Jānis Iesalnieks un Dzintars Rasnačs / Nacionāla Apvienība / Karikatūra / TVNet
Nudien, uzreiz pēc Krimas aneksijas NA vadonis Raivis Dzintars divos programmatiskos rakstos 2014.gada martā un maijā mierināja, ka Krievija «ar tankiem Latvijai neuzbruks». Krievijas «resurss» esot «ideoloģiskais lādiņš un nācijas pacēlums, ko Putins radījis ļoti lielā krievu sabiedrības daļā». «Kamēr Krievija runā par stipras ģimenes vērtībām, mūsu politiķi piedāvā Kārļus pārtaisīt par Karlīnēm,» viņš sūkstījās un ieteica darīt faktiski to pašu, ko Putins — strādāt pie «nacionālas valsts ideoloģijas, vēstures un nācijas vīziju popularizēšanas».
Protams, Putina «konservatīvā vīzija tautai» ir Potjomkina sādža un tāds pats ārpolitikas rīks un hibrīdkara ierocis kā «cilvēktiesību aizstāvība» kaimiņvalstīs. Krievijā ir pasaulē otrs augstākais abortu līmenis, un, kaut gan 77% iedzīvotāju aptaujās dēvē sevi par «ticīgajiem», tikai 17% apmeklē dievkalpojumus vismaz reizi mēnesī. Taču Putina «stratēģiskais konservatīvisms» nav mazāk bīstams par Kremļa plānveidīgi kopto «stratēģisko korupciju».
Latvijas «īsteno patriotu» un viņu domubiedru citur Eiropā valsts iekārtojuma vīzijai izrādās esam tuvs Krievijas ciniskā vizionāra veidotais režīms ar tā agresīvo antieiropeiskumu, antiamerikānismu, antiliberālismu, vadonismu, ksenofobiju un Musolīni diktatūras parauga fašismu un valstisku nacionālismu.
Arī birku uzkarināšana oponentiem ir tipisks totalitāru ideologu paņēmiens. Staļina laiku Krievijā pietika kādu nodēvēt par «tautas ienaidnieku», lai noliktu pie sienas. Ādolfa Hitlera laikos ieskaitīšana «neāriešu» kategorijā veselām tautām nozīmēja ceļu uz gāzes kamerām. Mūsmāju pašpasludinātie «patrioti» pagaidām tikai nomētā oponentus ar Kremļa polittehnologu tiražētām «kultūrmarksistu», «sorosistu» un «liberālo totalitāristu» palamām, lai arī jāšaubās, vai paši saprot, ko īsti tās nozīmē.
Iesalnieks: Man «fašisms» neasociējas ne ar ko sliktu
Ievērības vērtas ir Iesalnieka jēdzieniskās mokas ideoloģiskajā jaunībā. «Nu, par terminoloģiju vēl vajadzētu padomāt,» domātājs rakstīja tviterī 2009.gadā. «Tas «liberālfašisms» kaut kā dīvaini un nedabiski skan. Man «fašisms» neasociējas ne ar ko sliktu.»
Nudien, vai tad Hitlers nebija Dižvācijas patriots un Musolīni — īstens itāļu nacionālists? Tomēr līdz 2015.gadam terminoloģija Iesalniekam bija gatava — ienaidnieki ir «totalitāri liberāļi» un «kultūrmarksisti» (tiesa, jāvaicā, vai tad marksists Staļins nebija ultrakonservatīvs Krievijas patriots?), un Hitlera «Mein Kampf» komplektā ar mietiem — labākais līdzeklis, ko viņš ieteica pret tradicionālo vērtību zaimotājiem.
Lai ģenēze saprotamāka, der atgādināt dažus no Iesalnieka «neapdomīgiem jaunības izteikumiem», kā pirms vēlēšanām 2014.gadā partijas biedra ideoloģiskos meklējumus skaidroja NA premjerministra amata kandidāts Roberts Zīle. (Bet ministrs Rasnačs šopavasar, taujāts par parlamentāro sekretāru, ieteica atcerēties, kas jaunībā bijis Jasirs Arafats; proti, ka bijis terorists. Sak, normāli.)
«Ja latviešu un baltā rase kopumā nevarēs pastāvēt par sevi, tad tie iznīks.» «Arī šodien var redzēt krievus, kuri ārieša ideāltipam ir pat ļoti tuvu.» «Kad nacionālisti nonāks pie varas, «vispārpiespiestas» būs normas, kas balstīsies etniskā nacionālisma vērtību sistēmā.» «Tiesiskums saglabāsies, taču tas tiks interpretēts nacionālkonservatīvā garā.» «Nacionālisti šobrīd Latvijā ne tuvu nav tik spēcīgi, kādi bija Ulmanis, Hitlers vai Musolīni, pirms viņi pārņēma varu. Bet kas zina — varbūt nākošajā krīzē jau viss būs savādāk :)» *
Kremlisko fašistu dienaskārtība
Iesalnieks laikam neapmeklēja Eiropas neonacistu saietu Sanktpēterburgā pērnvasar, kurā piedalījās raiba radikālu «patriotu» kompānija no daudzām valstīm. (Dzintars ap to laiku LTV 1:1 intervijā kārtējo reizi pajūsmoja par līdera Putina spēju iedot «tautai vīziju».) Varbūt nav arī aizņēmies no Kremļa kontrolētām bankām miljonus kā Francijas Nacionālās frontes Marina Lepēna. Un vēl nav bijis Kremlī pie Putina kā Ungārijas nacionālistiskais premjerministrs Viktors Orbans, kas tur palaikam apbrīno «vareno Krieviju», kurai esot «diža nākotne». (Toties, par laimi, nav arī apšāvis masveidā bērnus kā 2011.gadā Anderss Breivīks Norvēģijā, kura upuri Jāņa Iesalnieka ieskatā «ir pilnībā uz multikulturālistu sirdsapziņas».)
Tomēr mūsmāju nacionālistu konservatīvisma uzbangojumi parasti sakrīt ar Kremļa kampaņām gan laikā, gan tematiski. Vairāku mēnešu diskusijas par «tikumību» pērn noritēja līdztekus Krievijas propagandas «tradicionālo vērtību» popularizēšanas kampaņai, ar ko novērsa uzmanību no kara Ukrainā. Tā plūdeni pārauga antiimigrācijas kā «civilizāciju kara» kampaņā, ko Krievija veicina ar finansiālu un informatīvu atbalstu galēji labējiem un galēji kreisajiem politiķiem Eiropā.
Latvijas «nacionālistu» nepatika pret Eiropu ir vēsturiska un sirsnīga, bet «liberālisms» viņiem šķiet lielāks drauds un ienaidnieks nekā vēlētājiem arvien paviršāk rādītais «krievi nāk!» bubulis («nacionālo instinktu uzturēšanai», kā skaidrojis Iesalnieks). Latvijai «jāatsakās no domas par brūkošo Eiropas Savienību», 2002.gadā sludināja Dzintars. Bet Iesalniekam 2003.gadā bija «stipras aizdomas», ka Krievijas ietekmes pieaugums, ja neiestāsimies ES, tiekot pārspīlēti «dramatizēts», «lai tautai iedzītu nepamatotas bažas».
Piedodiet, kas mani lasa, šoreiz būs garāk. Un personiskāk. Mans maizes darbs jau gadus 14 ir politika. Piekto gadu vēlētā amatā. Pirms tam – mācekle, pie lieliskiem skolotājiem jāatzīst – Vladimira Makarova un Roberta Zīles. Tas, kas šobrīd notiek Saeimā, dara bažīgu. Spēcīgas asociācijas ar reiz pieredzēto.
Cik sevi atceros, ģimenē vienmēr runāja par politiku. Un darīja lietas. No vienas puses, man riebās tēva apsēstā nēsāšanās pa Rēzeknes Maskavas ielas 9 trīsistabu dzīvokli ar VEF radio, kam antena ķērās durvju stenderēs un skaņa pretīgi čarkstēja, Radio Svoboda, Bīvā Eiropa un kas nu vēl tur bija meklējumos. Tie vakari bija izčakarēti. Un tie bija visi vakari. Vecāki klausījās, runājās, čortojās par padomju varu, mācīja man un brālim salīdzināt radio dzirdēto ar televizorā redzēto, teica, ka avīzēm un televīzijai nedrīkst ticēt, jo tur melo, stāstīja par izsūtīšanām, teica, ka bērnudārzā nedrīkst citiem stāstīt, ko mēs te runājam, jo papam darbā būs nepatikšanas…
Krievijas masu mediju dominance Latvijā, Krievijas dezinformācija, propaganda un informācijas karš, kā arī Kremļa vadībā esošā Latvijas pareizticīgo baznīcas ietekme lielā mērā noteiks vēlēšanu rezultātus Latvijā 4. oktobrī.
Krievijas pareizticīgo impēriskās ideoloģijas ietekme jūtama ne tikai Jakova Plinera, Tatjanas Ždanokas un Miroslava Mitrofanova «Latvijas Krievu savienībā», bet arī ar antiglobālistiem saistītā partijā «Suverenitāte» un Nila Ušakova partijā «Saskaņa», kas kā vienīgā Latvijas partija turas pie sadarbības līguma ar Kremļa varas partiju «Vienotā Krievija». Ortodoksāla, patriarhāla un cilvēku tiesības ierobežojoša ideoloģija caurvij arī vairākas citas tā saucamās «latviešu» partijas, kas sevi dēvē par «nacionālām» un «konservatīvām» partijām.
4. oktobris parādīs, vai Latvijas iedzīvotāji izvēlēsies piederību rietumu civilizācijai un tās kultūras vērtībām, kuru centrā ir tādi jēdzieni kā individuālisms, personas brīvība, demokrātija, laime, tiesības, zinātne un tehnoloģijas.
Vai arī izdarīs izvēli par labu tai civilizācijas kultūrai, kuru esam jau izbaudījuši uz savas ādas no 1940. gada līdz 1991. gadam un kas visā savā krāšņumā atgādina par sevi, uzbrūkot Ukrainai un draudot arī iekarot un pakļaut mūs.
Vistumšākā un slēgtākā ideoloģija Latvijas partijās
Tikai «trako nama» civilizācijai vajag tautas vēlētu «vadoni- galveno ārstu», stigru roku, aizslēgtas palātas durvis, seno laiku ortodoksālas idejas par patriarhālas ģimenes dogmām, (kuras tiek dēvētas par «vērtībām) », idejas par nāciju izredzētību, par stiprākā un lielākā īpašām tiesībām.
Šai ideoloģijai ir raksturīga kontrole par jebkuru personu un citādāko un nepaklausīgo vajāšana (Andrejs Makarevičs no Mašina Vremeņi), izolācija (Hodorkovskis), tiesību ierobežošana (seksuālās minoritātes) vai disidentu ārstēšana psihiatriskajās klīnikās (izplatīta prakse PSRS laikos).
Šī ideoloģija dod tiesības atņemt jums ne tikai franču sierus, bet arī ārzemju pasi (ja tāda vispār ir) un noslēgt visā valstī internetu.
Tā ir atpalikusi un regresīva ortodoksālās baznīcas ideoloģijas caurausta civilizācija, kuru ļoti trāpīgi ir raksturojis krievu publicists Vladimirs Pozners: «Ja šodien skatāmies uz Eiropu un salīdzinām valstis ar kristietības reliģiju, tad secinām, ka ir trīs kristietības atzari – katolicisms, pareizticība un protestantisms.
Ja Eiropas valstis sadalītu pēc tādiem rādītājiem kā demokrātija, dzīves kvalitāte, dzīves līmenis, tad pirmajās vietās pēc šiem kritērijiem būtu tieši visas protestantisma valstis. Pēc tam katoļu valstis. Un tikai pēc tam tādas valstis kā Krievija, Grieķija, Bulgārija utt. Un tās nav gadījuma sakritības, jo vistumšākā un slēgtākā reliģija ir pareizticība.» (www.newsru.com). Krievu pareizticīgās baznīcas idejas un normas caurvij arī Maskavas ideoloģiju un propagandu un tās aicina uz karu un vardarbību.
Tāpēc, izdarot izvēli 4. oktobrī, padomāsim, vai mēs atkal gribam dzīvot kā atpalikušajā Krievijā un PSRS vai tomēr kā rietumos, kurai vēsturiski pieder mūsu latviešu kultūra. Vai mēs gribam, ka pār mums valda Krievijas impērija un tās pareizticīgo baznīcas idejas vai gribam tomēr būt brīvi savā izvēlē, kā un ar ko dzīvot, veidot vai neveidot ģimeni, vai izglītot savus bērnus saskaņā ar zinātnes atziņām vai reliģiskām dogmām, vai gribam, ka nevis mēs kalpojam valstij, bet valsts kalpo mums un garantē, ka šajā valstī ir vislabākie priekšnosacījumu mums attīstīt savu personību, strādāt, mācīties un uzsākt savu biznesu kur vien Eiropā un citur brīvajā rietumu pasaulē gribam, neierobežoti ceļot, būt laimīgiem tādi kādi katrs esam un runāt latviešu valodā un baudīt visas citas rietumu demokrātijas brīvības. Demokrātijas nekad nevar būt par daudz.
Māmiņas un geji nebalsos par nacionāļiem un konservatīvajiem
Moderni, demokrātiski cilvēki nebalsos par partijām, kas visus cilvēkus neuzskata par līdztiesīgiem, kas maskējoties aiz jēdzieniem ‘»tradicionālas ģimenes» vai «laulātas ģimenes» praktiski veicina neiecietības atmosfēru pret vientuļajām mātēm, vientuļajiem tēviem, viendzimuma pāriem, gejiem, lesbietēm, biseksuāliem un transpersonām. Gan «Latvijas Krievu savienība», gan «Saskaņa, gan Nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un Brīvībai/LNNK», gan Zaļo un Zemnieku savienība, gan Latvijas Reģionu Apvienība (ar Suņu Būdas iemītnieku Artusu Kaimiņu priekšgalā), kā arī «Jaunā konservatīvā partija (Jānis Bordāns), «Suverenitāte», «No sirds Latvijai» (vada pareizticīgā Inguna Sudraba) un iespējams vēl dažas citas ( Šlesera homofobiskie un reliģiskie uzskati noteikti ietekmē ari viņa partiju «Vienoti Latvijai») liek noprast , ka valstij ir jāizsargā tikai tā saucamās «tradicionālas ģimenes un tās vērtības».
Taču mūsdienās ne tikai citās rietumu valstīs, bet arī Latvijā tradicionālajā laulībā veidotās ģimenes formas vairs nav noteicošās, kurās aug jaunā paaudze un kas veicina demogrāfiju. To dara arī tā saucamās vientuļās mātes, kas vienas pašas vai viendzimuma mājsaimniecībās kopā ar savu māti (tātad, divas sievietes) audzina bērnus. Latvijā precētā pāra ģimenēs dzīvo mazākā daļa bērnu. Tikai 48%!*
Vientuļās mātes (30,5%), vientuļie tēvi (4,4%) un kopdzīves partneri (16,2%) kopā veido lielāko daļu Latvijas bērnu ģimeņu un šīs netradicionālās ģimenes ir visizplatītākā ģimenes forma, kuru ne nacionāli konservatīvās latviešu, ne krievu partijas nesola aizstāvēt.
Rakstā «Kā ir būt par vientuļo mammu Latvijā?», kas atrodams Māmiņu kluba saitē, kāda māmiņa izkliedz savu līdzpilsoņu sāpi: «Vientuļa mamma Latvija ir neaizsargāta un bezspēcīga. Tāpēc es lūdzu valdību savu bērnu, kas ir arī Latvijas pilsoņi, vārdā – ieklausieties! Ieklausieties savos pilsoņos, nevis padotajos, kas tikai pilda formalitātes, kam nav laika un intereses iedziļināties, cik problēma ir dziļa un kādā nabadzībā un stresā dzīvo vientuļās mammas. Viņas audzina Latvijas nākotni – tās pilntiesīgos pilsoņus. Vai mēs neesam pelnījušas vairāk cieņas, atbalsta un aizsardzības?»**
Arī kāds geju, lesbiešu, biseksuālu un transsseksuāļu sabiedrību pārstāvošs vīrietis šajās dienās vēstulē tautas kalpiem ir griezies ar virkne jautājumu, konstatējot «Nevienā partijas programmā nav ne burta par partnerattiecību reģistrēšanu, mantojumu tiesībām, kā arī tiesībām būt blakus savas dzīves cilvēkam slimnīcā. Mēs nezinām, vai cilvēkiem, kas grib tērēt arī mūsu pelnīto nodokļu naudu, rūp mūsu intereses un vajadzības. Vai mēs – geji, tiekam uzskatīti par vēlētājiem?»***
Izskatās, ka ne! Partijām rūp tikai trako mana vēlētāji, kas balso par Putina ideoloģiju.
«Saskaņa» programmā atradu rindiņu, ka tās sociālā bāze esot arī jaunās ģimenes un vientuļās mātes, taču ne «sociāldemokrātiskā» N. Ušakova, ne kāda cita Latvijas partija neuzdrošinās pieminēt , ka tās aizstāvēs arī seksuālo minoritāšu (geju, lesbiešu, biseksuālu un transpersonu) tiesības, ka tās apkaros dzīvniecisko un no Krievijas ievazāto homofobiju un neiecietību pret visa veida minoritātēm, ne tikai seksuālajām, bet arī nacionālajām un citām. Taču ir partijas, kas nekautrējas skaidrā tekstā pat apsolīt ierobežot LGTB sabiedrībai tiesības uz vārda un demonstrāciju brīvību («Suverenitāte’).
Ja sabiedrība un politiķi negrib īpaši aizstāvēt sabiedrības neaizsargāto un diskriminēto (vientuļās māmiņas, LGTB sabiedrība u.c. vājāko) stāvokli, bet rūpējas tikai par tā saucamajām tradicionālajām ģimenēm, vai mums ir tiesības saukties par demokrātisku un atbildīgu sabiedrību? Vai konstitūcijā īpaši aizsargātajām «tradicionālajām ģimenēm» un politiķiem, kas izceļ šo vienu grupu, nav sirdsapziņas pārmetumu par pārējo sabiedrības grupu diskrimināciju?
Putins par viņiem priecātos
Prokremliskā Saskaņa un lielākos nacionālistus tēlojošā Nacionālā Apvienība tikko nodemonstrēja ideoloģisko vienotību, kad kopā vienojās par Kremļa pareizticīgai ideoloģijai atbilstošām izmaiņām Latvijas bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas ierobežotu skolās izglītot bērnus dzimumaudzināšanas jautājumos. Cilvēktiesību aktīviste Jana Simanovska sociālajos tīklos šo faktu komentēja šādi: «Nebrīnos, NA un SC vienojas kopīgā dziesmā (tāda sena, kopīga mīla pret totalitārisma paražām)».
Viens no NA līderiem un deputāta kandidāts Jānis Iesalnieks intervijā žurnālam Playboy atzīst, ka Nacionālās Apvienības rindās droši vien esot arī geji, jo iestāšanās brīdī to nepārbaudot. Taču neviens Nacionālās apvienības biedrs nevarētu atļauties propagandēt viendzimuma laulības. Citiem vārdiem sakot, NA uzskata, ka visiem cilvēkiem nevar būt vienādas tiesības un lai tik uzdrošinās par tām pieminēt! Taču kā jau rakstā iepriekš noradīju ar homofobiju sirgst ne tikai NA politiķi. Tā ir partijas politikas statusā arī citām partijām un balsojot par tām, mēs praktiski balsojam arī par Putina ideoloģiju. Tādā veidā mēs nenostiprinām savu piederību rietumu kultūras telpai, kurā visaugstāk vērtē jebkura cilvēka tiesības un to aizsardzību, bet tuvojamies Putina, Staļina un Hitlera totalitārisma sabiedrības ideāliem.
Ja 4. oktobra vēlēšanu rezultātā pie varas nonāks Latvijas prokremliskie un nacionāli konservatīvie spēki, tad nebrīnīsimies, ka tas veicinās šoreiz nevis darbaspēka emigrāciju, bet gan politisko izceļošanu.
Kurš gan gribēs dzīvot valstī, kurā valdīs partijas, kas pavisam mierīgi varētu ierīkot darba un pāraudzināšanas koncentrācijas nometnes pēc Hitlera un Staļina parauga gejiem lesbietēm, biseksuāliem transseksuāļiem, vientuļajām mātēm, vientuļajiem tēviem, viendzimuma ģimenēm, dažām uz savu tēvzemi emigrēt negribošām nacionālajām minoritātēm un citiem «ārstējamiem sabiedrības atkritumiem»? Jo tiesību ierobežošana, ko sludina Jānis Iesalnieks un citi viņa domubiedri no Latvijas Krievu savienības, Saskaņa, Suverenitāte, Jaunā Konservatīvā partija ir pirmais solis uz šādām nometnēm.
Koncentrācijas nometnes un tēja ar poloniju Putina gaumē
Esmu drošs, ka būtu milzīgs konkurss uz darba vietām šajās koncentrācijas nometnēs, jo par to direktoru, apsargu vietām sacenstos ne viens saeimas vēlēšanu kandidāts sākot no «suņu būdu» iemītniekiem līdz tiem, kas sludina, ka nevar būt nekas labāks par Putinu. Par orķestra diriģentu šajā konkursā bez šaubām uzvarētu kādas Operas direktors, jo arī viņam ir liela pieredze vadoņu apdziedāšanā un Krievijas impērijas galma apkalpošanā. Patriotiskas mūzikas pavadībā Putina idejiskie ienaidnieki, kas būtu ieslodzītie šajās nometnēs, tiktu nogalināti iedzerot tēju ar poloniju Putina gaumē.
Viens no pirmajiem kuru ieslodzītu šajās nometnē, protams, būtu šī raksta autors (jo ir jau arī citi mani raksti, kas atmasko Putina līdzskrējējus Latvijā un pasaulē), pie reizes pakampjot līdzi ari TVNet vadību – Ivaru Baulu, Zitu Lundi un manus kolēģus Tomu Ostrovski un Sandru Veinbergu. Divi manu rakstu varoņi Zigmars Liepiņš un Žerārs Depardjē jau gatavo pieteikumus tiesai, jo pagaidām mēs vēl dzīvojam tiesiskas demokrātijas valstī un savādāk viņi nemaz nevar izrēķināties ar saviem kritiķiem. Bet vai vēl ilgi tikai pa tiesām? Tas atkarīgs no 4. oktobra vēlēšanām.
Putins ir mūsu īstais kandidāts
Latvijas vēlētāju liela daļa dzīvo trako namā. To liecināja Grigules, Ždanokas un Mamikina ievēlēšana par Eiroparlamenta deputātiem. Pietiek būt prokremliskam, prokrieviskam vai tikai zīmēties uz autobusa «pakaļām», lai tiktu ievēlēts.
Ne tikai Krievijā, bet arī Krievijas informācijas telpas ietekmē slīkstošā Latvija ir pataisīta par trako namu, kurā tāpat kā Krievijā visi «pacienti’ balso par Putina idejām.
Mēs 4. oktobrī tā darīsim, ja balsosim par otro, sesto, septīto, astoto, devīto, desmito, vienpadsmito, divpadsmito un trīspadsmito sarakstu.****
Pēc «Vienotības» (ceturtais saraksts) nostājas uzturēšanās atļauju balsojumā, kas veicina Krievijas pilsoņu imigrāciju Latvijā, daudziem vēlētājiem ir radušas patiesas šaubas par šīs partijas patriotisko vārdu atbilstību darbiem. Vēlētāji tā arī nav dzirdējuši šī nodevīgā balsojuma motivāciju.
Kad Krievija pirms dažiem gadiem balsoja par Eiropas robežas (tai skaitā Baltijas brīvību un demokrātisko iekārtu) apdraudošo Putinu, tikai retais saprata, ar ko tas var beigties. Tie, kas saprata, sacerēja dziesmu «Trako nams balso par Putinu»*****.
Šie vārdi ir vēl vairāk aktuāli mūsdienu Latvijā, kad pēc dažam dienām dosimies pie vēlēšanu urnām. Šoreiz pacentīsimies, lai Latvijas nākotni nenosaka mūsu pašu trako nams. Noskaidrosim vispirms, kuras partijas ir vilki avju ādās un tuvina mūs nacionālai katastrofai.
Atsauces:
*Centrālās statistikas pārvaldes jaunākais izdevums «Bērni Latvijā».
Olivers Everts - neatkarīgs publicists 
You must be logged in to post a comment.