule ir iespējama. Jūs teiksiet, ka esmu sapņotājs? Bet es neesmu tāds vienīgais.
Operas valde : Z. Liepiņš, I. Eglīte, D. Markova un J. Staļins, V. Ļeņins, K. Markss, F. Engelss. Fotokolāža, kurā izmantots attēls par Operas fasādes dekorāciju 1940. gada 7. novembrī. un Operas valdes foto no http://www.opera.lv. Autors: Olivers Everts
No Latvijas Nacionālās operas valdes ( Zigmara Liepiņa, Dainas Markovas un Ineses Eglītes) TVNet redakcija ir saņēmusi iesniegumu, kurā autori pieprasa atvainošanos par LNO un viņu personu goda un cieņas aizskaršanu un atlīdzināt viņiem nodarīto morālo kaitējumu: Operai 129 873 eiro, Z. Liepiņam, I. Eglītei un D. Markavai (katram) pa vienam eiro.
Iemesls šim iesniegumam ir 4. augustā publicētais publicistiskais viedokļa raksts feļetona žanrā „Kā Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”
Vēstules autori, kurus pārstāv advokāte Ineta Krodere, uzskata, ka mans rakstā paustais viedoklis esot rupjš, nesamērīgi aizskarošs un nepārprotami mazinot Operas, Z. Liepiņa, D. Markovas un I. Eglītes sabiedrisko vērtējumu. Raksts pazemojot, nomelnojot un diskreditējot viņus Latvijas sabiedrības acīs. Tālāk autori paziņo, ka viņiem esot pilnīgi skaidrs, ka TVNet žurnālista rakstā lietotā izteiksmes forma esot ne tikai „rupja un klaji aizskaroša”, bet tā esot arī „pilnīgā pretrunā ar sabiedrībā pieņemtiem morāles principiem”. Rupjību lietošana publiskā telpā esot „zemiska un nosodāma rīcība, kurai nevarot būt attaisnojuma”.
Operas valde vai TVNet? Kurš tad īsti nomelno Operu?
Ko lai atbildu šim kungam un dāmām? Sāksim ar publisko domu. Vispirms padomāsim, kāpēc Latvijas sabiedrībā nebija vienprātīgs atbalsts Krievijas diktatora pārstāvja galma ballītei? Kāpēc pie Operas nebija neviena atbalsta demonstrācija Putina režīma sulaiņiem mūsu valstī, bet bija protesta zibakcija pret Liepiņa un Operas valdes rīcību?
Kādā intervijā Z. Liepiņš pieminēja socioloģiskā pētījuma datus, kas liecinājuši, ka vairāk nekā pusei aptaujāto neesot bijuši iebildumu pret to, ka Operu izīrē Kremļa emisāriem. Tāpēc savā rīcībā viņš problēmas neredzot. Par to es nebrīnos, jo Latvijas sabiedrība atrodas milzīgā Kremļa propagandas un informācijas kara ieroču ietekmē (ko īsteno VGTRK, kurai strādā Krutojs). Starp citu, jau martā sabiedrību šokēja kāds cits pētījums, kas parādīja, ka Krievijas intervenci Krimā atbalsta trešdaļa Latvijas iedzīvotāju, bet starp cittautiešiem šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars bija vēl lielāks.
Ja iesim pa šo loģiku tālāk, tad tas liek domāt, ka trešdaļa iedzīvotāju īpaši neiebilstu, ja Krievija ar tiem pašiem argumentiem, ar kuriem tā organizē tautiešu glābšanu un citas valsts daļas aneksiju Eiropā, to pašu varētu atkārtot arī šeit Latvijā, Baltijā. Aptaujas rezultāts nav vēlēšanu rezultāts, tas nevar būt arguments darījumam ar uzbrucēju.
Neētiska un amorāla sponsorēšana
Mans publicista pienākums bija vērst uzmanību uz šo Operas vadības rīcību, kas, manuprāt, bija neētiskas sponsorēšanas piemērs. Operas līgums ar Krutoju tuvredzīgi un bezatbildīgi atbalsta Putina režīma Latvijā īstenoto kultūras imperiālisma politiku un tās īstenotājus, ne tikai pazemo, nomelno un diskreditē Latvijas kultūras simbolu Nacionālo operu un līdz ar to visu valsti, bet arī veicina tādu sabiedriskās domas veidošanu, kas akceptētu Kremļa invāziju ar zaļajiem cilvēciņiem un tankiem Latvijā.
Uzskatu, ka par to ir atbildīgs Z. Liepiņš un visa Operas valde, kas iesaistījās šajā Krievijas imperiālisma politikas atbalsta pasākumā. Nav jābeidz universitātes, lai saprastu, ka lielvaru māksla un kultūras imperiālisms ir saistītas ar politiku un kalpo citu zemju un tautu pakļaušanas mērķiem. Sevišķi plaši to praktizē tāda autoritāra un nedemokrātiska valsts kā Krievija, kurai ir senas tradīcijas „noderīgo idiotu” uzpirkšanā Rietumos savu ideoloģisko vajadzību vārdā. Par to liecināja Hitlera, Staļina un tagad demonstrē arī Putina režīms.
Uzskatu, ka tieši Operas valde (nevis TVNet, kā raksta Operas valde) ir pazemojusi, diskreditējusi, nomelnojusi Operu un ar savu merkantilo un amorālo līgumu mazinājusi tās sabiedrisko vērtējumu sabiedrības acīs. Jo, ja nebūtu Operu pazemojošās Kremļa galma ballītes, kuras dēļ par 129 873 eiro Latvijas kultūras templi pārvērta par Kremļa galma „bordeli’, man nebūtu pamats ar tādu tēlainas publicistikas paņēmienu kā hiperbola un metafora** palīdzību salīdzināt Operu ar bordeli.
Tā bija jāraksta, lai varētu precīzāk kritiski raksturot notikušā būtību.
Draudi preses brīvībai
Maskējoties aiz Operas un tās valdes goda un cieņas apdraudējuma, iesnieguma autori, draudot ar tiesu, mēģina izdarīt spiedienu uz Satversmē garantēto vārda un preses brīvību un ierobežot mediju kā sabiedrības interešu „sargsuņu” lomu.
Protams, ka gan vārda brīvība, gan gods un cieņa ir konstitucionāli aizsargājamas cilvēka pamattiesības. Problēmas rodas brīdī, kad jāizšķir, kura no šīm tiesībām ir vairāk aizsargāta. Taču Latvijas Civillikums nenosaka vārda brīvības robežas.
Turklāt Operas valde ir publiskas personas, ierēdņi, kas saistīti ar politiķiem, jo politiķi šīs amatpersonas amatos iecēla un tāpēc viņām jārēķinās ar mediju uzmanību un nesaudzīgāku darbības un uzvedības kritiku nekā parastiem pilsoņiem.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) attiecībā uz viedokļiem vai kritiku, kas ir izteikta asā un spēcīgā formā, ir uzsvērusi, ka vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā pausta.*. Izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir cieši saistīta ar izteikumu kontekstu. ECT savos spriedumos ir norādījusi uz to, ka preses brīvība ietver tiesības publicistiem nonākt līdz pārspīlējumam vai pat provokācijai.
Piemēram, ja kāda persona rīkojusies pilnīgā pretrunā ar sabiedrības morāles normām, tad šāda viņas darbība var radīt faktisko pamatu asam un pat aizskarošam viņas darbības vērtējumam. Šādā formā izteikts vērtējums, kas citos apstākļos netiktu atzīts par pieļaujamu, konkrētajā situācijā var tikt uzskatīts par samērīgu.**
Vai Kremlis šodien var būt ētisks Operas sponsors?
Kultūras templi, kuru vada Liepiņa trijotne, uzturu es un visi citi Latvijas nodokļu maksātāji ar vairākiem miljoniem gadā. Mums ir morālas tiesības būt skarbiem un neiecietīgiem, kā tiek tērēta mūsu nauda. Tā acīmredzot tiek tērēta izšķērdīgi, ja Operas valde ir gatava, neskatoties uz jebkādiem biznesa morāles un ētikas principiem, „pārdoties un atdoties” par 129 873 eiro Kremļa lakstīgalām.
Vai Operas valde ir dzirdējusi kaut ko par tādiem jēdzieniem kā „ētiska sponsorēšana”, ”ētiski sponsori”, vai „ētisks bizness”? Izskatās, ka ne, citādi Kremļa emisāriem Operu neizīrētu un Putina labvēlim Krutojam sponsorēt Operu neļautu. Jebkurš rietumu atbildīgs uzņēmums vai valsts iestāde nekad nepiekristu pieņemt sponsorēšanu (ziedojumu) no mūsdienu visautoritatīvākā režīma, kas pašlaik apdraud Eiropas un pasaules drošību. Taču Opera to izdarīja. Vai tad tā nav „prostitūcija’ un amorāla „atdošanās” bez jebkādiem morāles principiem, kā es šo Operas vadības rīcību nosodīju savā rakstā?
Vai pēc šādas amorālas valdes rīcības vēl Operai paliks kāds sponsors, kurš būs gatavs dāvināt naudu „baltajam namam” tāpat kā agrāk? Izņemot varbūt Kremļa Gazprom filiāles Latvijā? Nedomāju, ka savulaik Operas sabiedriskās padomes darbības rezultātā piesaistītie rietumu sponsori, vairs gribēs atrasties vienā sarakstā ar sponsoriem no Kremļa.
Rupjības, kuru nav
Tagad par tā saucamajām „rupjībām”, kas esot manā rakstā. Vēstules autori nevienu rupju vārdu nenosauc, jo tur tādu tiešām nav. Neviena vārda, kuram TV raidījumā vai filmā liktu virsū slāpējošo pīkstiena signālu. To neatradīs arī neviena tiesa, ar ko mums tiek draudēts. Tur nav pat vārda „idiots”, kura lietošanu jau savulaik attaisnoja Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), kad žurnālists par idiotu nosauca kādu Austrijas politiķi. Šajā sakarā ECT uzsvēra, ka vārda brīvība attiecas ne tikai uz “informāciju” un “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi, bet arī uz tādām, kas aizskar, šokē vai satrauc. ECT toreiz arī norādīja, ka “.. Cilvēktiesību Konvencijas 10. pants aizsargā ne tikai pausto ideju un informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā tiek pasniegta” Būtisks kritērijs, izvērtējot pieļaujamās kritikas robežas, ir arī sabiedrības intereses un mērķis, kādēļ publicisti izvēlas spēcīgus un pat aizskarošus izteikumus, šajā spriedumā konstatējusi ECT. ** Mans raksts tapa sabiedrības interešu vārdā.
Valdes gods tiks atjaunots
Mans mērķis bija asā publicistiskā formā pievērst sabiedrības uzmanību, manuprāt, šokējošai un amorālai Operas rīcībai: tā pieņem lielu naudu par Putina slavinātāju balli laikā, kad notiek Krievijas agresija pret Ukrainu, kuru nosoda gan ES gan NATO valstis, kuru sastāvā ir Latvija.
Neuzskatu, ka rakstā lietotie jēdzieni „bordelis’, „atdošanās Toma Džonsa mūzikas pavadībā” ir rupjības, kā norāda Liepiņš & Co. Vai tad Ministru kabineta noteikumi par prostitūciju arī ir rupjas nodarbes legalizācija un tie, kas nodarbojas un pelna savu iztiku ar prostitūciju arī ir viena liela „rupjība”, kas ir ”pretrunā ar sabiedrības morāles principiem” (vēstules autoru vārdi) un vārdu „bordelis” un „atdošanās” kaut vai metaforas un hiperbolas nozīmē, ir „zemiska un nosodāma rīcība, kurai nevar būt attaisnojuma”(citāts no vēstules)?
Kur tagad atrodas Operas gods?
Taču Z. Liepiņa, D. Markovas un I. Eglītes gods mani tiešām ļoti uztrauc un tāpēc to es to gribu nekavējoties atjaunot, cik vien būs manos spēkos. Kā var noprast (no iesnieguma) operas valdes locekļu gods ir apmaksājams ar naudu. Protams, kā es to varēju nezināt, jo iesniegumā norādīts, ka ikviens no trim valdes locekļiem pieprasa samaksāt par viņu goda atjaunošanu vienu eiro. Tūlīt pat un to vienu eiro, ko tas gods maksājot, katram ieskaitīšu „godu zaudējušo” kontos (palūgšu TVNet grāmatvedei atvilkt no mana augusta honorāra).
Attiecībā uz Operai „nolaupīto godu un cieņu”, secinu, ka tas vērtēts dārgāk. Par to jāmaksā „Kremļa takse” jeb tik pat, cik Kremļa Krutojs samaksāja Operai (EUR 129 873). Šeit vēlreiz vēlos uzsvērt, ka gan godu, gan cieņu Opera zaudēja 29. jūlijā ar valdes palīdzību un nevis ar mana TVNET publicētā raksta dēļ.
TVNet godu un cieņu Operai neatņēma. Operas gods un cieņa tika pārdots Maskavai un atrodas mūsdienu Hitlera un Staļina klona Putina rakstāmgaldā vai seifā.
Kam Operas valde tērē savu laiku un valsts naudu?
Prasība piedzīt no TVNet vēlreiz tādu pašu summu (par kuru Operas gods tika pārdots Kremlim) man rada aizdomas par amorālu negausību un „izspiešanas” mēģinājumu. Turklāt nezināja, ka tagad arī juridiskas personas ( kā Opera) var prasīt kompensāciju par sava goda un cieņas aizskaršanu, kā var secināt no valdes iesnieguma (!?).
Loģiski, ka Operas valdei būtu beidzot jāsaprot, ka savu godu un cieņu tā nosargās nevis tērējot laiku un nodokļu maksātāju naudu dārgu juridisko biroju (Magnusson, kurš sagatavojis šeit minēto iesniegumu) pakalpojumu apmaksai, lai apkarotu preses brīvību un sev neglaimojošus viedokļus medijos, bet gan čakli un efektīvi strādājot, lai priecētu mūs ar jaunām izrādēm, efektīvi un taupīgi izmantojot valsts budžeta līdzekļus.
Taču pagaidām Operas valdes iniciatīvas ir pieticīgas. Joprojām „darbojas” iepriekšējā direktora Žagara iestrādes. Neko būtiski jaunu un revolucionāru Liepiņš mums nav piedāvājis. Lielīšanās ar operas izrāžu videotranslācijām Latvijas lauku klubos, neliecina par idejas autoru izpratni, ka LNO nav Metropoliten, uz kuru tiešām ir grūtāk nokļūt no Latvijas mazpilsētām vai laukiem nekā uz pāris simtu kilometru attālumā esošo Operas namu, kas var sniegt gan operas vides, gan mākslas baudījumu klātienē. Mūsu opera nav tik tālu no Alūksnes vai Rucavas, lai niekotos ar dārgas translācijas tehnikas iegādi.
Kādas drūmas domas nedod mieru Liepiņam?
„Pirms vairākiem gadiem Sanfrancisko restorānā kāds vīrs pasūtīja otru steiku, teikdams, ka vēlas to paņemt līdzi uz mājām sunim. Viesmīlis ieteicās, ka viņš nu gan barojot suni ar Red Heart suņu barību. Klients atbildēja, ka viņa suns tādu barību neēdīs, un pieprasīja steiku. Viesmīlis atteica: „Jums, kungs, gan pieder viens izvēlīgs stulbenis.” Dziļi aizvainots, dzirdot šos netaktiskos vārdus, vīrs devās mājās un sāka perināt atriebību.
Viņa mīļoto suni, visu suņu princi kāds bija nosaucis par „izvēlīgu stulbeni”. Drūmās domas viņam nedeva mieru. Iedomājieties, kā jūs justos, ja jūsu māti nosauktu par „apdzērušos vecu ieleni”. Šim vīram viņa dārgā suņa nodēvēšana par „izvēlīgu stulbeni” bija tikpat nepanesama. Viņš devās atpakaļ uz restorānu un nošāva viesmīli.”***
Vai tas pats sagaida arī Zigmara Liepiņa kritiķus?
*Metafora ir pārnestā nozīmē izmantots tēlains vārds vai frāze, kurā tiek izmantoti salīdzinājumi ar kopīgām iezīmēm un kas tiek lietots cita vārda vietā uz priekšstatu un nozīmju līdzības pamata. Tas ir viens no mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Par metaforām izmanto lietvārdus, īpašības vārdus un darbības vārdus. Terminu radīja Aristotelis un viņa izpratnē tas ir ļoti tuvs hiperbolai, kas ir stilistisks paņēmiens, kas apzīmē acīmredzamu , nepārprotamu pārspīlējums, lai pastiprinātu autora domas izteiksmīgumu. Vairāk par publicistisko žanru stilistiku var izlasīt lingvistikas profesora J. Rozenberga un citu autoru darbos.
ECT 2000. gada 2. maija spriedums lietā Bergens Tidende and others v. Norway, 49. punkts
Pirms trim gadiem Latvijas oligarhs Aivars Lembergs ar savas kabatas partijas ZZS un sabiedroto no Saskaņas Centra palīdzību un laikam piedaloties arī VL-TB/LNNK* nokārtoja, ka par Latvijas prezidentu kļuva viņa «senais paziņa» Andris Bērziņš. Abi kungi – gan Lembergs, gan Bērziņš – padomju laikā piederēja PSKP nomenklatūras (uzticamākie un drošākie padomju režīma kalpotāji, kas baudīja īpašas padomju režīma privilēģijas) darbinieku pulkam.
Kā intereses aizstāv Lemberga prezidents Bērziņš?
Ar šo Latvijas mūsdienu vēsture apliecināja, ka kopīga PSKP nomenklatūras brālība darbojas arī ES un NATO valstī Latvijā, kur svarīgākās valsts personas izvēlas nevis valsts un sabiedrības interešu, bet gan šauras politiku ietekmējošu naudas maisu interešu grupas vārdā. Andrim Bērziņam kā potenciālajam valsts prezidentam tolaik bija tikai 8% sabiedrības atbalsts**, jo šis cilvēks plašākai sabiedrībai nebija pazīstams.
Ja prezidentu ievēlētu tauta vai oligarhiem vairs nebūtu ietekmes uz Saeimas deputātu izvēli, šāda nepiemērota kandidatūra prezidenta postenim nezin vai ietu cauri. Taču postpadomju Latvijas «iekšējos lokos» savējie turpināja bīdīt savējos arī visaugstākajam valsts amatam, cerot, ka brīvajā Latvijā sabiedrībai būs tikpat maza teikšana par augstu amatpersonu rīcību kā Padomju Savienībā. Galvenais, ka prezidents ir no savējo loka, vadāms un nav neparedzams kā rietumnieciskā V.Vīķe-Freiberga vai «aplokšņu» dakteris V. Zatlers, kas nepateicībā sacēlās pret oligarhiem.
Oligarhu cerības arī šoreiz neattaisnojās. Publika ātri ieraudzīja padomiskā slinkuma neizdarības «āža kāju» Andra Bērziņa darbos, jo abi «draugi» Bērziņš un Lembergs pagājušajā nedēļā sabiedrībai atgādināja, ka abu šo kungu patiesās ģeopolitiskās simpātijas un orientācija vairāk tomēr ir un paliek austrumu kaimiņa virzienā. To var saprast un viegli izskaidrot, ja atceramies viņu pagātni padomju režīma laikos. Toreiz, kad lielākā daļa tautas ienīda padomju režīmu un tā paspārnē veikto rusifikāciju un citus sabiedrības deģenerācijas aktus, viņi noteikti nebija totalitārā režīma kritiķu skaitā, jo šis padomju režīms viņiem garantēja karjeras iespējas.
Turpretī rietumu dzīves stils ar tā brīvības auru un iniciatīvas iespēju vērtībām viņiem droši vien vislabāk patiktu Ķīnas versijā, kad kompartijas bosi vienlaikus ir arī vietējās tirgus ekonomikas galvenie noteicēji. Padomju Savienības kompartijas nomenklatūras sile abiem bija pareizā kūts, kur baroties. Ja viņi būtu visa rietumnieciskā, brīvības piekritēji, tad tik augstu Padomju Savienībā nebūtu uzkalpojušies.
NATO kā mūsu brīvības un rietumu vērtību garants
Atbrīvojoties no padomju okupācijas režīma, Latvija izvēlējas ne tikai brīvību valstij un tās pilsoņiem, bet arī atgriešanos rietumu civilizācijā, kuras starptautiskās savienības un drošības garantiju organizācijas saucas Eiropas Savienība un NATO. Līdz ar to mēs kopā ar savu valsti esam uzņēmušies pienākumus, kas veicami sadarbībā ar mūsu rietumu sabiedrotajiem, pamatojoties uz demokrātijas, personas brīvības un likumības principiem, visiem kopā aizstāvēt mūsu brīvību, kopīgo mūsu tautu mantojumu un mūsu rietumu civilizāciju***. Lemberga un Bērziņa intereses šeit «nolūst» un nesinhronizējas ar valsts un modernās Latvijas sabiedrības vēlmēm un vajadzībām. Kāpēc tā notiek?
Lembergs un Bērziņš kā Latvijas interešu nodevēji
Tas notiek tāpēc, ka gan Bērziņš, gan Lembergs, šķiet, to ir aizmirsuši vai arī nekad nav gribējuši saprast, ka Latvija vairs nav padomju (Krievijas) impērijas province un nav arī nedz Šveice, nedz arī neitrālā Zviedrija, kas var atļauties būt piederīgas rietumu civilizācijai, demonstrējot formālu neitralitāti.
Ģeopolitiski Latvija un pārējā Baltija ir uz rietumu un pareizticīgās Krievijas ģeopolitisko civilizāciju cīņas priekšējās robežas, un tāpēc šo valstu vadītājiem un arī oligarhiem, kas šos līderus izvēlas un saliek amatos, būtu nepārprotami un skaidri jāapzinās un jāpauž viedoklis, ka mūsu valsts pieder rietumu civilizācijai ar tās vērtībām. Pie šīs robežas ir jānolaiž jaunais dzelzs priekškars, ja Krievija uz to mūs spiež. Tieši tāpēc arī tagad sabiedrība skaļi un kategoriski nosoda Krievijas režīmu ar tās vadītājiem, kas šīs – mums tik svarīgās vērtības un brīvību apdraud.
Demonstratīvi uzgriežot muguru referendumam par latviešu valodu, pastāvīgi ciemojoties Krievijas impērijas vasaļvalstīs pie to diktatoriem un metoties Krievijas imperatora Putina apskāvienos Soču olimpiādē, koķetējot ar Krievijas maigās varas spēkiem Latvijā (Dinamo Rīga, Savickis utt.), paužot viedokli, ka diktators Putins ir laipni lūgts vizītē Latvijā, neskatoties uz to, ka šāds uzaicinājums pat bez ārlietu ministra Rinkēviča apsauciena liecina par Latvijas prezidenta rīcības rupju neatbilstību ES un NATO politikai, prezidents Andris Bērziņš apstiprina, ka viņš ir Krievijas ģeopolitiskām interesēm simpatizējošs cilvēks.
Vēstuli parakstot tikai sorosisti, liberasti un pederasti
Labi, ka Latvijas sabiedrībā ir cilvēki, kuru mērs beidzot ir pilns un viņi ir apvienojušies, lai apstādinātu apkaunojošo Latvijas prezidenta rīcību un liktu viņam atkāpties no augstākā valsts amata. Tā marta beigās ir tapusi atklāta vēstule, kuru jau parakstījuši apmēram tūkstotis Latvijas iedzīvotāju, kas adresēta valsts prezidentam, valdībai un Saeimas deputātiem, kurā aicina Andri Bērziņu pašu izvērtēt savas iespējas turpināt ieņemt Valsts prezidenta amatu, jo vēstules autori neuzskata, ka šāds prezidents patiešām pārstāv visas Latvijas tautas intereses****.
Vienlaikus sarosījušies ir arī Andra Bērziņa sargsuņi, kas sociālajos tīklos un interneta rakstu komentāros prezidenta rīcības kritiķiem uzkar «liberastu», «pederastu», «sorosistu» un citas Krievijas propagandas klišeju uzlīmes, ko plaši lieto, apkarojot opozīciju Krievijā. Tās pašas pazemojošās birkas, kuras karā pret Ukrainu, ES un NATO plaši izmanto oficiālā Maskava. Izmantojot Kremlī izstrādātas propagandas klišejas, arī Latvijā tiek mēģināts kompromitēt mūsu sabiedrības daļas labos nodomus, lai Latvijas valsti vadītu cilvēks, par kura vērtību rietumniecisko orientāciju un principiālo nostāju nebūtu nekādu šaubu. Kuri ir tie, kas ar Kremļa argumentiem belž pa mūsu centieniem atbrīvoties no nevarīgā prezidenta?
Bērziņa un Lemberga kucītes
Demokrātiskā sabiedrībā presi mēdz dēvēt par sargsuni, kas «rej un kož» sabiedrības un demokrātijas interesēs. Ja medijs pieder oligarham, tad nav izslēgts, ka tas ir nevis sabiedrības, bet gan paša oligarha interešu sargsuns.
Formāli Neatkarīgā Rīta Avīze (NRA) nepieder oligarham Aivaram Lembergam, taču tās lasītāji nekļūdīgi saprot, ka šis izdevums veic Lemberga un viņa interešu sargsuņa funkciju, jo šajā avīzē nekad neizlasīsiet neko kritisku ne par Lembergu, ne par prezidentu Bērziņu. Šajā avīzē grūti būs pat atrast konstruktīvus rakstus par Eiropas un NATO demokrātiskām vērtībām, par toleranci pret minoritātēm, dzimumu līdztiesību un citām demokrātiskām vērtībām, kuru sardzē stāv ES un NATO. Toties daudz būs rakstu par prezidenta ārzemju vizītēm pie postpadomju diktoriem un rietumu, ES demokrātisko vērtību izsmiešana.
Rodas iespaids, ka NRA garīgā telpa ir izolēta no reālā Latvijas procesu konteksta un līdzīgi reliģisko sektantu grupējumam pauž vienīgi sava ideoloģiskā līdera uzskatus un viedokli. Šī specifika sasaucas ar pašreizējo Kremļa ideologu uzskatiem, bet ir pretrunā rietumu demokrātiju viedoklim par mediju lomu attīstītā sabiedrībā.
Protams, prezidentam Bērziņam ir arī cits formālais sargsuns. Tā ir preses sekretāre Līga Krapāne, kuras nepateicīgais pienākums ir visos gadījumos pierādīt mums, ka karalis (prezidents) nav kails kā Andersena pasakā.
Šajās dienās, lai palīdzētu prezidenta preses sekretārei, palīgā steidz NRA, kurā šobrīd gandrīz vai nevar atrast nevienu štata komentētāju, kurš nebūtu Bērziņu aizstāvējis un nosodījis prezidenta atkāpšanās aicinājuma autorus. Taču grūti pārspējami ir NRA galvenās redaktores Anitas Daukštes un viņas vietnieces Elitas Veidemanes uzbrukumi Bērziņa kritiķiem. Šīs «sargsunes» vai saukšu maigāk – kucītes***** vaiga sviedros pūlas mums iestāstīt, ka, kritizējot Bērziņu, «latvieši paši sevi iznīcinās» (Veidemane, NRA, 02.04.) un prezidenta kritika «nāk par labu mūsu ienaidniekiem, jo parāda mūsu vājumu» (Daukšte, LR, Krustpunktā 03.04.).
Ko lai atbild uz «Lemberga kucītes» A. Daukštes «sirds kliedzienu»: «Es nezinu, kāpēc daži cilvēki izvirza pret Andri Bērziņu prasības, kas netiek izvirzītas pret Obamu, Merkeli vai vēl kādu citu?»
Savādi, ka uzcītīgā Bērziņa un Lemberga sargātāja un fanātiskā aizstāve neredz atšķirību starp pašas piesauktajiem pasaules līderiem un mūsu prezidentu. Acīmredzot Anita Daukšte nezina, ka Obama un Merkele pie saviem amatiem nokļuva daudz atvērtākā, demokrātiskākā un skarbākā konkurencē nekā Lemberga ieceltais Bērziņš un viņu ikdienas darbu Vācijā, ASV un citur vērtē nesalīdzināmi nesaudzīgāk un profesionāli kritiskāk nekā Andri Bērziņu Latvijas mediju telpā.
Lembergs apdraud Latvijas drošību
Oligarhs A. Lembergs arī metas palīgā, jo negrib savējo prezidentu Bērziņu atstāt vienu, skaidrojoties ar sabiedrību. Tāpēc viņš ar lielu pompu paziņoja, ka NATO militārās klātbūtnes palielināšana Latvijā, ievedot NATO spēkus, būtu uztverama kā svešas valsts okupācija un pielīdzināma 1940.gadā notikušajai padomju karaspēka ievešanai Latvijā ar toreizējā valsts vadītāja Kārļa Ulmaņa piekrišanu.
Latvijas reputāciju sabiedroto acīs paspēja saglābt paša Lemberga kabatas partijas ZZS biedrs – aizsardzības ministrs Vējonis, kas steigšus medijos mēģināja nepiekrist savas partijas naudas makam, jo citādi ministram draudētu skaidrošanās ar NATO kolēģiem, cik nopietni ir vērtējams šis Lemberga paziņojums un vai tas ir oficiālās Latvijas viedoklis.
Lai nu kādas būtu partijas sponsora un ZZS atsevišķu ministru attiecības, Ventspils galvas Aivara Lemberga publiskais paziņojums liecina ne tikai par šā kunga provokāciju pret Latvijas drošību, bet arī par reālās situācijas neizpratni.
NATO karaspēks ir arī pašas Latvijas karaspēks, kas te jau ir, un citu NATO dalībvalstu karaspēka ievešana pašreizējo acīmredzamo Krievijas draudu apstākļos nav salīdzināma ar PSRS karaspēka ievešanu Latvijā 1939., 1940. gadā.
Lembergs arī apgalvoja: ja notikšot NATO karaspēka ievešana Latvijā, tad tas nozīmēšot, ka Latvija kļūšot par potenciālu kaujas lauku starp ASV un Krieviju. Tas ilgtermiņā apdraudēšot Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses. Taču Lemberga kungs gan piemirsa vai negribēja piebilst, ka vairāk nekā 50 gadus Latvijas teritorija pret latviešu gribu jau ir bijusi potenciāls kaujas lauks starp NATO un Varšavas paktu, jo te bija jau izvietots ne tikai ārzemju, t.i., PSRS karaspēks, bet arī tā kodolieroči (starp citu, arī Ventspils tuvumā), kas mūs pakļāva vēl drausmīgākam kara konflikta riskam.
Turklāt šajā padomju armijā līdz virsnieka pakāpei uzkalpojās arī pats Lembergs un nezin vai uzskatīja, ka PSRS karaspēks tad apdraudēja «Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses». Arī par PSKP nomenklatūras biedra Lemberga protestiem pret padomju kodolieročiem Latvijas teritorijā padomju gados nekas nav dzirdēts.
NATO aizsardzība un rietumu vērtības mūsu sabiedrībā ir devušas iespēju Lembergam baudīt brīvību un sapelnīt lielu naudu, iegūstot lielu ietekmi, un tajā pašā laikā netraucē viņam nākt klajā ar bezatbildīgiem paziņojumiem, kas apstrīd Latvijas drošību NATO ietvaros.
Tāpēc, domājot, par kuru politisko spēku balsot Eiropas Parlamenta un rudens Saeimas vēlēšanās, jāatceras, ka šis kungs, tāpat kā viņa atbalstītais prezidents Bērziņš un partijas (ZZS un laikam arī Nacionālā Apvienība) nezin vai būs tie, kas garantēs mūsu vēsturisko izvēli būt brīviem un dzīvot rietumu civilizācijas pusē Eiropā.
Diemžēl Lembergs, Bērziņš un citi Krievijas vērtību apjūsmotāji Latvijā nav labāki par kreisajiem un labējiem Kremļa pielūdzējiem, kas faktiski mūs vilina Putina Eirāzijas impērijas vērtību apskāvienos.
Neviens NATO mums nepalīdzēs nosargāt mūsu brīvību, ja paši nodosim šīs organizācijas pamatprincipus un vērtības, klausoties savādo Latvijas amatpersonu un viņu kucīšu retorikā.
Atsauces:
* A. Bērziņa frāze kolēģim pēc ievēlēšanas: «Kā tie Saskaņas puikas?”, kā arī – “Un kā tad Rasnačs?” radīja aizdomas par netīru un korumpētu vienošanos partiju starpā, ievēlot A. Bērziņu.
***** Šis jēdziens šajā rakstā tiek lietots metaforas nozīmē un ir autora viedoklis.
Autora piebilde:
P.S. Rakstā lietotie epiteti un metaforas attiecībā uz žurnālistēm un preses sekretāri nav vērstas pret viņām personīgi, bet kritizē viņu profesionālo darbību. Tāpēc tos nevajag uztvert personīgi. Visas trīs minētās sievietes ir simpātiskas un jaukas un autoram personīgi nav nekas pret viņām kā privātpersonām.
Taču viņas ir publiskas personas un tāpēc arī spiestas paciest vērtējumu par savu politisko, profesionālo darbību. Vārds «kucīte» ir patapināts no klasiskā romāna par Šveiku un lietots sargsuņa nozīmē. Man nav «Nekā personīga» (kā saka kolēģi no TV3) pret rakstā minētajām personām.
Ja kāds grib šo vārdu tulkot citā nozīmē (nevis tajā kā šajā rakstā) tad nevainojiet viedokļa autoru.
Krievijas totalitārajā, impēriskajā un oligarhiskajā varas vertikālē ietilpst arī režīmu atbalstoša un to izklaidējoša kultūra, kuru finansiāli neskopojoties uztur Kremlis un Kremļa oligarhu (tādu kā Abramovičs) Rietumu (tajā skaitā Latvijas) bankās reģistrētie konti. Tāpēc mums nevajadzēja brīnīties, kad Krievijas Kultūras ministrijas mājas lapā pirms kāda laika parādījās Putina kara atbalstītāju saraksts. To var saukt arī par Kremļa lakstīgalu vai Kremļa galma sarakstu vai arī rupjākās metaforās, ko izdarīju kādā savā agrākā publikācijā.
Putina režīma kalpi
Aiz liekulīga paziņojuma par ukraiņu un krievu tautu un kultūru stabilu nākotni, šie vairāk nekā 500 kultūras darbinieku atbalsta Putina vadīto kaimiņvalsts okupāciju. Šis aicinājums ļoti atgādina padomju režīma propagandas žanru, kad analoģiskus sarakstus gatavoja Solžeņicina, Saharova un citu disidentu nosodīšanai un padomju režīma atbalstam.
Demokrātiska māksla un kultūra parasti nostājas vājākā, nevis stiprākā pusē. Taču ne šie režīma kalpi. Lai saprastu viņu motīvus, jāpaskaidro, ka Krievijā kultūru tāpat kā padomju režīma gados uzskata par valsts propagandas turpinājumu. Valsts devīgi finansē, ar prēmijām un ordeņiem apber sev uzticīgos kalpotājus.
Tieši tāpat padomju laikā tika uzturēti padomju režīmam uzticīgi latviešu kultūras darbinieki un veidota kultūras nomenklatūra ar privilēģijām, kas nebija pieejama parastiem mirstīgajiem.
Imants Kalniņš, Māra Zālīte, Zigmars Liepiņš, Raimonds Pauls ir tikai daži no šodien Latvijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē aktīvajiem, kas baudīja padomju režīma privilēģijas (publicēšanās iespējas, padomju režīma goda nosaukumus, kas deva privilēģijas iegādāties auto, bagātīgi apmaksātus valsts pasūtījumus, dzīvokļus utt.).
Līdzīga sistēma eksistē joprojām Krievijā, jo režīmam vajag savus uzticamos sabiedriskās domas veidotājus. Tāpēc Minkuļta (saīsinājums no Ministerstvo kuļturi / kultūras ministrija) sarakstā ir valsts kultūras iestāžu vadītāji, Putina uzticības personas viņa vēlēšanu kampaņā, valsts prēmiju un ordeņu saņēmēji, kā arī uzticīgi lielkrievu šovinisti, kas izmanto katru iespēju, lai kungam nobučotu kājas vai «pasūkātu», kā tagad saka Krievijā, saucot šos cilvēkus par «putinososiem».
Brīva kultūra un māksla demokrātiskās sabiedrībās parasti neatbalsta iebrukumus kaimiņvalstīs, taču tas nenotiek Krievijā, kur kultūra kalpo Krievijas ģeopolitiskajai doktrīnai, kuras ilgtermiņa mērķis ir Krievijas impērija no Vladivostokas līdz Lisabonai. Tāpat kā Krievija neskopojas ar naftas un gāzes miljardiem, lai stiprinātu savu ārpolitisko propagandu, tā nežēlo naudu, lai šajā propagandā iesaistītu arī kultūru un mākslu.
Krievijas kultūras ministrs V. Medinskis Putina atbalstītāju saraksta beigās raksta: «Kultūras darbinieki ir sabiedriskās domas līderi, viņi ir ievērojams morālais svars, ietekme. (..) Valsts dzīvē ir brīži, kad viņu viedoklis ir ārkārtīgi svarīgs. Jo asāka ir politiskā situācija, jo vairāk ir šāda vajadzība. Dzejnieks Krievijā ir vairāk nekā dzejnieks.»
Jaunā Viļņa dalībnieki un M. Zadornovs
Šajā «dzejnieku, kas ir vairāk nekā dzejnieki» sarakstā ir personas, kuras katru gadu mēs redzam zīmējamies Dzintaru koncertzālē Jūrmalā konkursa Jaunais Vilnis, humora un citu kultūras pasākumu laikā.
Piemēram, dziedātāja Valērija ar savu vīru producentu Josifu Prigožinu, Josifs Kobzons, Ļevs Ļeščenko un citi. Entuziastiski un neviena nelūgts sarakstam pievienojies arī Latvijā dzimušais lielkrievu šovinists Mihails Zadornovs, kurš, kā izskatās pēc paša paziņojumiem, vairāk dzīvo Latvijā nekā Krievijā un baudot šīs rietumu civilizācijas, «sapuvušās» un nekur nederīgās ES un NATO valsts servisa, preču, dabas un viesmīlības labumus, nekautrējas to apriet pie katras iespējas. Tā arī sava paraksta sakarā šis «karojošā dilentantisma» karognesējs (tā Wikipedia viņu dēvē kāds krievu vēsturnieks) M. Zadornovs nevar iztikt bez Latvijas pieminēšanas, kur viņš savu dzimteni un tās pašreizējo politiku salīdzina ar bailīgu, rejošu šuneli: «Aiz aizvērtiem vārtiņiem uz mani reiz rēja mazs šunelis. Bet, kad vārtiņi atvērās, suns pārstāja riet, nobijās un aizbēga…» (mzadornov.livejournal.com).
Kāds krievu komentētājs Zadornova rakstu par nesavtīgo atbalstu Putinam komentē šādi: «Zadornov, neaizmirstiet savas uzstāšanās turpmāk sākt un beigt ar vārdiem Heil, Putler!»
Arī Zadornovs ir kļuvis par kaislīgu «Putina sūkātāju» un Krimas aneksijas ietekmē jau ir sasniedzis impēriskās eiforijas augstākās virsotnes, kas rada realitātes uztveres traucējumus kā viņa saimniekam Putinam (Merkeles konstatācija par Putinu, kas dzīvojot citā pasaulē). Šādus citā realitātē dzīvojošos šovinistus vislabāk īstenībā atgrieztu un pārmācītu mūsu sankcijas un izolācija.
Krievija pasaules izolācijā
ANO Drošības Padomes balsojums jau demonstrēja Krievijas starptautisko izolāciju. Pat Krievijai uzticīgā Ķīna neuzdrošinājās atbalstīt Krieviju. Neviens ne Rietumu, ne Austrumu civilizāciju pasaulē neatbalsta metodes, ar kurām viena pareizticīgo impērija (Kremļa ideologu termins) grib sagrābt kaimiņu zemes.
Zadornova nicināto ASV un Eiropas Savienības lēmumiem par aktīvu iesaldēšanu un ieceļošanas ierobežojumiem pret Krievijas amatpersonām būtu jāaptver ne tikai pašlaik zināmās vairāk nekā 100 Kremļa un tās finansētāju Gazprom, Rosneftj amatpersonas, bet arī Krievijas sabiedriskās domas veidošanas un līdz ar to propagandas kara aktīvisti, kuri redzami arī šajā Krievijas Minkuļta «Putina sarakstā», ieskaitot pašu Zadornovu.
M. Zadornovs gan atzīst, ka saraksts būtu droši vien lielāks, ja tajā būtu uzdrošinājušies parakstīties arī tie, kam ir īpašumi rietumos. Domājoši krievi labi saprot, ka nav gudri spļaut akā, no kuras paši dzer ūdeni. Krieviem rietumi ir vairāk vajadzīgi nekā rietumiem krievi. Tāpat kā Krievijai. Bez rietumu tehnoloģijām, precēm, īpašumiem, dzīves stila, Dzintaru koncertzāles nevar un negrib iztikt pat Zadornovs.
Tāpēc pašreizējā situācijā Zadornova metafora ar rejošo šuneli vairāk trāpa pašam tās autoram, jo satīriķim Zadornovam būtu labi jāzina vecā patiesība, ka smejas tas, kurš smejas pēdējais.
Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu parādīt Zadornovam, ka Latvija prot ne tikai riet, bet arī kost, izdarot svētīgu darbu Krievijas demokrātisko spēku atbalstam, neizsniedzot Valērijai, Prigožinam, Zadornovam, Kobzonam, Ļeščenko un citiem Putina totalitāra režīma atbalstītājiem Latvijas un/vai Šengenas vīzas.
Jaunais Vilnis tāpēc neciestu, jo Krievijā ir arī rietumu un demokrātiskas vērtības atklāti atbalstoši mākslinieki, tādi kā leģendārās grupas Mašina Vremeņi līderis Andrejs Makarēvičs, drosmīgās Pussy Riot meitenes un daudzi citi. Krievijas režīma kultūras ministrija neveido Putina nosodītāju sarakstu un viņus neintervē Latvijas televīzijas Panorāma (jo to tā dara ar Putina atbalstītājiem no šā saraksta), taču šādi krievi Krievijā ir un tos mūsu pie varas esošie politiķi varētu lūgt mūsu civilizācijas klubā. Bet šajā klubā neiederas 500 personu garais Kremļa galma dāmu un sulaiņu saraksts, kas publicēts Krievijas Kultūras ministrijas mājas lapā.
Olivers Everts - neatkarīgs publicists 
You must be logged in to post a comment.