Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists

Tag Archives: NATO


by Komentēt

Putins vicina kodolnūju: mums jābūt gataviem kodolkaram

Speciāli TVNet 

Putins Krima kodolbumba

Šomēnes Kremlis apstiprinās jaunu Krievijas militārās doktrīnas versiju. Signāli no Kremļa liecina, ka tajā, iespējams, tiks minēti preventīva kodoltrieciena nosacījumi, lai uzbruktu pretiniekiem – ASV un NATO valstīm.

«Arābu pavasaris» un Maidana revolūcija Ukrainā esot iemesli, kāpēc Putins un Krievijas militāristi apsver izmantot kodoluzbrukumu šādu revolūciju un to seku novēršanai, vaļsirdīgi medijiem atzinās Krievijas Aizsardzības ministrijas ģenerālis Jurijs Jakubovs (1).

Krievija ir gatava pirmā lietot kodolieročus

Pašreizējā doktrīnas versijā Krievija pieļauj pirmā izmantot kodoluzbrukumu (kodolieroču lietošanu, atbildot uz parasto ieroču izmantošanu), ja tiek uzbrukts Krievijas Federācijai, apdraudot tās eksistenci.

Krievijas militārajā doktrīnā (vai tajā fiksētos slepenajos plānos) tagad, iespējams, tikšot arī precizēti ne tikai preventīva kodoluzbrukuma nosacījumi (t.i., kādos apstākļos kodolieročus lietot), bet arī potenciālais pretinieks, kas tagad būšot ASV un NATO valstis. Līdz šim 2010. gadā apstiprinātajā Krievijas militārajā doktrīnā ne NATO, ne ASV nav norādītas kā Krievijas potenciālie pretinieki (2). Pat ja doktrīnā netiks nosaukti ne potenciālie pretinieki, ne preventīvā kodoluzbrukuma nosacījumi, tie būs ģenerālštāba slepenajos dokumentos, uzskata Krievijas un Rietumu militārie eksperti. Viens no doktrīnas autoriem ģenerālis Jurijs Balujevskis paziņoja, ka doktrīna tikai precizēšot un konkretizēšot slepenus plānus, kuros esot viss – gan par potenciālajiem pretiniekiem, gan par partneriem, gan par kodolierobežošanas sistēmu, par stratēģisko kodolieroču lietošanu īpašos periodos.

Jau 28. augustā V. Putins jauniešu forumā «Seliger 2014» «pavicināja savu kodolnūju», draudot, ka Krievijas partneriem ir jāsaprot, ka labāk ar Krieviju konfliktā neiesaistīties, jo tad būšot darīšana ar vienu no visspēcīgākajām pasaules kodolvalstīm.

Savā ikgadējā uzrunā par stāvokli valstī 4. decembrī V. Putins atkārtoti paziņoja, ka nevienam neizdosies pār Krieviju gūt militāru pārsvaru, turklāt Krievijas armijai esot kādi «negaidīti risinājumi».

Kodoldraudi ir vienīgais līdzeklis, kas dod Putinam iespēju turēt visu pasauli sasprindzinājumā un brīvi rīkoties Ukrainā, lai nepieļautu ukraiņu integrēšanos Rietumos un līdz ar to Krievijas ietekmes zaudēšanu šajā valstī.

Lielgabali mūs padarīs stiprus, bet sviests – resnus

Ilgstošā konvencionālā karā (bez kodolieročiem) Putinam ir maz izredžu uzvarēt, jo Krievijas ekonomika nav tik spēcīga, lai ražotu «gan lielgabalus armijai, gan sviestu tautai» (3). Turklāt Krievijas IKP (iekšzemes kopprodukts) pret NATOvalstu kopējo IKP ir ļoti mazs.

Ekonomikas eksperti paredz, ka karadarbība Ukrainā prasīs no Krievijas 3% no IKP katru gadu. Tas papildus tiem 4,2% no IKP, ko Krievija pēc Pasaules Bankas datiem gadā tērē armijai. Pagājušajā gadā Krievija pirmo reizi savā jaunāko laiku vēsturē pēc šā rādītāja ir apdzinusi ASV, kas militārām vajadzībām tērē 3,9% no IKP (Pasaules Bankas dati par 2013. gadu). Krievija savos militārajos tēriņos jau 2013. gadā bija apdzinusi visas pasaules kodolvalstis.

Krievijas ekonomisti uzsver, ka prioritējot «lielgabalu ražošanu», cietīs tautas labklājība, jo sviestam, veselības aprūpei un izglītībai vairs naudas nepietiks Veselības aprūpei un izglītībai Krievija vairs nevarēs atvēlēt pat to mazumiņu, kas šīm sfērām tiek pašlaik (3,5% veselībai). Taču nacionālā pašlepnuma dēļ krievu tauta ar propagandas palīdzību tiek gatavota ne tikai uz tādiem upuriem. 80% atbalsts Putinam liecina, ka nozombētā tauta ir gatava iztikt bez sviesta, veselības un skolām, lai tik būtu «kodollielgabali», no kuriem baidās visa pasaule.

Pazīstamais krievu vēsturnieks Vasilijs Kļučevskis ir teicis, ka krievu cars Pēteris, kurš izcirta logu uz Eiropu, lai aizsargātu tēvzemi, tajā pašā laikā arī iztukšoja valsti vairāk, nekā to spētu jebkurš ienaidnieks. Izskatās, ka uz šāda ceļa ir nostājies arī Putins.

Forbes: Krievija gatava uzvarēt Trešajā pasaules karā

27. novembrī Putins Kremlī sasauca militārās plānošanas apspriedi, kurā tika apstiprināta gatavība līdz 2020. gadam par 70% modernizēt visu armijas bruņojumu un apstākļos, kad Rietumu sankcijas ierobežo piekļuvi importa tehnoloģijām, tās ar laiku aizstātu ar vietējām tehnoloģijām un produktiem, kā arī izstrādātu jaunas pašmāju militārās tehnoloģijas. Tam tiks atvēlēti trīs triljoni rubļu. Šajā apspriedē Putins nepārprotami paziņoja, ka Krievijas bruņotie spēki stāv ne tikai Krievijas, bet arī NVS valstu (t.i., Krievijas impērijas) interešu sardzē.

Lai leģitimētu potenciālo konvenciālo un kodoluzbrukumu, tiek radīta arī jauna terminoloģija. Krievijas valsts domē ir jau iesniegts likumprojekts, kas ieviestu jēdzienu «agresorvalsts», ar ko apzīmētu visas valstis, kas ir ieviesušas sankcijas pret Krieviju sakarā ar tās iebrukumu Ukrainā. Ja jau būs agresorvalstis, tad pret tām būs jāizstāvas, veicot pat preventīvu kodoluzbrukumu. Tāda būs jaunā Krievijas militārā loģika.

Kodolbruņojuma eksperts Džeimss Konka (ASV) žurnālā Forbes (4) rakstā «Vai jaunie Krievijas kodolieroči spēs palīdzēt Krievijai uzvarēt Trešajā pasaules karā?» uzsver, ka Kremlī tā arī domā, ka spēs. To apliecinot Krievijas jaunā modernizētā kodolprogramma, kas, izrādās, esot pārāka par amerikāņu kodoliespējām.

Jau 10. septembrī Putins paziņoja, ka Krievija izstrādās jaunus kodolieročus, kas kļūšot par garantētu pretinieka ierobežošanas instrumentu konfrontācijā ar ASV un NATO.

Krievija izmēģina jaunu kodolraķeti 

Krievu pārspēks

Dž. Konka secina, ka šādi ieroči krieviem jau ir, jo Krievijas kodolieroči pašlaik esot labāki par NATO kodolieročiem. NATO valstīm esot 260 vienības vecāka modeļa taktisko kodolieroču, ASV rīcībā ap 200 kodolbumbām, kuru kopējā jauda 18 megatonnas un kuras atrodas Vācijā, Itālijā, Beļģijā, Holandē un Turcijā. Saskaņā ar laikraksta Pravda publicētiem datiem Krievijas rīcībā pie Eiropas robežām esot 5 tūkstoši dažādu taktisko kodolieroču vienību, ieskaitot Iskander kodolgalviņas un kodoltorpēdas, aviācijas un artilērijas kodolmunīciju.

Neskatoties uz to, ka ASV teritorijā atrodas 300 taktisko kodolbumbu B-61, tas neradot līdzsvaru NATO un Krievijas konkurencē, kur krieviem pašlaik esot pārspēks. Turklāt ASV nemaz nevarot uzlabot esošo stāvokli, jo esot iznīcinājusi lielāko daļu savu aukstā kara taktisko, stacionāro un spārnoto jūras flotes (Tomahawk) kodolraķešu. Tas izdarīts, pildot kodolatbruņošanās līgumus. Nesenais START-3 līgums esot bijis izdevīgāks Krievijai, un tā ar «baudu to izmantojusi».

Krievija tagad ir radījusi jaunas paaudzes tāldarbības rādiusa spārnotās raķetes, kuras tiks izvietotas uz zemūdenēm Melnajā jūrā un uz kuģiem Kaspijas jūras flotē.

Septembra sākumā ASV valsts departaments nāca klajā ar savu ziņojumu, kurā secināja, ka pirmo reizi pēdējo 40 gadu laikā Krievija ir pārspējusi ASV kodolieroču iespēju jomā. Tas ir bīstams signāls un, iespējams, izskaidro arī Baraka Obamas nekonsekvento un pielaidīgo nostāju pret Putinu Ukrainas kara sakarā.

Tas nav nekāds labs signāls arī Latvijai, kas atrodas to valstu skaitā, kurā Krievijas armijas ģenerālštābs pieļauj izmantot pat taktiskos kodolieročus (5).

Putins ar kodolieročiem ir bīstamāks par Hitleru, konstatē vācu izdevums «Die Velt» un secina, ka Rietumu politiķi nav līdz galam izpratuši Donbasa konflikta nozīmi Eiropas liktenī. «Krievijai ir absolūtie kodolieroči, kuru spēks un draudi kompensē Krievijas vājības. Turklāt Putins balstās uz politisko gribu. Viņš rīkojas brīvi, jo zina, ka viņa pretinieks ir kautrīgie Rietumi. Tas dod iespēju Putinam iet tālāk bez bailēm par sekām.» (6)

Tagad Krievijas un Rietumu attiecības ir viszemākajā punktā kopš Karību krīzes 1962. gadā, kad bijām uz reāla kodolkara sliekšņa un kodolkara patvertnes būvēja visā PSRS un tajā skaitā arī Latvijā.

Šodien Krievijā vairs nav patvertņu būvēšanas histērijas kā sešdesmito gadu sākumā, jo Putins labi apzinās, ka viņam tagad ir kodolieroču pārspēks un viņš var uzvarēt Trešajā pasaules karā, ja tas sāktos šodien.

Trešajam pasaules karam gatavojoties. NATO mācības Latvijā Lielvārdes lidlaukā 2014. gadā

Atsauces:

1.

LASI CITUR: В военную доктрину РФ предложено включить США в качестве главного противника

2.

LASI CITUR: Военная доктрина Российской Федерации

3. Kanonen statt Butter (vācu val.) – «lielgabali sviesta vietā» ir populārs nacistu lozungs, kuru 1936. gadā noformulēja Rūdolfs Hess, pamatojot Vācijas militārisma politiku. Vēlak Hermans Gērings piebilda «Kam jūs dodat priekšroku – lielgabaliem vai sviestam? (..) Lielgabali mūs padarīs stiprus, bet sviests – resnus!»

4.

LASI CITUR: Does Russia Think Their New Nuclear Weapons Could Win A War?

5.

LASI CITUR: Украина, Крым, Донбасс…На очереди – Латвия?

6.

LASI CITUR: Und wenn Putins Kurs mehr ist als ein böser Traum?


by Komentēt

Krievija noteikti sabruks. Vai Putinu gaida rumāņu diktatora Čaušesku liktenis?

čaušesku līķis

Diktatora Čaušesku līķis tiek guldīts zārkā pēc nāves soda izpildes. 1989.gads, 30.decembris. Foto: Youtube video

Speciāli TVNet

1979. gada 25. decembrī padomju armija iebruka Afganistānā, iesākot 10 gadus ilgu karu. 1981. gada 13. decembrī PSRS spiediena rezultātā Polijā tika ieviests karastāvoklis. 1989. gada 25. decembrī Rumānijā pēc trīs stundu tiesas procesa tika izpildīts nāves spriedums valsts diktatoram un oligarham Nikolaje Čaušesku.

Déjà vu sajūtas 2014. gada vēlā rudenī

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu decembra notikumi ir dažas no padomju impērijas sabrukuma spilgtākajām virsotnēm, kas šodienas Ukrainas notikumu kontekstā rada déjà vu sajūtas. Tas, kas notiek šodien, ir jau reiz bijis un, visticamāk, beigsies ar to pašu rezultātu, kā toreiz uz deviņdesmito gadu robežas. Ar toreiz līdz galam nesagruvušās impērijas galīgu sabrukumu.

Krievija 2014. gada sākumā, anektējot Krimu un iebrūkot Ukrainā, ir iesākusi karu Eiropā, kas, pēc ekspertu domām, ir nākamais lielākais drauds mieram pasaulē pēc PSRS invāzijas Afganistānā. Šis desmit gadus ilgais karš tika uzskatīts par PSRS sabrukuma detonatoru.

KAL007 un MH17: bailes no jauna pasaules kara

1981. gada rudens, kad arī latviešus kā lielgabalu gaļu turpināja sūtīt uz Afganistānu aizstāvēt Brežņeva doktrīnu un pie Polijas robežas tika rīkotas vērienīgas Varšavas līguma bloka armijas mācības, lai sagrautu poļu centienus atbrīvoties no ļaunuma impērijas PSRS (Krievijas) ķetnām, gaisā bija jūtama ne tikai kara un nenovēršamo pārmaiņu, bet arī brīvības elpa. Tāpat kā tagad. Ar to vienīgo starpību, ka toreiz mēs atradāmies drūmajā, tumšajā austrumu pusē aiz dzelzs aizkara, bet tagad esam otrā – rietumu pusē. Par savu brīvību šoreiz cīnās nevis Polija un Baltija, bet mūsdienu dzelzs priekškara tumšajā pusē palikusī kaimiņvalsts Ukraina.

Krievijas un Rietumu attiecības šogad saasinājās, kad 17. jūlijā Krievijas zaļie cilvēciņi notrieca «Malaysia Airlines» reisa MH17 lidmašīnu ar 295 pasažieriem. Analoģisks notikums notika 1983. gada 1.septembrī, kad aukstā kara kulminācijā PSRS notrieca Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu Boeing-747 ar 269 pasažieriem (reiss KAL-007). Tas izraisīja pamatīgu krīzi PSRS un Rietumu attiecībās, kura rezultātā Rietumi 14 dienas aizliedza «Aeroflot» lidmašīnām lidot uz savām valstīm.

Vai Krievijas uzvedība 2014. gadā un augustā izteiktie draudi pasaulei ar kodolieročiem un konfrontācijas eskalācija Ukrainā 2014. gada rudenī nav tas pats, kas jau noticis astoņdesmito gadu sākumā? Starptautiskā situācija ir līdzīga, un cilvēkiem atkal ir bailes no jauna pasaules kara.

Nāca rudens apgleznot drūmo Latviju

Latvijas PSR kara komisariātos armijā intensīvi iesauca visus, kurus vien varēja no 18 līdz 27 gadiem, pat no rezerves, lai kā lielgabalu gaļu nosūtītu uz fronti Afganistānā vai uz mācībām Ukrainā un Polijā. Kara komisariātu virsnieki medīja potenciālos iesaucamos pa mājām un darbavietām. Tiem, kam palaimējās atgriezties dzīviem no Afganistānas astoņdesmito gadu vidū, bija lielas izredzes kļūt par potenciāliem varoņiem Ā. Kleckina un J. Podnieka slavenajā filmā «Vai viegli būt jaunam?», kas vēstīja par padomju pusē karojošajiem un Afganistānas karu pārdzīvojušajiem latviešu puišiem.

Tauta okupētajā Latvijā tāpat kā visā PSRS dzīvoja nabadzībā un trūkumā. Astoņdesmito gadu sākumā Latvijā bez gaļas, olu un citu pārtikas produktu deficīta uzradās arī rindas pēc parastām ziepēm, veļas pulveriem un vēlāk pat pēc sāls.

Nerunājot jau nemaz par tādām luksusa precēm kā banāni vai apelsīni, kas bija eksotisks retums padomju veikalos. Toties dzelzceļa stacija bija pilna ar maišelniekiem no Krievijas un Vidusāzijas republikām, kas no Rīgas veda prom te brīvāk dabūjamos Ogres trikotāžas fabrikas izstrādājumus. Tagad Krievijā runā par sāls un griķu deficītu.

Tagad Krievija ierobežo rietumu mediju pieejamību, kas atgādina 1980. gadu, kad PSRS atsāka slāpēt PSRS tautu valodās raidīto rietumu radiostaciju raidījumus. 1981. gadā no radiostacijām angļu valodā varēja uzzināt, ka aiz dzelzs aizkara hitparādēs gozējas Džona Lenona «Imagine», «ABBA» ar «One of Us», «The Rolling Stones» «Start me Up», bet Latvijas radio padomju kontrpropagandas raidījuma «Mikrofons-81» (kuru raidīja vakaros, kad no Vašingtonas ēterā īsviļņos skanēja «Amerikas Balss» latviešu valodā) dziesmu aptaujā pirmo vietu draudēja iegūt Māras Zālītes un Ulda Stabulnieka patriotiskā dziesma «Tik un tā», kas liecināja, ka Polijas tautas nacionālās atbrīvošanās gars tuvojas arī latviešu prātiem un sirdīm. To nevarēja ignorēt arī padomju režīma privileģētā, tomēr ar režīmu neapmierinātā kultūras elite. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja, kas Latvijā kontrolēja visu (arī savu propagandas rīku Latvijas radio), bija ieinteresēta, lai uzvarētu apolitiskā Raimonda Paula «Dāvāja Māriņa», nevis M. Zālītes un U. Stabulnieka nacionālpolitiski uzlādētā dziesma. Tagadējās Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis (NA), kurš ir strādājis padomju kontrpropagandas redakcijā «Mikrofons», droši vien to labāk zina, kā tas viss tolaik tika kontrolēts un vadīts.

Sankcijas bija ierocis, no kura PSRS baidījās visvairāk

Tāpat kā šodien Putina Krievija, arī toreiz sarkanā impērija PSRS/Krievija atradās faktiskā karastāvoklī ar visu rietumu pasauli.

Kremlī jau tika gatavoti plāni Varšavas līguma valstu karaspēka ievešanai Polijā (kā tagad Ukrainā), lai atkārtotu 1956. gada Ungārijas un 1968. gada Čehoslovākijas scenāriju, kad ungāru un čehu mēģinājumus izrauties no padomju okupācijas sagrāva ar krievu tankiem. Vienīgi Kremļa karš Afganistānā, kas ierobežoja PSRS militārā potenciāla iespējas karot divās frontēs, ASV Baltā nama saimnieka R. Reigana draudi ar papildu ekonomiskām sankcijām (bez tām, kuras jau darbojās kopš PSRS Afganistānas avantūras sākuma), kā arī padomju ekonomikas kolapsa draudi atturēja Brežņevu (kuram dzīvot bija atlicis vairs tikai gads) no karadarbības Polijā.

Kremlis uzticēja pašu poļu komunistiskajam režīmam tikt galā ar nemieriem, un ģenerālis Jaruzeļskis 1981. gada decembrī ieviesa valstī karastāvokli, kas turpinājās līdz 1983. gadam.

Karastāvoklis Polijā radīja vēl lielāku starptautisko saspīlējumu un krīzi PSRS, jo Ronalds Reigans principiāli ieviesa sankcijas pret Poliju un papildu sankcijas pret PSRS. Sankcijas bija ierocis, no kura PSRS baidījās visvairāk. PSKP politbiroja sēdē 1981. gada rudenī KGB šefs J. Andropovs brīdināja: ja pret Padomju Savienību ar ekonomiskām un politiskām sankcijām vērsīsies kapitālistiskās valstis (tā padomju leksikā sauca rietumu demokrātijas valstis), «tad mums (domāts PSRS režīmam) būs ļoti grūti. Mums vajag parādīt rūpes par mūsu valsti, par Padomju Savienības nostiprināšanu. Tā ir mūsu galvenā līnija…»(1)

Sankcijas pret Kremli kā pirmā nagla impērijas zārkā

Padomju impērijai bija svarīgi nostiprināt savu komunistisko un krievu šovinistisko hegemoniju pasaulē. Saskaņā ar PSRS konstitūciju un PSKP dokumentiem krievu tauta bija vadošā PSRS nācija un tās valoda un kultūra bija režīma ideoloģiskais kodols. Putina režīms šodien ir atteicies no komunistiskās ideoloģijas, taču ir palikusi krievu un pareizticīgo reliģijas īpašas misijas loma mūsdienu Krievijas impērijas atjaunošanas ideoloģijā. Pēc šīs ideoloģijas visi, kas ar aizdomām skatās uz krieviem un Krievijas agresīvo politiku, ir fašisti, rusofobi un geji.

1981. gadā, kad ar politiskajām un ekonomiskajām sankcijām pret PSRS tika iedzīta pirmā nagla PSRS zārkā, pasaulē bija spēcīgs viens līderis, un tas bija ASV prezidents R. Reigans, kura nākšana pie varas janvārī bija svarīgs faktors, kas astoņdesmitajos gados veicināja PSRS sabrukumu.

Reigana faktors, kura trūkst šodien

Reigans jau savā pirmajā preses konferencē kā ASV prezidents pasludināja, ka viņa mērķis ir apturēt PSRS dominēšanu pasaulē. Kaut gan Reiganam nebija viegli, jo ASV centieniem ekonomisko sankciju pret PSRS skaitā iekļaut arī Sibīrijas gāzesvada būvniecības uz Eiropu pārtraukšanu pretojās Francija, Lielbritānija, VFR un citas valstis, apdraudot pat NATO eksistenci. ASV bija spiesta atteikties arī no graudu tirdzniecības embargo uz PSRS, jo tas apdraudēja ASV fermerus un krievi graudus tad sāka iepirkt citās Amerikas kontinenta valstīs. Tieši tāpat kā tagad Putins rīkojas ar ES un ASV pārtikas produktu embargo.

Taču PSRS nevarēja vispār kaut kādu embargo pret Rietumiem atļauties, jo bija pilnībā atkarīga no cietās valūtas, ko tai nodrošināja nafta un perspektīvā arī topošais gāzes vads uz Eiropu. PSRS spēja tikai žvadzināt savus ieročus gan Afganistānā, gan pie Polijas robežām un ar zemūdenēm, kas izvietoja kodolmīnas Baltijas jūrā.

Taču Reiganam bija taisnība. Krievijas iespējas pārdot gāzi Eiropai un Rietumu līdzdalība šā projekta īstenošanā pirms 33 gadiem paildzinās tikai impērijas agoniju un rūgti atmaksāsies naivajai Eiropai nākotnē. Tā tas arī notiek pašlaik, kad bija jāpaiet 33 gadiem, lai Vācija, Francija un Lielbritānija saprastu šo kļūdu un tikai tagad sāktu domāt par alternatīvām Krievijas gāzei, kad Krievija atkal izspēlē savu gāzes kārti, lai šķeltu Eiropu.

Astoņdesmitajos gados padomju neefektīvā plāna ekonomika stagnēja arī bez sankcijām, pasaulē kopš 1983. gada jūnija kritās naftas cenas (2), sāka darboties ASV enerģētikas, elektronikas tehnoloģiju licenču embargo, ASV uzvara bruņošanās sacensībā ar savu «zvaigžņu karu» tehnoloģiju, akadēmisko apmaiņas un sadarbības programmu pārtraukšana, PSRS izsaldēšana no starptautiskām ekonomiskajām un politiskajām organizācijām noveda pie liberālāka PSKP līdera Gorbačova nākšanas pie varas, tas savukārt izraisīja likumsakarīgu impērijas sabrukumu. Jo okupētās Austrumeiropas un Baltijas valstis uzreiz juta režīma vājumu un izmantoja vēstures doto iespēju, lai izrautos no krievu lāča ķetnām.

Šodien mūs apdraud ne Brežņevs, bet gan Putins, kurš 1981. gada rudenī tikko bija ieradies Austrumvācijas Leipcigā, lai Padomju un vācu draudzības nama aizsegā sāktu savu KGB aģenta karjeru, palīdzot padomju režīmam noturēties vēl desmit gadus.

Pētnieki mēdz uzskatīt, ka PSRS sabrukums, kura liecinieks, esot VDR, bijaVladimirs Putins, ir bijusi viņa dzīves lielākā trauma, no kuras viņš nav attapies vēl šodien. Neskatoties pat uz to, ka Krievija vairs nav nekāda supervara, kāda tā vēl nosacīti bija astoņdesmito gadu sākumā, revanša alkas ir spēcīgākas par loģiku un saprātu.

Ar ko parasti beidzas Krievijas kari?

Tagad esam uz jauna kara robežas. Ja skatās tālāk vēsturē, tad var secināt, ka Krievijas sāktie kari parasti ir beigušies ar fiasko un ar iekšzemes revolūcijām. Ja cara Nikolaja II valdība nebūtu darījusi visu, lai sāktos karš ar Japānu, nebūtu bijis 1905. gada revolūcijas, ja tā nebūtu darījusi visu, lai iesaistītos karā ar Vāciju, nebūtu 1917. gada revolūcijas. Kāpēc Nikolajam I bija vajadzīgs Krimas karš, kas noveda pie paša radītā režīma sabrukuma? Kāpēc Nikolajam II i bija vajadzīgi kari ar Japānu un Vāciju?

Tā 1969. gadā esejā «Vai Padomju Savienība izdzīvos līdz 1984. gadam?» jautā padomju disidents, vēsturnieks, publicists Andrejs Amalriks (3).

Viņš mēģina noskaidrot, kāpēc Krievijas vēsturē parasti galējā ārpolitiskā ambiciozitāte iet vienā solī ar iekšpolitisko nīkuļošanu, un turpat pieļauj, ka Krievijas vadītāji ārpolitikas krīzēs parasti meklē izeju no iekšpolitiskām problēmām, un iespējams, ka vieglums, ar kuru režīms tiek galā ar iekšpolitisko pretestību, rada visvarenības ilūziju. A. Amalriks, analizējot padomju režīmu, uzsver, ka iekšpolitisko mērķu īstenošana, radot nepieciešamību pēc ārējā ienaidnieka, izsauc tādu inerci, ka vairs nevar apstāties, vēl jo vairāk tāpēc, ka katrs totalitārs režīms nīkuļo, pats to nemaz nemanot.

Padomju disidents Amariks jau 1969. gadā ļoti tālredzīgi paredzēja, ka PSRS noteikti sabruks, taču kļūdījās par sešiem gadiem, lai gan pamats sabrukumam tika likts ar Afganistānas karu, kurš sākās 1979. gadā. Viņš savā esejā paredzēja arī Polijas, Ukrainas un Baltijas valstu atbrīvošanos un ka šīs valstis vēlāk kopā ar Krievijas Eiropas daļu ietilps organizācijā, kuru šodien sauc par Eiropas Savienību.

Vai Krievijas režīms izdzīvos līdz 2018. gadam?

Cik gadi būs jāgaida, līdz Putina Ukrainas avantūra novedīs pie Krievijas sabrukuma?

Krievija neizturēs mūsu (rietumu) ekonomisko, politisko spiedienu un sabruks tuvāko piecu līdz septiņu gadu laikā. Gan ekonomiski, gan politiski, gan militāri. Tā uzskata domājošie un Kremļa televīzijas nenozombētie krievu ekonomisti, politologi un opozīcijas politiķi (4). Daži vēsturnieki domā, ka tā nesagaidīs pat Oktobra apvērsuma 100. gadadienu 2017. gadā (5) un dos iespēju arī mums – latviešiem bez bailēm sagaidīt savas valsts 100. dzimšanas dienu gadu vēlāk.

Berlīnes mūra krišanas un Rumānijas diktatora un oligarha Nikolajes Čaušesku nošaušanas 25. gadadienā varam sākt skaitīt Putina režīma atlikušos mēnešus un gadus. Režīma beigas nav novēršamas, pat neskatoties uz to, ka Putins savas ādas glābšanai ir gatavs sniegties pēc melnā koferīša (jadernij čemodančik) ar atomraķešu palaišanas pogu.

Taču nav izslēgts, ka diktatoru Putinu sagaida Rumānijas diktatora Nikalajes Čaušesku (Nicolae Ceaușescu) liktenis. Arī viņš it kā baudīja «milzīgu tautas uzticību» un aptaujās tikpat kā 100% iedzīvotāju uzskatīja viņu par labāko valsts līderi, taču, kad Berlīnes mūra krišanas ietekmē Rumānijas ungāri iesāka nemierus, tie pārsviedās uz visu valsti un beidzās ar diktatora un viņa sievas nošaušanu pie tualetes sienas pēc improvizētas īsas tiesas sēdes. To izdarīja paša diktatora tautieši. Arī tā var beigties diktatora mūžs.

Vai Putina kungs, raušot sev milzu bagātības, izmisīgi glābjot Krievijas impērijas paliekas, kurinot krievu nacionālisma un kara histēriju, ieviešot demokrātijas un brīvību ierobežošanu savā valstī, sūtot maskētu regulāro armiju, zaļos cilvēciņus un zenītraķetes un pat masu iznīcināšanas ieročus uz Ukrainu, par to ir padomājis?

Video: Nāves sprieduma izpilde Rumānijas diktatoram N. Čaušesku un viņa sievai.

* Popov Lavrenov, Польша — слабое звено социализма Феномен «Солидарности» 1980–1981 гг.

LASI CITUR: Popov Lavrenov, Польша — слабое звено социализма Феномен «Солидарности» 1980–1981 гг.

** 1983. gada 14. martā naftas eksportētāju organizācija OPEC pirmo reizi vienojas samazināt cenas jēlnaftai. Tā rezultātā Saūda Arābijā augsti kvalitatīvas jēlnaftas cenas kritās no 34 uz 19 dolāriem par barelu

*** Андрей Амальрик, ПРОСУЩЕСТВУЕТ ЛИ СОВЕТСКИЙ СОЮЗ ДО 1984 ГОДА?

LASI CITUR: Андрей Амальрик, ПРОСУЩЕСТВУЕТ ЛИ СОВЕТСКИЙ СОЮЗ ДО 1984 ГОДА?

**** Европейский выбор и астрал Путина

LASI CITUR: Европейский выбор и астрал Путина

Михаил Касьянов: «У режима есть два года»

LASI CITUR: Михаил Касьянов: «У режима есть два года»

***** Padomju disidenta Vladimira Bukovska. intervija VOA, 4.nov. 2014.

LASI CITUR: Padomju disidenta Vladimira Bukovska. intervija VOA, 4.nov. 2014.


by Komentēt

Liepājas zemūdene, kas satricināja pasauli un iezvanīja PSRS sabrukuma sākumu

U-183 1981 g 28 okt Zviedrija

Speciāli TVNet

Tas notika šajās dienās pirms 33 gadiem, sākot ar 1981. gada 27. oktobri pulksten 19.47, kad Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos, slēgtā un slepenā militārajā teritorijā gandrīz pie pašas zviedru flotes štāba mītnes Karlskrūnā uz sēkļa uzsēdās ar kodoltorpēdām apbruņota PSRS zemūdene.

 Kodolkatastrofas draudi

Tas līdz šim ir vienīgais vispārliecinošākais pierādījums aizdomām, ka toreiz PSRS (tagad Krievija) ar savām zemūdenēm nemaz neslēpa, kurš grib būt īstais saimnieks Baltijas jūrā. Ja zviedri šo zemūdeni būtu mēģinājuši ieņemt ar spēku, tās komandieris bija gatavs to uzspridzināt ar visu 54 cilvēku apkalpi un kodolieročiem, riskējot izraisīt Hirosimas kodolbombardēšanai līdzīgu katastrofu*.

PSRS Baltijas flotes Liepājas karabāzē pierakstītā padomju zemūdene S- 363 (kiriļicā С-363), kuras borta numurs bija 137 (projekts 613)** 10 dienas turēja sasprindzinājumā ne tikai Zviedriju, bet visu Rietumu pasauli. Tikai 6. novembrī krīze atrisinājās un zemūdene ar zviedru palīdzību tikai novilkta no sēkļa.

Tie, kas padomju okupētajā Latvijā neklausījās režīma slāpētas*** , bet tomēr caur trokšņiem sadzirdamās rietumu radiostacijas Amerikas Balss no Vašingtonas, Zviedrijas Radio (krieviski), Free Europe, par šo incidentu uzzināja tikai no PSRS oficiālās ziņu aģentūras TASS īsa rezumējuma 6. novembrī, ka padomju zemūdene uzsēdusies uz sēkļa Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos navigācijas kļūmes un sliktās redzamības dēļ. Tā noslēdzās U-137 kaujas uzdevums, kas sākās 16. septembrī, kad tā izpeldēja no Paldiski ostas. Sava kaujas uzdevuma laikā 18. oktobrī zemūdene ar radiopelengētāja antenu aizķēra kāda zvejas tralera tīklus un antenu deformēja. Tas pēc apkalpes komandiera domām iespējams bija viens no zemūdenes avārijas iemesliem.

Zviedrs Ingvars Svensons pirmais redzēja avarejušo U-137

Ingvars Svensons, kurš pirmais pamanīja avarējušo zemūdeni

Apkaunojums zviedriem un krieviem

Šis gadījums bija apkaunojums gan PSRS jūras kara flotei, ka tās rīcībā esošā zemūdene tik vienkārši var sevi izgaismot, triviāli uzsēžoties uz sēkļa potenciālā pretinieka teritorijā, gan arī Zviedrijas militāristiem, kuri krievu zemūdenes peldēšanu nebija pamanījuši ne ar radariem, ne pārtverot radiosakarus, ne vizuāli vai akustiski, jo tā vienu brīdi Zviedrijas ūdeņos peldēja ar periskopu pat virs ūdens un jebkurā gadījumā tās dīzeļmotors strādājis tik skaļi, ka to varēja dzirdēt pat vairāku kilometru rādiusā.

Zemūdene uzsēdās uz sēkļa 27. oktobra vakarā, un visu nakti izmisīgi, pati saviem spēkiem mēģināja tikt no tā nost, taču tā sasvērās vēl vairāk uz sāniem. Tikai nākošajā rītā ap pulksten 10.00 to pamanīja zviedru zvejnieks Ingvars Svensons, kas savā laivā bija pietuvojies tai, dodoties pārbaudīt izmestos zvejas tīklus. Viņš sastinga no redzamā skata – ūdenī laiski gulēja zemūdene, uz kuras komandtiltiņa nervozi sastinguši bija trīs vīri un blakus plīvoja balts karogs ar sarkanu zvaigzni un sirpi ar āmuru ( PSRS jūras kara flotes simbols).

Zvejnieks muka prom tik ātri, cik vien to ļāva laivas motors un krastā esot, uzreiz zvanīja robežsargiem. Pēc 40 minūtēm padomju jūrnieki novērtēja pirmo Zviedrijas krasta apsardzes reakciju- zemūdenei strauji tuvojās robežsargu patruļkuteris «Smyge» ar štāba priekšnieka Karlu Andersonu un dažiem citiem virsniekiem uz klāja.

Pietuvojoties pie zemūdenes sāniem, kuteris apstājās un K. Andersons uzkāpa uz zemūdens ārējā klāja, lai doties pie trim klusējošiem un drūmiem padomju virsniekiem. Viņi nereaģēja uz uzrunu angļu valodā, bet viens no viņiem bija gatavs izskaidroties vāciski. Krievu virsnieks paskaidroja, ka viņi pārstāvot padomju zemūdeni, kas hidrokompasa avārijas dēļ esot nomaldījusies no kursa un tagad apkalpe vēloties sazināties ar padomju konsulu. Pa to laiku ziņa bija nonākusi līdz medijiem un Mālmes avīze Kvällsposten jau 12.40 ir iznākusi ar sensacionālu skrejlapu par notikušo avāriju.****

U-137 krīzes 10 dienas

Kā norisinājās šī desmit dienu ilgā militārā, diplomātiskā un politiskā krīze Zviedrijas krastā labi var redzēt dokumentālajos kadros, kas glabājas Zviedrijas kuģniecības muzeju arhīvā. Tajos redzama zviedru gatavība neļaut PSRS Baltijas flotes papildspēkiem ar kara kuģiem un velkoņiem nākt palīgā U-137, lai to noceltu no sēkļa, kā kaujas gatavībā pie zemūdens izvēršas zviedru desanta vienība un zemessargu grupa, kā notiek apkalpes nopratināšana, žurnālistu darbība, preses konference, zemūdenes nocelšana no sēkļa ar zviedru kuģa palīdzību, kas norisinājās uz intensīvas diplomātiskās komunikācijas fona. PSRS atvainojās par notikušo, ko norakstīja uz tehnisku kļūmi. Taču zviedri, jūtoties totāli pazemoti, nopietni apsvēra iespēju ieņemt zemūdeni ar spēku, ja krievi neļautu apkalpes komandieri nopratināt, taču tikai NATO informācija, ka uz kuģa ir atomlādiņi, viņus atturēja no šī soļa.

<p><a href=”http://vimeo.com/11072021″>Den ryska ubåten U 137 på grund i Karlskrona skärgård</a> from <a href=”http://vimeo.com/smm”>Statens maritima museer</a> on <a href=”https://vimeo.com”>Vimeo</a&gt;.</p>

U-137 saites ar Latviju

Pēc NATO klasifikācijas šo zemūdeni dēvē par Whiskey klases zemūdeni U-137 un starptautiski šo incidentu angļu valodā sauc par “Whiskey on the rocks” (asociējot ar populāro kokteili „Viskijs ar ledu”) gadījumu. PSRS flotē šo zemūdeni pēc Zviedrijas incidenta sāka dēvēt par „Zviedru Komjaunieti” ( Švedskij Komsomoļec), jo flotē bija vairāki citi kara kuģi ar vārdu ‘komjaunietis”.  Zemūdene bija 76 metru gara, 11 metru augsta, kas varēja sasniegt 200 metru dziļumu. Whiskey (S-613) tipa dīzeļmotoru zemūdenes PSRS nokopēja no vāciešu XXI sērijas parauga, saražojot 1950. -1956. gados kopumā 215 eksemplāros. Dažas no tām tikai pārdotas arī ārzemju flotēm (Polijai, Albānijai, Ēģiptei, Indonēzijai, Ziemeļkorejai u.c.).  Padomju laikā to skaits Baltijas jūrā bija 32 , tagad Krievijas bruņojumā Baltija jūrā to ir palicis tikai pāris.

Jāpiezīmē, ka Liepāja jau vēsturiski ir Krievijas zemūdeņu flotes dzimtene, kur pirmie cara Krievijas zemūdens kuģi atradās kopš 1911. gada. Krievija un vēlāk arī PSRS ir uzskatījusi, ka tieši zemūdenes ir tās, kas būtiski nodrošina lielvaras kontroli pār Baltijas jūru un tāpēc PSRS laikā Baltijas jūrā mudžēja no padomju zemūdenēm.

U-137 , kas bija uzbūvēta 1956. gadā un gandrīz vai iznīcināja Karlskrūnu un radioaktīvi piesārņoja visu Baltijas jūru, ir saistīta ar Latvijas teritoriju ne tikai tāpēc, ka piederēja PSRS Baltijas kara flotei, bet arī tāpēc, ka tā no 1968. līdz 1979. gadam iekonservēta atradās Daugavgrīvā, pēc tam tika nogādāta Liepājā, kur to izremontēja kuģu remonta rūpnīcā Tosmāre un 1981. gada 24. februārī nodeva ekspluatācijā, lai pēc astoņiem mēnešiem nokļūtu visas pasaules uzmanības centrā.

Lai arī padomju puse neko citu kā par navigācijas kļūmi nerunāja, Zviedri uzskatīja, ka navigācijas kļūda ir nepārliecinošs apgalvojums, jo

  1. liktenīgais sēklis atradās ļoti dziļi Zviedrijas teritorijā. Lai nonāktu līdz vietai, kur zemūdene „uzsēdās” uz sēkļa, tai bija jāizpeld garām vairākām sarežģītām zemūdens klintīm, ko nevarētu izdarīt bez jebkāda navigācijas aprīkojuma;
  2. avārijas vieta atradās divus kilometrus no slepenas Zviedrijas militārās bāzes centra, kurā ir liegta pieeja ārzemniekiem un turklāt zemūdene bija jau iepeldējusi dziļi slepenajā zonā un tās atrašanās tur sakrita ar laiku, kad šajā bāzē sākās jaunas NATO bruņojumā esošas torpēdas izmēģinājumi.

Par U-137 glābšanas operāciju zviedri PSRS izrakstīja rēķinu 5,2 miljoni SEK (apmēram 1 miljonu USD pēc tā laika kursa) apmērā, bet pašas zemūdenes mūžs beidzās Liepājā 1988. gadā, kad tās apkalpi izformēja un zemūdenes korpusu nodeva sagriešanai metāllūžņos, tos vēlāk pārkausējot to tēraudā fabrikā Sarkanais Metalurgs, ko tagad sauc Liepājas Metalurgs.

Vairāk nekā 4 700 gadījumu

Tagad, kad ir pieejamas atvaļināto krievu virsnieku vaļsirdīgas liecības, vairs nav šaubu, ka mēs bijām ļoti tuvu lielām briesmām. „Ripoja galvas” gan padomju, gan zviedru militārajās augšās. Taču incidents bija stimuls, lai zviedru nodokļu maksātāji sajoztu jostas un atvēlētu simtiem miljonus kronu krasta aizsardzības modernizēšanai, no kā atteicās, kad deviņdesmito gadu šķita, ka neviens vairs Zviedriju neapdraud.

Vēsture iet pa apli un atkārtojas. 1914. gada oktobra zemūdeņu medības zviedru likumdevējiem liek secināt, ka būs jābruņojas atkal un, ka ar Krieviju ir kā ar bitēm: neko nekad nevar zināt, kā tās rīkosies. Vēl jo vairāk, ka kopš 1981. gada 27. oktobra Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos ir reģistrēti vairāk nekā 4 700 gadījumu, kas liecinājuši par aizdomīgu zemūdens objektu esamību. 20 no visā pēckara vēsturē gadījumiem ir bijuši par pamatu militāras meklēšanas un cita veida militārām operācijām un pāris gadījumos ir fiksētas PSRS zemūdenes. Tas, kas notiek Zviedrijas piekrastē, pašlaik tāpēc nav nekas ārkārtējs. Viens no vairāk nekā 4000 gadījumiem, kam veltīta pastiprināta mediju uzmanība, jo Krievija šovasar sākusi īpaši aktīvi pievērst uzmanību ar savām aktivitātēm Baltijas jūrā.

Kāpēc Krievijas zemūdenes ložņā ap Zviedriju?

Nav jābrīnās, ka Krievijas kara kuģi un zemūdenes ložņā ap Baltijas valstu teritoriālajiem ūdeņiem, jo esam potenciālā Krievijas pretinieka teritorija. Tomēr ne aukstā kara laikā, ne tagad Zviedrija nav bijusi un nav joprojām NATO locekle. Taču tas nenozīmē, ka Zviedrija ir pilnīgi neitrāla. Tā visā pēckara periodā un arī tagad ir sadarbojusies ar NATO un pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados NATO atomzemūdenes pastāvīgi apmeklēja zviedru arhipelāgu, lai trenētos iespējama karstā kara gadījumiem un apgūtu Zviedrijas krasta piestātnes.

Zviedrijas sociāldemokrātu līderis Ulofs Palme (Olaf Palme) vēlējās panākt, ka NATO zemūdenes neizmanto Karlskrūnas (Karskrona) un Stokholmas apkaimē esošo Muskē (Muskö) kara flotes bāzi. Viņš vēlējās, ka Skandināvija būtu bez atomieročiem. Ja Palmem izdotos astoņdesmitajos gados panākt, ka Baltijas jūrā būtu brīva no atomieročiem, tad līdz ar to būtu kritis NATO ziemeļu flangs Baltijas jūrā un šajā teritorijā dominētu PSRS ar savām Kurzemes un citos Baltijas padomju republiku piekrastes mežos uzstādītajām vidēja darbības rādiusa kodolraķetēm (SS-20, kuras PSRS sāka izvietot pie savām rietumu un dienvidrietumu robežām kopš 1977. gada),****  kuras varētu sasniegt mērķus Skandināvijā daudz ātrāk nekā to izdarītu raķetes, kuras palaistu pret mērķiem PSRS no NATO zemūdenēm Atlantijas okeānā. Ka Zviedrija būtu PSRS atomraķešu mērķis iespējama kara gadījumā, liecina arī kāda padomju ģenerāļa memuāri.*****

Zviedru rakstnieks, armijas pilots un desantnieks Anderss Jallais******, kurš ir pētījis arī pie Liepājas notriektās zviedru izlūklidmašīnas DC3 gadījumu, uzskata, ka Palmem tas izdotos jau 1986. gadā, kad bija plānota viņa oficiālā vizīte Maskavā tieši ar šādu darba kārtību.

Taču Palmes vizīte Maskavā nenotika, jo 1986. gada februārī viņu nošāva Stokholmas centrā uz ielas. Tajā laikā Maskavā notika PSKP kongress un Palmes piemiņu kongresa delegāti pēc Gorbačova iniciatīvas godināja ar klusuma minūti. Neviens cits zviedru politiķis vairs ar šādu PSRS/Krievijai izdevīgu iniciatīvu nav nācis klajā.

Tas, kas notiek šodien, ir jau bijis

U-137 Whiskey on the rocksZemūdens medības pie Zviedrijas krastiem pašlaik, kuras pavada Krievijas flotes pieaugošas aktivitātes Baltijas jūrā, Krimas aneksija, Krievijas karspēka manevri pie Ukrainas robežām, ASV un ES sankcijas pret agresoru šodien rada déjà vu******* sajūtas, ka pavisam nesen, pirms 33 gadiem tas jau ir bijis.

Toreiz PSRS režīms rīkoja divus lielus karaspēku mācības Polijas pierobežā un tās teritorijā, lai iebaidītu Leha Valensas vadīto Solidaritāte kustību, kas centās atbrīvot Poliju no padomju režīma žņaugiem. Gluži kā ukraiņi grib tik vaļā no Krievijas apskāvieniem šodien.

Tieši tāpat kā Putins, pārtraucot B. Jeļcina iesākto Krievijas kursu uz Rietumiem, iebruka Ukrainā, Brežņevs pārtrauca septiņdesmitos gados sākušos atslābuma politiku un tuvināšanos politiku ar Rietumiem, iebrūkot Afganistānā. ASV boikotēja Maskavas 1980. gada Olimpiādi, ASV un NATO sabiedrotie pieteica sankcijas, kas aptvēra enerģētikas, elektronikas un militāras tehnoloģijas. Taču nespēja piespiest Eiropu atteikties no gāzes vada būves no Sibīrijas uz Eiropu, kas tika toreiz uzsākts un kura cenu Eiropa maksā joprojām, ļaujot Putina Krievijai turpināt šantažēt visu pasauli.

Taču neskatoties uz domstarpībām sabiedroto starpā par gāzes vada būvi, Ronalda Reigana un Eiropas sabiedroto sankcijas tomēr deva rezultātu ilgtermiņā. PSRS režīms sabruka pēc desmit gadiem. Sankcijas, bija pirmā nagla ļaunuma impērijas zārkā.

Ļaunuma impērijas sabrukuma desmitgade varēja sekmīgi sākties lielā mērā arī pateicoties tam, ka Baltā nama Ovālajā kabinetā iekārtojās principiālais antikomunists Ronalds Reigans – spēcīgs pasaules līderis, kādu mēs šodien diemžēl neredzam Baraka Obamas personā. Bet par to plašāk nākošajā rakstā, kas turpinās déjà vu tēmu šodienas Rietumu un Krievijas konflikta kontekstā, prognozējot Putina impērijas sabrukuma laiku.

Atsauces:

*Зубко Марат «Был приказ: взорвать подлодку не только с экипажем, но и ядерными торпедами» «Известия» 29.01.1992г.,

Розин Александр. Действия Балтийского флота по оказанию помощи севшей на мель в шведских водах ПЛ «С-363» (У-137) осенью 1981г. http://web.archive.org/web/20111111191949/http://alerozin.narod.ru/U137.htm/

** Rietumos šo zemūdeni dēvē par U-173.

***Speciāli radioraidītāji raidīja motorzāģim līdzīgus trokšņus virsū PSRS tautu valodās raidošo rietumu staciju frekvencēm īsviļņu 25, 49 m un citos diapazonos

**** Notikuma dalībnieka no Zviedrijas liecības zviedru valodā http://rotbygd.se/rotbygd.asp?rotbygdsid=7

*****Landsförrädaren, Anders Jallai (E-media, E-bok, PDF, EPUB) 2011

****** SOVIET UNION, a country study, Federal Research Division

Library of Congress, Edited by  Raymond E. Zickel Research Completed May 1989

****** Блеск и нищета подводного флота России http://svpressa.ru/society/article/22711/

******Termins „déjà vu” burtiskā tulkojumā no franču valodas nozīmē “jau redzēts”. Déjà vu (dežavu) raksturo to dīvaino sajūtu, kad zini – situāciju, kurā atrodies pašreiz, esi piedzīvojis jau iepriekš.


by Komentēt

Maskavas Trojas zirgs un lapsas Eiroparlamenta vistu kūtī

TVNet raksts

lapsa ar vistuPārliecinošā labēji radikālo partiju uzvara Eiroparlamenta vēlēšanās Francijā un Lielbritānijā, kā arī ievērojami analoģisku radikālo labējo, kreiso un eiroskeptisko partiju panākumi citās ES valstīs ir radījuši manāmu satraukumu Eiropā un arī ASV.

Radikālajām partijām ir izdevies dubultot savu pārstāvniecību EP. Prognozes liecina, ka galējās un eiroskeptiķu partijas varētu būt ieguvušas aptuveni 140 vietas parlamentā no kopā 751 deputātu vietas. Lai arī visos jautājumos dienas kārtību parlamentā šīs partijas nezin vai noteiks, jo joprojām vairākumā EP ir labēji un kreisi centriskās partijas, tomēr neviens nešaubās, ka uzvarētāji šogad ir arī radikālie spēki, kas darīs visu, lai grautu Eiropas Savienību no iekšpuses.

Marina Lepēna kā Maskavas Trojas zirgs

Ultralabējie politiskie spēki ir arī Putina autoritārā režīma ideoloģiskie sabiedrotie Eiropā. Ņemot vērā, ka šīs partijas ideoloģiski palīdz Kremlim īstenot Eirāzijas impērijas izveidošanu un Eiropas vienotības graušanu, varam būt droši, ka Kremlim ir izdevies Eiropas Parlamentā ievest Trojas zirgu*.

Uztraucoši, ka radikāļiem vislielākie panākumi ir lielākajās ES valstīs Francijā un Lielbritānijā..

Francijā visvairāk balsu (25%) ieguva galēji labējā Marinas Lepēnas (Marine Le Pen) vadītā Nacionālā fronte (Front National), ko Francijas premjerministrs Manuels Valss jau paspējis nodēvēt par politisku zemestrīci. Front National ir ieguvusi 24 no 74 Francijai atvēlētajām vietām EP.

Lepēnas partija pārliecinoši pārspējusi Francijas centriski labējo Tautas kustības savienību (UMP), kas saņēmusi 20,8% balsu, un valdošo Sociālistu partiju, kas ieguvusi 14% balsu.

Francijas Nacionālā Fronte neslēpj, ka vēlas likvidēt ES un NATO un to vietā izveidot paneiropas neatkarīgu valstu savienību, kurā ietilptu arī Krievija un kuru vadītu Parīzes, Maskavas un Berlīnes alianse. Nacionālā Fronte uztur ciešas attiecības ar Krievijas Eirāzijas politikas ideologiem, un Lepēna ir gaidīta viešņa Kremlī, kur viņu vienmēr pieņem augstā politiskā līmenī.

Ukrainu negaidot ES

Pret imigrantiem naidīgi noskaņoto franču Nacionālo Fronti vienādi atbalsta gan valsts ierēdņi, gan bezdarbnieki un galvenais – jaunieši. Trešā daļa vēlētāju par šo partiju ir līdz 35 gadiem. Viņus uzrunā Marinas Lepēnas patriotisma lozungi un Briseles kritika.

Lepēna uzskata, ka Francija pārdzīvo savas identitātes krīzi un, ka viņas vēlētāji vēlas dzīvot Parīzē, kuru nevada no Briseles. Viņa ir par daudzpolāru pasauli. Tieši kā viņas ideoloģiskais partneris Putins. NF līdere kritizēja ES rīcību Krievijas un Ukrainas krīzes risināšanā un atbalsta Krimas aneksiju, kuru veica Krievija.

Marina Lepēna vairākkārt ir paziņojusi, ka nevēlas Ukrainu redzēt Eiropas Savienībā, jo šai organizācijai vairs neesot pa spēkam pabarot vēl vienu liekēdi.

«Vajag pavisam skaidri pateikt, ka eiropieši nevēlas redzēt Ukrainu Eiropas Savienībā Viņiem tas tika solīts, taču viņiem ir jāzina, ka Ukrainu te neviens negaida. Mēs tagad atrodamies pretējās pusēs. Taču Krima ir krieviski runājoša valsts daļa un gandrīz Krievija, tā mēs varam sacīt,» saka Marina Lepēna žurnālistiem.

Lapsas vistu kūtī

Lielbritānijā uzvaru guva Naidžela Faridža (Nigel Paul Farage) vadītā eiroskeptiskā Apvienotās Karalistes Neatkarības partija (UK Independence Party), kas ieguvusi vairāk nekā 27% balsu. EP šo valsti pārstāvēs 23 UKIP deputāti. Tik daudz vietu nav nevienam citam konkurentam no Apvienotās Karalistes. Šo partiju visu laiku uzskatīja par marginālu politisku spēku, jo tai nav nevienas vietas britu parlamentā. Taču kopš 25. maija tā ieies vēsturē kā 100 gadu laikā pirmā partija, kas ir apsteigusi gan leiboristus, gan konservatīvos.

«Tagad viņi (leiboristi un konservatīvie) jūtas kā zelta zivtiņas, kas izmestas no akvārija uz grīdas. Guļ uz sāniem un plāta žaunas, lai izmisīgi rītu gaisu,» tā konkurentus raksturo Naidžels Faridžs.

Šis eiroskeptiķis jau 20 gadus ir politikā un pauž pret ES naidīgus uzskatus. Kad viņš izstājās no konservatīvo partijas 1993. gadā, protestējot pret tās parakstīto Eiropu vienojošo Māstrihtas līgumu, viņš piedalījās Neatkarības partijas dibināšanā, un tagad tā ir EP.

Taču pavisam īstu popularitāti politiķis ieguva pagājušajā ziemā, kad viņš solīja aizstāvēt britus pret imigrantu invāziju no trūcīgākajām ES valstīm (tai skaitā no Latvijas). Paradoksāli, taču Faridžs nav bijis īpaši kritisks pret trūcīgo latviešu meiteni Līgu. Britu skandālu prese plaši savā laikā aprakstīja Faridža dēku ar kādu latvieti vārdā Līga, kuru viņš it kā esot septiņas reizes ieguvis vienas nakts laikā 2006. gadā, kad bija pavadījis viņu līdz mājām pēc vakara klubā Biggin Hill, kas atrodas Kentā.

Šodien ekscentriskā Faridža partija uzskata, ka visās Eiropas Savienības ekonomiskajās un politiskajās problēmās vainīga ir eirobirokrātu paaudze, kas izaugusi pēdējo 20 gadu laikā.

«ES ir absolūti antidemokrātiska struktūra, kas ir galēji centralizēta, kur centrs izlemj visu. Tikai Briselē zina, kā attīstīt ekonomiku, kur ņemt resursus. Šajā savienībā ir sadzītas galīgi dažādas valstis, ar dažādu vēsturi, ar valodām, kultūru. Galvenais, ka valstis tur ievilka, neprasot pašiem cilvēkiem, vai viņi to grib,» sludina UKIP līderis.

UKIP ir arī kritiska pret Lielbritānijas ārpolitiku un rīcību Lībijas, Sīrijas un arī Ukrainas krīzes jautājumos.

2010. gada vēlēšanās Faridžs gandrīz vai gāja bojā, kļūstot par savas kampaņas upuri, kad vēlēšanu dienā viņš ar savu mazo lidmašīnu gaisā vilka plakātu, kurš satinās lidmašīnas astē, un lidaparāts nogāzās zemē. Tagad viņš uzskata – lai sev pievērstu uzmanību, nav jākrīt no debesīm zemē.

Britu prese raksta, citējot pašu Faridžu, ka Neatkarīgās partijas lapsa ir ielavījusies Vestminsteras vistu kūtī. Ne pa jokam satraukušās ir konservatīvo «vistas», kuras, lai atgūtu politisko iniciatīvu, ir gatavas iniciēt referendumu par Apvienotās Karalistes dalību ES. Protams, ja uzvarēs nākamajās britu parlamenta vēlēšanās.

Latvijas deputāti – lapsas vai vistas?

Taču pagaidām antieiropeiski un prokremliski noskaņotās ultralabējās un ultrakreisās lapsas plosīsies pa Briseles koridoriem. Faridžs un Lepēna nav vienīgās lapsas Eiroparlamenta vistu kūtī, jo, kā jau minēju, eiroskeptiķu lapsas Eiropas Parlamentā sildīs vismaz 140 vietas. Izskatās, ka šo rudo lapsu sabiedrībā harmoniski iederēsies arī daži Latvijas deputāti. Ždanoka, Mamikins un varbūt arī uzskatos noslēpumainā Grigule?

Bet pārējie mūsu deputāti (Dombrovskis, Pabriks, Kalniete, Kariņš, Zīle), protams, pagaidām ir uzskatāmi par šo lapsu upuriem – baltām un pūkainam kladzinošām vistām, kas, lai glābtu dzīvības, pašlaik izmisīgi meklē savus būrus (frakcijas), un vēlāk, lai nezaudētu politisko iniciatīvu, būs spiesti mainīt gan orientāciju, gan sugu un/vai dzimumu.

Viens ir skaidrs, ka tagad Eiroparlamentā spalvas lidos pa gaisu un mums – skatītājiem nebūs garlaicīgi. Taču, nopietni runājot, pats svarīgākais ir, lai vistām izdodas izolēt lapsas un galu galā lai eiropiešiem veicas nākamajās vēlēšanās ierobežot to skaitu. Citādi Eiropai draud briesmas.

* Trojas zirgs bija milzīgs koka zirgs sengrieķu mitoloģijā, kurā Trojas kara laikā bija paslēpušies ahaju (grieķu) karavīri, kas piedalījās Trojas aplenkšanā. Trojieši, neapjauzdami ahaju viltību, ieveda Trojas zirgu Trojā. Naktī ahaji izkāpa no zirga un ielaida pilsētā pārējo ahaju karaspēku, Troja nonāca ahaju rokās.


by Komentēt

Lembergs gatavojas politiskam patvērumam Krievijā

aitaRaksta vietne TVNet

Pirms vairāk nekā mēneša, kad Krievijas agresijas draudu apstākļos mūsu NATO sabiedrotie nosūtīja ASV karavīru grupu uz Ādažiem, Ventspils pilsētas mērs Aivars Lembergs paziņoja, ka NATO militārās klātbūtnes palielināšana Latvijā, ievedot NATO spēkus, būtu uztverama kā svešas valsts okupācija un pielīdzināma 1940.gadā notikušajai padomju karaspēka ievešanai Latvijā.

Lembergs arī apgalvoja: ja notikšot NATO karaspēka ievešana Latvijā, tad tas nozīmēšot, ka Latvija kļūst par potenciālu kaujas lauku starp ASV un Krieviju. Tas ilgtermiņā apdraudēšot Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses.

Kā Lembergs iedvesmoja uz naidu

Šādā veidā Puzes ķeizars gatavoja sabiedrisko domu, lai vietējie «zaļie cilvēciņi» – potenciālās kriminālpersonas pie pirmās iespējas izrēķinātos ar it kā Latvijai naidīgajiem sabiedroto karavīriem, kas ne tikai strādāja uz karakuģiem un Ventspils piekrasti tīrīja no mīnām, bet brīvdienās arī atpūtās Ventspils klubos. Tas arī notika, un sava bosa pretrietumnieciskajā un prokrieviskajā kampaņā iesaistījās arī Lemberga ķēdes suns – pašvaldības policija, kas paklausīgi un uzcītīgi dokumentēja «neķītro NATO nīderlandiešu izvirtības», lai gatavotu pamatu vēlāk sekojošai Lemberga argumentācijai, kurai bija jāsakompromitē NATO. Tieši to no Lemberga gaidīja arī Kremļa propagandas mediji. Un sagaidīja.

Pašlaik nevar izslēgt, ka Ventspils policija darīs visu, lai notušētu NATO karavīru piekaušanas politisko rakursu un padarītu izrēķināšanos ar mūsējiem karavīriem par parastu sadzīvisku kautiņu. Indikācijas liecina, ka tas tā jau notiek un izmeklētāji acīmredzot izvairīsies uzdot jautājumus par tēmu, kas uzmundrināja un iedvesmoja Ventspils “zaļos cilvēciņus” ar kliedzieniem “sukin natovec” izrēķināties ar karavīriem no Nīderlandes. Bez Krievijas propagandas kara, kurā piedalījās arī Ventspils galva un kura NATO naidīgo vēstījumu noteikti pa Krievijas TV kanāliem skatījās arī Ventspils urlas, uzmundrinājuma tas nevarēja notikt. Tāpēc Lembergs ir līdzatbildīgs par kautiņiem Ventspilī. Mēra naids pret NATO uz ielas tika uztverts kā signāls rīcībai.

Ko darīt, ja man patīk ziedi?

Kad Lemberga Krievijā plaši atbalstītā antinato retorika draudēja jau ar Latvijas valdības krišanu un viņa kabatas partijas ZZS vadītāji bēguļoja no preses, lai tik nebūtu jākritizē boss, Lembergs mainīja akcentus un nāca ar vēstījumu, ka pret NATO kā mūsu drošības garantu viņš nostājies tikai piečurāto puķu podu dēļ.

«Ko darīt, ja man patīk tīrība, kārtība un ziedi?!» tvitera ziņojumā piektdien pēc savas preses konferences paziņoja oligarhs.

Protams, Lemberga kungam noder jebkas, kas apstiprinātu Kremlim vajadzīgos viņa uzskatus un tāpēc arī jākūda sabiedrība ar vēstījumu «NATO go home» un jāliek lietā visi savi pašvaldības resursi, pat ieskaitot organizētus «tautas komentārus» Lemberga kontrolētajos Ventspils interneta resursos. Galīgi nepiedomājot, ka aizrautīgā pūšana Kremļa un Putina stabulēs var tikt nesaprasta pašu mājās. Jo, vēršoties pret NATO, no valsts jādzen prom arī mūsu pašu tautiešu armija, kurai te ir savas latviešu NATO kara bāzes.

Kā Lembergs pazemoja ZZS un Vējoni

Kad Lemberga antinato lozungi reāli sāka apdraudēt savu kabatas partiju izredzes iegūt kādu vietu Eiroparlamentā šīs nedēļas vēlēšanās, oligarha sludinātie teksti krasi mainījās.

Kopš piektdienas ZZS un politisko konkurentu spiediena rezultātā Lembergs ir mainījis savu retoriku un pirmdien pat parakstījās zem dokumenta, kas deklarē, ka dalība NATO tomēr esot Latvijas ārējās drošības garants.

Pirms šā dokumenta parakstīšanas Lembergs tikās ar nepaklausīgo aizsardzības ministru Vējoni, kurš vēl nesen oligarhu bija nosaucis par Latvijas drošības draudu, un, ja tic Lemberga tvitera paziņojumam, tad Lemberga un Vējoņa sarunas laikā aizsardzības ministrs, kaisot sev pelnus uz galvas, izteicis nožēlu par notikušo un atvainojies ventspilniekiem par NATO karavīru uzvedību. Tā Lembergs beidzot nolika dumpinieku Vējoni pie vietas un parādīja, kurš Latvijā ir saimnieks.

Tā viņš ne tikai pazemoja un pārmācīja nepaklausīgo Vējoni, bet gāja vēl tālāk. Kopīgajā ZZS un Co NATO paziņojumā viņš piespieda ielikt smieklīgo teikumu, kura būtība aicina NATO karavīrus nečurāt Lemberga karalistes puķu podos un naktsklubos nevilkt no biksēm laukā savus dzimumlocekļus.

Tikai šis aicinājums, kuru parakstījuši Augulis, Brigmanis, Vējonis, Lembergs un Ansiņš, nezin vai iepriecināja Lemberga pilsētas prostitūtas, jo izskatās, ka Ventspils naktsklubos turpmāk karavīriem savi locekļi būs jātur biksēs, neskatoties uz to, ka par Ventspils priecīgajām prostitūtām Lembergs izbazūnēja pat Kremļa televīzijas kanālos.

Balsojis par Latviju, bet kalpo Krievijas interesēm

Preses konferencē piektdien manāmi nervozais Lembergs savu lojalitāti Latvijai mēģināja attaisnot ar argumentu, ka viņš esot balsojis par Latvijas neatkarību 1991. gadā. Taču šis arguments nemaz nekavē Lembergu tagad uzcītīgi kalpot Krievijas interesēm un būt par svarīgu ieroci Krievijas informācijas karā pret ES un NATO.

Par brīvu Latviju tolaik balsoja ne tikai Lembergs. To darīja tikpat kā visi nacionālās PSKP nomenklatūras biedri, kas redzēja jaunas iespējas savas varas noturēšanai no padomju režīma brīvos apstākļos. Pēdējos padomju režīma gados Latvijas kompartijas centrālā komiteja savu čaklo instruktoru Lembergu nosūtīja uz Ventspili, lai tādā veidā stratēģiski svarīgas pašvaldības mēra krēslā ieliktu savējo un kompartijas nomenklatūrai uzticīgu cilvēku. Apbrīnojami, ka viņš šajā krēslā pratis noturēties joprojām kopš padomju laikiem.

Neapstrīdami fakti ir, ka kopš padomju laikiem Ventspils ir Krievijas stratēģisko interešu objekts un tur joprojām valda Krievijai lojāls mērs. Mērs, kas, izmantojot savu amatu, ir sarausis milzu bagātību, kas devusi iespēju kļūt par prokrievisku, politisku ietekmīgu spēku, atbalstot un uzturot savas tā saucamās kabatas partijas (tādas kā Latvijas Zemnieku savienība, Latvijas Zaļā partija, Latvijai un Ventspilij un citas), kas palīdz oligarham noturēties pie reālas ekonomiskas un politiskas varas Latvijā.

Krievijas ārpolitikas stratēģija ir mērķēta uz to, lai nevis ar militāru varu iekarotu savas kaimiņvalstis un «krievu pasauli», bet gan, lai ar ekonomisko un vietējo politisko spēku palīdzību izveidotu šīs valstis par Krievijas režīmam lojālām vasaļvalstīm. Par tādām kā PSRS laikā bija formāli neatkarīgās Varšavas militārā līguma bloka valstis (Polija, Čehoslovākija, VDR, Ungārija un citas).

Tādi vīri kā Lembergs ir īstie, kas to var nodrošināt.

Vilki aitādās

Lembergs ar savām kabatas partijām, kā arī Ušakova Saskaņas centru un Dzintara un Zīles Nacionālo apvienību ir kļuvuši par šādiem Krievijas režīmam un tā stratēģiskām interesēm lojāliem spēkiem Latvijā. Šie Krievijas vilki ir nomaskējušies aitādās un ielavījušies aitu barā, lai izliktos par latviešu aitām vai Latvijas prorietumnieciskajām interesēm lojālām aitām, taču agri vai vēlu mēs redzam, kādi zvēri slēpjas zem šo avju ādām.

Tādi kā Lembergs, Grigule, Ušakovs, Brigmanis, Dzintars, Naudiņš, Broka un citi, kuri skaļi dzied, ka NATO ir labs, ja tas sargā mūs no ārpuses, taču savos darbos rada šaubas, kam tad īsti šie kungi un dāmas kalpo. Šodien, kad ir jāizvēlas, kurā pusē mums atrasties – rietumu vai austrumu civilizācijas sfērā, ļoti svarīgi ir saprast, kuri politiskie spēki to skaidri deklarē. Viltus nacionālus lozungus skandējošie vilki mūs māna. Viņi grib nevis Latvijas integrāciju Rietumu vērtību pasaulē, bet ieviest Latvijā Krievijas kārtību un stiprināt Krievijas ietekmi gan ekonomikā, gan energoresursu piegādē un citās lietās. Viņu darbi par to liecina.

Šie vilki aitādās ir vairāk bīstami Latvijas rietumnieciskajai piederībai nekā atklāti ultraprokrieviskās Gapoņenko, Korena, Krivcovas, Girsa, Dragiles organizācijas, kuras tikko savā ziņojumā Latvijas Drošības policija nosauca par aktīvākajiem Krievijas interešu aģentiem Latvijā.

Atklāti prokrieviskās organizācijas nekad negūs tik plašu sabiedrības atbalstu kā tās, kuras savu Putina ideoloģijai atbilstošo darbību veiks ar ekonomisku, sociālu, nacionālu, nācijas izlīguma un tamlīdzīgu lozungu palīdzību. Tās Latvijā izskatās, ka ir Saskaņas centrs, ZZS, Ventspilij un Latvijai, topošā Šlesera partija un arī Nacionālā apvienība, kuras ideoloģija ir ļoti tuva Putina ideoloģijai.

Lembergs droši vien negrib mazgāt pacientu dibenus

Ietekmīgākais politiķis, oligarhs, uz kuru Kremlis liek vislielākās cerības savas ietekmes nostiprināšanā Latvijā, tagad ir Lembergs. Viņa antinato kampaņa ir pēdējā laikā atklātais mēģinājums zondēt Latvijas sabiedrības noskaņojumus, kurus palīdz veidot arī Krievijas propagandas mašīna, kas to dara, aktīvi izmantojot arī paša Lemberga tēlu.

Neskatoties uz to, ka Lembergs svarīgākajos politiskajos amatos ir centies salikt savus cilvēkus, tādus kā prezidents Bērziņš, viņu pašu apdraud joprojām aktuālais sešus gadus ilgstošais kriminālprocess, kura iznākums vēl nav zināms.

Lembergs droši vien cer, ka savējais prezidents Bērziņš iedos viņam amnestiju pēc čehu prezidenta Vāclava Klausa precedenta parauga, kad tika apžēloti tūkstošiem notiesāto un aizdomās turēto noziedznieku, arī par ekonomiskiem noziegumiem. Taču ļoti var gadīties, ka prezidents Bērziņš Lembergu uzmetīs un oligarham būs jāpiedzīvo viņa itāļu prototipa Berluskoni liktenis, kurš par ekonomiskiem noziegumiem ir notiesāts un tagad izcieš sodu, mazgājot un slaukot dibenus pacientiem nedziedināmu slimnieku aprūpes centrā Milānas pievārtē. Šādu likteni Lembergs negribētu piedzīvot.

Drošāk patvērums Krievijā?

Tāpēc, tuvojoties šiem tiesu draudiem, Lembergs acīmredzot grib izkalpoties atklāta Krievijas drauga statusu un sagatavoties, lai brīdī, kad tiesas cilpa savilksies, spētu pretendēt uz politisku patvērumu Krievijā.

Lemberga un viņa sargsuņu retorika, ka Latvijas tiesībsargājošās iestādes rīkojas politisko konkurentu interesēs, un pēdējo mēnešu aktīvā iesaistīšanās pašreizējā Krievijas dezinformācijas karā pret ES un NATO liecina par to.

Daudzi Latvijas iedzīvotāji būs pateicīgi un gandarīti, ja, bēgot uz Krieviju, Lembergs līdzi paķers arī Bērziņus, Brigmani, Šleseru, Ušakovu, Urbanoviču, Griguli, Dzintaru, Zīli, Naudiņu, Broku un pārējos politiķus no partijām, kas Krievijā redz vai nu atdarināšanas vērtu totalitārisma paraugu, vai Latvijas ekonomikas glābēju, tā padarot mūs ekonomiski un ideoloģiski atkarīgus no mežonīgās, impēriskās kaimiņvalsts.

Latvijas balto, pūkaino un naivo aitu pulkā ir savairojies daudz vilku, kas nomaskējušies aitādās, taču tagad Rietumu un Krievijas militārās un ekonomiskās konfrontācijas iespaidā vilki ir spiesti sevi atmaskot un nomest aitādas.

Mēs esam šokā, ka to vilku mūsu vidū ir tik daudz.

Kad sāksim vilku medību sezonu? Varbūt jau sestdien, ievēlot Eiropas Parlamentu bez vilkiem aitādās?


by Komentēt

Oligarhs Lembergs, prezidents Bērziņš un viņu kucītes

2014.gada 11. aprīlis TVNet Spogulis

Oligarhu vara Berzins Lembergs

Pirms trim gadiem Latvijas oligarhs Aivars Lembergs ar savas kabatas partijas ZZS un sabiedroto no Saskaņas Centra palīdzību un laikam piedaloties arī VL-TB/LNNK* nokārtoja, ka par Latvijas prezidentu kļuva viņa «senais paziņa» Andris Bērziņš. Abi kungi – gan Lembergs, gan Bērziņš – padomju laikā piederēja PSKP nomenklatūras (uzticamākie un drošākie padomju režīma kalpotāji, kas baudīja īpašas padomju režīma privilēģijas) darbinieku pulkam.

Kā intereses aizstāv Lemberga prezidents Bērziņš?

Ar šo Latvijas mūsdienu vēsture apliecināja, ka kopīga PSKP nomenklatūras brālība darbojas arī ES un NATO valstī Latvijā, kur svarīgākās valsts personas izvēlas nevis valsts un sabiedrības interešu, bet gan šauras politiku ietekmējošu naudas maisu interešu grupas vārdā. Andrim Bērziņam kā potenciālajam valsts prezidentam tolaik bija tikai 8% sabiedrības atbalsts**, jo šis cilvēks plašākai sabiedrībai nebija pazīstams.

Ja prezidentu ievēlētu tauta vai oligarhiem vairs nebūtu ietekmes uz Saeimas deputātu izvēli, šāda nepiemērota kandidatūra prezidenta postenim nezin vai ietu cauri. Taču postpadomju Latvijas «iekšējos lokos» savējie turpināja bīdīt savējos arī visaugstākajam valsts amatam, cerot, ka brīvajā Latvijā sabiedrībai būs tikpat maza teikšana par augstu amatpersonu rīcību kā Padomju Savienībā. Galvenais, ka prezidents ir no savējo loka, vadāms un nav neparedzams kā rietumnieciskā V.Vīķe-Freiberga vai «aplokšņu» dakteris V. Zatlers, kas nepateicībā sacēlās pret oligarhiem.

Oligarhu cerības arī šoreiz neattaisnojās. Publika ātri ieraudzīja padomiskā slinkuma neizdarības «āža kāju» Andra Bērziņa darbos, jo abi «draugi» Bērziņš un Lembergs pagājušajā nedēļā sabiedrībai atgādināja, ka abu šo kungu patiesās ģeopolitiskās simpātijas un orientācija vairāk tomēr ir un paliek austrumu kaimiņa virzienā. To var saprast un viegli izskaidrot, ja atceramies viņu pagātni padomju režīma laikos. Toreiz, kad lielākā daļa tautas ienīda padomju režīmu un tā paspārnē veikto rusifikāciju un citus sabiedrības deģenerācijas aktus, viņi noteikti nebija totalitārā režīma kritiķu skaitā, jo šis padomju režīms viņiem garantēja karjeras iespējas.

Turpretī rietumu dzīves stils ar tā brīvības auru un iniciatīvas iespēju vērtībām viņiem droši vien vislabāk patiktu Ķīnas versijā, kad kompartijas bosi vienlaikus ir arī vietējās tirgus ekonomikas galvenie noteicēji. Padomju Savienības kompartijas nomenklatūras sile abiem bija pareizā kūts, kur baroties. Ja viņi būtu visa rietumnieciskā, brīvības piekritēji, tad tik augstu Padomju Savienībā nebūtu uzkalpojušies.

NATO kā mūsu brīvības un rietumu vērtību garants

Atbrīvojoties no padomju okupācijas režīma, Latvija izvēlējas ne tikai brīvību valstij un tās pilsoņiem, bet arī atgriešanos rietumu civilizācijā, kuras starptautiskās savienības un drošības garantiju organizācijas saucas Eiropas Savienība un NATO. Līdz ar to mēs kopā ar savu valsti esam uzņēmušies pienākumus, kas veicami sadarbībā ar mūsu rietumu sabiedrotajiem, pamatojoties uz demokrātijas, personas brīvības un likumības principiem, visiem kopā aizstāvēt mūsu brīvību, kopīgo mūsu tautu mantojumu un mūsu rietumu civilizāciju***. Lemberga un Bērziņa intereses šeit «nolūst» un nesinhronizējas ar valsts un modernās Latvijas sabiedrības vēlmēm un vajadzībām. Kāpēc tā notiek?

Lembergs un Bērziņš kā Latvijas interešu nodevēji

Tas notiek tāpēc, ka gan Bērziņš, gan Lembergs, šķiet, to ir aizmirsuši vai arī nekad nav gribējuši saprast, ka Latvija vairs nav padomju (Krievijas) impērijas province un nav arī nedz Šveice, nedz arī neitrālā Zviedrija, kas var atļauties būt piederīgas rietumu civilizācijai, demonstrējot formālu neitralitāti.

Ģeopolitiski Latvija un pārējā Baltija ir uz rietumu un pareizticīgās Krievijas ģeopolitisko civilizāciju cīņas priekšējās robežas, un tāpēc šo valstu vadītājiem un arī oligarhiem, kas šos līderus izvēlas un saliek amatos, būtu nepārprotami un skaidri jāapzinās un jāpauž viedoklis, ka mūsu valsts pieder rietumu civilizācijai ar tās vērtībām. Pie šīs robežas ir jānolaiž jaunais dzelzs priekškars, ja Krievija uz to mūs spiež. Tieši tāpēc arī tagad sabiedrība skaļi un kategoriski nosoda Krievijas režīmu ar tās vadītājiem, kas šīs – mums tik svarīgās vērtības un brīvību apdraud.

Demonstratīvi uzgriežot muguru referendumam par latviešu valodu, pastāvīgi ciemojoties Krievijas impērijas vasaļvalstīs pie to diktatoriem un metoties Krievijas imperatora Putina apskāvienos Soču olimpiādē, koķetējot ar Krievijas maigās varas spēkiem Latvijā (Dinamo Rīga, Savickis utt.), paužot viedokli, ka diktators Putins ir laipni lūgts vizītē Latvijā, neskatoties uz to, ka šāds uzaicinājums pat bez ārlietu ministra Rinkēviča apsauciena liecina par Latvijas prezidenta rīcības rupju neatbilstību ES un NATO politikai, prezidents Andris Bērziņš apstiprina, ka viņš ir Krievijas ģeopolitiskām interesēm simpatizējošs cilvēks.

Vēstuli parakstot tikai sorosisti, liberasti un pederasti

Labi, ka Latvijas sabiedrībā ir cilvēki, kuru mērs beidzot ir pilns un viņi ir apvienojušies, lai apstādinātu apkaunojošo Latvijas prezidenta rīcību un liktu viņam atkāpties no augstākā valsts amata. Tā marta beigās ir tapusi atklāta vēstule, kuru jau parakstījuši apmēram tūkstotis Latvijas iedzīvotāju, kas adresēta valsts prezidentam, valdībai un Saeimas deputātiem, kurā aicina Andri Bērziņu pašu izvērtēt savas iespējas turpināt ieņemt Valsts prezidenta amatu, jo vēstules autori neuzskata, ka šāds prezidents patiešām pārstāv visas Latvijas tautas intereses****.

Vienlaikus sarosījušies ir arī Andra Bērziņa sargsuņi, kas sociālajos tīklos un interneta rakstu komentāros prezidenta rīcības kritiķiem uzkar «liberastu», «pederastu», «sorosistu» un citas Krievijas propagandas klišeju uzlīmes, ko plaši lieto, apkarojot opozīciju Krievijā. Tās pašas pazemojošās birkas, kuras karā pret Ukrainu, ES un NATO plaši izmanto oficiālā Maskava. Izmantojot Kremlī izstrādātas propagandas klišejas, arī Latvijā tiek mēģināts kompromitēt mūsu sabiedrības daļas labos nodomus, lai Latvijas valsti vadītu cilvēks, par kura vērtību rietumniecisko orientāciju un principiālo nostāju nebūtu nekādu šaubu. Kuri ir tie, kas ar Kremļa argumentiem belž pa mūsu centieniem atbrīvoties no nevarīgā prezidenta?

Bērziņa un Lemberga kucītes

Demokrātiskā sabiedrībā presi mēdz dēvēt par sargsuni, kas «rej un kož» sabiedrības un demokrātijas interesēs. Ja medijs pieder oligarham, tad nav izslēgts, ka tas ir nevis sabiedrības, bet gan paša oligarha interešu sargsuns.

Formāli Neatkarīgā Rīta Avīze (NRA) nepieder oligarham Aivaram Lembergam, taču tās lasītāji nekļūdīgi saprot, ka šis izdevums veic Lemberga un viņa interešu sargsuņa funkciju, jo šajā avīzē nekad neizlasīsiet neko kritisku ne par Lembergu, ne par prezidentu Bērziņu. Šajā avīzē grūti būs pat atrast konstruktīvus rakstus par Eiropas un NATO demokrātiskām vērtībām, par toleranci pret minoritātēm, dzimumu līdztiesību un citām demokrātiskām vērtībām, kuru sardzē stāv ES un NATO. Toties daudz būs rakstu par prezidenta ārzemju vizītēm pie postpadomju diktoriem un rietumu, ES demokrātisko vērtību izsmiešana.

Rodas iespaids, ka NRA garīgā telpa ir izolēta no reālā Latvijas procesu konteksta un līdzīgi reliģisko sektantu grupējumam pauž vienīgi sava ideoloģiskā līdera uzskatus un viedokli. Šī specifika sasaucas ar pašreizējo Kremļa ideologu uzskatiem, bet ir pretrunā rietumu demokrātiju viedoklim par mediju lomu attīstītā sabiedrībā.

Protams, prezidentam Bērziņam ir arī cits formālais sargsuns. Tā ir preses sekretāre Līga Krapāne, kuras nepateicīgais pienākums ir visos gadījumos pierādīt mums, ka karalis (prezidents) nav kails kā Andersena pasakā.

Šajās dienās, lai palīdzētu prezidenta preses sekretārei, palīgā steidz NRA, kurā šobrīd gandrīz vai nevar atrast nevienu štata komentētāju, kurš nebūtu Bērziņu aizstāvējis un nosodījis prezidenta atkāpšanās aicinājuma autorus. Taču grūti pārspējami ir NRA galvenās redaktores Anitas Daukštes un viņas vietnieces Elitas Veidemanes uzbrukumi Bērziņa kritiķiem. Šīs «sargsunes» vai saukšu maigāk – kucītes***** vaiga sviedros pūlas mums iestāstīt, ka, kritizējot Bērziņu, «latvieši paši sevi iznīcinās» (Veidemane, NRA, 02.04.) un prezidenta kritika «nāk par labu mūsu ienaidniekiem, jo parāda mūsu vājumu» (Daukšte, LR, Krustpunktā 03.04.).

Ko lai atbild uz «Lemberga kucītes» A. Daukštes «sirds kliedzienu»: «Es nezinu, kāpēc daži cilvēki izvirza pret Andri Bērziņu prasības, kas netiek izvirzītas pret Obamu, Merkeli vai vēl kādu citu?»

Savādi, ka uzcītīgā Bērziņa un Lemberga sargātāja un fanātiskā aizstāve neredz atšķirību starp pašas piesauktajiem pasaules līderiem un mūsu prezidentu. Acīmredzot Anita Daukšte nezina, ka Obama un Merkele pie saviem amatiem nokļuva daudz atvērtākā, demokrātiskākā un skarbākā konkurencē nekā Lemberga ieceltais Bērziņš un viņu ikdienas darbu Vācijā, ASV un citur vērtē nesalīdzināmi nesaudzīgāk un profesionāli kritiskāk nekā Andri Bērziņu Latvijas mediju telpā.

 

 

 

Lembergs apdraud Latvijas drošību

Oligarhs A. Lembergs arī metas palīgā, jo negrib savējo prezidentu Bērziņu atstāt vienu, skaidrojoties ar sabiedrību. Tāpēc viņš ar lielu pompu paziņoja, ka NATO militārās klātbūtnes palielināšana Latvijā, ievedot NATO spēkus, būtu uztverama kā svešas valsts okupācija un pielīdzināma 1940.gadā notikušajai padomju karaspēka ievešanai Latvijā ar toreizējā valsts vadītāja Kārļa Ulmaņa piekrišanu.

Latvijas reputāciju sabiedroto acīs paspēja saglābt paša Lemberga kabatas partijas ZZS biedrs – aizsardzības ministrs Vējonis, kas steigšus medijos mēģināja nepiekrist savas partijas naudas makam, jo citādi ministram draudētu skaidrošanās ar NATO kolēģiem, cik nopietni ir vērtējams šis Lemberga paziņojums un vai tas ir oficiālās Latvijas viedoklis.

Lai nu kādas būtu partijas sponsora un ZZS atsevišķu ministru attiecības, Ventspils galvas Aivara Lemberga publiskais paziņojums liecina ne tikai par šā kunga provokāciju pret Latvijas drošību, bet arī par reālās situācijas neizpratni.

NATO karaspēks ir arī pašas Latvijas karaspēks, kas te jau ir, un citu NATO dalībvalstu karaspēka ievešana pašreizējo acīmredzamo Krievijas draudu apstākļos nav salīdzināma ar PSRS karaspēka ievešanu Latvijā 1939., 1940. gadā.

Lembergs arī apgalvoja: ja notikšot NATO karaspēka ievešana Latvijā, tad tas nozīmēšot, ka Latvija kļūšot par potenciālu kaujas lauku starp ASV un Krieviju. Tas ilgtermiņā apdraudēšot Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses. Taču Lemberga kungs gan piemirsa vai negribēja piebilst, ka vairāk nekā 50 gadus Latvijas teritorija pret latviešu gribu jau ir bijusi potenciāls kaujas lauks starp NATO un Varšavas paktu, jo te bija jau izvietots ne tikai ārzemju, t.i., PSRS karaspēks, bet arī tā kodolieroči (starp citu, arī Ventspils tuvumā), kas mūs pakļāva vēl drausmīgākam kara konflikta riskam.

Turklāt šajā padomju armijā līdz virsnieka pakāpei uzkalpojās arī pats Lembergs un nezin vai uzskatīja, ka PSRS karaspēks tad apdraudēja «Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses». Arī par PSKP nomenklatūras biedra Lemberga protestiem pret padomju kodolieročiem Latvijas teritorijā padomju gados nekas nav dzirdēts.

NATO aizsardzība un rietumu vērtības mūsu sabiedrībā ir devušas iespēju Lembergam baudīt brīvību un sapelnīt lielu naudu, iegūstot lielu ietekmi, un tajā pašā laikā netraucē viņam nākt klajā ar bezatbildīgiem paziņojumiem, kas apstrīd Latvijas drošību NATO ietvaros.

Tāpēc, domājot, par kuru politisko spēku balsot Eiropas Parlamenta un rudens Saeimas vēlēšanās, jāatceras, ka šis kungs, tāpat kā viņa atbalstītais prezidents Bērziņš un partijas (ZZS un laikam arī Nacionālā Apvienība) nezin vai būs tie, kas garantēs mūsu vēsturisko izvēli būt brīviem un dzīvot rietumu civilizācijas pusē Eiropā.

Diemžēl Lembergs, Bērziņš un citi Krievijas vērtību apjūsmotāji Latvijā nav labāki par kreisajiem un labējiem Kremļa pielūdzējiem, kas faktiski mūs vilina Putina Eirāzijas impērijas vērtību apskāvienos.

Neviens NATO mums nepalīdzēs nosargāt mūsu brīvību, ja paši nodosim šīs organizācijas pamatprincipus un vērtības, klausoties savādo Latvijas amatpersonu un viņu kucīšu retorikā.

Atsauces:

* A. Bērziņa frāze kolēģim pēc ievēlēšanas: «Kā tie Saskaņas puikas?”, kā arī – “Un kā tad Rasnačs?” radīja aizdomas par netīru un korumpētu vienošanos partiju starpā, ievēlot A. Bērziņu.

** LASI CITUR: 8% atbalstījuši Bērziņa ievēlēšanu

 

*** LASI CITUR: NATO

 

**** LASI TVNET: Aicina Bērziņu izvērtēt savas spējas turpināt prezidenta amatu

***** Šis jēdziens šajā rakstā tiek lietots metaforas nozīmē un ir autora viedoklis.

Autora piebilde:

P.S. Rakstā lietotie epiteti un metaforas attiecībā uz žurnālistēm un preses sekretāri nav vērstas pret viņām personīgi, bet kritizē viņu profesionālo darbību. Tāpēc tos nevajag uztvert personīgi. Visas trīs minētās sievietes ir simpātiskas un jaukas un autoram personīgi nav nekas pret viņām kā privātpersonām.

Taču viņas ir publiskas personas un tāpēc arī spiestas paciest vērtējumu par savu politisko, profesionālo darbību. Vārds «kucīte» ir patapināts no klasiskā romāna par Šveiku un lietots sargsuņa nozīmē. Man nav «Nekā personīga» (kā saka kolēģi no TV3) pret rakstā minētajām personām.

Ja kāds grib šo vārdu tulkot citā nozīmē (nevis tajā kā šajā rakstā) tad nevainojiet viedokļa autoru.