Analītiskās publicistikas portāls Pietiek.com: „Es teicu, ka būs, un ir arī!!!” – tik triumfāli Latvijas Nacionālās operas un baleta direktors Zigmars Liepiņš paziņojis, ka viņam izdevies panākt, lai Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa uzliktu portālam TVNET par pienākumu atvainoties par viņa paša, citu valdes locekļu un operas goda un cieņas aizskaršanu portāla publicētā VIEDOKĻRAKSTĀ un izmaksāt „cietušajiem” 129 873 eiro lielu kompensāciju. Pietiek šodien pārpublicē Liepiņa godu un cieņu tik smagi aizskārušo viedokļrakstu, kas parakstīts ar pseidonīmu „Olivers Everts”, un novēl kādreiz zināmajam komponistam pietiekami daudz enerģijas, lai sāktu jaunu tiesāšanos.
„Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”: Liepiņkungs, vai parādīt, kur tiesa atrodas?:))) https://t.co/xb7c7WhtI6
Selfičoks. Foto: Karikatūra: Toms Ostrovskis/TVNET Avots: @nilusakov Raksts TVNet Ušakova jaunā sieva
Kad pirms Lieldienām, Krimas okupācijas pirmajā mēnesī Rīgas mērs Nils Ušakovs (37) paziņoja, ka ir šķīries no savas dzīvesbiedres Jeļenas Ušakovas (24), politikas sekotājiem kļuva skaidrs, ka arī privātajā sfērā Ušakova kungs turpina atdarināt savu politisko tēvu Putinu, ko viņš visos veidos ir centies kopēt un atdarināt.*
Ne Ludmila Putina, ne Jeļena Ušakova nebija gatavas pārkost ciankālija kapsulu
Kremļa mazo diktatoru sieva pameta un pāris oficiāli šķīrās pirms gada. Putina sievai Ludmilai droši vien jau sen bija skaidrs, ka Volodja ar saviem mazvērtības kompleksiem un impēriskajām ambīcijām labu galu neņems un kā tālredzīga un gudra sieviete laikus signalizēja pasaulei, ka Vladimirs Putins nav tas vīrietis, kura dēļ viņa ir gatava sagaidīt Hitlera sievas Evas Braunas likteni – kopā ar vīru pārkost ciankālija kapsulu, kad vīra politika piedzīvos totālu fiasko.
Arī Jeļena Ušakova nebija gatava kopā ar Nilu Ušakovu pārkost ciankālija kapsulu. To viņa kā gudra un tālredzīga sieviete signalizēja mums pirms Lieldienām. Politika un ambīcijas, kas vada mazo vīriņu Kremlī (kurš gatavs iekarot un pakļaut ne tikai Krimu, Ukrainu, bet visu Eiropu) un viņa satelīta partijas Rīgā (Saskaņas Centrs) līderi Nilu nav tā vērti, lai upurētu sevi.
Jeļenu tāpat kā Ludmilu var saprast. Lai gan, protams, Ušakovam nav to ambīciju un potenciāla, kas Putinam, taču nevar neredzēt, ka Putins ir tas, par ko Nils Latvijā gribētu kļūt. Putinu un viņa politiku Ušakovs nekad nekritizē un nenosoda. Pat tad, kad to dara visa pasaule.
Jeļena vairs nebija gatava būt kopā ar Nilu ne gultā, ne turēt viņa roku pie gultas reanimācijas nodaļā, kā tas bija pirms trim gadiem pēc mums visiem labi zināmā Nordea maratona, kad Nila izmisīgā dzīšanās par katru cenu pēc Putina mačo tēla, noveda viņu līdz komai. Citu vīriešu neveiksmīgi atdarinātāji sievietēm neiet pie sirds.
Nils «pasūtīja» Jeļenu, bet ne Putinu
Nils Ušakovs pašlaik ir izmisumā, jo tagad koma draud viņai partijai rudens Saeimas vēlēšanās un tāpēc tuvs, uzticams cilvēks viņam tagad ir vajadzīgs vairāk kā jebkad. Jo pēc tam, kad Jeļena sapakoja savu koferi, kā zibens spēriens pie skaidrām debesīm nāca nākošais likteņa trieciens Nilam- SC zemie cipari Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Tie bija jaunas nelaimes un katastrofas priekšvēstneši..
Tajos, protams, lielākais vaininieks ir Nila patrons un elks Putins ar Krimas okupāciju un ar saviem zaļajiem cilvēciņiem un teroristiem Ukrainā. Taču tas, ka Nils pret Putinu nebija tik šerps un cietsirdīgs kā pret Jeļenu, nepatika arī visiem uzticīgajiem SC vēlētājiem un tie to viņam nepiedeva. Jo viņš Putinu ar visu viņa Vienoto Krieviju nepasūtīja tur kur Jeļenu.
Par Putina sekotāju Nilu tagad Latvijā balsos tikai paši revanšistiskākie kremlini un lielkrievu imperiālisti. SC un Ušakovam tā būs katastrofa.
Jurģis Jeļenas vietā
Ušakovs ar visu savu Saskaņas centru faktiski jau ir nonācis reanimācijas nodaļā. Lai mierinātu un palīdzētu atveseļoties blakus steidzīgi vajag vismaz jaunu sievu un to Ušakovs atrod un jau 11. jūnijā bildina un izskatās, ka uz vietas arī apprec.
Tas notiek publiski tvitera vidē uz Saskaņas centra logo fona ar šādiem vārdiem: «Kopā ar Saskaņas jauno vēlēšanas štāba vadītāju 🙂 Gatavojamies Saeimai.» Jaunā līgava» ir neviens cits kā par «asiņaino punduru» un par polittehnologu dēvētais Jurģis Liepnieks, kurš ir bijis gan «sievas», gan «mīļākā» lomā tikpat kā visām partijām un to līderiem sākot ar Šķēli. Tiesa gan pamatā promaskaviski un prokremliski orientētām partijām, ieskaitot arī tā saucamos «ņacionāļus», kas tagad jau vairs neslēpj savas simpātijas Putina ideoloģijai. (Starp citu, tikko SC Agešins paziņoja, ka ar NA viņus (SC) vienojot daudz kās kopīgs. To mēs jau zinājām, kas vieno, un tāpēc nebrīnīsimies, ka NA kādreiz būs vienā koalīcijā ar SC.)
Ušakovam tagad ir bezizeja un tuvākā drauga izvēlē viņš nevar būt ar pārāk augstām prasībām. Kremļa konsultanti un padomdevēji kā pagājušajās vēlēšanās vairs neder, jo pārāk klaji demonstrē Maskavas roku, tāpēc jāmeklē vietējie analogi. Tāpēc der arī Liepnieks un vairs netraucē arī tas, ka «jaunā sieva» pirms dažiem gadiem par savu jauno partneri ir teikusi ne visai glaimojošus vārdus, ka Saskaņas centrs esot Kremļa pakalpiņi un drauds Latvijai (intervija ar J.Liepnieku Latvijas Avīzei, 2009).
Liepnieka feromoni
Jā, šīs pagājušās nedēļas laulības ir tik dramatiskas, ka tām pat nezin vai joprojām tic pati jaunā laulātā draudzene, kura intervijā tai pašai Latvijas Avīzei vēl šā gada februārī atzīstas, ka esot kopā ar Nilu Saksu (prestitūta, kurš kļuva slavens ar Nilu apdziedošo Rīgas žurnāliņu sacerēšanu) uztaisījis kopīgu gara bērnu – detektīvromānu, īstenojot savu sapni par rakstniecību un nekādas vēlēšanu kampaņas viņš nevadīšot (LA, 12.02.14.). Tas, protams, bija trieciens Ušakovam, jo acis uz Liepnieku viņš metis jau sen. Taču šo frāzi par «nekādām vēlēšanu kampaņām» var iztulkot arī kā Liepnieka mēģinājumu uzsist sev cenu: «Es lēti neatdošos!»
Skaidrs, ka nejaušība jaunās «laulības» nav, jo, rakstot detektīvromānu kopā ar Nilu Saksu, Liepnieks savā seksa un politikas blogā «Puaro» jau ilgstoši izdala feremonus**, kas varēja pievilināt arī Ušakovu un liecināja par Liepnieka 2009. gada orientācijas maiņu.
Kā Nilu var neuzbudināt kaut vai šāds Jurģa feromons: «Tie Latvijas politiķi un cilvēki, kas to nedara, kas dēvē krievus par piekto kolonu, Raimondu Paulu par nodevēju, Renāru Kauperu par Kremļa lakstīgalu, «Rīgas Dinamo» par Kremļa maigo varu, 9.maija svinētājus par okupantiem, Ušakovu par Putina ielikteni utt., tie palīdz Putinam un Krievijai uzturēt spēkā tos agresīvos scenārijus Latvijas valsts iznīcināšanai, pret kuriem pat nekāds NATO nepalīdzēs.»? (Puaro, 05.03.14.)
Intīmais selfijs ar Ušakovu
Šādam feromonam pretoties Nilam nav pa spēkam un tā Liepnieks nokļūst jaunos apskāvienos, par ko liecina laimīgā pāra selfijs, kas tiek izplatīts visai pasaulei. Par selfiju no angļu vārda selfie sauc personas pašportretu, ko parasti uzņem ar viedtālruni vai digitālo kameru. Selfijs ir intīms fotoattēls, kas attēlo ne tikai paša autora vai personīgi tuvas personas seju vai citas ķermeņa daļas. Tajā skaitā pat pēcpusi, priekšpusi, dzimumorgānu un citus kailumus. Ļoti bieži tie ir vulgāri, infantili, erotiski un pat pornogrāfiski. Jākonstatē, ka pēc vulgaritātes un pornogrāfijas smaržo arī Ušakova un Liepnieka selfijs. Šoreiz tā ir politiska pornogrāfija.
Jāpiezīmē, ka tikko publiskotais «jaunā pāra kāzu foto» sarežģīs Ušakova attiecības ar vēl vienu Latvijā labi zināmu «politisku prostitūtu» Ē riku Stendzenieku, kurš pašlaik «strādā» diviem «goda vīriem» Ušakovam un Šleseram. Stendzeniekam varētu nepatikt sava jaunā loma tikai «mīļākā» statusā, ar kuru kopā nefotografējas, bet izmanto tikai slepus un citiem neredzot. Sagaidāmas scēnas no Stendža puses, taču tā arī varētu būt tikai cenas uzsišanas greizsirdības scēnas, ar kurām Nils tiks galā, atverot plašāk maku. Ieguvēji būs visi iesaistītie.
Nav šaubu, ka, ņemot Liepnieka līdzšinējo vētraino un nepastāvīgo politisko dzīvi, «jaunā sieva» pie Nila turēsies pat mazāku laiku nekā Jeļena un arī nezin vai naktī uz 2014. gada 5. oktobri. *** būs gatava kost ciankālija kapsulā. Ja vien viņu līdz tam no šīs izvēles neglābs draudošie pieci gadi cietumā par dalību Šķēles digitālgeitas afērā.
Cietums Liepniekam būtu viens labs glābiņš no draudošā «laulības» fiasko kopā ar Nilu. Jo nezin vai Nils būs gatavs nest sausiņus savam «draugam» uz cietumu un uzticīgi gaidīt piecus gadus Jurģa iznākšanu, pat ja abi pārdzīvos nakti uz 5. oktobri.
**Par feromoniem vai afrodiziakiem sauc īpašas lidojošas vielas, kuras izdala sieviete vai vīrietis, kā signālu par seksuālo aktivitāti, uzbudinājumu un pievilcību. Par vīriešu feromonu uzskata androsterolu, sieviešu – kopulīnu.
***2014.gada 4.oktobrī Latvijā notiks kārtējās parlamenta vēlēšanas, kurās vēlēsim 12.Saeimu.
P.s. Ar šo rakstu autors reizē ar pārējiem TVNet rubrikas Spogulis komentētājiem dodas mēneša pelnītā atvaļinājumā, lai atgrieztos augustā. Jauku vasaru visiem lasītājiem, rakstu varoņiem un viņu advokātiem!
Pēdējo gadu ekonomiskās krīzes rezultātā Eiropā spēkā pieņemas un popularitāti gūst labējie populisti un ultralabējie spēki. Viņu mērķu skaitā ir arī centieni vājināt un pat likvidēt Eiropas Savienību un NATO. Ultralabējie cer Eiropas Parlamenta vēlēšanās iegūt vismaz 20% no EP deputātu vietām. Šie politiskie spēki ir arī Putina autoritārā režīma sabiedrotie Eiropā. To uzdevums ir palīdzēt Kremlim īstenot Eirāzijas impērijas izveidošanu. Ar savu Eiropas labējo sabiedroto palīdzību Putins var pavisam reāli tuvoties šim mērķim.
Ungāru Jobbik grib iestāties Putina Eirāzijas impērijā
Krievija savas Eirāzijas impērijas izveides īstenošanā šodien izmanto tās pašas metodes, kuras lika lietā PSRS laikā, kad, atbalstot rietumu kreisos spēkus, padomju komunisti centās panākt komunisma revolūcijas uzvaru visā pasaulē un mazināt demokrātisko valstu ietekmi pasaulē.
Tolaik Kremlis nežēloja līdzekļus, lai ne tikai finansiāli atbalstītu promaskaviskas partijas un organizācijas (pat tādas kā vācu teroristus RAF – Rote Armee Fraktion), bet arī organizēja un finansēja pret ASV un NATO vērstas «miera» kustības. Sevišķi Eiropā pēc PSRS iebrukuma Afganistānā 1979. gadā. Šīs metodes labi pārzina bijušais KGB virsnieks Putins, kas pašlaik šo vērtīgo skolu un praktisko pieredzi liek lietā mūsdienu Krievijas ārpolitisko uzdevumu īstenošanā.
Ironiski, ka pašlaik Putins sūta uz Ukrainu savu karaspēku un anektē Krimu, lai cīnītos pret «nacistu un fašistu» spēkiem, kas esot uzurpējuši varu Ukrainā, taču pats jau vairākus gadus aktīvi uzmundrina un sadarbojas ar līdzīgiem galēji labējiem spēkiem Eiropā. (Savādi, kāpēc tad viņš nesadarbojas ar ukraiņu Labējo Sektoru vai Svoboda? Jeb tas ir tikai laika jautājums?)
Nacionālistiskie spēki tagad gūst arī panākumus daudzu Eiropas valstu demokrātiskās vēlēšanās. Piemēram, tikko Ungārijā, kur 20,54% vēlētāju balsis ieguva galēji labējā partija Jobbik (Kustība par labāku Ungāriju – Jobbik Magyarországért Mozgalom), kļūstot par trešo lielāko politisko spēku Ungārijas parlamentā.
Jobbik partija sevi raksturo kā konservatīvu, radikāli patriotisku un kristīgu spēku, kura mērķis ir aizsargāt Ungārijas vērtības un intereses. Tās līderi pagājušajā gadā ir viesojušies arī Maskavā ar putinistiem, un tos uzņēma ne tikai Krievijas Domes deputāti, bet arī Putina galvenais ģeopolitiskais ideologs Aleksandrs Dugins, kura ideoloģijai veltīju vienu no iepriekšējiem rakstiem.*
Savā mājas lapā Jobbik lielās, ka Krievijas līderi uzskata viņus par saviem ungāru partneriem. Jobbik atbalstīja Krimas aneksiju un tās sakarā rīkoto «paraugreferendumu. Acīmredzot viņi plāno no tā mācīties, ja vajadzēs apvienot Rumānijā un Slovākijā dzīvojošos ungārus. Šī partija ir izteikti antiamerikāniska un aicina ungārus balsot par izstāšanos no ES, un ilgtermiņā grib, lai Ungārija iestājas Putina Eirāzijas impērijā.
Franču ultralabējie par Parīzes, Maskavas un Berlīnes savienību
Kremļa spēcīgākā saikne ar Franciju ir Marinas Lepēnas (Marine Le Pen) vadītā partija ar nosaukumu Nacionālā Fronte (Front national). Arī šīs partijas līdere ir bijusi Maskavā gaidīta viešņa. Viņu pagājušajā gadā Maskavā uzņēma Putinam tuvais Krievijas valsts domes līderis Sergejs Nariškins un skandalozais vicepremjers Dmitrijs Rogozins, pret kuriem tagad ir vērstas starptautiskās sankcijas Krimas aneksijas sakarā. Pagājušās vasaras vizītē Kremlī Marina Lepēna saņēmusi norādījumus arī par viendzimuma laulību jautājumu, kas Francijā bija aktuāls un ultralabējie kopā ar klerikālajiem spēkiem gatavojās masīviem protestiem pret šo franču likumu, ko tomēr pieņēma. Krievijas oficiālie mediji ļoti plaši atspoguļoja šīs protesta akcijas, kas liecināja par Kremļa roku Francijas iekšpolitikā.
Kremļa finansētajā propagandas TV kanālā ProRussia TV, kas raida franču valodā, strādā Nacionālajai Frontei tuvi redaktori, kas bez Kremļa propagandas pauž arī šai franču labējai partijai tuvus uzskatus, un tie nemaz nav pretrunā ar Kremļa uzskatiem.
Francijas Nacionālā Fronte vēlas likvidēt ES un NATO un to vietā izveidot paneiropas neatkarīgu valstu savienību, kurā ietilptu arī Krievija un kuru vadītu Parīzes, Maskavas un Berlīnes alianse. Tieši kā paredzējis Putina ideologs A. Dugins, izplešot Eirāzijas impēriju no Vladivostokas līdz Lisabonai. Arī šī partija intervijā Voice of Russia ir izteikusies par atbalstu Krimas aneksijai, un tās līderi ir arī apmeklējuši Krimu.
Pie ietekmīgām labējā spārna partijām Eiropā jāpiemin grieķu Zelta Rītausma un bulgāru Ataka, kurai ir cieši sakari ar Krievijas vēstniecību Sofijā.
Kas Eiropā atbalstīja Krimas aneksiju
Nosauktās labējās politiskās partijas (ungāru Jobbik, franču Nacionālā Fronte, bulgāru Ataka) bija Krimas referenduma novērotāju rindās (kopā ar Austrijas Brīvības partiju, Beļģijas Vlaams Belang partiju, Itālijas partijām Forza un Lega Nord, Polijas Pašaizsardzības partiju un dažām galēji kreisajām partijām, tādām kā vācu Die Linke) šo referendumu atzina par godīgu un juridiski pieņemamu. Lieki piebilst, ka šos promaskaviskos novērotājus organizēja Krievijā bāzētā nevalstiskā organizācija Eurasian Observatory For Democracy & Elections, kas specializējas pašpasludināto republiku (Abhāzija, Piedņestras Moldāvu Republika, Kalnu Karabaha) vēlēšanu monitoringā.
Jāatzīst, ka Krievijas atbalsts galēji labējiem spēkiem, protams, nav tik daudz saistīts ar ideoloģisku atbalstu, cik vēlēšanos jebkuriem līdzekļiem destabilizēt Eiropas valstu parlamentus un valdības un padarīt šīs valstis par Krievijai draudzīgām valstīm.
Profesors Mičels Orensteins nesen kādā publikācijā Foreign Affairs raksta, ka pastāv aizdomas, ka vairākas ultralabējās partijas tiek finansētas no Maskavas, un tāpēc viņš aicina Eiropu šo faktu nopietni izpētīt.
Eiropas Savienības, NATO un to demokrātisko vērtību pretinieki ir arī pie mums Latvijā, un tie nav jāmeklē tikai promaskavisko un prokrievisko spēku, kā Saskaņas Centrs vai krievu skolu, Latgales autonomijas aizstāvju rindās.
Nevar nemanīt, ka Putina režīms simpatizē arī Latvijas nacionālistiskiem spēkiem. Ne tikai tiem, kas uz ielas demonstrē par Zelta Rītausmu un Nacionālo Fronti, bet arī tiem, kas ir Saeimā. Pamatā tie ir politiskie spēki, kas uzskata, ka visiem cilvēkiem nevar būt vienādas tiesības. Sevišķi minoritātēm. Kaut vai seksuālajām minoritātēm. Šie spēki, tiekot pie varas, ar entuziasmu ķersies pie citu tiesību ierobežošanas, kā to rāda Ungārijas politiskā pieredze – nodarbosies ar likumdošanu, kas ierobežo preses brīvību un citas cilvēku tiesības.
Raivis Dzintars par pozitīvo Krieviju
Pussy Riot tiesas sakarā Nacionālās Apvienības līderis Raivis Dzintars izteicās, ka Putinam Krievijā neesot alternatīvas. Tikko viņš veltīja atzinīgus vārdus presē Putina Krievijas sludinātajām tā saucamajām «stipras ģimenes vērtībām», kas faktiski ir minoritāšu diskriminācijas likumi, jo viendzimuma ģimenes par vērtīgām ģimenēm šis labējais politiķis acīmredzot neatzīst. Lai gan šīs Latvijas labējo spēku «vērtības» ir pretrunā ar ES un NATO aizstāvētajām dzimumu un minoritāšu līdztiesību garantijām, pret kurām iestājas Krievija un arī R. Dzintara vadītais politiskais spēks.
Nacionālās Apvienības uzskatu kvintesence ir labi saskatāma šajā Krievijas vērtību un propagandas cildinājumā: «Kamēr Krievija runā par stipras ģimenes vērtībām, mūsu politiķi piedāvā Kārļus pārtaisīt par Karlīnēm. Kamēr Krievijas TV runā par krievu nācijas vēsturisko misiju, tikmēr mūsu sabiedriskais medijs kaunina cilvēkus, kas pie Brīvības pieminekļa vēlas godināt savus karavīrus» (R. Dzintars, Diena 19.03.14.).
Notikumu attīstība Eiropā liecina, ka, izmantojot ne visai izglītotu tautas masu nekompetenci, ekonomiskās krīzes sekas, aizspriedumus, ir diezgan viegli gūt populistiskus panākumus, atrodot kādu grēkāzi. Tie parasti ir dzimumu līdztiesības cīnītāji, citādākie, minoritātes, liberālpolitiķi, demokrāti ar savām rietumu civilizācijas un liberālā tirgus vērtībām, kas, kā visi rietumi, ir Kremļa galvenie ģeopolitiskie pretinieki.
Eiropā Kremlim tagad ir sava piektā kolona – tie ir labējie politiskie spēki, kas palīdz Putinam drupināt Eiropas Savienību un NATO. Vai ļausim viņiem mūs pazudināt Putina Eirāzijas apskāvienos?
Kļuvis zināms, ka Nacionālā apvienība nolēmusi vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatam virzīt Saeimas deputātu Romānu Naudiņu.Turklāt Ministru prezidente Laimdota Straujuma Naudiņu uzskata par piemērotu kandidātu.
Ļoti dīvaina ir šāda izvēle, ja ņem vērā, ka politiķis R. Naudiņš ir Latvijā pazīstams Krievijas kultūras imperiālisma un Krievijas ārpolitiskās propagandas kaismīgs aizstāvis.
Latvijai vajadzīga lieta
Pirms pāris gadiem šis politiķis mēģināja mūs pārliecināt, ka Krievijas galvenā ārpolitiskās propagandas līdzekļa – Krievijas valsts radio un TV kompānijas VGTRK (Vserosijskaja gosudarstvevennaja televizonnaja i radiovesčteļnaja kompanija) sankcionētais un raidītais konkurss Jaunais Vilnis esot laba un vajadzīga lieta Latvijai. (Romāns Naudiņš: «Jaunais Vilnis beidzies, kaislības turpinās», 2012. gada 2. augusts). Jau tad visi zināja, ka VGTRK televīzijas kanāli ir vieni no efektīvākajiem Krievijas ietekmes veicinātājiem postpadomju zonā. Tajā skaitā arī Baltijas telpā. Tagad mēs redzam, ka VGTRK ir Kremļa propagandas televīzija, kas pēdējos mēnešus veic bezprecedenta masīvu un cinisku propagandas karu pret Ukrainu un citām valstīm, kur šos kanālus retranslē.
Masu mediju eksperti jau 2012. gada vasarā norādīja (Sandra Veinberga, «Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms», ka Krievijas kultūras imperiālisms nav nemaz tik nevainīgs kā mietpilsoņiem var šķist un ka kultūru lielā kaimiņvalsts izmanto arī ideoloģisku un politisku mērķu sasniegšanai bijušajās PSRS republikās, caur kultūras produktiem uzspiežot Krievijas vērtību kategorijas, lielkrievu šovinisma idejas, ņirgāšanos par bijušajām PSRS republikām un to tautām utt. Kultūras imperiālisms ir analoģisks militārajam un ekonomiskajam imperiālismam. Tas ir koloniālisms, kas vēsturē ir pierādījis, ka noved pie atkarības un patstāvības zaudēšanas un pie mazo, nacionālo, vietējo kultūru noliegšanas.
R. Naudiņš par šo brīdinājumu izteicās šādi: «To visu lasot un klausoties, nākas secināt, ka mums piemīt šaura domāšana, un gribu teikt: tautieši, attopieties! Neradiet mākslīgi problēmas, kuru patiesībā nav, pārtrauciet katrā lietā saskatīt sazvērestības ar politisku nokrāsu! (..) Mums jātiek vaļā no viensētas domāšanas un jāatbrīvojas no komunistiskās domāšanas žņaugiem – kad viens otrā saskatām ienaidnieku, bet visapkārt redzam sazvērestības teorijas.»
Kā iekarot Latviju bez neviena šāviena
NA politiķis R. Naudiņš savā rakstā tāpat kā plejāde Latvijas politiķu (Zatlers, Godmanis, Šlesers u.c.), kas zīmējās šā politiskā «kultūras» pasākuma pirmajās rindās un dedzīgi aplaudēja Ļeščenko, Kobzona padomju laika dziesmām, kas nostalģiski slavināja PSRS laikus, izlikās nemanām, kā Kremlis Latvijas politiskos vientiešus jau sen izmanto savās interesēs un bruģē ceļu uz to, ko tagad redzam Krimā.
Jaunais Vilnis ar visu savu Kremļa oligarhu un amatpersonu plejādi, kas skumst pēc padomju impērijas un pie mums bauda Rietumu dzīves veidu, tagad būs atrodami ASV un ES sankciju sarakstos, Jūrmalai un Latvijai neko kaitīgu un sliktu nedarot.
To ar lielu dedzību ir sludinājis ne tikai R. Naudiņš, bet arī A. Šlesers un I. Sudraba, kas abi piesaka sevi politikā.
Tagad, kad Krievija ir beidzot nepārprotami parādījusi, ka no maigās varas Jaunā Viļņa un citu pasākumu formā tā enerģiski pāriet uz cieto varu, arī naiviem vientiešiem sāk atvērties acis.
Bet vai politiķi drīkst būt tik neaptēsti, ka jau pirms trim gadiem nemanīja, uz ko ved Krievijas maigās varas pasākumi bijušajās PSRS republikās, ieskaitot to pašu Jauno Vilni? Vai šā pasākuma atbalstīšana tiešām bija patiesas R. Naudiņa rūpes par Jūrmalas ekonomiku un valsts nodokļiem?
Pat ja tas tā bija,
vai mums par savu neatkarību un brīvību ir jāmaksā tāda cena kā Kremļa maigās varas placdarma nostiprināšana mūsu valstī, lai X stundā Krievija bez problēmām pārņemtu varu bez neviena šāviena?
Vai tāda ir ne tikai Stendzenieka reklamētās Šlesera partijas, topošās Sudrabas partijas, kā arī Nacionālās Apvienības (R. Naudiņš) patiesā politika?
Mūsdienu Kirhenšteini
Vai tiešām šie politiķi ir tik lēti nopērkami, ka par Jomas ielas melleņu tirgotāju pseidoaizstāvēšanu un ielūgumu uz Jauno Vilni var pārdot savus principus un pārliecību? V. Zatlers tagad «met krustu» un zvēr, ka Jaunā Viļņa tuvumā nerādīšoties. Kur šis kungs bija pirms trim gadiem, kad pat ar neapbruņotu aci bija redzams, uz kurieni mūs ved šādi kaimiņu lielvaras kultūras imperiālisma un propagandas pasākumi? Atceros, jau tad pat NATO sabiedrotie un Baltijas valstu drošības iestādes savos ziņojumos brīdināja par Krievijas maigās varas formām un tās mērķiem.
Ja tas tiešām ir tik traģiski ar tādiem kā V. Zatlers, A. Šlesers, I. Sudraba, R. Naudiņš, tad šādus viegli «pērkamus» politiķus nevajadzētu laist ne prezidentu, ne ministru amatiem pat lielgabala šāviena attālumā. Viņi var būt nākamie latviešu Kirhenšteini.
P.S. Latvija un Jūrmala parādītu politisku atbildību, ja šovasar Jūrmalas pasākumu rīkotājiem izvirzītu nosacījumus, ka Putina režīma atbalstītāji un Krievijas impērisko politiku sludinoša māksla nav laipni lūgta mūsu kūrortā, bet mēs priecāsimies par tādiem krievu mūziķiem kā A. Makarēvičs un Mašina Vremeņi, kuri ir pret Krimas aneksiju un cīnās par demokrātisku un brīvu Krieviju.
Bet pašlaik mums ir svarīgāk, lai laipni lūgti pie mūsu pašu valsts stūres ir cilvēki ar demokrātiskiem uzskatiem un izpratni par Krievijas ārpolitiku. R. Naudiņš noteikti tāds nav.
Olivers Everts - neatkarīgs publicists 
You must be logged in to post a comment.