Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Ziemassvētki bez kara un reliģijas. John Lenon: Imagine

Imagine 2012. gads Londona Olimpiskās spēles

John Lenon Imagine. Bērnu koris. Londona. Olimpiskās spēles. 2012.

Speciāli TVNet. 

Imagine there’s no countries

It isn’t hard to do

Nothing to kill or die for

And no religion, too*

Ar šādu muzikālu vēstījumu, kura nosaukums ir «Imagine», 1971. gadā pie mums vērsās leģendārais eksbītls un pacifists Džons Lenons (John Lenon).

Kopš tā laika pasaule ir dramatiski mainījusies, taču joprojām mūs naido gan valstis, gan reliģijas, kuru dēļ ir gan ko nogalināt, gan ir par ko mirt. Pēc piekritēju skaita divas lielākās pasaules reliģijas ir kristietība (apmēram 2,2 miljardi sekotāju) un islāms (apmēram1,3 miljardi ticīgo). Abas reliģijas ir veicinājušas arī aizejoša 2014. gada lielākos konfliktus un radījušas briesmas pasaulei vispār un Rietumu civilizācijai konkrēti.

Reliģijas, kas ne tikai vieno, bet arī naido

Kristiešu pasaule šajās ziemas saulgriežu dienās svin savas reliģijas vienus no diviem lielākajiem svētkiem – Ziemassvētkus – sava dieva – Jēzus Kristus dzimšanas dienu, kas faktiski nav zināma. (Otri lielākie kristiešu svētki ir Lieldienas, kad Kristu esot sists krustā un pēc tam atdzimis). Jāatzīst, ka cilvēku fantāzijās radītais Jēzus Kristus Dieva dēla un tā iemiesojuma Zemes virsū tēls vēsturiski ir bijis viens no galvenajiem Eiropas un Rietumu civilizācijas konsolidēšanās faktoriem pēc Romas impērijas sabrukuma. Jēzus Kristus uzvedības normas, attieksme pret cilvēkiem veidoja Rietumu civilizācijas idejisko pamatu un kļuva par eiropiešu morāles un uzvedības normu pamatu. Uz šo kristietības mantojumu savās konstitūcijās atsaucas daudzas Rietumu valstis un tas ir pieminēts arī Eiropas Savienības Lisabonas līgumā, kuru ES valstis parakstīja 2007. gadā. Kristīgo vērtību un dieva jēdzieni šogad pēc gadu ilgām diskusijām tika ietverti arī Latvijas Republikas Satversmes preambulā.

Neskatoties uz to, vai reliģija ir daļēji, formāli, faktiski vai pilnīgi atdalīta no valsts (kā lielākoties Rietumos) vai pilnīgi saplūdusi ar valsti kā islāma un dažās trešās pasaules valstīs, tā joprojām izrādās ir ļoti vajadzīga, lai ne tikai valdītu pār cilvēku prātiem un rīcību, bet arī lai pamatotu un attaisnotu vardarbību pret citiem cilvēkiem, citām reliģijām un citām valstīm. To spilgti liecina abu divu pasaules lielāko reliģiju – kristietības un islāma vēsture un šodiena.

Latvijas kristieši Krievijas valdnieka un bendes pusē

Kad Krievijas pareizticīgo baznīca iesvēta Kalašņikova automātiskās šautenes, jaunās Putina kodolraķetes un citus cilvēku nogalināšanas rīkus, kas tagad tiek likti lietā pret slāvu brāļiem Ukrainā un ir kaujas gatavībā pret «sapuvušajiem Rietumiem» ar tās vērtībām, mēs redzam vienas kristīgās baznīcas destruktīvo un vardarbību veicinošo lomu. Vienu kristiešu nostatīšanu pret citiem kristiešiem. Franču filozofs Pols Anrī Holbahs (1723-1789) ir sacījis, ka kāds jokdaris pareizi atzīmējis, ka «pareizā reliģija vienmēr ir tā, kuras pusē ir valdnieks un bende». Krievijas pareizticīgo baznīca ar tās patriarhu Kirilu priekšgalā šodien ir vienā pusē ar valdnieku un bendi – ar Putina autokrātisko režīmu un palīdz tam «krievu zemju savākšanas» krusta karā.

Jau III Krievu pasaules asamblejas atklāšanā Maskavā 2009. gadā patriarhs Kirils teorētiski pamatoja šo krusta karu, jo pagātnē ģeogrāfiski vienotā «krievu pasaules» telpa pašlaik esot sadalīta ar dažādu valstu robežām. Tomēr tautām, kuras dzīvojot vēsturiskās Krievzemes teritorijā, esot jājūt sava kopējā civilizācijas piederība un jāuztver «krievu pasaule» kā pārnacionāls projekts. Zemes, kuras vēsturiski ir bijušas Krievijas teritorijā, viņš aicināja saukt par «krievu pasaules valstīm», jo tās apvienojot krievu valodas lietošana, kopīga kultūra un vēsturiskā atmiņa.

«Kristietība bija tas varenais vienojošais spēks, kas ļāva iekļaut vienotas krievu nācijas veidošanā un kopīga valstiskuma izveidē visas plašās slāvu pasaules visdažādāko asiņu ciltis un cilšu kopas», tā pavisam nesen Kirila domu turpināja pats Putins, kad decembra sākumā vēstījumā Federālajai sapulcei mēģināja ar reliģijas palīdzību attaisnot Krimas aneksiju. Krievija esot Krima, un tā kā senā Korsunja, Hersonesa, Sevastopole, krieviem iegūstot milzīgu civilizatorisku un sakrālu nozīmi – tādu pašu, kāda islāmticīgiem un jūdaistiem esot Tempļa kalns Jeruzalemē.

Krimā, senajā Hersonesā, esot kristījies kņazs Vladimirs, kurš pēc tam kristījis Krievzemi. Tāpēc – Krim naš (Krima ir mūsu).

Putina piesauktais Tempļa kalns Jeruzalemē pašlaik nav nekāds miera un saticības simbols. Tas ir kļuvis par reliģisku konfliktu avotu: islāmticīgajiem tā ir trešā svētvieta pēc Mekas un Medinas, jo tur pravietis Muhameds uz vienu nakti esot pārcēlies debesīs, kur erceņģelis Džibrils (Gabriēls) viņam nodiktējis Korānu. Tur atrodas Al Aksas (Galējā) mošeja un zeltīts kupols sedz vietu, kur atrodoties pasaules stūrakmens. Jūdiem tā ir vieta, kur atradies Bībelē pieminētais Pirmais un Otrais templis, un tā pakājē saglabājusies visas pasaules ebreju svētvieta Raudu mūris.

Ja Tuvajos Austrumos konfliktus rada dažādas reliģijas, tad Krievijas un Rietumu konflikts redzams vienas reliģijas – kristietības ietvaros. Mūsdienu Krievijas galvenās briesmas ir apstāklī, ka Krievijas saknes sniedzas austrumu, Bizantijas kristietībā, kas ļoti būtiski atšķiras no Rietumu kristietības (katoļi un luterāņi). Starp šīm divām mentalitātēm un reliģiju vērtībām Krievijas propaganda ir izveidojusi bezdibeni, lai kultivētu naidu pret «pūstošo Rietumu» un «gejropas» vērtībām un mudinātu uz jauniem krusta kariem.

Reliģijas karš pret Latviju

Vai tajā bezdibeņa pusē vēlas būt 370 000 Latvijas pareizticīgie, kuri de facto atrodas Rietumu pusē – Latvijā, taču garīgi dzīvo Krievijas pareizticīgo baznīcas Maskavas patriarhāta jurisdikcijā, kurā tos vada Putina sabiedrotais patriarhs Kirils? Kad gadu no gada Latvijas pareizticīgo galvenais politiskais spēks – Nila Ušakova partija Saskaņa grib, lai Latvijas pareizticīgie svinētu Ziemasvētkus nevis kopā ar Rietumu civilizāciju, bet gan ar agresiju atbalstošo Krievijas pareizticīgo baznīcu janvāra sākumā, rodas jautājums, vai tie saeimas deputāti, kas šo priekšlikumu virza, nav apzināti vai neapzināti Putina režīma «noderīgie idioti»?

Mēs redzam, ka Krievija šogad Ukrainā ir sākusi karsto karu pret Rietumiem, kas ir tās ideoloģijas un informācijas kara turpinājums. Karavīru pirmajās rindās mēs redzam patriarha Kirila baznīcu ar tās kalpiem. Tie izrādās ir arī Latvijā un tās Saeimā un veicina Latvijas pareizticīgo integrāciju Krievijas eirāzijas impērijā nevis Rietumu civilizācijā.

Taču ne visi Latvijas pareizticīgie grib atrasties Putina reliģijas pusē. Pareizticīgā latviešu rakstniece, pēc uzskatiem eiropiete un rietumniece Liāna Langa, kura Ziemassvētkus svin kopā ar Latviju un Eiropu, uzskata, ka Krievijas pareizticīgo baznīca ir politikas instruments, Kremļa gribas pildītājs un turpina: «Kā Latvijas pareizticīgā kopš 1982.gada paziņoju – kategoriski norobežojos no Maskavas pareizticīgo baznīcas putiniskās politikas un to neatbalstu!» (Twitter, 8.decembris). Taču Latvijas politiķi, kuru vidū tikpat kā visu partiju spektrs (pat NA!) ignorē šādu viedokli un gatavojos padoties Putina un Kirila spiedienam informācijas un reliģijas karā pret Latviju.

2014.gada Ziemassvētkos atcerēsimies Pirmā pasaules kara simtgadi, jo šogad pie Eiropas sliekšņa Krievija mēģina izprovocēt Trešo pasaules karu. Pirmo soli tā ir spērusi un, «nospļaujoties» uz starptautiskiem līgumiem (1994. gada Budapeštas memorandu un 1975. gada Helsinku Eiropas drošības un sadarbības konferences noslēguma aktu), martā bez liekām un garām ceremonijām «piesavinājās» kaimiņvalsts teritoriju – Krimu. Ar patriarha Kirila atbalstu un svētību.

Ja Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka divas impērijas (Vācija un Krievija) un izveidojās vairākas neatkarīgas nacionālas valstis, to skaitā Somija, Latvija Lietuva un Igaunija, tad 2014. gadā ar Krievijas ortodoksās baznīcas atbalstu, Kremļa režīms veic pirmos soļus, lai gūtu revanšu un no integrēšanās Eiropas Savienības «impērijā» atkarotu slāvu kultūras zemes. Tā Krievija šogad visai pasaulei nodemonstrēja, ka «slāvu pareizticīgo» vai Eirāzijas impērija ir kļuvusi par draudu Rietumu civilizācijai, kuras šūpulis ir Eiropā un kurai vēsturiski pieder arī Baltija.

Reliģijas (sevišķi kristietība, islāms un komunisms tā reliģiskajā nozīmē) vēsturē savus labos nodomus ir vienmēr centušās uzspiest ar varu. Tās ir arī civilizācijas progresa, zinātnes bremzētājas, cilvēku tiesību apdraudētājas, kuru vārdā dedzināja uz sārta zinātniekus, iniciēja svētos karus un galvu griešanas. Neiecietība pret citādāko, vardarbības īstenošana un atbalstīšana bībeles, korāna vai K. Marksa Komunistiskā manifesta vārdā notiek joprojām.

Laiks, kad Vanags laulās Rinkēviču

Tas, ko 2014. gadā dara Islāma valsts džihādisti, videokameru priekšā griežot galvas rietumu pasaules kristiešiem, ir islāma reliģijas iedvesmota rīcība, kas sakņojas agresīvā naidā pret citādāko. Bet vai tad kristiešu reliģija ar neiecietību pret homoseksuāliem cilvēkiem nav tas pats? Rietumu civilizācija tomēr vairs nedzīvo viduslaiku tumsonībā, kad baznīca varēja netraucēti citādos dedzināt uz sārta, taču dabas noteiktās homoseksualitātes sludināšana par grēku un šo cilvēku tiesību ierobežošana ir tāda pati sārtu kurināšana un galvu griešana mūsdienās, taču tikai ar «samta cimdiem». Šī tumsas un naida ideoloģija un reliģija vēl dziļi sakņojas arī Latvijā. To mēs labi redzam ikdienā un politikā.

Baznīca Rietumu pasaulē ir bijusi spiesta sekot līdzi racionālisma laikam un zinātnei un neignorēt dabas likumus, respektēt cilvēku un dzimumu tiesības, piemēram, dodot iespēju augstākos baznīcas amatus ieņemt arī sievietēm un laulāt viendzimuma pārus. Pateicoties Latvijas sabiedrības ciešākai integrācijai Rietumu civilizācijas saimē, kurai latvieši vienmēr vēsturiski ir piederējuši (bet piecdesmit gadus bijuši no tās izrauti), es ceru, ka pienāks laiks, kad Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankēvičs, metropolīts Aleksandrs vai arhibīskaps Jānis Vanags Dieva, cilvēku mīlestības, laimes un harmonijas vārdā laulās ne tikai pretēju, bet arī viena dzimuma pārus.

Būs vēl mazliet jāpagaida, kad šie baznīcas kungi (vai viņu pēcteči) būs tik pat drosmīgi kā pirmais latviešu politiķis Edgars Rinkēvičs, kurš «iznāca no skapja» tieši šogad, 2014. gadā, pretendējot uz gada drosmīgāka politiķa titulu. Mūsdienu latviešu aizspriedumainajā sabiedrībā vēl joprojām par drosmīgiem mēs saucam cilvēkus, kas nebaidās būt tādi, kādi viņi ir un prasa sev tādas pašas tiesības kā vairākumam. Latvijas baznīcām būtu jābūt šo klusējošā vairākuma vajāto drosminieku pusē. Taču tās joprojām ir tumsas un aizspriedumu aizstāves, kuru dēļ mācītājs Māris Santa, mūziķis Gunārs Kalniņš un tūkstošiem citu ir spiesti emigrēt no tēvzemes. Reliģija, kas neies līdzi laikam un nemainīsies, cilvēcei nebūs vajadzīga.

Didro: reliģija gremdē tikumību

Franču filozofs, rakstnieks Denī Didro (1713-1784), ir secinājis, ka «nav tāda pasaules nostūra, kur atšķirības reliģiskos uzskatos nelaistītu zemi ar asinīm. Visur, kur tiek atzīts Dievs, ir iedibināts kults, bet tur, kur ir kults, ir izjaukta tikumiskā pienākuma dabiskā kārtība un tikumība pagrimst.»

Didro uzskatījis, ka reliģija traucē cilvēkiem redzēt tāpēc, ka tā, baidot ar mūžīgu sodu, aizliedzot viņiem skatīties.

Nebūsim arī mēs akli 21. gadsimta sākumā un skatīsimies patiesībai acīs ziemas saulgriežu laikā, kad tumsa sasniegusi savu apogeju un laiks griežas uz gaismas pusi. Tas ir daudz svarīgāks iemesls svētkiem. Vienalga, kas mēs būtu – ateisti, pagāni, kristieši, budisti vai musulmaņi un citi. Ja reliģijas mūs nevieno, tad to dara daba un tās likumi. Kaut uz mirkli iedomāsimies pasauli bez kariem, reliģijām, bez cilvēku ciešanām un kompleksiem. Tāda pasaule ir iespējama. Jūs teiksiet, ka esmu sapņotājs? Bet es neesmu tāds vienīgais.

  • Džons Lenons «Imagine»

Iedomājies, ka pasaulē nav valstu

To nav grūti iedomāties

Nav ko nogalināt un nav par ko mirt

Un nav arī reliģiju

Visa dziesmas teksta tulkojums:

Iedomājies, ka virs mums nav paradīze

Tas ir viegli, pamēģini

Arī elles nav pazemē

Virs mums ir tikai debesis

Iedomājies, ka visi cilvēki

Dzīvo šodienai…

Iedomājies, ka pasaulē nav valstu

To nav grūti iedomāties

Nav ko nogalināt un nav par ko mirt

Un nav arī reliģiju

Iedomājies, ka visi cilvēki

Dzīvo mierā…

Jūs teiksiet, ka esmu sapņotājs

Bet es neesmu tāds vienīgais

Ceru, ka tu kādreiz mums pievienosies

Un pasaule tad dzīvos vienotībā

Iedomājies, ka nav īpašumu

Jautāju, vai tu to vari

Nav alkatības un bada

Tik cilvēku brālība

Iedomājies, ka visi cilvēki

Dala šo pasauli…

Jūs teiksiet, ka esmu sapņotājs

Bet es neesmu tāds vienīgais

Ceru, ka tu kādreiz mums pievienosies

Un pasaule tad dzīvos vienotībā

Džona Lenona siena. Prāga.


Komentēt

Kā Saskaņa un pareizticīgo baznīca šķeļ Latvijas sabiedrību

Ušakovs Metropolits Ameriks

Speciāli TVNet

Gadu no gada Latvijā atrodas politiski spēki, kas par katru cenu grib mūsu valstī iedibināt svētkus, lai mūs ciešāk piesaistītu Krievijai, nevis Eiropai, kur mēs esam. Tikko atkal Saskaņa nākusi klajā ar to pašu, ko pirms gada (TVNet: «Saskaņa» kārtējo reizi rosina pareizticīgo Ziemassvētkus noteikt par brīvdienu)


Kad savam fitnesa trenerim Valērijam vakar treniņā jautāju, kad viņš kā pareizticīgais svin Ziemassvētkus, viņš, izbrīnīts par jautājumu, sacīja: – Tad, kad visi, – 25. decembrī.

– Bet vecāki?

– Arī. Visi esam kopā savās vecāku mājās Rēzeknē un nekad neesam svinējuši citā datumā kā 25. decembrī, – atbildēja trīsdesmitgadīgais etniskais krievs, kas sabiedrībā runā perfekti latviski, bet mājās krieviski un ar savu domāšanu un izturēšanos identificē sevi kā piederīgu latviešu nācijai un Eiropas kultūrai.

– Bet kāpēc tad Latvijā ir krievi, kas grib svinēt Ziemassvētkus kopā ar Maskavu un Krieviju?

– Tie ir politiķi, ne krievi. Politiskas spēlītes. Man tās jau apnikušas, – diplomātiski attrauca Valērijs.

«Saskaņas centrs», kas veicina nesaskaņu

Gadu no gada Latvijā atrodas politiski spēki, kas par katru cenu grib mūsu valstī iedibināt svētkus, lai mūs ciešāk piesaistītu Krievijai, nevis Eiropai, kur mēs esam. Tā tas tiek darīts ar 8. martu, ko ar liekulīgu vērienu svin totalitārajā Krievijā, kur dominējošā pareizticīgo baznīcas ietekme ikdienā atvēl sievietei kaķim vai sunim līdzīgu lomu, bet reizi gadā – 8. martā viņa tiek celta uz pjedestāla.

Tā tas tiek darīts ar Ziemassvētkiem, kad prokremliskie spēki vēlas šķelt Latvijas sabiedrību. Šo šķēlēju avangardā ir Saskaņas Centrs. Tā Saeimas deputāti iesnieguši Saeimas prezidijam likumprojektu, kurā paredzēts, ka 7.janvāris – diena, kad pareizticīgie un vecticībnieki Krievijā svin Ziemassvētkus, arī Latvijā ir jānosaka par brīvdienu. Valērijs Agešins, Ivans Klementjevs, kas ir šīs idejas bīdītāji Saeimā, nepublisko, ka viņi to dara tāpēc, ka Kremlim tas noteikti ļoti patiktu, bet liek noprast, ka 7. janvāris it kā būtu visu pareizticīgo Ziemassvētki un ka 7. janvāra atzīšana par brīvdienu veicinātu sabiedrības integrāciju (Leta, 20.12.2013.). Protams, tā būtu integrācija, bet integrācija Kremļa un Krievijas virzienā, ko Saskaņas Centrs acīmredzot vēlas panākt. Ar krievu integrāciju Latvijas un latviešu nācijas sabiedrībā 7. janvāra atzīšanai par brīvdienu nav nekāda sakara.

Eiropas pareizticīgie svin kopā ar visiem kristiešiem

Tie, kas Latvijā uzdodas par visu pareizticīgo jūtu aizstāvjiem, cenšas noslēpt faktu, ka Eiropas Savienībā ir valstis, kur pareizticīgo procents sabiedrībā ir daudz lielāks nekā Krievijā, taču šajās valstīs pareizticīgie Ziemassvētkus svin kopā ar pārējiem Eiropas kristiešiem – katoļiem un luterāņiem, t.i., 25. un 26. decembrī. Šīs valstis ir Bulgārija un Grieķija, kur oficiālie Ziemassvētki ir nevienā citā laikā kā 25. un 26. decembrī.

Arī citu ES valstu pareizticīgie svin Ziemassvētkus kopā ar visiem kristiešiem, pat ja viņi savā ticībā dzīvo pēc vecā, tā saucamā Jūlija kalendāra, nevis modernās pasaules pieņemtā Gregora kalendāra (gregoriāņu kalendāra) jeb jaunā stila laika skaitīšanas sistēmas. Dažas ļoti konservatīvas pareizticīgo baznīcas, kā Krievijas un Serbijas, cenšas par katru cenu pieturēties pie vecā stila kalendāra, ko dēvē par Jūlija kalendāru (latīņu – calendarium Iulianum), kas bija reformēts romiešu kalendārs, kuru 45. gadā p.m.ē. ieviesa Jūlijs Cēzars.

Šīm divām pareizticīgo baznīcām Eiropā seko arī Latvijas pareizticīgo baznīca, kas formāli ir neatkarīga no Maskavas un Krievijas ticības brāļu organizācijas, taču izskatās, ka attieksmē pret Ziemassvētkiem ietur Maskavas līniju.

Metropolīt Aleksandr, lūdzu, paskatieties laukā pa logu!

Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs Kristus piedzimšanas svētkos, ko viņa baznīca stūrgalvīgi svin pēc vecā stila 7. janvārī, savā vēstījumā visiem Latvijas pareizticīgās baznīcas bērniem aicina ar patiesu mīlestību mīlēt ikvienu cilvēku, kuru satiekam mūsu dzīves ceļā.

Vai Dieva žēlastībā padevīgais Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs nevarētu parādīt izcilu mīlestības paraugu, darot visu, kas viņa spēkos, lai viņa baznīca neizolētos no Latvijas un Eiropas, bet justos tai piederīga un Ziemassvētkus visi Latvijas kristieši svinētu kopā ar visu Eiropu?

Vai šāda attieksme labāk neveicinātu arī krievu integrāciju Latvijā un Eiropā un saskaņu, saliedētību Latvijas sabiedrībā?

Metropolīta kungs, lūdzu, paskatieties pa logu un redzēsiet, ka visa pasaule dzīvo pēc jauno laiku Gregora kalendāra un Latvija atrodas Eiropas Savienībā, un tās pareizticīgie grib izjust kopības sajūtu ar visiem Eiropas kristiešiem!

Citādi Latvijas sabiedrībai rodas pamatotas aizdomas, ka Latvijas pareizticīgo baznīca vairāk skatās uz Maskavu, nevis uz Eiropu, kurai kulturāli, mentāli un teritoriāli Latvija pieder.

Ja Latvijas pareizticīgo baznīca pat sava veco laiku kalendāra lietošanā baidās spert citu Eiropas pareizticīgo brāļu un māsu soli un pāriet uz moderno laiku skaitīšanas sistēmu bez saskaņošanas ar Maskavu, tad šogad šo problēmu novēršanai varētu izmantot plānoto Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarha Kirila vizīti Latvijā.

Patriarhs Kirils gan nav nekāds demokrāts, jo viņa atbalsts Kremļa režīmam, politisko disidentu vajāšanai Krievijā un paša korumpētība nav nekas tāds, par ko Dievs priecātos, taču Latvijas politiķiem, varas pārstāvjiem, vajadzētu viņam atgādināt: ja pareizticīgo baznīca vēlas saliedēt Latvijas sabiedrību, tad labākais, ko šī baznīca varētu izdarīt, ir atteikties no oportūnisma kalendāru lietā un mudināt Latvijas pareizticīgos svinēt Kristus dzimšanu kopā ar visu Latvijas tautu.

Jauni kalendāra nemieri?

Pašreizējais SC politiskais un baznīcas spiediens veicina kalendāru nemierus.

Latvijas vēsturē konfrontācija Ziemassvētku svinēšanas dienas sakarā jau ir bijusi. Tos dēvē par kalendāra nemieriem, kad rīdzinieki atteicās svinēt Ziemassvētkus pēc jaunā, tā saucamā Gregora kalendāra. Tie notika no 1584. līdz 1589. gadam un bija rīdzinieku izpausme pret Žečpospolitas kundzību un tās tiešo varas izpildītāju – Rīgas rāti (www.letonika.lv). 1582. gadā ar pāvesta Gregora XIII aicinājumu visā katoliskajā pasaulē tika ieviests jauns kalendārs, t.s. gregoriskais kalendārs, kam bija jānomaina vecais – Jūlija Cēzara izveidotais kalendārs. Sākumā Rīgas rāte pakļāvās namnieku (viduslaiku pilsētu iedzīvotāji, kuriem pilsētā bija savs namīpašums un pilsētas pilsoņa tiesības) prasībām un jauno kalendāru nepieņēma, bet 1584.gadā, kad Žečpospolitas karalis Stefans Batorijs, draudot ar represijām, pavēlējis Gregora kalendāru ieviest, pilsētā sākās protesta akcijas. Nemieri beidzās ar nāvessodiem.

Jaunais laika skaitīšanas stils tika ieviests, lai novērstu Jūlija kalendāra nepilnības – kalendārā gada atpalikšanu no patiesā saules gada. Katoļu zemēs jaunais kalendārs tika pieņemts uzreiz. Protestantu, pareizticīgo un citās zemēs Gregora kalendārs tika ieviests ar grūtībām dažādos laikos. Viena no valstīm, kur Gregora kalendāru sāka lietot visvēlāk, bija Krievijas impērija, tāpēc arī Latvijas teritorijā uz to pilnībā pārgāja tikai 1919. gadā, kad starpība bija jau sasniegusi 13 dienas. Tomēr pirms iekļaušanas Krievijas impērijas teritorijā visos Latvijas novados tika lietots jaunais stils – Latgalē un Vidzemē to pirmoreiz ieviesa 1582. gadā, kad tas izraisīja kalendāra nemierus Rīgā, bet Kurzemē un Zemgalē 18. gadsimta sākumā (letonika.lv).

Arhibīskaps Vanags arī šķeltnieku pusē

Pašlaik likums neatļauj oficiāli šķelt sabiedrību divās daļas pēc baznīcas kalendāriem. Cerams, ka tas arī nenotiks un Saeimai būs tik daudz veselā saprata, lai šādu SC provocētu šķelšanos neatbalstītu, lai arī Latvijā vismaz pašvaldību līmenī šādi šķelšanas precedenti ir. To dara Rēzeknes domes priekšsēdētājs A. Bartaševičs (Saskaņas Centrs), Daugavpils domes priekšsēdētājs Jānis Lāčplēsis (Latgales partija), izdodot rīkojumus par brīvdienām savu pašvaldību darbiniekiem.

Vai tiešām kāds spēj noticēt šo kungu apgalvojumiem, ka tādā veidā viņi tādā veicina Latvijas tautas saliedētību un integrāciju? Nē, šie kungi uzvedas tieši tāpat kā luterāņu baznīcas arhibīskaps Vanags, kas nesen LNT raidījumā paziņoja, ka atsevišķa brīvdiena pareizticīgajiem būtu būtisks ieguldījums sabiedrības integrācijas procesā. Pieņemu, ka Vanaga kungs nesaprot, ko runā, jo negribas ticēt, ka luterāņu baznīca būtu sabiedrības šķelšanas pusē.

Ignorējot avantūristiskos un bezatbildīgos politiskos (SC) un baznīcas (Vanags) padomdevējus, izšķirošu soli var spert pati pareizticīgo baznīca, nedodot iespēju politiķiem savās interesēs izmantot šo jaukos svētkus.

Baznīcai būtu jādara viss, lai cilvēkus nevis šķeltu, bet vienotu. To var izdarīt ļoti vienkārši – svinēt Ziemassvētkus kopā ar visu Latviju un Eiropu. Kā to dara pareizticīgie Bulgārijā un Grieķijā. Latvijas situācijā tas būtu nenovērtējams baznīcas ieguldījums īstas saskaņas veicināšanā.


Komentēt

Vai Latvija tiešām grib un spēj asimilēt krievus?

2014.gada 7. aprīlī TVNet Spogulis 

jazik TVnet foto

Krievijas Ārlietu ministrija šajās dienās uzbrauca Latvijas valdībai par tās plāniem no 2018.gada pilnībā pāriet uz mācībām skolās tikai latviešu valodā. Tādēļ Krievijas puse aicināja Eiropas Padomes, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) un Eiropas Savienības (ES) tiesībsargājošās struktūras ietekmēt Latviju, lai tā izbeigtu krievvalodīgās daļas diskrimināciju.

Krievija: tā ir piespiedu asimilācija

«Iniciatīvas izglītības sfērā ir kārtējais fakts par to, ka Latvijas varas iestādes turpina diskriminējošu politiku, kuras mērķis ir krievvalodīgo iedzīvotāju piespiedu asimilācija un monoetniskas sabiedrības izveide Latvijā,» teikts Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā.

Jēdzienu «asimilācija», raksturojot Latvijas politiku pret krieviem Latvijā, lietoja arī Pirmā Baltijas Kanāla (PBK) komentētājs, kad viņš intervēja ASV vēstnieku Marku Pekalu. Pēdējais gan tikai mirkšķināja acis un šo konstatāciju nekomentēja, taču jēdziens «asimilācija» ir kļuvis par terminu, ko Krievijas medijos lasām un dzirdam ļoti bieži Latvijas kontekstā. Vai tam ir kāds pamats Latvijas īstenotajā politikā, vai tā lietošana ir tikai kārtējā Kremļa propagandas retorika, kad apzināti tiek kavēta krievu integrācija vienā no Eiropas valstīm?

Zinātnē par asimilāciju dēvē procesu, kura rezultātā mazākumtautības grupas un indivīdi, iekļaujoties un darbojoties jau eksistējošā valsts majoritātes/vairākuma sabiedrības sociālajā un kultūras struktūrā uz tiem pašiem noteikumiem kā vairākums sabiedrības locekļu, privātajā sfērā (mājās, ģimenēs utt.) atsakās no savas dzimtās kultūras, valodas, pārņemot majoritātes kultūru, tajā skaitā valodu*.

Vārdu sakot, Kremlis uzskata, kad Latvijas krievu skolās 80% no mācību priekšmetiem ar 2018. gadu mācīs valsts valodā, tas veicinās krievu asimilāciju, jo tad viņi vairs savā privātajā sfērā nerunās krieviski un atteiksies no krievu kultūras saknēm, pārtopot par etniskiem latviešiem. Vai tiešām ir kāds Latvijas krievvalodīgais, kas tam tic?

Putina un Lavrova klēpja sunīši Urbanovičs un Ušakovs

Vai tam tic arī Latvijas krievu skolu aizstāvji un Saskaņas Centrs, neskatoties uz to, ka šo paziņojumu ir publicējuši viņu Kremļa draugi no Vienotās Krievijas?

Vai šis nav īstais brīdis, kad Urbanoviča un Ušakova kungs varētu nodemonstrēt, ka viņi nav nekādi Putina un Lavrova klēpja sunīši, un palūgt savus partnerus Kremlī lietot vismaz korektu un nepropagandas terminoloģiju attiecībā uz Latvijas vēlmi integrēt krievvalodīgos Latvijā un Eiropā?

Jēdzienu asimilācija attiecībā uz cittautiešiem nelieto neviena pašlaik Saeimā esošā partija. Vienīgi no Nacionālās Apvienības rakstu darbiem (partiju programmām utt.) internetā var noprast, ka šie politiķi ar jēdzienu integrācija varbūt gribētu saprast asimilāciju.

Vārdu integrācija lieto gan Saskaņas Centrs, gan Vienotība, gan Reformu partija, taču, manuprāt, katra no šīm partijām ar to saprot dažādas lietas. Par integrāciju parasti uzskata procesu, kurā mazākumtautības ar vienlīdzīgiem noteikumiem kopā ar sabiedrības vairākumu piedalās dažādās sabiedriskās sfēras sociālajās, ekonomiskajās un politiskajās attiecībās, tajā paša laikā privātajā sfērā saglabājot savu kultūras, valodas un tautības identitāti.

Integrācija paredz, ka visiem sabiedrības locekļiem ir vienādas iespējas piedalīties sabiedrības dzīvē un sabiedrībai ir jānodrošina šiem indivīdiem arī līdzīgas iespējas un tiesības, starp citu, apgūt arī valsts valodu. Pāreja krievu skolās ar 2018. gadu uz apmācību 80% valsts valodā ir pareizs, lai arī ļoti nokavēts solis šajā virzienā.

Vai krievu skolas nav atavisms?

Nesen kādā intervijā Saskaņas Centra politiķis Boriss Cilēvičs atzina, ka vislabāk integrācija notiktu, ja gan latviešu, gan krievu bērni mācītos kopā. Laba doma, bet vai to varēs panākt, ja par katru cenu Latvijā mēģināsim saglabāt padomju laika atavismu – krievu skolas un krievu mācību valodu?

Vai mums nevajadzētu kopīgas valsts finansētas skolas, kur bērnus nedalītu pēc dzimtās valodas?

Jo esošā krievu skolu sistēma veicina krievu segregāciju (integrācijai pretējs process), kad krievu jauniešu vecāki, sūtot savus bērnus krievu skolās, atbalsta krievu sabiedrības segregāciju un reizēm arī marginalizāciju (neintegrēšanās sabiedrībā un atteikšanās no savas kultūras vājo kontaktu dēļ ar savu kopienu).

Tādi krievi ir arī laba ēsma Kremļa propagandai un veicina Latvijas krievu lojalitāti Kremlim, nevis Eiropai, Latvijai. Pie kā noved šāda segregācija, mēs redzējām arī pagājušās vasaras Stokholmas grautiņos. Zviedrijas sabiedrībā nevarēja nekādi integrēties jaunieši, kas dzīvoja daudzdzīvokļu mājās, kur neviens nerunāja zviedriski, un mācījās skolās, kur skolā un klasē nav neviena zviedra. Gan valsts politika, gan paši ieceļotāji bija sevi segregējuši. Ja «integrācija» tādā pašā veidā turpināsies arī Latvijā, tad mūs var sagaidīt gan Stokholmas, gan Krimas scenāriji.

Uzturot krievu skolas par valsts līdzekļiem, mēs Latvijas krievus gatavojam atdošanai Krievijas rokās, par ko savā reklāmā ir uztraucies arī bēdīgi slavenais politiķis Šlesers. Ja šis un citi politiķi grib ko nopietnu darīt sabiedrības integrācijas jomā, tad vajadzētu sākt ar krievu skolu pārvēršanu par kopīgām visas Latvijas skolām, kur kopā valsts valodā mācās gan latvieši, gan krievi, gan ukraiņi, gan poļi utt.

Viens no Krievijas TV autoritātēm Vladimirs Pozners, kuru skatās un respektē arī Latvijas krievi, nesen bija ieradies Rīgā un pateica vietējiem krieviem neglaimojošas lietas: «Nu, paklau – jūs dzīvojat valstī, kas saucas Latvija, bet daudzi nerunājat latviski. Kāpēc? Es to vispār nesaprotu. Jā, tā bija Padomju Savienības daļa, nu un kas? Tā tomēr nav jūsu valsts – es domāju krievus. Tā ir viņu (latviešu) valsts. Obligāti ir jāpacenšas iemācīties valodu! Latvijā nevar būt krievu pamatiedzīvotāju, tāpat kā krievi nevar būt Amerikas pamatiedzīvotāji, pat ja viņi arī ir piedzimuši tur. Pamatiedzīvotāji ir pamatiedzīvotāji! Es izsaku savu viedokli. Nepiekrītat? Nu tad uz veselību!» (Vesti.lv. 29.03.2014.)

V. Pozners šajos teikumos pateica to, ko mēs labprāt būtu dzirdējuši no Latvijas krievu politiķiem par integrācijas politiku, tajā skaitā par tiem pašiem astoņdesmit procentiem latviešu valodas krievu skolās. Bet mēs to nedzirdam. Kāpēc?

* Barbieri Jr., William A.1998: Ethics of Citizenship. Immigration and Group Rights in Germany, London: Duke University Press.

Dencik, Lars 1999: «Stärk minoriteternas autonomi,» i SOU 1999:8 Invandrarskap och medborgarskap. Demokratiutredningens skrift nr 13.

Diaz, Jose Alberto 1993: Choosing Integration. A Theoretical and Empirical Study of the Immigrant Integration in Sweden, Uppsala: Sociologiska institutionen, Uppsala universitet.


Komentēt

Vai trešdaļa latviešu uzskatītu par pamatotu Krievijas iebrukumu arī Latvijā?

TVNet Leta kaķis aiz LV karogaŠajās dienās uzzinājām šokējošu faktu. Trešdaļa latviešu saskata pamatu Krievijas karaspēka ievešanai Ukrainā, bet starp cittautiešiem šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars ir vēl lielāks. To liecināja pētījumu kompānijas «GfK» sadarbībā ar ziņu aģentūru LETA veiktā sabiedriskās domas aptauja.

Protams, jebkurš sabiedriskās domas pētījums ir ar savu kļūdas diapazonu, taču arī tad šie skaitļi ir biedējoši. Tie liek domāt, ka trešdaļa latviešu īpaši neiebilstu, ja Krievija ar tiem pašiem argumentiem, ar kuriem tā organizē tautiešu glābšanu un citas valsts daļas aneksiju Eiropā, to pašu atkārtotu arī Latvijā, Baltijā. Jo Latvijā un Igaunijā šo krievu tautiešu ir katrā ap 25%. Lietuvā 6%.

Šādas domas par Kremļa invāzijas attaisnošanu un pieļaušanu Ukrainā nevar rasties, skatoties Latvijas vai demokrātisko Rietumu valstu TV kanālus. Bet pie tādas pārliecības pavisam droši var nonākt, ja katru dienu atrodas Maskavas propagandas TV kanālu ietekmē, pasauli uztverot caur Kremļa viedokļu prizmu. Tas, ka krievu ar šādiem uzskatiem varētu būt divas reizes vairāk nekā latviešu, mani nepārsteidz, jo viņi ir lielākā Kremļa TV kanālu ietekmē, bet, ka šiem kanāliem ir liela ietekme arī uz latviešu prātiem, droši vien daudzus šokēja un pārliecināja par Ukrainas varas rīcības pamatotību, kad tā kopš 11. marta pārtrauca piecu Maskavas TV staciju retranslāciju ukraiņu kabeļu TV tīklos. Jo Ukraina faktiski atrodas informācijas kara apstākļos ar Krieviju. Ukraina šo rīcību pamatoja ar nacionālās informācijas drošības apdraudējumu, pamatojoties uz Valsts drošības padomes lēmumu par neatliekamiem pasākumiem valsts nacionālās drošības grantēšanā.

Ja mēs apzināmies, ka Baltijas valstis noteikti būs nākamie Putina impērisko plānu upuri, tad informācijas kara pieteikums Ukrainai ir jāuzskata arī par propagandas kara pieteikumu Latvijai. Šis propagandas uzbrukums apdraud arī mūsu drošību. Viena trešdaļa latviešu un divreiz vairāk Latvijas krievu jau ir uzvarēti šajā Kremļa informācijas karā. Vai Latvijas vadītāji neko nedarīs, lai šos kaunpilnos zaudējumus nepalielinātu, un atsauksies tikai uz Satversmes 100. pantu, kuru ciniski izmanto Kremlis, kam ir daudz tālejošāki plāni Baltijas valstīs?

Kāpēc valdība vilcinās, lai novērstu Latvijas enerģētisko un ekonomisko atkarību no Krievijas?

Mūsu valdība tiešām ir nobijusies no Krievijas lāča propagandas un to sāk respektēt. Jo tagad pat pieņem lēmumus, kurš drīkst 16. martā iet pie Brīvības pieminekļa un kurš ne. Lai tik nesadusmotu izbadējušos Krievijas lāci. Taču gribētos, lai mūsu valdība savu dārgo laiku tērē, pieņemot svarīgākus lēmumus. Piemēram, kā pasargāt Latviju, lai tā būtu mazāk atkarīga no Krievijas enerģētiskā, ekonomiskā diktāta.

Mēs zinām, ka Latvijas valdība Kremļa vadītā «Gazprom» spiediena rezultātā ir atlikusi gāzes tirgus liberalizāciju, pakļaujoties «Kremļa ietekmes aģenta» Adriana Dāvja daiļrunībai. Šobrīd mēs par dabasgāzi maksājam Kremlim, lai palīdzētu tam bruņoties un īstenot impērijas paplašināšanas plānus. Un maksājam vairāk nekā pieklājīgi. Latvijas patērētāji par «Gazprom» piegādāto katru gadu pārmaksā vidēji 100 miljonus EUR. 2012. gadā dabasgāzes cenas Latvijā bija augstākas nekā Francijā, Nīderlandē un arī Vācijā (Nacionālās Gāzes Termināļa Biedrības dati). Kā zināms, lielākais «Latvijas Gāzes» akcionārs ir Vācijas «E.ON Ruhrgas International GmbH» (47,23%). Krievijas «Gazprom» pieder 34%, bet 16% – Krievijas «Itera» meitasuzņēmumam «Itera Latvija». Krievijas agresija pret Ukrainu, cerams, būs stimuls, lai arī Latvijas politiķi pamostos un veicinātu sašķidrinātās gāzes terminālu un citu enerģijas projektu neatliekamu īstenošanu Latvijā vai sadarbībā ar citām ES valstīm.

Kremļa agresijai Ukrainā būtu jābūt pēdējam zvanam, lai Eiropa beidzot saprastu, ka ar Putina Krieviju nevar veidot lietišķas attiecības, nebaidoties, ka jebkurā brīdī Krievija tās izmantos kā šantāžas un agresijas līdzekli. Vai tad 1998. gada Krievijas krīze nepārmācīja mūsu tranzīta, šprotu un piena biznesmeņus, ka nevar visas olas likt Krievijas grozā? Jau desmit gadus esam Eiropas Savienībā un baudām šā lielā biznesa un darba tirgus priekšrocības, kuras līdz galam vēl neizmantojam. Tagad redzam, ka enerģētiskā un ekonomiskā atkarība no Krievijas liedz būt principiāliem, lai apturētu Kremļa lāča virzību pāri robežām, kurš vēlas iekarot jaunas zemes Eiropas kontinentā.

Eiropas ekonomiskā atkarība no Krievijas – drauds pašai Eiropai

Bet Latvija un pārējās Baltijas nav vienīgās, kas ir atkarīgas no Kremļa, un šī atkarība traucē ekonomiski ietekmēt satrakojušos lāci. Visa ES vēl joprojām ir atkarīga un Krievijas gāzes, sevišķi Vācija, kas no Krievijas importē vienu trešo daļu no sev vajadzīgās gāzes un naftas. Turklāt Vācijas automobiļu rūpniecība apgādā Krievijas vidusšķiru un bagātniekus ar Mercedes, BMW, Audi un Volkswagen auto un vācu elektroniku. Lielbritānijas bankas pamatīgi pelna ar krievu investīcijām caur pastkastīšu firmām un uzņēmumu reģistrāciju britu nodokļu paradīzēs. Britu naftas kompānijai BP pieder 20% akciju Krievijas «Rosneft», no kuras nāk nauda arī Maskavas maigās varas projektiem Latvijā (Rīgas Dinamo). Krievu bagātākie cilvēki pērk arī apmēram 10% britu autorūpniecības ražojumus.

Arī Franciju Putins ir nopircis. Šai valstij Putins pasūtīja 1,2 miljardu eiro vērtus divus karakuģus. Šis darījums ir kļuvis par pirmo reizi, kad NATO valsts piegādā kara tehniku Krievijai.

Stipra draudzība ir izveidojusies starp «liliputu» Kipru un milzi Krieviju. Mazā Kipra ar vienu miljonu iedzīvotāju ir trešā lielākā investore Krievijā. Tas tāpēc, ka Kiprā krievu uzņēmumi nogulda savu naudu, lai ar viltīgu gājienu palīdzību izvairītos no nodokļiem un pēc tam investētu atkal Krievijā. Draudzība ar Kipru ir radusies vēsturiski, kad PSRS atbalstīja Kipru pēc tās atbrīvošanās no britu kolonijas statusa 1960. gadā. 1998. gadā Krievija Kiprai pārdeva pat 40 raķetes, kad Kipra bija konfliktā ar Turciju. Krievija Kiprai nesen aizdeva arī 2,5 miljardus eiro ar mazākiem procentiem, nekā SVF aizdeva citām krīzes valstīm, tādām kā Latvija, Grieķija.

Kad Putins brīdināja Eiropu, ka tās ekonomiskās sankcijas var vērsties arī pret pašu Eiropu, viņš zināja, ko saka. Viss jau bija izplānots.

Pēdējais brīdis kļūt neatkarīgiem no Krievijas

Nav vairs PSRS laiki, kad sarkanais režīms Eiropu varēja pakļaut tikai ar tankiem. Tagad Putins rīkojas gudrāk nekā Brežņevs, jo liek lietā Krievijas naudu un Rietumu atkarību no tās. Bet ne visu var nopirkt par naudu un visus nevar pārliecināt ar dārgu propagandu PSRS stilā.

Kopš deviņdesmitajiem gadiem pasaule Krieviju sāka uzskatīt par savu partneri (lai gan bieži par neērtu partneri), nevis par ienaidnieku. Radās pat priekšstats, ka, integrējot Krieviju Rietumu institūcijās, šī valsts ar laiku kļūs tāda pati kā Rietumi. Taču Rietumi pārrēķinājās.

Bijušais KGB virsnieks Putins, redzot, kā sagrūst PSRS, ieguva labu mācību, kas būtu jādara, lai jaunā Krievijas impērija šo kļūdu neatkārtotu. To viņš tagad mēģina īstenot dzīvē. Jo Rietumi Putina acīs ir dekadentiski, korumpēti un reāli draudi tradicionālām krievu vērtībām. Putina izpratnē Rietumi ir ideoloģiski naidīgi Krievijai un Rietumu demokrātija ar tās izteikšanās un preses brīvību ir reāls drauds valsts varai, kādu Krievijā nostiprina putinisma ideoloģija.

Kad Pulicera balvas saņēmējai poļu-amerikāņu publicistei Annai Eplebaumai (Anne Elizabeth Applebaum), kas ir pētījusi PSRS režīmu un centrālās Eiropas vēsturi un strādājusi «The Washington Post» un «The Economist», jautāja, vai pastāv risks, ka Ukrainas konflikts izpletīsies uz Baltiju, viņa atbildēja: «Ne tagad un ne šonedēļ. Taču Putina signāli pasaulei liecina, ka viņš ir gatavs lauzt visus līgumus un vienošanās un tie viņam nav saistoši, viņš ir gatavs arī mēģināt draudēt NATO.»

Ne tagad un ne šonedēļ Latvija iegūs ekonomisko un enerģētisko neatkarību no Krievijas. Taču šodien un šonedēļ ir pēdējais brīdis to sākt darīt. Jo NATO to nedarīs mūsu vietā.