Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) par juridiski absurdu un bīstamu uzskata Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumu, ar kuru par labu Latvijas Nacionālajai operai un baletam (LNOB) no portāla «Tvnet.lv» piedzīt 129 873 eiro saistībā ar portālā publicēto viedokļu rakstu par telpu izīrēšanu Krievijas mākslinieka Igora Krutoja ballei.
LŽA izplatītajā paziņojumā atzīmē, ka 129 873 eiro sods par tiesas ieskatā pārāk «sulīgiem» izteikumiem komentārā ir bīstams precedents Latvijas tiesu praksē, kas nopietni apdraud vienu no demokrātiskas valsts balstiem – vārda brīvību.
LŽA uztrauc, ka tiesa ar nesamērīgi bargu sodu sodījusi portālu «Tvnet» par viedokļu sadaļā publicētā komentāra «Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu», kurā autors ar sulīgiem apzīmējumiem paudis savu attieksmi pret operas nama izīrēšanu Krutoja dzimšanas dienas svinībām.
«Šādi asi satīriska stila raksti Latvijas žurnālistikā ir pastāvējuši gadiem. Redakciju komentāri, slejas, karikatūras, feļetoni kalpojuši diskusijas raisīšanai par sabiedriski aktuālām tēmām un to tiesības pastāvēt Latvijā garantē Satversme,» teikts LŽA paziņojumā.
Taisot juridiski absurdo spriedumu, tiesa ignorējusi samērīgumu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi kompensācijas apmēra noteikšanā. Proti, gandrīz 130 000 eiro sods ir neadekvāts un faktiski iznīcinošs, jo var novest pie medija slēgšanas un tātad dramatiski ierobežot vārda brīvību. Līdzšinējā tiesu prakse par daudz smagākiem pārkāpumiem pret personu privāto dzīvi, veselību un dzīvību līdz šim noteikusi daudzkārt mazākas kompensācijas. Tāpēc tiesas piespriestais sods «Tvnet» portālam vērtējams kā nepamatots un aizspriedumu vadīts, norāda LŽA.
Par īpaši bīstamu LŽA uzskata to, ka tiesa pamato kompensācijas apmēru ar nepieciešamību «atturēt atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē». Tas ir nesamērīgi ar Satversmē garantētajām tiesībām uz vārda un izteiksmes brīvību, norāda LŽA.
Tiesa arī atzinusi, ka portālā publicētais raksts nav ne ziņa, ne viedoklis, ne māksliniecisks teksts, bet nekonkretizē, kas tas tiesas ieskatā ir. Līdz ar to tiesa paver pārāk plašas interpretācijas iespējas par jebkuru tekstu, kas tiek publicēts, un padara tiesisko lauku neskaidru, norāda LŽA.
Asociācija uzskata, ka šis spriedums grauj tiesu varas reputāciju Latvijā
Spriedums ir absurds un apdraud izteiksmes un vārda brīvību, kas ir viena no valsts pamatvērtībām, uzsvērts LŽA paziņojumā.
Kā vēstīts, pirmā instance – Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa nolēmusi par labu LNOB no «Tvnet.lv» piedzīt 129 873 eiro saistībā ar portālā publicēto rakstu par telpu izīrēšanu Krutoja privāta pasākuma rīkošanai 2014.gada 29.jūlijā.
Kā aģentūru LETA informēja tiesas pārstāve Oksana Hvostova, prasība tika apmierināta un pilns spriedums bija pieejams 26.aprīlī. Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no pilna sprieduma noformēšanas.
Tiesa arī uzlika par pienākumu «Tvnet» publicēt atvainošanos par LNOB, Zigmara Liepiņa, Ineses Eglītes un Dainas Markovas goda un cieņas aizskaršanu.
LNOB sabiedrisko attiecību vadītāja Irbe Treile aģentūrai LETA norādīja, ka LNOB ir gandarīta par tiesas spriedumu, bet, tā kā 20 dienu laikā spriedumu vēl ir iespējams pārsūdzēt, patlaban citus komentārus LNOB nesniegs.
Savukārt TVNET galvenā redaktore Zita Lunde aģentūrai LETA komentēja, ka portāls spriedumam nepiekrīt un to uzskata par pilnīgi nepamatotu, tādēļ to pārsūdzēs.
«Pārlasot argumentāciju, rodas jautājums, vai tiesai ir izpratne par mediju un žurnālistu pienākumiem, tas ir, skaidri nodalīt viedokli no ziņām, kas šajā gadījumā tika ievērots pilnībā. Žurnālisti var lietot dažādus izteiksmes līdzekļus, lai savu viedokli lasītājam pasniegtu saprotamā valodā, izmantojot tēlainus izteiksmes līdzekļus. Gribētu uzsvērt, ka viedokļi ir subjektīvu uzskatu žurnālistikas žanrs. Tā nav ziņa,» uzsvēra Lunde.
Ar šādu muzikālu vēstījumu, kura nosaukums ir «Imagine», 1971. gadā pie mums vērsās leģendārais eksbītls un pacifists Džons Lenons (John Lenon).
Kopš tā laika pasaule ir dramatiski mainījusies, taču joprojām mūs naido gan valstis, gan reliģijas, kuru dēļ ir gan ko nogalināt, gan ir par ko mirt. Pēc piekritēju skaita divas lielākās pasaules reliģijas ir kristietība (apmēram 2,2 miljardi sekotāju) un islāms (apmēram1,3 miljardi ticīgo). Abas reliģijas ir veicinājušas arī aizejoša 2014. gada lielākos konfliktus un radījušas briesmas pasaulei vispār un Rietumu civilizācijai konkrēti.
Reliģijas, kas ne tikai vieno, bet arī naido
Kristiešu pasaule šajās ziemas saulgriežu dienās svin savas reliģijas vienus no diviem lielākajiem svētkiem – Ziemassvētkus – sava dieva – Jēzus Kristus dzimšanas dienu, kas faktiski nav zināma. (Otri lielākie kristiešu svētki ir Lieldienas, kad Kristu esot sists krustā un pēc tam atdzimis). Jāatzīst, ka cilvēku fantāzijās radītais Jēzus Kristus Dieva dēla un tā iemiesojuma Zemes virsū tēls vēsturiski ir bijis viens no galvenajiem Eiropas un Rietumu civilizācijas konsolidēšanās faktoriem pēc Romas impērijas sabrukuma. Jēzus Kristus uzvedības normas, attieksme pret cilvēkiem veidoja Rietumu civilizācijas idejisko pamatu un kļuva par eiropiešu morāles un uzvedības normu pamatu. Uz šo kristietības mantojumu savās konstitūcijās atsaucas daudzas Rietumu valstis un tas ir pieminēts arī Eiropas Savienības Lisabonas līgumā, kuru ES valstis parakstīja 2007. gadā. Kristīgo vērtību un dieva jēdzieni šogad pēc gadu ilgām diskusijām tika ietverti arī Latvijas Republikas Satversmes preambulā.
Neskatoties uz to, vai reliģija ir daļēji, formāli, faktiski vai pilnīgi atdalīta no valsts (kā lielākoties Rietumos) vai pilnīgi saplūdusi ar valsti kā islāma un dažās trešās pasaules valstīs, tā joprojām izrādās ir ļoti vajadzīga, lai ne tikai valdītu pār cilvēku prātiem un rīcību, bet arī lai pamatotu un attaisnotu vardarbību pret citiem cilvēkiem, citām reliģijām un citām valstīm. To spilgti liecina abu divu pasaules lielāko reliģiju – kristietības un islāma vēsture un šodiena.
Latvijas kristieši Krievijas valdnieka un bendes pusē
Kad Krievijas pareizticīgo baznīca iesvēta Kalašņikova automātiskās šautenes, jaunās Putina kodolraķetes un citus cilvēku nogalināšanas rīkus, kas tagad tiek likti lietā pret slāvu brāļiem Ukrainā un ir kaujas gatavībā pret «sapuvušajiem Rietumiem» ar tās vērtībām, mēs redzam vienas kristīgās baznīcas destruktīvo un vardarbību veicinošo lomu. Vienu kristiešu nostatīšanu pret citiem kristiešiem. Franču filozofs Pols Anrī Holbahs (1723-1789) ir sacījis, ka kāds jokdaris pareizi atzīmējis, ka «pareizā reliģija vienmēr ir tā, kuras pusē ir valdnieks un bende». Krievijas pareizticīgo baznīca ar tās patriarhu Kirilu priekšgalā šodien ir vienā pusē ar valdnieku un bendi – ar Putina autokrātisko režīmu un palīdz tam «krievu zemju savākšanas» krusta karā.
Jau III Krievu pasaules asamblejas atklāšanā Maskavā 2009. gadā patriarhs Kirils teorētiski pamatoja šo krusta karu, jo pagātnē ģeogrāfiski vienotā «krievu pasaules» telpa pašlaik esot sadalīta ar dažādu valstu robežām. Tomēr tautām, kuras dzīvojot vēsturiskās Krievzemes teritorijā, esot jājūt sava kopējā civilizācijas piederība un jāuztver «krievu pasaule» kā pārnacionāls projekts. Zemes, kuras vēsturiski ir bijušas Krievijas teritorijā, viņš aicināja saukt par «krievu pasaules valstīm», jo tās apvienojot krievu valodas lietošana, kopīga kultūra un vēsturiskā atmiņa.
«Kristietība bija tas varenais vienojošais spēks, kas ļāva iekļaut vienotas krievu nācijas veidošanā un kopīga valstiskuma izveidē visas plašās slāvu pasaules visdažādāko asiņu ciltis un cilšu kopas», tā pavisam nesen Kirila domu turpināja pats Putins, kad decembra sākumā vēstījumā Federālajai sapulcei mēģināja ar reliģijas palīdzību attaisnot Krimas aneksiju. Krievija esot Krima, un tā kā senā Korsunja, Hersonesa, Sevastopole, krieviem iegūstot milzīgu civilizatorisku un sakrālu nozīmi – tādu pašu, kāda islāmticīgiem un jūdaistiem esot Tempļa kalns Jeruzalemē.
Krimā, senajā Hersonesā, esot kristījies kņazs Vladimirs, kurš pēc tam kristījis Krievzemi. Tāpēc – Krim naš (Krima ir mūsu).
Putina piesauktais Tempļa kalns Jeruzalemē pašlaik nav nekāds miera un saticības simbols. Tas ir kļuvis par reliģisku konfliktu avotu: islāmticīgajiem tā ir trešā svētvieta pēc Mekas un Medinas, jo tur pravietis Muhameds uz vienu nakti esot pārcēlies debesīs, kur erceņģelis Džibrils (Gabriēls) viņam nodiktējis Korānu. Tur atrodas Al Aksas (Galējā) mošeja un zeltīts kupols sedz vietu, kur atrodoties pasaules stūrakmens. Jūdiem tā ir vieta, kur atradies Bībelē pieminētais Pirmais un Otrais templis, un tā pakājē saglabājusies visas pasaules ebreju svētvieta Raudu mūris.
Ja Tuvajos Austrumos konfliktus rada dažādas reliģijas, tad Krievijas un Rietumu konflikts redzams vienas reliģijas – kristietības ietvaros. Mūsdienu Krievijas galvenās briesmas ir apstāklī, ka Krievijas saknes sniedzas austrumu, Bizantijas kristietībā, kas ļoti būtiski atšķiras no Rietumu kristietības (katoļi un luterāņi). Starp šīm divām mentalitātēm un reliģiju vērtībām Krievijas propaganda ir izveidojusi bezdibeni, lai kultivētu naidu pret «pūstošo Rietumu» un «gejropas» vērtībām un mudinātu uz jauniem krusta kariem.
Reliģijas karš pret Latviju
Vai tajā bezdibeņa pusē vēlas būt 370 000 Latvijas pareizticīgie, kuri de facto atrodas Rietumu pusē – Latvijā, taču garīgi dzīvo Krievijas pareizticīgo baznīcas Maskavas patriarhāta jurisdikcijā, kurā tos vada Putina sabiedrotais patriarhs Kirils? Kad gadu no gada Latvijas pareizticīgo galvenais politiskais spēks – Nila Ušakova partija Saskaņa grib, lai Latvijas pareizticīgie svinētu Ziemasvētkus nevis kopā ar Rietumu civilizāciju, bet gan ar agresiju atbalstošo Krievijas pareizticīgo baznīcu janvāra sākumā, rodas jautājums, vai tie saeimas deputāti, kas šo priekšlikumu virza, nav apzināti vai neapzināti Putina režīma «noderīgie idioti»?
Mēs redzam, ka Krievija šogad Ukrainā ir sākusi karsto karu pret Rietumiem, kas ir tās ideoloģijas un informācijas kara turpinājums. Karavīru pirmajās rindās mēs redzam patriarha Kirila baznīcu ar tās kalpiem. Tie izrādās ir arī Latvijā un tās Saeimā un veicina Latvijas pareizticīgo integrāciju Krievijas eirāzijas impērijā nevis Rietumu civilizācijā.
Taču ne visi Latvijas pareizticīgie grib atrasties Putina reliģijas pusē. Pareizticīgā latviešu rakstniece, pēc uzskatiem eiropiete un rietumniece Liāna Langa, kura Ziemassvētkus svin kopā ar Latviju un Eiropu, uzskata, ka Krievijas pareizticīgo baznīca ir politikas instruments, Kremļa gribas pildītājs un turpina: «Kā Latvijas pareizticīgā kopš 1982.gada paziņoju – kategoriski norobežojos no Maskavas pareizticīgo baznīcas putiniskās politikas un to neatbalstu!» (Twitter, 8.decembris). Taču Latvijas politiķi, kuru vidū tikpat kā visu partiju spektrs (pat NA!) ignorē šādu viedokli un gatavojos padoties Putina un Kirila spiedienam informācijas un reliģijas karā pret Latviju.
2014.gada Ziemassvētkos atcerēsimies Pirmā pasaules kara simtgadi, jo šogad pie Eiropas sliekšņa Krievija mēģina izprovocēt Trešo pasaules karu. Pirmo soli tā ir spērusi un, «nospļaujoties» uz starptautiskiem līgumiem (1994. gada Budapeštas memorandu un 1975. gada Helsinku Eiropas drošības un sadarbības konferences noslēguma aktu), martā bez liekām un garām ceremonijām «piesavinājās» kaimiņvalsts teritoriju – Krimu. Ar patriarha Kirila atbalstu un svētību.
Ja Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka divas impērijas (Vācija un Krievija) un izveidojās vairākas neatkarīgas nacionālas valstis, to skaitā Somija, Latvija Lietuva un Igaunija, tad 2014. gadā ar Krievijas ortodoksās baznīcas atbalstu, Kremļa režīms veic pirmos soļus, lai gūtu revanšu un no integrēšanās Eiropas Savienības «impērijā» atkarotu slāvu kultūras zemes. Tā Krievija šogad visai pasaulei nodemonstrēja, ka «slāvu pareizticīgo» vai Eirāzijas impērija ir kļuvusi par draudu Rietumu civilizācijai, kuras šūpulis ir Eiropā un kurai vēsturiski pieder arī Baltija.
Reliģijas (sevišķi kristietība, islāms un komunisms tā reliģiskajā nozīmē) vēsturē savus labos nodomus ir vienmēr centušās uzspiest ar varu. Tās ir arī civilizācijas progresa, zinātnes bremzētājas, cilvēku tiesību apdraudētājas, kuru vārdā dedzināja uz sārta zinātniekus, iniciēja svētos karus un galvu griešanas. Neiecietība pret citādāko, vardarbības īstenošana un atbalstīšana bībeles, korāna vai K. Marksa Komunistiskā manifesta vārdā notiek joprojām.
Laiks, kad Vanags laulās Rinkēviču
Tas, ko 2014. gadā dara Islāma valsts džihādisti, videokameru priekšā griežot galvas rietumu pasaules kristiešiem, ir islāma reliģijas iedvesmota rīcība, kas sakņojas agresīvā naidā pret citādāko. Bet vai tad kristiešu reliģija ar neiecietību pret homoseksuāliem cilvēkiem nav tas pats? Rietumu civilizācija tomēr vairs nedzīvo viduslaiku tumsonībā, kad baznīca varēja netraucēti citādos dedzināt uz sārta, taču dabas noteiktās homoseksualitātes sludināšana par grēku un šo cilvēku tiesību ierobežošana ir tāda pati sārtu kurināšana un galvu griešana mūsdienās, taču tikai ar «samta cimdiem». Šī tumsas un naida ideoloģija un reliģija vēl dziļi sakņojas arī Latvijā. To mēs labi redzam ikdienā un politikā.
Baznīca Rietumu pasaulē ir bijusi spiesta sekot līdzi racionālisma laikam un zinātnei un neignorēt dabas likumus, respektēt cilvēku un dzimumu tiesības, piemēram, dodot iespēju augstākos baznīcas amatus ieņemt arī sievietēm un laulāt viendzimuma pārus. Pateicoties Latvijas sabiedrības ciešākai integrācijai Rietumu civilizācijas saimē, kurai latvieši vienmēr vēsturiski ir piederējuši (bet piecdesmit gadus bijuši no tās izrauti), es ceru, ka pienāks laiks, kad Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankēvičs, metropolīts Aleksandrs vai arhibīskaps Jānis Vanags Dieva, cilvēku mīlestības, laimes un harmonijas vārdā laulās ne tikai pretēju, bet arī viena dzimuma pārus.
Būs vēl mazliet jāpagaida, kad šie baznīcas kungi (vai viņu pēcteči) būs tik pat drosmīgi kā pirmais latviešu politiķis Edgars Rinkēvičs, kurš «iznāca no skapja» tieši šogad, 2014. gadā, pretendējot uz gada drosmīgāka politiķa titulu. Mūsdienu latviešu aizspriedumainajā sabiedrībā vēl joprojām par drosmīgiem mēs saucam cilvēkus, kas nebaidās būt tādi, kādi viņi ir un prasa sev tādas pašas tiesības kā vairākumam. Latvijas baznīcām būtu jābūt šo klusējošā vairākuma vajāto drosminieku pusē. Taču tās joprojām ir tumsas un aizspriedumu aizstāves, kuru dēļ mācītājs Māris Santa, mūziķis Gunārs Kalniņš un tūkstošiem citu ir spiesti emigrēt no tēvzemes. Reliģija, kas neies līdzi laikam un nemainīsies, cilvēcei nebūs vajadzīga.
Didro: reliģija gremdē tikumību
Franču filozofs, rakstnieks Denī Didro (1713-1784), ir secinājis, ka «nav tāda pasaules nostūra, kur atšķirības reliģiskos uzskatos nelaistītu zemi ar asinīm. Visur, kur tiek atzīts Dievs, ir iedibināts kults, bet tur, kur ir kults, ir izjaukta tikumiskā pienākuma dabiskā kārtība un tikumība pagrimst.»
Didro uzskatījis, ka reliģija traucē cilvēkiem redzēt tāpēc, ka tā, baidot ar mūžīgu sodu, aizliedzot viņiem skatīties.
Nebūsim arī mēs akli 21. gadsimta sākumā un skatīsimies patiesībai acīs ziemas saulgriežu laikā, kad tumsa sasniegusi savu apogeju un laiks griežas uz gaismas pusi. Tas ir daudz svarīgāks iemesls svētkiem. Vienalga, kas mēs būtu – ateisti, pagāni, kristieši, budisti vai musulmaņi un citi. Ja reliģijas mūs nevieno, tad to dara daba un tās likumi. Kaut uz mirkli iedomāsimies pasauli bez kariem, reliģijām, bez cilvēku ciešanām un kompleksiem. Tāda pasaule ir iespējama. Jūs teiksiet, ka esmu sapņotājs? Bet es neesmu tāds vienīgais.
1979. gada 25. decembrī padomju armija iebruka Afganistānā, iesākot 10 gadus ilgu karu. 1981. gada 13. decembrī PSRS spiediena rezultātā Polijā tika ieviests karastāvoklis. 1989. gada 25. decembrī Rumānijā pēc trīs stundu tiesas procesa tika izpildīts nāves spriedums valsts diktatoram un oligarham Nikolaje Čaušesku.
Déjà vu sajūtas 2014. gada vēlā rudenī
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu decembra notikumi ir dažas no padomju impērijas sabrukuma spilgtākajām virsotnēm, kas šodienas Ukrainas notikumu kontekstā rada déjà vu sajūtas. Tas, kas notiek šodien, ir jau reiz bijis un, visticamāk, beigsies ar to pašu rezultātu, kā toreiz uz deviņdesmito gadu robežas. Ar toreiz līdz galam nesagruvušās impērijas galīgu sabrukumu.
Krievija 2014. gada sākumā, anektējot Krimu un iebrūkot Ukrainā, ir iesākusi karu Eiropā, kas, pēc ekspertu domām, ir nākamais lielākais drauds mieram pasaulē pēc PSRS invāzijas Afganistānā. Šis desmit gadus ilgais karš tika uzskatīts par PSRS sabrukuma detonatoru.
KAL007 un MH17: bailes no jauna pasaules kara
1981. gada rudens, kad arī latviešus kā lielgabalu gaļu turpināja sūtīt uz Afganistānu aizstāvēt Brežņeva doktrīnu un pie Polijas robežas tika rīkotas vērienīgas Varšavas līguma bloka armijas mācības, lai sagrautu poļu centienus atbrīvoties no ļaunuma impērijas PSRS (Krievijas) ķetnām, gaisā bija jūtama ne tikai kara un nenovēršamo pārmaiņu, bet arī brīvības elpa. Tāpat kā tagad. Ar to vienīgo starpību, ka toreiz mēs atradāmies drūmajā, tumšajā austrumu pusē aiz dzelzs aizkara, bet tagad esam otrā – rietumu pusē. Par savu brīvību šoreiz cīnās nevis Polija un Baltija, bet mūsdienu dzelzs priekškara tumšajā pusē palikusī kaimiņvalsts Ukraina.
Krievijas un Rietumu attiecības šogad saasinājās, kad 17. jūlijā Krievijas zaļie cilvēciņi notrieca «Malaysia Airlines» reisa MH17 lidmašīnu ar 295 pasažieriem. Analoģisks notikums notika 1983. gada 1.septembrī, kad aukstā kara kulminācijā PSRS notrieca Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu Boeing-747 ar 269 pasažieriem (reiss KAL-007). Tas izraisīja pamatīgu krīzi PSRS un Rietumu attiecībās, kura rezultātā Rietumi 14 dienas aizliedza «Aeroflot» lidmašīnām lidot uz savām valstīm.
Vai Krievijas uzvedība 2014. gadā un augustā izteiktie draudi pasaulei ar kodolieročiem un konfrontācijas eskalācija Ukrainā 2014. gada rudenī nav tas pats, kas jau noticis astoņdesmito gadu sākumā? Starptautiskā situācija ir līdzīga, un cilvēkiem atkal ir bailes no jauna pasaules kara.
Nāca rudens apgleznot drūmo Latviju
Latvijas PSR kara komisariātos armijā intensīvi iesauca visus, kurus vien varēja no 18 līdz 27 gadiem, pat no rezerves, lai kā lielgabalu gaļu nosūtītu uz fronti Afganistānā vai uz mācībām Ukrainā un Polijā. Kara komisariātu virsnieki medīja potenciālos iesaucamos pa mājām un darbavietām. Tiem, kam palaimējās atgriezties dzīviem no Afganistānas astoņdesmito gadu vidū, bija lielas izredzes kļūt par potenciāliem varoņiem Ā. Kleckina un J. Podnieka slavenajā filmā «Vai viegli būt jaunam?», kas vēstīja par padomju pusē karojošajiem un Afganistānas karu pārdzīvojušajiem latviešu puišiem.
Tauta okupētajā Latvijā tāpat kā visā PSRS dzīvoja nabadzībā un trūkumā. Astoņdesmito gadu sākumā Latvijā bez gaļas, olu un citu pārtikas produktu deficīta uzradās arī rindas pēc parastām ziepēm, veļas pulveriem un vēlāk pat pēc sāls.
Nerunājot jau nemaz par tādām luksusa precēm kā banāni vai apelsīni, kas bija eksotisks retums padomju veikalos. Toties dzelzceļa stacija bija pilna ar maišelniekiem no Krievijas un Vidusāzijas republikām, kas no Rīgas veda prom te brīvāk dabūjamos Ogres trikotāžas fabrikas izstrādājumus. Tagad Krievijā runā par sāls un griķu deficītu.
Tagad Krievija ierobežo rietumu mediju pieejamību, kas atgādina 1980. gadu, kad PSRS atsāka slāpēt PSRS tautu valodās raidīto rietumu radiostaciju raidījumus. 1981. gadā no radiostacijām angļu valodā varēja uzzināt, ka aiz dzelzs aizkara hitparādēs gozējas Džona Lenona «Imagine», «ABBA» ar «One of Us», «The Rolling Stones» «Start me Up», bet Latvijas radio padomju kontrpropagandas raidījuma «Mikrofons-81» (kuru raidīja vakaros, kad no Vašingtonas ēterā īsviļņos skanēja «Amerikas Balss» latviešu valodā) dziesmu aptaujā pirmo vietu draudēja iegūt Māras Zālītes un Ulda Stabulnieka patriotiskā dziesma «Tik un tā», kas liecināja, ka Polijas tautas nacionālās atbrīvošanās gars tuvojas arī latviešu prātiem un sirdīm. To nevarēja ignorēt arī padomju režīma privileģētā, tomēr ar režīmu neapmierinātā kultūras elite. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja, kas Latvijā kontrolēja visu (arī savu propagandas rīku Latvijas radio), bija ieinteresēta, lai uzvarētu apolitiskā Raimonda Paula «Dāvāja Māriņa», nevis M. Zālītes un U. Stabulnieka nacionālpolitiski uzlādētā dziesma. Tagadējās Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis (NA), kurš ir strādājis padomju kontrpropagandas redakcijā «Mikrofons», droši vien to labāk zina, kā tas viss tolaik tika kontrolēts un vadīts.
Sankcijas bija ierocis, no kura PSRS baidījās visvairāk
Tāpat kā šodien Putina Krievija, arī toreiz sarkanā impērija PSRS/Krievija atradās faktiskā karastāvoklī ar visu rietumu pasauli.
Kremlī jau tika gatavoti plāni Varšavas līguma valstu karaspēka ievešanai Polijā (kā tagad Ukrainā), lai atkārtotu 1956. gada Ungārijas un 1968. gada Čehoslovākijas scenāriju, kad ungāru un čehu mēģinājumus izrauties no padomju okupācijas sagrāva ar krievu tankiem. Vienīgi Kremļa karš Afganistānā, kas ierobežoja PSRS militārā potenciāla iespējas karot divās frontēs, ASV Baltā nama saimnieka R. Reigana draudi ar papildu ekonomiskām sankcijām (bez tām, kuras jau darbojās kopš PSRS Afganistānas avantūras sākuma), kā arī padomju ekonomikas kolapsa draudi atturēja Brežņevu (kuram dzīvot bija atlicis vairs tikai gads) no karadarbības Polijā.
Kremlis uzticēja pašu poļu komunistiskajam režīmam tikt galā ar nemieriem, un ģenerālis Jaruzeļskis 1981. gada decembrī ieviesa valstī karastāvokli, kas turpinājās līdz 1983. gadam.
Karastāvoklis Polijā radīja vēl lielāku starptautisko saspīlējumu un krīzi PSRS, jo Ronalds Reigans principiāli ieviesa sankcijas pret Poliju un papildu sankcijas pret PSRS. Sankcijas bija ierocis, no kura PSRS baidījās visvairāk. PSKP politbiroja sēdē 1981. gada rudenī KGB šefs J. Andropovs brīdināja: ja pret Padomju Savienību ar ekonomiskām un politiskām sankcijām vērsīsies kapitālistiskās valstis (tā padomju leksikā sauca rietumu demokrātijas valstis), «tad mums (domāts PSRS režīmam) būs ļoti grūti. Mums vajag parādīt rūpes par mūsu valsti, par Padomju Savienības nostiprināšanu. Tā ir mūsu galvenā līnija…»(1)
Sankcijas pret Kremli kā pirmā nagla impērijas zārkā
Padomju impērijai bija svarīgi nostiprināt savu komunistisko un krievu šovinistisko hegemoniju pasaulē. Saskaņā ar PSRS konstitūciju un PSKP dokumentiem krievu tauta bija vadošā PSRS nācija un tās valoda un kultūra bija režīma ideoloģiskais kodols. Putina režīms šodien ir atteicies no komunistiskās ideoloģijas, taču ir palikusi krievu un pareizticīgo reliģijas īpašas misijas loma mūsdienu Krievijas impērijas atjaunošanas ideoloģijā. Pēc šīs ideoloģijas visi, kas ar aizdomām skatās uz krieviem un Krievijas agresīvo politiku, ir fašisti, rusofobi un geji.
1981. gadā, kad ar politiskajām un ekonomiskajām sankcijām pret PSRS tika iedzīta pirmā nagla PSRS zārkā, pasaulē bija spēcīgs viens līderis, un tas bija ASV prezidents R. Reigans, kura nākšana pie varas janvārī bija svarīgs faktors, kas astoņdesmitajos gados veicināja PSRS sabrukumu.
Reigana faktors, kura trūkst šodien
Reigans jau savā pirmajā preses konferencē kā ASV prezidents pasludināja, ka viņa mērķis ir apturēt PSRS dominēšanu pasaulē. Kaut gan Reiganam nebija viegli, jo ASV centieniem ekonomisko sankciju pret PSRS skaitā iekļaut arī Sibīrijas gāzesvada būvniecības uz Eiropu pārtraukšanu pretojās Francija, Lielbritānija, VFR un citas valstis, apdraudot pat NATO eksistenci. ASV bija spiesta atteikties arī no graudu tirdzniecības embargo uz PSRS, jo tas apdraudēja ASV fermerus un krievi graudus tad sāka iepirkt citās Amerikas kontinenta valstīs. Tieši tāpat kā tagad Putins rīkojas ar ES un ASV pārtikas produktu embargo.
Taču PSRS nevarēja vispār kaut kādu embargo pret Rietumiem atļauties, jo bija pilnībā atkarīga no cietās valūtas, ko tai nodrošināja nafta un perspektīvā arī topošais gāzes vads uz Eiropu. PSRS spēja tikai žvadzināt savus ieročus gan Afganistānā, gan pie Polijas robežām un ar zemūdenēm, kas izvietoja kodolmīnas Baltijas jūrā.
Taču Reiganam bija taisnība. Krievijas iespējas pārdot gāzi Eiropai un Rietumu līdzdalība šā projekta īstenošanā pirms 33 gadiem paildzinās tikai impērijas agoniju un rūgti atmaksāsies naivajai Eiropai nākotnē. Tā tas arī notiek pašlaik, kad bija jāpaiet 33 gadiem, lai Vācija, Francija un Lielbritānija saprastu šo kļūdu un tikai tagad sāktu domāt par alternatīvām Krievijas gāzei, kad Krievija atkal izspēlē savu gāzes kārti, lai šķeltu Eiropu.
Astoņdesmitajos gados padomju neefektīvā plāna ekonomika stagnēja arī bez sankcijām, pasaulē kopš 1983. gada jūnija kritās naftas cenas (2), sāka darboties ASV enerģētikas, elektronikas tehnoloģiju licenču embargo, ASV uzvara bruņošanās sacensībā ar savu «zvaigžņu karu» tehnoloģiju, akadēmisko apmaiņas un sadarbības programmu pārtraukšana, PSRS izsaldēšana no starptautiskām ekonomiskajām un politiskajām organizācijām noveda pie liberālāka PSKP līdera Gorbačova nākšanas pie varas, tas savukārt izraisīja likumsakarīgu impērijas sabrukumu. Jo okupētās Austrumeiropas un Baltijas valstis uzreiz juta režīma vājumu un izmantoja vēstures doto iespēju, lai izrautos no krievu lāča ķetnām.
Šodien mūs apdraud ne Brežņevs, bet gan Putins, kurš 1981. gada rudenī tikko bija ieradies Austrumvācijas Leipcigā, lai Padomju un vācu draudzības nama aizsegā sāktu savu KGB aģenta karjeru, palīdzot padomju režīmam noturēties vēl desmit gadus.
Pētnieki mēdz uzskatīt, ka PSRS sabrukums, kura liecinieks, esot VDR, bijaVladimirs Putins, ir bijusi viņa dzīves lielākā trauma, no kuras viņš nav attapies vēl šodien. Neskatoties pat uz to, ka Krievija vairs nav nekāda supervara, kāda tā vēl nosacīti bija astoņdesmito gadu sākumā, revanša alkas ir spēcīgākas par loģiku un saprātu.
Ar ko parasti beidzas Krievijas kari?
Tagad esam uz jauna kara robežas. Ja skatās tālāk vēsturē, tad var secināt, ka Krievijas sāktie kari parasti ir beigušies ar fiasko un ar iekšzemes revolūcijām. Ja cara Nikolaja II valdība nebūtu darījusi visu, lai sāktos karš ar Japānu, nebūtu bijis 1905. gada revolūcijas, ja tā nebūtu darījusi visu, lai iesaistītos karā ar Vāciju, nebūtu 1917. gada revolūcijas. Kāpēc Nikolajam I bija vajadzīgs Krimas karš, kas noveda pie paša radītā režīma sabrukuma? Kāpēc Nikolajam II i bija vajadzīgi kari ar Japānu un Vāciju?
Tā 1969. gadā esejā «Vai Padomju Savienība izdzīvos līdz 1984. gadam?» jautā padomju disidents, vēsturnieks, publicists Andrejs Amalriks (3).
Viņš mēģina noskaidrot, kāpēc Krievijas vēsturē parasti galējā ārpolitiskā ambiciozitāte iet vienā solī ar iekšpolitisko nīkuļošanu, un turpat pieļauj, ka Krievijas vadītāji ārpolitikas krīzēs parasti meklē izeju no iekšpolitiskām problēmām, un iespējams, ka vieglums, ar kuru režīms tiek galā ar iekšpolitisko pretestību, rada visvarenības ilūziju. A. Amalriks, analizējot padomju režīmu, uzsver, ka iekšpolitisko mērķu īstenošana, radot nepieciešamību pēc ārējā ienaidnieka, izsauc tādu inerci, ka vairs nevar apstāties, vēl jo vairāk tāpēc, ka katrs totalitārs režīms nīkuļo, pats to nemaz nemanot.
Padomju disidents Amariks jau 1969. gadā ļoti tālredzīgi paredzēja, ka PSRS noteikti sabruks, taču kļūdījās par sešiem gadiem, lai gan pamats sabrukumam tika likts ar Afganistānas karu, kurš sākās 1979. gadā. Viņš savā esejā paredzēja arī Polijas, Ukrainas un Baltijas valstu atbrīvošanos un ka šīs valstis vēlāk kopā ar Krievijas Eiropas daļu ietilps organizācijā, kuru šodien sauc par Eiropas Savienību.
Vai Krievijas režīms izdzīvos līdz 2018. gadam?
Cik gadi būs jāgaida, līdz Putina Ukrainas avantūra novedīs pie Krievijas sabrukuma?
Krievija neizturēs mūsu (rietumu) ekonomisko, politisko spiedienu un sabruks tuvāko piecu līdz septiņu gadu laikā. Gan ekonomiski, gan politiski, gan militāri. Tā uzskata domājošie un Kremļa televīzijas nenozombētie krievu ekonomisti, politologi un opozīcijas politiķi (4). Daži vēsturnieki domā, ka tā nesagaidīs pat Oktobra apvērsuma 100. gadadienu 2017. gadā (5) un dos iespēju arī mums – latviešiem bez bailēm sagaidīt savas valsts 100. dzimšanas dienu gadu vēlāk.
Berlīnes mūra krišanas un Rumānijas diktatora un oligarha Nikolajes Čaušesku nošaušanas 25. gadadienā varam sākt skaitīt Putina režīma atlikušos mēnešus un gadus. Režīma beigas nav novēršamas, pat neskatoties uz to, ka Putins savas ādas glābšanai ir gatavs sniegties pēc melnā koferīša (jadernij čemodančik) ar atomraķešu palaišanas pogu.
Taču nav izslēgts, ka diktatoru Putinu sagaida Rumānijas diktatora Nikalajes Čaušesku (Nicolae Ceaușescu) liktenis. Arī viņš it kā baudīja «milzīgu tautas uzticību» un aptaujās tikpat kā 100% iedzīvotāju uzskatīja viņu par labāko valsts līderi, taču, kad Berlīnes mūra krišanas ietekmē Rumānijas ungāri iesāka nemierus, tie pārsviedās uz visu valsti un beidzās ar diktatora un viņa sievas nošaušanu pie tualetes sienas pēc improvizētas īsas tiesas sēdes. To izdarīja paša diktatora tautieši. Arī tā var beigties diktatora mūžs.
Vai Putina kungs, raušot sev milzu bagātības, izmisīgi glābjot Krievijas impērijas paliekas, kurinot krievu nacionālisma un kara histēriju, ieviešot demokrātijas un brīvību ierobežošanu savā valstī, sūtot maskētu regulāro armiju, zaļos cilvēciņus un zenītraķetes un pat masu iznīcināšanas ieročus uz Ukrainu, par to ir padomājis?
Video: Nāves sprieduma izpilde Rumānijas diktatoram N. Čaušesku un viņa sievai.
* Popov Lavrenov, Польша — слабое звено социализма Феномен «Солидарности» 1980–1981 гг.
** 1983. gada 14. martā naftas eksportētāju organizācija OPEC pirmo reizi vienojas samazināt cenas jēlnaftai. Tā rezultātā Saūda Arābijā augsti kvalitatīvas jēlnaftas cenas kritās no 34 uz 19 dolāriem par barelu
*** Андрей Амальрик, ПРОСУЩЕСТВУЕТ ЛИ СОВЕТСКИЙ СОЮЗ ДО 1984 ГОДА?
Ar dominējošu balsu vairākumu 4. februārī Eiropas Parlaments (EP) atbalstījis Eiropas Savienības (ES) «ceļa karti» cīņai pret homofobiju un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas*. Eiropas Komisijai (EK) tagad būs jāizstrādā vadlīnijas, lai visās dalībvalstīs tiktu atzītas dažādas ģimeņu formas, netiktu ierobežota vārda un ticības brīvība. EP norādīja, ka cīņai pret homofobiju ir nepieciešama vēl nopietnāka stratēģija nekā līdz šim – līdzīgi kā romu integrācijai vai dzimuma līdztiesību jomā.
«Eiropa vairs nedrīkst samierināties ar homofobiju. Tik daudzi no mums – lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas un interseksuāļi – pārāk ilgi ir dzīvojuši bailēs. Tās ir bailes uz ielas sadoties rokās, bailes tikt apsaukātiem, bailes tikt izmestiem no mājām, skolām vai darba. Vajadzīga ES rīcība, lai arī mēs varētu baudīt cilvēku pamattiesības, ko visiem iedzīvotājiem garantē ES,» sacīja ziņojuma autore Ulrike Lunačeka (Austrija).
Pret šo rezolūciju balsoja trīs Latvijas deputāti: Roberts Zīle no «Nacionālās apvienības» unInese Vaidere, Kārlis Šadurskis no «Vienotības». Tagad mēs zinām, ka viņi ir homofobi, jo viņiem nerūp visu cilvēku tiesības. Viņiem rūp tikai heteroseksuāļu tiesības. Ar savu balsojumu šie Eiroparlamenta deputāti no Latvijas nodemonstrēja, ka viņi acīmredzot nekad neaizstāvēs neizsargātu upuri, ja Briselē vai Rīgā vai Maskavā uz ielas agresīvi homofobi sitīs kādu geju, lesbieti vai transpersonu. Viņi drīzāk pamuks ielas otrā pusē un noskatīsies un droši vien aizskries pie odiozā K. Dimitera un V. Lindermana, lai parakstītos par zinātniskas dzimumizglītības aizliegumu arī Latvijā, kā to savā valstī ir izdarījusi Krievija, nosaucot to par «propaganda gomosjatini». Tāds pats homofobs ir arī I. Godmanis, kas balsojumā atturējās. Arī viņš tāpat kā nosauktie Vaidere, Šadurskis un Zīle nekad droši vien neizrādīs drosmi un solidaritāti ar sabiedrības apspiestākajām grupām un baidīsies pat izrunāt vārdu «homoseksuālis», no praidiem turoties lielgabala šāviena attālumā.
Nacionāļi kopā ar Lindermanu
Cilvēktiesību ierobežošanā un naida veicināšanā pret citādāko latviešu brašie «nacionāļi»un «liberāļi» var vienoties arī ar pašu «velnu» – pazīstamo nacionālboļševiku Lindermanu, kas pirms pāris gadiem iniciēja latviešus pazemojošo referendumu par valsts valodu Latvijā.
Tikai pateicoties tādiem atbildīgiem un pilsoniski drosmīgiem EP 397 politiķiem (kas nepadevās baznīcas inspirētās konservatīvo spēku homofobiskās propagandas spiedienam) kā Sandra Kalniete (V) Krišjānis Kariņš (V) un Alfrēds Rubiks (SC), EP šo rezolūciju pieņēma.
Arī Eiropā vēl nav izskausta homofobija un agresīva homofobijas propaganda, kas sekmē to, ka 47% no gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām pēdējo piecu gadu laikā izjutuši diskrimināciju vai tikuši aizskarti, bet 26% saskārušies ar fiziskiem uzbrukumiem vai vardarbības draudiem. Latvija nav izņēmums.
Kas ir homofobija un kā tā izpaužas politikā?
Starptautiskos dokumentos homofobiju ierindo vienā rindā ar rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un seksismu (sieviešu diskrimināciju). Mūsdienu zinātnē homofobiju traktē kā izvairīšanos no homoseksuāliem cilvēkiem, kā bailes no viņiem, kā aizspriedumus, diskrimināciju, tiesību ierobežošanu vai aktīvu vardarbību pret gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām. Homofobijas propaganda zinātnē tiek raksturota kā organizēta sabiedriski politiska darbība, kas pauž negatīvu un neiecietīgu attieksmi pret homoseksuālismu, izplatot ideoloģiju, kas balstās uz seksuālo minoritāšu nosodīšanu, pazemojošu birku uzkarināšanu (stigmatizācija), diskrimināciju. Vēsturē šajā darbībā vistālāk aizgāja nacistiskā Vācija un staļiniskā Krievija, ieslogot koncentrācijas nometnēs un fiziski iznīcinot šos cilvēkus.
Sadzīves homofobijai šai rakstā nepieskaršos, jo tās izpausmes veidus jūs labi redzēsiet un jutīsiet šā raksta komentāros. Vienīgi ir vērts pieminēt homofobiskās retorikas argumentu, ka homoseksuāļu attiecības un laulības neveicinot dzimstību. To sludina arī Krievijas galvenais homofobs Putins. Taču šis apgalvojums ir aplams, jo nevienā valstī, kur ir atļautas viendzimuma laulības, dzimstība nav kritusies, bet tieši otrādi – pieaugusi**.
Homofobija un tās propaganda izpaužas politikā, uzmundrinot un atbalstot sadzīves homofobiju, sabiedrības sašķeltību un neiecietību pret citādo. Latvijā homofobija kā atklāta un slēpta partiju politika ir politiskā spektra abos flangos, gan latviešu, gan krievu pusē. Parasti homofobi ir tie latvieši, kas iracionāli necieš krievus, un tie krievi, kas baidās no latviešiem. Abiem ir bailes no citādākā. Piemēram, «Nacionālajai apvienībai» un «Lindermana partijai – Par dzimto valodu!». Tāpēc gan latviešu, gan krievu labējās partijas vai grupējumi ir vienoti homofobijā. Raivis Dzintars kādā intervijā lepojas, ka Rīgas praidā esot bijis maz politiķu. Demokrātisks politiķis Eiropā par to kaunētos. Taču ne NA līderis. Tā izpaužas viņa un partijas homofobija, jo viņam ir bail nostāties šīs tiesībās apspiestās sabiedrības grupas pusē.
Taču homofobi ir arī ZZS, SC, RP un «Vienotībā». Atcerēsimies kaut vai homofobisko spēku uzbrukumu ministrei Ilzei Viņķelei par dzimumaudzināšanas grāmatu (kas mudina bērnus domāt par dzimumu līdztiesību) izplatīšanu bērnudārzos, kad Ilzes Viņķeles partijas kolēģe Inguna Rībena kopā ar 35 Saeimas deputātiem nosūtīja vēstuli valdībai, lai panāktu diskriminējošas izmaiņas Latvijas dzimumu līdztiesības politikā. Ja kāda partija Latvijā sludina, ka tā ir tikai par «tradicionālām ģimeniskām vērtībām» un par vadoni, stingru roku, kas vadītu valsti, tad tā ir zīme, ka šī ir homofobiska un visa veida sabiedrības minoritātēm, citādi domājošiem naidīga partija. Jo viņi patiesībā uzskata, ka vientuļās māmiņas, tēti, partneri, seksuālās minoritātes nepieder pie tradicionālas ģimenes un tikai «vadonis» var ieviest kārtību Latvijā un visus partnerus, vientuļos, gejus uz lezbietes salikt būros un citādi diskriminēt.
Latvijas vēsturē visatklātāk homofobiju propagandējusi ir LPP, kuras priekšplānā bija pazīstams homofobs Šlesers. Tagad tā ir transformējusies partijā «Gods kalpot Rīgai». LPP 2005. gadā kopā ar Tautas partiju, ZZS, TB/LNNK un JL deputātiem pieņēma seksuālās minoritātes diskriminējošus Satversmes grozījumus, kuri paredz, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību savienību tikai starp vīrieti un sievieti. Iepriekš satversmē nebija formulēts šā panta heteroseksuālais raksturs. Tas ļauj tagad homofobiskai propagandai (R. Zīle) sludināt, ka EP 4. februāra rezolūcija nedarbosies Latvijā, jo būs pretrunā ar Satversmi. V. Vīķe-Freiberga, izsludinot šos grozījumus, rīkojās liekulīgi un mierināja sabiedrību, ka grozījumi esot deklaratīvi, kas nevēršoties pret homoseksuālo partnerattiecību iespēju. Ja tas ir tā, kāpēc tad vispār vajadzēja vieglprātīgi grābstīties gar Satversmi? Lai apliecinātu dažu partiju homofobiskās ambīcijas? Šis piemērs demonstrē, ka Latvijā vajadzētu ieviest likumu, kas neļautu vienam Saeimas sasaukumam izdarīt būtiskas izmaiņas Satversmē, ja to neapstiprina nākošā sasaukuma Saeima. Tāda prakse ir spēkā vairākās citās valstīs. Jo citādi ar Latviju atkal var notikt kā 1940. gadā, kad Latviju iekļāva PSRS.
Krievijas ietekme uz homofobisko atmosfēru Latvijā
Krievijas mediji palīdz Latvijā veidot sabiedrisko domu un atstāj ietekmi uz mūsu partiju politiku. Krievijā homofobija ir kļuvusi par valsts politiku, kas uzmundrina sadzīves homofobiju, kas jau liek vilkt paralēles ar fašistiskās Vācijas un PSRS Staļina laika politiku pret seksuālajām minoritātēm un to nosoda visā pasaulē, izraisot arī pasaules politisko līderu boikotu pret Soču Olimpiādi.
Pasaulē pazīstamais Krievijas akadēmiķis Igors Kons raksta***, ka homofobiju veicina pareizticīgo baznīca, padarot homofobiju par sava veida nacionāli reliģisko ideju, saliedējot ap to konservatīvos spēkus un konfesijas ne tikai valstī, bet arī pasaules mērogā. Arī ievērojamais Krievijas TV komentētājs Vladimirs Pozners ir sacījis, ka augstais homofobijas un citu neiecietības formu līmenis Krievijā ir saistīts ar Krievijas pareizticīgo baznīcas «tradīcijām» un ar Krievijas vēsturiskās attīstības īpatnībām, kurām ir raksturīga neiecietība pret citu tautību cilvēkiem, pret citu reliģiju, pret citu ādas krāsu un tai skaitā pret citu seksuālo orientāciju.
Zinot, ka Latvijas pareizticīgie atrodas Maskavas patriarhāta pakļautībā, nav jābrīnās, ka tieši pareizticīgie ir aktīvāko un agresīvāko Latvijas homofobu rindās (piemēram, ar uzbrukumiem praidiem Rīgā, ar parakstu vākšanu referendumiem un citām aktivitātēm).
Nav jābrīnās, ka Krievijas pierobežā- Latgalē, kas atrodas masīvā Krievijas televīzijas un baznīcas ietekmē, tādi Latvijas politiķi kā Rēzeknes pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs (SC), Rihards Eigims (ZZS) un citi aicina ieviest Latvijā Krievijai analoģiskus likumus, kas aizliegtu vispusīgu un atklātu dzimumaudzināšanu pusaudžu vidū, ko šie politiķi nezinātniski un diletantiski dēvē par «homoseksuālisma propagandu». Tā Krievijas baznīcas pret citādāko vērstā ideoloģija ietekmē Latvijas politiku. Ja kāds vēl nezina, kas ir Krievijas maigā vara Latvijā, tad šis piemērs to uzskatāmi raksturo.
Homoseksuālu cilvēku medības
Krievu publicists Sergejs Medvedevs žurnālā «Forbes»**** raksta, ka homofobija ir vāju, savā seksuālajā orientācijā nepārliecinātu cilvēku pazīme, kas to baidās pazaudēt pirmajā konfrontācijā ar realitāti. Jo vājāka valsts, tās identitāte, jo niknāks ir tās homofobiskais gars. Tā ir kļuvusi par platformu, kas saliedē represīvos varas orgānus un pūļa instinktus. Būt par atklātu antisemītu vai rasistu Krievijā ir mazliet nepieklājīgi, taču būt par homofobu ir normāli, cienīgi un pat patriotiski. Tie, kas 9. maijā Volgogradā līdz nāvei piekāvuši jaunieti, paziņojuši, ka viņi to darījuši patriotisku motīvu vadīti, jo nosistais taču bijis gejs.
Oficiālā valsts politika Krievijā ir sākusi naida karnevālu un homoseksuālu cilvēku medību sezonu (par ko rakstījām arī TVnet pirms nedēļas rakstā «Šokējoši: pirms Olimpiādes parāda, kā Krievijā izrēķinās ar gejiem» http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/496463-sokejosi_pirms_olimpiades_parada_ka_krievija_izrekinas_ar_gejiem). Krievijā pusgada laikā bijuši fiksēti 26 uzbrukumi homoseksuāliem cilvēkiem, no kuriem 7 beigušies ar cietušo nāvi. Taču policijā nefiksēto uzbrukumu skaits ir nesaskaitāms. Policija arī piedaloties šajās medībās, upurus izvarojot ar šampanieša pudelēm (Kazaņā) vai ar lauzni (Sočos), raksta «Forbes» autors***.
Vai to, kas notiek Krievijā, Latvijā grib redzēt Lindermans, Dzintars, Rībena, Bartašēvičs, Eigims un citi? Gan aktīvi homofobi, gan vienaldzīgi malā stāvētāji? Vai to tiešām vēlas Latvijā redzēt Vaidere, Šadurskis un Zīle, kad balsoja pret EP rezolūciju, kas ierobežotu homofobiju Eiropā? Krievijas ideoloģijas un homofobijas ietekme Latvijā aug, un demokrātiskā valstī to var mazināt tikai ar pārliecinošu pretdarbību. Taču šo politiķu vārdi, darbi un bezdarbība liecina, ka Krievijas homofobijas un neiecietības ugunskuru viņi grib pārnest uz Latviju. Tā ir bezatbildīga politika, kas veicina ne tikai homofobiju, bet arī Krievijas režīma intereses Latvijā, antieiropeisku atmosfēru un sabiedrības šķelšanu vērtīgākos (heteroseksuāļi) un nevērtīgākos (homoseksuāļi) cilvēkos. Vai šādiem tuvredzīgiem politiķiem ir vieta Latvijas Saeimā un Eiropas Parlamentā, vai viņi cer, ka no Krievijas importētā un pašu uzkurinātā homofobija palīdzēs viņiem tur atkal tikt?
** Viendzimuma laulības slēgšana ir legalizēta vismaz 16 valstīs (Argentīnā, Beļģijā, Brazīlijā, Kanādā, Dānijā, Francijā, Islandē, Jaunzēlandē, Nīderlandē, Norvēģijā, Portugālē, Spānijā, Dienvidāfrikā, Urugvajā, Skotijā un Zviedrijā). Dažās valstīs viendzimuma laulību var noslēgt tikai atsevišķos apgabalos (Brazīlijā, Meksikā, ASV). Vairāku valstu valdības ir izteikušas gatavību nākotnē viendzimuma laulību legalizēt.
*** Гомофобия как лакмусовая бумажка российской демократии
Krievijas masu mediju dominance Latvijā, Krievijas dezinformācija, propaganda un informācijas karš, kā arī Kremļa vadībā esošā Latvijas pareizticīgo baznīcas ietekme lielā mērā noteiks vēlēšanu rezultātus Latvijā 4. oktobrī.
Krievijas pareizticīgo impēriskās ideoloģijas ietekme jūtama ne tikai Jakova Plinera, Tatjanas Ždanokas un Miroslava Mitrofanova «Latvijas Krievu savienībā», bet arī ar antiglobālistiem saistītā partijā «Suverenitāte» un Nila Ušakova partijā «Saskaņa», kas kā vienīgā Latvijas partija turas pie sadarbības līguma ar Kremļa varas partiju «Vienotā Krievija». Ortodoksāla, patriarhāla un cilvēku tiesības ierobežojoša ideoloģija caurvij arī vairākas citas tā saucamās «latviešu» partijas, kas sevi dēvē par «nacionālām» un «konservatīvām» partijām.
4. oktobris parādīs, vai Latvijas iedzīvotāji izvēlēsies piederību rietumu civilizācijai un tās kultūras vērtībām, kuru centrā ir tādi jēdzieni kā individuālisms, personas brīvība, demokrātija, laime, tiesības, zinātne un tehnoloģijas.
Vai arī izdarīs izvēli par labu tai civilizācijas kultūrai, kuru esam jau izbaudījuši uz savas ādas no 1940. gada līdz 1991. gadam un kas visā savā krāšņumā atgādina par sevi, uzbrūkot Ukrainai un draudot arī iekarot un pakļaut mūs.
Vistumšākā un slēgtākā ideoloģija Latvijas partijās
Tikai «trako nama» civilizācijai vajag tautas vēlētu «vadoni- galveno ārstu», stigru roku, aizslēgtas palātas durvis, seno laiku ortodoksālas idejas par patriarhālas ģimenes dogmām, (kuras tiek dēvētas par «vērtībām) », idejas par nāciju izredzētību, par stiprākā un lielākā īpašām tiesībām.
Šai ideoloģijai ir raksturīga kontrole par jebkuru personu un citādāko un nepaklausīgo vajāšana (Andrejs Makarevičs no Mašina Vremeņi), izolācija (Hodorkovskis), tiesību ierobežošana (seksuālās minoritātes) vai disidentu ārstēšana psihiatriskajās klīnikās (izplatīta prakse PSRS laikos).
Šī ideoloģija dod tiesības atņemt jums ne tikai franču sierus, bet arī ārzemju pasi (ja tāda vispār ir) un noslēgt visā valstī internetu.
Tā ir atpalikusi un regresīva ortodoksālās baznīcas ideoloģijas caurausta civilizācija, kuru ļoti trāpīgi ir raksturojis krievu publicists Vladimirs Pozners: «Ja šodien skatāmies uz Eiropu un salīdzinām valstis ar kristietības reliģiju, tad secinām, ka ir trīs kristietības atzari – katolicisms, pareizticība un protestantisms.
Ja Eiropas valstis sadalītu pēc tādiem rādītājiem kā demokrātija, dzīves kvalitāte, dzīves līmenis, tad pirmajās vietās pēc šiem kritērijiem būtu tieši visas protestantisma valstis. Pēc tam katoļu valstis. Un tikai pēc tam tādas valstis kā Krievija, Grieķija, Bulgārija utt. Un tās nav gadījuma sakritības, jo vistumšākā un slēgtākā reliģija ir pareizticība.» (www.newsru.com). Krievu pareizticīgās baznīcas idejas un normas caurvij arī Maskavas ideoloģiju un propagandu un tās aicina uz karu un vardarbību.
Tāpēc, izdarot izvēli 4. oktobrī, padomāsim, vai mēs atkal gribam dzīvot kā atpalikušajā Krievijā un PSRS vai tomēr kā rietumos, kurai vēsturiski pieder mūsu latviešu kultūra. Vai mēs gribam, ka pār mums valda Krievijas impērija un tās pareizticīgo baznīcas idejas vai gribam tomēr būt brīvi savā izvēlē, kā un ar ko dzīvot, veidot vai neveidot ģimeni, vai izglītot savus bērnus saskaņā ar zinātnes atziņām vai reliģiskām dogmām, vai gribam, ka nevis mēs kalpojam valstij, bet valsts kalpo mums un garantē, ka šajā valstī ir vislabākie priekšnosacījumu mums attīstīt savu personību, strādāt, mācīties un uzsākt savu biznesu kur vien Eiropā un citur brīvajā rietumu pasaulē gribam, neierobežoti ceļot, būt laimīgiem tādi kādi katrs esam un runāt latviešu valodā un baudīt visas citas rietumu demokrātijas brīvības. Demokrātijas nekad nevar būt par daudz.
Māmiņas un geji nebalsos par nacionāļiem un konservatīvajiem
Moderni, demokrātiski cilvēki nebalsos par partijām, kas visus cilvēkus neuzskata par līdztiesīgiem, kas maskējoties aiz jēdzieniem ‘»tradicionālas ģimenes» vai «laulātas ģimenes» praktiski veicina neiecietības atmosfēru pret vientuļajām mātēm, vientuļajiem tēviem, viendzimuma pāriem, gejiem, lesbietēm, biseksuāliem un transpersonām. Gan «Latvijas Krievu savienība», gan «Saskaņa, gan Nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un Brīvībai/LNNK», gan Zaļo un Zemnieku savienība, gan Latvijas Reģionu Apvienība (ar Suņu Būdas iemītnieku Artusu Kaimiņu priekšgalā), kā arī «Jaunā konservatīvā partija (Jānis Bordāns), «Suverenitāte», «No sirds Latvijai» (vada pareizticīgā Inguna Sudraba) un iespējams vēl dažas citas ( Šlesera homofobiskie un reliģiskie uzskati noteikti ietekmē ari viņa partiju «Vienoti Latvijai») liek noprast , ka valstij ir jāizsargā tikai tā saucamās «tradicionālas ģimenes un tās vērtības».
Taču mūsdienās ne tikai citās rietumu valstīs, bet arī Latvijā tradicionālajā laulībā veidotās ģimenes formas vairs nav noteicošās, kurās aug jaunā paaudze un kas veicina demogrāfiju. To dara arī tā saucamās vientuļās mātes, kas vienas pašas vai viendzimuma mājsaimniecībās kopā ar savu māti (tātad, divas sievietes) audzina bērnus. Latvijā precētā pāra ģimenēs dzīvo mazākā daļa bērnu. Tikai 48%!*
Vientuļās mātes (30,5%), vientuļie tēvi (4,4%) un kopdzīves partneri (16,2%) kopā veido lielāko daļu Latvijas bērnu ģimeņu un šīs netradicionālās ģimenes ir visizplatītākā ģimenes forma, kuru ne nacionāli konservatīvās latviešu, ne krievu partijas nesola aizstāvēt.
Rakstā «Kā ir būt par vientuļo mammu Latvijā?», kas atrodams Māmiņu kluba saitē, kāda māmiņa izkliedz savu līdzpilsoņu sāpi: «Vientuļa mamma Latvija ir neaizsargāta un bezspēcīga. Tāpēc es lūdzu valdību savu bērnu, kas ir arī Latvijas pilsoņi, vārdā – ieklausieties! Ieklausieties savos pilsoņos, nevis padotajos, kas tikai pilda formalitātes, kam nav laika un intereses iedziļināties, cik problēma ir dziļa un kādā nabadzībā un stresā dzīvo vientuļās mammas. Viņas audzina Latvijas nākotni – tās pilntiesīgos pilsoņus. Vai mēs neesam pelnījušas vairāk cieņas, atbalsta un aizsardzības?»**
Arī kāds geju, lesbiešu, biseksuālu un transsseksuāļu sabiedrību pārstāvošs vīrietis šajās dienās vēstulē tautas kalpiem ir griezies ar virkne jautājumu, konstatējot «Nevienā partijas programmā nav ne burta par partnerattiecību reģistrēšanu, mantojumu tiesībām, kā arī tiesībām būt blakus savas dzīves cilvēkam slimnīcā. Mēs nezinām, vai cilvēkiem, kas grib tērēt arī mūsu pelnīto nodokļu naudu, rūp mūsu intereses un vajadzības. Vai mēs – geji, tiekam uzskatīti par vēlētājiem?»***
Izskatās, ka ne! Partijām rūp tikai trako mana vēlētāji, kas balso par Putina ideoloģiju.
«Saskaņa» programmā atradu rindiņu, ka tās sociālā bāze esot arī jaunās ģimenes un vientuļās mātes, taču ne «sociāldemokrātiskā» N. Ušakova, ne kāda cita Latvijas partija neuzdrošinās pieminēt , ka tās aizstāvēs arī seksuālo minoritāšu (geju, lesbiešu, biseksuālu un transpersonu) tiesības, ka tās apkaros dzīvniecisko un no Krievijas ievazāto homofobiju un neiecietību pret visa veida minoritātēm, ne tikai seksuālajām, bet arī nacionālajām un citām. Taču ir partijas, kas nekautrējas skaidrā tekstā pat apsolīt ierobežot LGTB sabiedrībai tiesības uz vārda un demonstrāciju brīvību («Suverenitāte’).
Ja sabiedrība un politiķi negrib īpaši aizstāvēt sabiedrības neaizsargāto un diskriminēto (vientuļās māmiņas, LGTB sabiedrība u.c. vājāko) stāvokli, bet rūpējas tikai par tā saucamajām tradicionālajām ģimenēm, vai mums ir tiesības saukties par demokrātisku un atbildīgu sabiedrību? Vai konstitūcijā īpaši aizsargātajām «tradicionālajām ģimenēm» un politiķiem, kas izceļ šo vienu grupu, nav sirdsapziņas pārmetumu par pārējo sabiedrības grupu diskrimināciju?
Putins par viņiem priecātos
Prokremliskā Saskaņa un lielākos nacionālistus tēlojošā Nacionālā Apvienība tikko nodemonstrēja ideoloģisko vienotību, kad kopā vienojās par Kremļa pareizticīgai ideoloģijai atbilstošām izmaiņām Latvijas bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas ierobežotu skolās izglītot bērnus dzimumaudzināšanas jautājumos. Cilvēktiesību aktīviste Jana Simanovska sociālajos tīklos šo faktu komentēja šādi: «Nebrīnos, NA un SC vienojas kopīgā dziesmā (tāda sena, kopīga mīla pret totalitārisma paražām)».
Viens no NA līderiem un deputāta kandidāts Jānis Iesalnieks intervijā žurnālam Playboy atzīst, ka Nacionālās Apvienības rindās droši vien esot arī geji, jo iestāšanās brīdī to nepārbaudot. Taču neviens Nacionālās apvienības biedrs nevarētu atļauties propagandēt viendzimuma laulības. Citiem vārdiem sakot, NA uzskata, ka visiem cilvēkiem nevar būt vienādas tiesības un lai tik uzdrošinās par tām pieminēt! Taču kā jau rakstā iepriekš noradīju ar homofobiju sirgst ne tikai NA politiķi. Tā ir partijas politikas statusā arī citām partijām un balsojot par tām, mēs praktiski balsojam arī par Putina ideoloģiju. Tādā veidā mēs nenostiprinām savu piederību rietumu kultūras telpai, kurā visaugstāk vērtē jebkura cilvēka tiesības un to aizsardzību, bet tuvojamies Putina, Staļina un Hitlera totalitārisma sabiedrības ideāliem.
Ja 4. oktobra vēlēšanu rezultātā pie varas nonāks Latvijas prokremliskie un nacionāli konservatīvie spēki, tad nebrīnīsimies, ka tas veicinās šoreiz nevis darbaspēka emigrāciju, bet gan politisko izceļošanu.
Kurš gan gribēs dzīvot valstī, kurā valdīs partijas, kas pavisam mierīgi varētu ierīkot darba un pāraudzināšanas koncentrācijas nometnes pēc Hitlera un Staļina parauga gejiem lesbietēm, biseksuāliem transseksuāļiem, vientuļajām mātēm, vientuļajiem tēviem, viendzimuma ģimenēm, dažām uz savu tēvzemi emigrēt negribošām nacionālajām minoritātēm un citiem «ārstējamiem sabiedrības atkritumiem»? Jo tiesību ierobežošana, ko sludina Jānis Iesalnieks un citi viņa domubiedri no Latvijas Krievu savienības, Saskaņa, Suverenitāte, Jaunā Konservatīvā partija ir pirmais solis uz šādām nometnēm.
Koncentrācijas nometnes un tēja ar poloniju Putina gaumē
Esmu drošs, ka būtu milzīgs konkurss uz darba vietām šajās koncentrācijas nometnēs, jo par to direktoru, apsargu vietām sacenstos ne viens saeimas vēlēšanu kandidāts sākot no «suņu būdu» iemītniekiem līdz tiem, kas sludina, ka nevar būt nekas labāks par Putinu. Par orķestra diriģentu šajā konkursā bez šaubām uzvarētu kādas Operas direktors, jo arī viņam ir liela pieredze vadoņu apdziedāšanā un Krievijas impērijas galma apkalpošanā. Patriotiskas mūzikas pavadībā Putina idejiskie ienaidnieki, kas būtu ieslodzītie šajās nometnēs, tiktu nogalināti iedzerot tēju ar poloniju Putina gaumē.
Viens no pirmajiem kuru ieslodzītu šajās nometnē, protams, būtu šī raksta autors (jo ir jau arī citi mani raksti, kas atmasko Putina līdzskrējējus Latvijā un pasaulē), pie reizes pakampjot līdzi ari TVNet vadību – Ivaru Baulu, Zitu Lundi un manus kolēģus Tomu Ostrovski un Sandru Veinbergu. Divi manu rakstu varoņi Zigmars Liepiņš un Žerārs Depardjē jau gatavo pieteikumus tiesai, jo pagaidām mēs vēl dzīvojam tiesiskas demokrātijas valstī un savādāk viņi nemaz nevar izrēķināties ar saviem kritiķiem. Bet vai vēl ilgi tikai pa tiesām? Tas atkarīgs no 4. oktobra vēlēšanām.
Putins ir mūsu īstais kandidāts
Latvijas vēlētāju liela daļa dzīvo trako namā. To liecināja Grigules, Ždanokas un Mamikina ievēlēšana par Eiroparlamenta deputātiem. Pietiek būt prokremliskam, prokrieviskam vai tikai zīmēties uz autobusa «pakaļām», lai tiktu ievēlēts.
Ne tikai Krievijā, bet arī Krievijas informācijas telpas ietekmē slīkstošā Latvija ir pataisīta par trako namu, kurā tāpat kā Krievijā visi «pacienti’ balso par Putina idejām.
Mēs 4. oktobrī tā darīsim, ja balsosim par otro, sesto, septīto, astoto, devīto, desmito, vienpadsmito, divpadsmito un trīspadsmito sarakstu.****
Pēc «Vienotības» (ceturtais saraksts) nostājas uzturēšanās atļauju balsojumā, kas veicina Krievijas pilsoņu imigrāciju Latvijā, daudziem vēlētājiem ir radušas patiesas šaubas par šīs partijas patriotisko vārdu atbilstību darbiem. Vēlētāji tā arī nav dzirdējuši šī nodevīgā balsojuma motivāciju.
Kad Krievija pirms dažiem gadiem balsoja par Eiropas robežas (tai skaitā Baltijas brīvību un demokrātisko iekārtu) apdraudošo Putinu, tikai retais saprata, ar ko tas var beigties. Tie, kas saprata, sacerēja dziesmu «Trako nams balso par Putinu»*****.
Šie vārdi ir vēl vairāk aktuāli mūsdienu Latvijā, kad pēc dažam dienām dosimies pie vēlēšanu urnām. Šoreiz pacentīsimies, lai Latvijas nākotni nenosaka mūsu pašu trako nams. Noskaidrosim vispirms, kuras partijas ir vilki avju ādās un tuvina mūs nacionālai katastrofai.
Atsauces:
*Centrālās statistikas pārvaldes jaunākais izdevums «Bērni Latvijā».
Latvijā beidzot sāk saprast, ka Rīgas Dinamo hokeja projekts ir Kremļa maigās varas spilgtākais piemērs un tauta to sāk boikotēt. Putinam vajadzēja iebrukt Ukrainā, lai latvieši saprastu, ka Rīgas Dinamo ir tie paši Putina tanki tikai to “maigākā” izpausmē.
Vairāk par šo Putina projektu rakstīju pirms gada:
Rīgas «Dinamo» tāds pats padomju režīma simbols kā Pārdaugavas piemineklis padomju armijai?
Solvita Āboltiņa (Vienotība) Rīgas Dinamo spēles tribīnēs kopā ar Juri Savicki. Foto TVNet.
Vairāk nekā vienpadsmit tūkstoši cilvēku ir parakstījuši petīciju, lai Pārdaugavas Uzvaras laukumā demontētu PSRS armijas memoriālu. Šis piemineklis, kas lielai daļai Latvijas krievu simbolizē PSRS un tās saistību mantinieces Krievijas lomu nacisma sagrāvē, ir kļuvis par mūsdienu Latvijas krievu populārāko pulcēšanās svētvietu un nacionālā pašlepnuma simbolu. To var saprast, un to, iespējams, vajadzētu arī saglabāt nākamajām paaudzēm kā noteikta vēstures laikmeta unikālu liecību un brīdinājumu, lai tas nekad vairs neatkārtotos.
Taču vairāk nekā dīvaina šķiet šā pieminekļa likvidēšanas entuziastu dubultmorāle. Daudzi no viņiem, dienā parakstījuši manabalss.lv iniciatīvu, lai nojauktu PSRS okupācijas varas simbolu – padomju armijas pieminekli Uzvaras parkā, iespējams, jau vakarā uzvelk kreklus un šalles ar PSRS sarkanā terora organizācijas VDK kluba «Dinamo» emblēmu un steidzas uz «Arēnu Rīga», lai šajā «Kremļa filiālē» ar skaļiem kliedzieniem kristu ekstāzē un pielūgtu šo padomju represīvās varas simbolu – «Dinamo».
Kas ir «Dinamo», ko pielūdz latvieši «Arēnā Rīga»?
«Dinamo» ir sporta biedrība, kas radusies pirms 90 gadiem – 1923. gadā padomju Krievijas represīvā orgāna čekas paspārnē. To dibināja pēc F. Dzeržinska norādījumiem, lai veicinātu čekas karaspēka un pārējā VĀK personāla fizisko un kaujas gatavību. Kādu brīdi šīs organizācijas vadītājs bija arī latvietis J. Peters. Jaunās sporta organizācijas nosaukumu «Dinamo», kas nozīmē «spēks kustībā», piedāvājis kāds čekas darbinieks Nedoļa-Gončarenko, kas uz represīvajiem orgāniem bija atnācis no Maskavas fabrikas «Dinamo». Turklāt jau pašā sākumā tika nolemts, ka sporta biedrība būs paredzēta ne tikai čekas karaspēkam, bet arī GPP (čekas) darbiniekiem.
Tātad «Dinamo» radās kā KPFSR Iekšlietu tautas komisariāta Valsts politiskās pārvaldes GPP (Galvenā politiskā pārvalde, Glavnoje političeskoje upravļenije) karaspēka sporta biedrība. Vēlāk šīs biedrības saimnieku nosaukums mainījās. 1923.—1934. gadā PSRS Tautas komisāru padomes Apvienotā valsts politiskā pārvalde (ОГПУ при СНК СССР), 1934.—1943. gadā PSRS Iekšlietu tautas komisariāts (НКВД СССР), 1943.—1954. gadā PSRS Valsts drošības ministrija (МГБ СССР). 1954.—1991. gadā PSRS Valsts drošības komiteja (КГБ СССР).
Līdz pat PSRS sabrukumam jēdziens «Dinamo» visiem labi asociējas ar PSRS Iekšlietu ministrijas sistēmai (ieskaitot VDK) piederošu sporta organizāciju. Šajā sistēmā atradās arī analoģiskas sporta biedrības visās citās PSRS republikās. Tajā skaitā 1946. gadā dibinātais hokeja klubs Rīgas «Dinamo» (no 1949. gada līdz 1968. gadam šī hokeja komanda ietilpa klubā «Daugava» un lietoja tās nosaukumu), bet pēc tam atkal pārgāja uz sākotnējo piederību un nosaukumu «Dinamo», neradot šaubas, kādā paspārnē un protekcijā šis klubs darbojas.
Kad pēc PSRS sabrukuma Krievijas ietekmīgi ekonomiskie un politiskie spēki dibināja Kontinentālo hokeja līgu, kurā pamatā spēlētu Krievijas hokeja klubi, viens no šīs līgas uzdevumiem bija veicināt arī bijušo padomju republiku integrāciju šajā līgā. Sevišķi vilinoša Kremlim bija iespēja ielikt kāju NATO un ES valstī Latvijā. Tas arī izdevās, izmantojot padomju nomenklatūras izpriecām stutēto un visādi finansiāli atbalstīto Rīgas «Dinamo» padomju laiku slavu un Kremlim uzticīgus ietekmes aģentus, tādus kā Juris Savickis, un bijušo valsts prezidentu Gunti Ulmani. Viņi kopā ar J. Savicka gāzes uzņēmumu «Itera Latvija» reanimēja padomju laika slavas apvīto čekas sporta klubu «Dinamo». Lai norādītu uz pēctecību 2008. gadā dibinātā kluba nosaukumā, tā emblēmā tika izmantots grafiski stilizēts burts «D» no padomju laiku perioda Rīgas «Dinamo» komandas logotipa. Lai nav šaubu, ka klubs «Dinamo» ir tas pats čekas tradīciju un gara mantinieks.
Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa pīšļi droši vien apgriezās nezināmajos kapos par 360 grādiem, kad viņa brāļa mazdēls Guntis Ulmanis kļuva par vienu no dibinātājiem un vadītājiem brīvās Latvijas klubam «Dinamo», kura nosaukums nepārprotami norāda uz tādiem jēdzieniem kā čeka, GULAG (padomju koncentrācijas nometnes), НКВД, КГБ. Šī organizācija bija padomju režīma balsts arī Latvijā un vajāja, represēja, izsūtīja un iznīcināja simtiem tūkstošu Latvijas patriotu, ieskaitot pašu Kārli Ulmani.
Var jau saprast un attaisnot Jura Savicka vēlmi saglabāt ar VDK oreolu apvīto «Dinamo» brendu (vai nepretoties tā izmantošanai), jo PSRS VDK ir viņa jaunības un brieduma gadu romantiskā darbavieta. Turklāt, strādājot VDK, viņš varēja arī pilnībā nezināt, kādus netīrus darbus viņa darbavieta ir veikusi un veic. J. Savickis esot naivi ticējis, ka šī iestāde cīnās par mieru un cilvēku laimi visa pasaulē (kā viņš nesen atzina intervijā LTV raidījumā «Viens pret vienu»). Taču, ja šo neziņu var attaisnot padomju laikā, tā nav izskaidrojama šodien, kad nevienam vairs nav nekādu šaubu, kas ir bijusi GPP, čeka, VDK un viens no šo represīvo organizāciju sporta simboliem «Dinamo». Pat daudzi no tiem, kas katru gadu 9. maijā pulcējas pie pieminekļa Uzvaras parkā, nezin vai uzdrošinātos glorificēt šo terora organizāciju, no kuras baidījās un cieta visi, kas dzīvoja PSRS, ko sauca par tautu cietumu.
Sports ir politika un maigā vara
Nav šaubu, ka Krievijas finansētais KHL un Rīgas «Dinamo» projekts ir uzskatāms Krievijas politiskās un arī ekonomiskās varas bastions Latvijā, kurš nesen nostiprināja savas pozīcijas, iegādājoties arī ledus un koncertu halli «Arēna Rīga». Tagad Krievijas maigajai varai ir arī savs «mazais Kremlis» Rīgas centrā.
Šie darījumi ir noformēti kā Kremlim lojālu, tuvu stāvošu un ietekmīgu Krievijas un Latvijas uzņēmēju un viņu firmu pirkumi, kuros redzams, ka Kremļa intereses pārstāv Igors Makarovsun Latvijas puses Krievijai lojālā ietekmes persona ir Juris Savickis. Protams, kluba dibinātāju un īpašnieku skaitā ir bariņš Kremlim lojālu Latvijas politiķu un uzņēmēju, to skaitā jau piesauktais eksprezidents G. Ulmanis un ekspremjers A. Kalvītis, kā arī uzņēmēji G. Rāvis, A. Pauniņš u.c. Tomēr šo Krievijas hokeja aktivitāšu centrā Latvijā ir Krievijas kompānija ar nosaukumu «Itera». Kopš 2008. gada šajā Krievijas maigās varas projektā Krievija (I. Makarovs) ieguldījusi vismaz 65 miljonus eiro. Igors Makarovs ir viens no Kremļa režīmam lojālajiem miljardieriem, kas 1992. gadā dibināja Krievijas pirmo privāto dabasgāzes kompāniju «Itera». Viņš ir Putinam uzticīga persona, kas to neslēpj un palīdz Krievijas prezidentam viņa ietekmes un tēla veidošanā. (2012. gada balto dzērvju glābšanas kampaņa ir Makarova fonda paspārnē veidota, un tajā piedalījās arī pats Putins).
Tagad, kad Itera īpašnieku skaitā ir Krievijas valsts naftas kompānija «Rosneft», kaimiņvalsts ietekme ir manāma vēl uzskatāmāk.
J. Savickis, kas pārstāv «Gazprom» impēriju Latvijā, arī tiek uzskatīts par Krievijas prezidentam lojālu un diezgan tuvu cilvēku, jo ir Putina kolēģis no tiem laikiem, kad abi kopā strādāja čekas mantinieces PSRS VDK izlūkošanas dienestā, specializējoties uz Vāciju. Medijos var atrast ziņas, ka Putins viņu savulaik pat gribējis iekārtot «Gazprom» vadītāja Millera vietā, taču atstājis Latvijā, kur viņš acīmredzot ir Krievijai noderīgāks (Kompromat.lv).
Visi hokejisti nav akli, bet politiķi gan?
Ar Krievijas impēriskajām ambīcijām hokeja jomā nav apmierināti arī domājoši un patriotiski Latvijas sportisti. Viens no Latvijas visu laiku labākajiem hokejistiem Artūrs Irbe ar atjaunotoRīgas «Dinamo» sadarbojās kluba darbības pirmajos mēnešos, taču vēlāk, redzot, kādi ir šā kluba patiesie mērķi, no Kontinentālās hokeja līgas (KHL) kluba distancējās tieši ideoloģisko apsvērumu dēļ. Viņš uzskata, ka pašreizējais Rīgas «Dinamo» esot vajadzīgs Krievijas hokeja līgai daudz vairāk nekā Latvijas hokejistiem šī Krievijas līga (BNS, 11.10.2010.). Apsveicama ir Irbes pilsoniskā drosme iet pret straumi, iebilstot arī pret čekistisko brendu «Dinamo», ko Maskava ir uzspiedusi naivajiem latviešiem.
Štrunts par dumpīgo Irbi, bet Savickim un Ulmanim ir daudz svarīgāk saviem Kremļa saimniekiem demonstrēt, ka šim Maskavas projektam ir atbalsts tieši Latvijas politiskajās aprindās. Tāpēc «Dinamo» vadība labprāt pozē «Arēnas Rīga» ložā ar Latvijas premjeru un uz ledus laukumu steidzas pat Saeimas spīkere Āboltiņa.
Savickis gan LTV raidījumā «Viens pret vienu» lika noprast, ka Latvijas politiskā vadība (Dombrovskis un citi) paši laužoties uz pasēdēšanu ložā viņa sabiedrībā un nekādi ielūgumi tāpēc sūtīti viņiem netiekot. Vai tiešām šie politiķi ir tik naivi, ka nejūt, kā Kremlis un J. Savickis, G. Ulmanis ar viņiem manipulē? Hokejistu un to līdzjutēju apolitiskumu un zināšanu trūkumu vēl varētu saprast, bet nav attaisnojums politiķu naivums. Maskavas nauda, kas tiek ieguldītaRīgas «Dinamo» un KHL agresīvā mārketingā un PR, ir devusi savus manāmos rezultātus – lojalitātes pieaugumu latviešu vidū ne tikai pret «Dinamo» un KHL, bet pret visu Kremļa režīmu. «Ja runājam par Krievijas maigās varas ietekmi uz Latvijas sabiedrību, tad pirmais ir radīt labu iespaidu par Krieviju un pārliecināt, ka Krievija ir numur viens lojalitātes izvēlē. Diemžēl daļā sabiedrības šis mērķis jau ir sasniegts,» bezspēcīgi noplātot rokas, atzīst pat Latvijas aizsardzības ministrs A. Pabriks (lsm.lv).
Par prokremlisko Ušakova partiju dēvētais politiskais spēks, kas līdz šim vairāk zīmējās ar nosaukumu Saskaņas centrs, tagad uz 12. Saeimas vēlēšanu skatuves iznācis ar nosaukumu sociāldemokrātiskā partija Saskaņa. Savā partijas programmā viņi piesauc Raini, taču neko neraksta par Latvijas drošības politiku un nepiemin NATO, kas garantētu Latvijas brīvību un neatkarību, un piederību Rietumu ģeopolitiskai telpai.
Rainis kapos ir apgriezies otrādi
Dzirdot, ka latviešu sociāldemokrātijas mēteli ir uzspīlējuši cariskās Krievijas impērijas atjaunošanas idejiskie mantinieki, Latvijas sociāldemokrātijas tēvs un slavenākais latviešu sociāldemokrāts latviešu dzejnieks Rainis kapos jau vairākkārt noteikti ir apgriezies otrādi.
Liela daļa latviešu kā apspiesta minoritāte cariskās Krievijas impērijas sastāvā vēsturiski ir bijuši kreisi, sociāldemokrātiski noskaņoti un pagājušā gadsimta sākumā atradās nacionālās atbrīvošanās cīņas avangardā, gan graujot Krievijas impēriju, gan dibinot Latvijas valsti. Tāpēc arī pirmskara Saeimā katrās vēlēšanās sociāldemokrāti bija lielākā partija un aizņēma ap trīsdesmit vietu.
Lai arī padomju okupācijas režīms latviešu acīs sakompromitēja visus politiskos spēkus, kas ielās izgāja, vicinot sarkano karogu, tāpēc atjaunotajā Latvijas valstī dota priekšroka partijām, kas sevi dēvē par labējām vai centriskām, Raiņa sociāldemokrātisko ideju partijas niša joprojām Latvijā ir pustukša un tāpēc ar sociāldemokrātiskiem solījumiem savus vēlētājus piebaro ne viena vien pat konservatīva un nacionālistiska partija. Tagad to zemiski cenšas izmantot arī prokremliskais projekts ar nosaukumu Saskaņa.
Demokrātiskā valstī jau nevienam neaizliegsi sevi saukt, kā pats gribi. Taču nosaukums vien nedod nekādu garantiju, ka tu esi tas, par ko uzdodies. Lai gan Eiropas Sociāldemokrātiskajā partijā Saskaņa atrodas novērotājas statusā un Eiropas Parlamentā tai ir viena vieta (bēdīgi slavenā EP «Krievijas piektā kolona» A. Mamikins), šī partija nav uzņemta autoritatīvākajā pasaules sociāldemokrātu organizācijā Sociālistiskā Internacionāle, kurā vēsturiski ir bijusi cita Latvijas sociāldemokrātu partija (LSDSP). Proimpēriskiem spēkiem varētu būt grūti atrast domubiedrus un sabiedrotos demokrātiskās īsteni kreisās starptautiskās organizācijās.
Pasaulē nav noslēpums, ka Saskaņa ir prokremliska partija, kas skatās Kremļa un Putina virzienā, un tās atbalstītāju bāze un vēlētāji (krievvalodīgie) ir impēriskie postpadomju revanšisti, jo, kā liecina socioloģiskie pētījumi, gandrīz visi Kremļa propagandas nozombētie Latvijas krievi akceptē Putina rīcību un uzvedību Krimas sagrābšanā un karadarbības sākšanā Ukrainā.
Ja ņemam vērtā, ka Saskaņas centru ar Ukrainas kara uzsācēju Vienoto Krieviju saista sadarbības līgums, tad ne no viena nenoslēpsi, ka Saskaņa ir nevis sociāldemokrātisks, bet gan krievu impērijas atjaunotāju spēks.
Tāpēc nav jābrīnās, ka partijas Saskaņa programmā nav ne ar pušplēstu vārdu pieminēta Latvijas drošība un valsts drošības politika, jo tad būtu jāatklāj visas kārtis, ka Latvijas «drošību» šī partija redz cieši kopā ar Krieviju. Tāpēc partijas programmā nav pieminēts NATO un Latvijas ģeopolitiskā piederība rietumiem. .
Šie «sociāldemokrāti» acīmredzot uzskata, ka nekāds NATO līgums, kas garantētu valsts drošību, Latvijai nav vajadzīgs, ja viņiem ir līgums ar Kremli un tas garantēs mūsu drošību. Taču rodas loģisks jautājums, kā Saskaņa cer izpildīt sasolītos labumus darba ņēmējiem, sociālo taisnīgumu utt., ja partija neparedz, ka ir vajadzīga kaut kāda valsts drošības politika, kas garantētu robežu neaizskaramību, demokrātiju, investīcijas, visas mūsu iekarotās brīvības utt. Kādus «labumus» mums deva atrašanās Krievijas paspārnē, Ušakovam pastāstītu gan Rainis, gan jebkurš no mums, kurš izbaudīja latviešu kā otrās šķiras cilvēku statusu PSRS.
Atcerēsimies, ka SC Saeimas deputāti, ejot Kremļa pavadā, nobalsoja pret Krieviju nosodošo deklarāciju Krimas okupācijas sakarā. SC uzvedās kā tās 10 totalitārās valstis, kas ANO atbalstīja Krieviju šajā Krimas okupācijas rezolūcijas pieņemšanas dienā.
Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa, kurai ir pieeja valsts noslēpumiem, droši vien labi pārzina gan izlūkošanas, gan pretizlūkošanas un citu informāciju un tāpēc atļaujas par Ušakova partiju Saskaņa secināt: «Saskaņas centrs jau ilgu laiku mēģina stāstīt, ka viņi ir sociāldemokrāti. Šis scenārijs nav Latvijā uzrakstīts.» (Ir.lv)
Ja «sociāldemokrāti» Saskaņa tiktu pie varas, tad viens no pirmajiem viņu darbiem būtu iniciēt Latvijas drošības politikas maiņu un izstāšanos no NATO. To starp rindām var izlasīt šīs partijas programmā.
Tingeltangelis pie Raiņa kājām
Droši vien Saskaņas scenārijs ir rakstīts Kremlī, jo par to liecina daudzi fakti, kādā veidā Maskava izmanto tautiešus savas politikas īstenošanā. Jebkurā gadījumā šie «sociāldemokrāti» kompromitē Latvijas vēsturē progresīvu politisku ideju, jo nevar nejust viņu atklātos un slēptos mērķus par Latvijas iestumšanu impēriskās Krievijas ķetnās, piesaucot pat latviešu ģēnija Raiņa vārdu un idejas.
Rainis bija un joprojām ir mūsu vēstures spilgtākā personība, kas ar sociāldemokrātu karogu uzmundrināja tautu atbrīvoties no latviešu nācijas apspiedējas Krievijas.
Raiņa kolēģis, sociāldemokrāts Fricis Menders par lielo dzejnieku un politiķi ir sacījis, ka Rainis bijis stipri nacionāli noskaņots sociālists, kam bijusi pretīga krievu komunistu prakses vecaziātiskā nežēlība, terors, individuālo brīvību apspiešana (letonika.lv).
Tagad ar Raiņa politisko ideju karogu vicinās Ušakovs, Agešins un pārējās Maskavas lokomotīves.
Ironiski, ka Nils Ušakovs kā «sociāldemokrāts» ar vieglu roku pieļāva 2011. gadā sociāldemokrāta Raiņa pieminekļa pakājē uzstādīt karuseļu un citu atrakciju izklaides parku, kas izraisīja plašus sabiedrības protestus. Skaļi protestēja visi, bet ne «sociāldemokrātiskā» partija Saskaņa. Tas labi parādīja, «ar kādu pietāti un cieņu» šī partija izturas pret Latvijas sociāldemokrātijas un latviešu kultūras vēsturi.
Nesen lasīju, ka 53% latviešu vēlas ekonomiski kreisu, tātad sociāldemokrātisku politiku. Tā ir mūsdienu Latvijas traģēdija, ka mums kā sēnes pēc lietus aug konservatīvas nacionālistiskas partijas, kas mūs velk atpakaļ pagājušos laikos, taču nav nevienas modernas plašus latviešu slāņus uzrunājošas kreisas partijas un tāpēc šo tukšumu viegli aizpilda proimpēriska partija Saskaņa, kas uzdodas par latviešiem derīgu kreisu un sociāldemokrātisku partiju.
Latviešu kangari
Nils Ušakovs un Valērijs Agešins kā šīs jaunās partijas vēlēšanu lokomotīves ir atraduši vairāk nekā trīsdesmit latviešu kangaru, kas ir gatavi nodot un līdz galam sakompromitēt ne tikai Latvijas sociāldemokrātijas, bet arī ar šo kustību saistītā latviešu ģēnija Raiņa vārdu.
Latvijas radio komentētājs Aldis Tomsons, paužot savu viedokli, nesen šo Saskaņas deputātu kandidātu sarakstu alegoriski nodēvēja par prostitūtu sarakstu: «Kas tikai tur nav savākušies, vai ne, šajā brīdī tajā sarakstā, lūkojoties uz tiem uzvārdiem?» (lsm.lv).
Vai mēs varam šos Putina Vienotās Krievijas līgumpartnerus – Aivaru Gunti Kreitusu, Jāni Ādamsonu, Ivo Kiršblatu, Raimondu Bērziņu, Andreju Elksniņu, Eināru Jurkeviču, Valdi Kalniņu, Agni Kalnkaziņu, Raimondu Kalvišu, Kārli Leiškalnu, Krišjāni Peteru, Baibu Rozentāli un citus (kopā vairāk nekā 100 kandidātus) tēlaini saukt savādāk, jo ne jau bez atlīdzības viņi ir gatavi pārdot sevi Kremlim? (Viss Saskaņas kangaru saraksts lasāms CVK mājas lapā: http://sv2014.cvk.lv/saraksti/aaceb3ec20.html)
Var saprast un attaisnot tos cilvēkus, kas PSRS okupācijas varas klātbūtnē bija spiesti iestāties kompartijā vai aiz bailēm par savu un ģimenes drošību padoties čekai. To var saprast, jo izvēles iespēju nebija daudz un izdzīvot gribēja visi. Taču kas spiež mūsdienu cilvēkus stāties Kremļa režīmam kalpojošā partijā, es nevaru saprast. Vai tiešām visi šie kungi un dāmas ir tik izmisušas «prostitūtas», Putinam «noderīgi idioti», par kuriem rakstīju pirms nedēļas, vai PSRS režīma revanšu alkstoši zombiji?
Pašlaik Kremļa Saskaņa veic izmisīgu cīņu, lai noturētu lielākās Latvijas partijas statusu. To nevar izdarīt bez latviešu palīdzības. Lai tas notiktu, vajag pārliecināt arī šaubīgos latviešus, un tāpēc Saskaņas labā ļoti cenšas «Kremļa propagandisti» Jurģis Liepnieks un Ēriks Stendzenieks, kuru daiļrade uzbāžas mums pa visiem Latvijas Radio un citu mediju kanāliem. Vai mēs uzķersimies uz šiem saldajiem vārdiem, kuri jau reiz vēsturē piespieda Latvijai zaudēt savu valsti?
Sakarā ar Latvijas valsts desmito dzimšanas dienu Rainis sarakstīja dzejoli «Pēc desmit gadiem», kurā ir šādi vārdi:
«Pirms desmit gadiem tas gan bija, Es jautāju: «Vai Latvija jau brīva?» Man toreiz katris priecīgs atsacīja: «Jā, Latvija ir brīva, brīva, brīva!»
Es teicu: «Skaisti! Bet lai ir vēl spīva, Jo tauta brīva nevar būt nekad par daudz!»
Šie Raiņa vārdi ir joprojām aktuāli arī šodien pēc 90 gadiem, kad demokrātisku vēlēšanu ceļā viena par sociāldemokrātiem uzdevusies partija mēģina atņemt mums mūsu brīvību un iestumt mūs atpakaļ Putina iecerētas Eirāzijas ķetnās.
Uz mūsu pusdienu galda dejo satrakojies krievu lācis Kremļa vēstnieka Aleksandra Vešņakova maskā un rūc uz Latvijas valdību: «Lūk, pie kā noveda jūsu spēlītes galu galā!» (Вот и доигрались, в конечном счете!) – kā šo rūcienu nesen atskaņoja Kremļa lokalizētais rupors Latvijā – Baltcom radio.
Joprojām brīnos, kāpēc Latvijas mediji vēl dod tribīni kaimiņvalsts hitleriskā un staļiniskā režīma klona vēstnieka informācijas kara retorikai, it kā mūsu valsts jau tā negrimtu Kremļa propagandas un informācijas uzbrukumu dūksnājā, kas nāk tieši no Krievijas.
Bailes no krievu lāča kā fašisma izpausme
No krievu lāča var noprast: ja Latvijas valdība būtu piekrītoši paklusējusi, kad Kremlis iebruka Ukrainā un okupēja Krimu, un galvenais, ja Rinkēvičs būtu ielaidis Latvijā uz Jauno Vilni trīs krievu kultūras imperiālisma vēstnešus un Putina kvēlākos pielūdzējus, tad nekāds piena un desu embargo pret Latviju nebūtu ieviests.
Uzcītīgais Vešņakova pielūdzējs, Saskaņas Centra runasvīrs Urbanovičs dzied to pašu dziesmu, kurā Latvijas politiķu principiālo un nosodošo nostāju pret Krievijas imperiālistisko agresiju sauc par «brūnā spektra» (fašisma, – autora piezīme) izpausmēm. Turklāt šo «nacionālistu» Latvijā ievērojami vairāk esot Vienotībā, nevis labēji radikālajā Nacionālajā Apvienībā.
Vienotība pret krievu lāča dejām uz mūsu galda
Te Urbanovičam ir taisnība, jo Latvijas iekšējā un ārējā politikā tieši vienīgais Latvijas liberālais politiskais spēks (Vienotība) ir spējis principiāli nostāties pret putinismu, Kremļa imperiālismu un Latvijas vilkšanu Eirāzijas atpalikušās pareizticīgo civilizācijas – Krievijas ķetnās.
Diemžēl tā saucamā labēji radikālā Nacionālā Apvienība Krievijas agresijas, informācijas kara un kultūras imperiālisma kontekstā sevi izgaismoja kā proputinisks spēks. Tāpēc nav jābrīnās, ka viņi īpaši neiebilst pret Krievijas propagandas (Jaunais Vilnis) pasākumiem Latvijā, to politiķiem neuzticas arī mūsu sabiedrotie no NATO, un tāpēc šīs partijas politiķiem pat tiek liegta pieeja valsts noslēpumiem. NA pozīcija Krievijas kultūras imperiālisma atbalsta sakarā liecina, ka tas nespēj būt līdz galam uzticīgs Satversmē ierakstītajam Latvijas valsts mērķim: garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Tāpēc tagad nepārprotami ir redzams, ka visreālāko un konstruktīvāko rīcību šo mērķu sasniegšanā demonstrē liberālie (Vienotība) nevis nacionāli konservatīvie (NA) spēki. Nevis kāds no NA, bet Vienotības principiālais Rinkēvičs ir kļuvis par prokremlisko spēku lielāko ienaidnieku Latvijā, jo parādīja putinososiem un kremliniem viņu īsto vietu – ārpus mūsu valsts robežām.
Kāds mums labums no Saskaņas centra?
Saskaņas centra rupori ik pa brīdim, kad žurnālisti viņiem uzdod jautājumus par atkarību no Kremļa, taisnojas, ka SC līgums ar Vienoto Krieviju esot palīdzējis Krievijas pensionāriem Latvijā dabūt lielākas pensijas no Kremļa (Cilevičs) un Latvijas precēm iekļūt Krievijas tirgū (Ušakovs).
Taču tagad mēs uzskatāmi varam redzēt, ka Kremlim Saskaņas Centrs ir tikai Putina pagarinātā roka Latvijā, kad vajag te īstenot Kremļa politiku (ieviest krievu valodu utt.). SC līgums ar Kremļa valdniekiem nav nekāds Latvijas krievu instruments, lai panāktu mums izdevīgumu kaut vai Krievijas pārtikas preču tirgū. To atgādina arī Latvijā pa galdiem dejojošā Kremļa lāča Vešņakova retorika un Ušakova braukšana uz Maskavu, lai savāktu savus šprotu stendus Maskavas lielveikalos, jo tos SC līgums ar Vienoto Krieviju nenosargāja.
Nekas nemainīsies, ja īstenosies arī Putina satelīta Šlesera dvēseles kliedziens, ka Latvijā draudēšot Ukrainas notikumi, ja SC nebūšot valdībā. Ir pilnīgi skaidrs, ka Ušakovs, Urbanovičs nav tie Latvijas politiķi, kuriem Kremlis ļaus ko sev diktēt, pat ja viņi būs valdībā. Viņi tiek balstīti, lai būtu Kremļa instrumenti Latvijā Krievijas interešu īstenošanai. Nevis lai dotu padomus Kremlim, lai tas īstenotu Latvijai draudzīgu politiku. Jo, kā pašlaik redzam, SC līgums ar Kremli nav palīdzējis novērst Putina sankcijas pret mūsu pārtikas un tranzīta tirgu, kurā liela daļa pieder Krievijas uzņēmējiem un kurā atrodas procentuāli vislielākais tautiešu (krievu) skaits NATO un ES ietvaros. Par Urbanoviča solījumiem, ka nu tik viņš Putinu ietekmēšot un tas embargo mazināšot, smejas pat Ušakova kaķi.
Tālredzīgi uzņēmēji uz Kremli neskatās
Tie Latvijas uzņēmēji, kas tagad vaimanā un sten par Krievijas embargo, nav pelnījuši, ka viņus glābj Latvijas nodokļu maksātāji. Jebkurā biznesā ir risks, un par risku atbild pats uzņēmējs. Vēl jo vairāk, nevienam pasaulē nav noslēpums, ka bizness ar mūsdienu Putina Krieviju ir pakļauts politiskam spiedienam un šantāžai, ko šī valsts izmanto, lai politiski ietekmētu partneru valstis (sevišķi postpadomju zonas valstis).
Vai gāzes, naftas, šprotu, siera un piena kari nesenajā pagātnē jau nepārmācīja mūsu uzņēmējus, ka Krievijas grozā nevar likt pat vienu olu? Ja šie uzņēmēji ir bijuši tik tuvredzīgi, tad lai vaino paši sevi, bet es domāju, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju negrib, ka nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta no Krievijas atkarīgo uzņēmēju aprobežotības glābšanai.
Zīmīgi, ka tieši bijušās Krievijas impērijas provinces Somija un Baltija ir valstis, kuras visvairāk ir atkarīgas no pārtikas eksporta uz Krieviju. Līdere ir Somija ar 29,32% no kopējā valsts pārtikas eksporta, otrajā vietā Lietuva ar 29,18%, trešajā vietā Latvija ar 25,43%, ceturtajā vietā Igaunija ar 20,90% no savas valsts kopējā pārtikas eksporta. Tālāk seko Norvēģija (10,39%), Polija (6,41%), Dānija (3,86%), Ungārija (3,60%), Kipra (3,50%), Slovēnija (3,45%).* Bet Krievijas sanitārais dienests, kas faktiski veic ārlietu ministrijas funkcijas, visvairāk ar sankcijām šantažējis ir tieši Baltijas valstis, kurās dzīvo tautieši. Tas bija jāņem vērā tiem Baltijas uzņēmumiem, kas sāka biznesu Krievijā, ka viņu bizness tiks izmantots kā Krievijas ārpolitikas instruments.
Straujuma, attopies!
Pašlaik visādas Krievijas naudas uzbarotās lauksaimnieku un pārtikas ražotāju organizācijas (LOSP, LLKA, LPUF u.c.) izdara spiedienu uz valdību, lai tā atver maku un ar nodokļu maksātāju naudu maksā šiem krievu ruletes spēlētājiem par nošautajiem upuriem. Ņemot vērā, ka ar Krieviju saistītā piena, gaļas, zivju un tranzīta biznesā ir Krievijas mafiozās un pusmafiozās struktūras, nodokļu nauda aizies arī šo biznesmeņu kabatās.
Turklāt, kā zināms, visi mūsu piena un šprotu ražotāji labi zināja, ka Krievijas tirgū ir zemākas kvalitātes prasības nekā Eiropas tirgos, un tāpēc pierada pie stagnācijas un nemaz necentās paaugstināt savu preču veselīgumu un kvalitāti. Lai Latvijas piena, zivju un gaļas produkti būtu konkurētspējīgi Eiropā, jāapzinās, ka tur nebūs liels pieprasījums pēc kancerogēniem un ar transtaukiem, antibiotiku atliekām piepildītām konservu kārbām, jogurta, desu un siera rituļiem.
Tos vēl var iemānīt lētticīgiem krieviem Krievijā vai pašiem latviešiem, kuri tic mūsu lobista un zivju konservu karaļa Šmita pasakām, ka neveselīga pārtika ir laba lieta. Taču ilgtermiņā Latvijas kā pasaulēs gandrīz pašas zaļākās valsts lauksaimniekiem būtu jāorientējas uz bioloģisko ražošanu, pēc kuras pieprasījums aug civilizētajos pasaules tirgos gan ES, gan ASV, Kanādā un citur. Šādiem produktiem visi rietumu tirgi ir vaļā.
Putina vienīgais labais darbs
Putins izdarīja arī vienu labu darbu, atverot Kremļa tirgus pielūdzējiem acis, ka ar ļaunuma impēriju biznesa nebūs un tāpēc jāpārorientējas uz civilizētiem tirgiem, kur mums nav nekādu citu ierobežojumu kā tikai augstas kvalitātes, veselīga un arī bioloģiski audzēta pārtika. Jābeidz sajūsmināties par tranzīta biznesu Krievijas virzienā, kas izdangā jau tā sliktos mūsu ceļus, ļauj iefiltrēties Latvijā un ES mūsu drošību apdraudošam kapitālam, mafijas struktūrām (no kurām barojas arī Latvijas politiķi).
Tas jāorientē uz valstīm, kurās biznesu nediktē politika un kuras neapdraud mūsu drošību. Latvija nevar atļauties tādu koķetēšanu ar Krieviju kā Somija, jo esam pilnīgi citā situācijā. Jo niecīgāki būs Latvijas ekonomiskie sakari ar Krieviju, jo mazākas Krievijai būs iespējas ietekmēt Latvijas politiku. Cerams, ka šis ir pēdējais modinātājzvans, ka Putina Krievijai ir jāpagriež mugura. Jo ātrāk, jo labāk.
Selfičoks. Foto: Karikatūra: Toms Ostrovskis/TVNET Avots: @nilusakov Raksts TVNet Ušakova jaunā sieva
Kad pirms Lieldienām, Krimas okupācijas pirmajā mēnesī Rīgas mērs Nils Ušakovs (37) paziņoja, ka ir šķīries no savas dzīvesbiedres Jeļenas Ušakovas (24), politikas sekotājiem kļuva skaidrs, ka arī privātajā sfērā Ušakova kungs turpina atdarināt savu politisko tēvu Putinu, ko viņš visos veidos ir centies kopēt un atdarināt.*
Ne Ludmila Putina, ne Jeļena Ušakova nebija gatavas pārkost ciankālija kapsulu
Kremļa mazo diktatoru sieva pameta un pāris oficiāli šķīrās pirms gada. Putina sievai Ludmilai droši vien jau sen bija skaidrs, ka Volodja ar saviem mazvērtības kompleksiem un impēriskajām ambīcijām labu galu neņems un kā tālredzīga un gudra sieviete laikus signalizēja pasaulei, ka Vladimirs Putins nav tas vīrietis, kura dēļ viņa ir gatava sagaidīt Hitlera sievas Evas Braunas likteni – kopā ar vīru pārkost ciankālija kapsulu, kad vīra politika piedzīvos totālu fiasko.
Arī Jeļena Ušakova nebija gatava kopā ar Nilu Ušakovu pārkost ciankālija kapsulu. To viņa kā gudra un tālredzīga sieviete signalizēja mums pirms Lieldienām. Politika un ambīcijas, kas vada mazo vīriņu Kremlī (kurš gatavs iekarot un pakļaut ne tikai Krimu, Ukrainu, bet visu Eiropu) un viņa satelīta partijas Rīgā (Saskaņas Centrs) līderi Nilu nav tā vērti, lai upurētu sevi.
Jeļenu tāpat kā Ludmilu var saprast. Lai gan, protams, Ušakovam nav to ambīciju un potenciāla, kas Putinam, taču nevar neredzēt, ka Putins ir tas, par ko Nils Latvijā gribētu kļūt. Putinu un viņa politiku Ušakovs nekad nekritizē un nenosoda. Pat tad, kad to dara visa pasaule.
Jeļena vairs nebija gatava būt kopā ar Nilu ne gultā, ne turēt viņa roku pie gultas reanimācijas nodaļā, kā tas bija pirms trim gadiem pēc mums visiem labi zināmā Nordea maratona, kad Nila izmisīgā dzīšanās par katru cenu pēc Putina mačo tēla, noveda viņu līdz komai. Citu vīriešu neveiksmīgi atdarinātāji sievietēm neiet pie sirds.
Nils «pasūtīja» Jeļenu, bet ne Putinu
Nils Ušakovs pašlaik ir izmisumā, jo tagad koma draud viņai partijai rudens Saeimas vēlēšanās un tāpēc tuvs, uzticams cilvēks viņam tagad ir vajadzīgs vairāk kā jebkad. Jo pēc tam, kad Jeļena sapakoja savu koferi, kā zibens spēriens pie skaidrām debesīm nāca nākošais likteņa trieciens Nilam- SC zemie cipari Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Tie bija jaunas nelaimes un katastrofas priekšvēstneši..
Tajos, protams, lielākais vaininieks ir Nila patrons un elks Putins ar Krimas okupāciju un ar saviem zaļajiem cilvēciņiem un teroristiem Ukrainā. Taču tas, ka Nils pret Putinu nebija tik šerps un cietsirdīgs kā pret Jeļenu, nepatika arī visiem uzticīgajiem SC vēlētājiem un tie to viņam nepiedeva. Jo viņš Putinu ar visu viņa Vienoto Krieviju nepasūtīja tur kur Jeļenu.
Par Putina sekotāju Nilu tagad Latvijā balsos tikai paši revanšistiskākie kremlini un lielkrievu imperiālisti. SC un Ušakovam tā būs katastrofa.
Jurģis Jeļenas vietā
Ušakovs ar visu savu Saskaņas centru faktiski jau ir nonācis reanimācijas nodaļā. Lai mierinātu un palīdzētu atveseļoties blakus steidzīgi vajag vismaz jaunu sievu un to Ušakovs atrod un jau 11. jūnijā bildina un izskatās, ka uz vietas arī apprec.
Tas notiek publiski tvitera vidē uz Saskaņas centra logo fona ar šādiem vārdiem: «Kopā ar Saskaņas jauno vēlēšanas štāba vadītāju 🙂 Gatavojamies Saeimai.» Jaunā līgava» ir neviens cits kā par «asiņaino punduru» un par polittehnologu dēvētais Jurģis Liepnieks, kurš ir bijis gan «sievas», gan «mīļākā» lomā tikpat kā visām partijām un to līderiem sākot ar Šķēli. Tiesa gan pamatā promaskaviski un prokremliski orientētām partijām, ieskaitot arī tā saucamos «ņacionāļus», kas tagad jau vairs neslēpj savas simpātijas Putina ideoloģijai. (Starp citu, tikko SC Agešins paziņoja, ka ar NA viņus (SC) vienojot daudz kās kopīgs. To mēs jau zinājām, kas vieno, un tāpēc nebrīnīsimies, ka NA kādreiz būs vienā koalīcijā ar SC.)
Ušakovam tagad ir bezizeja un tuvākā drauga izvēlē viņš nevar būt ar pārāk augstām prasībām. Kremļa konsultanti un padomdevēji kā pagājušajās vēlēšanās vairs neder, jo pārāk klaji demonstrē Maskavas roku, tāpēc jāmeklē vietējie analogi. Tāpēc der arī Liepnieks un vairs netraucē arī tas, ka «jaunā sieva» pirms dažiem gadiem par savu jauno partneri ir teikusi ne visai glaimojošus vārdus, ka Saskaņas centrs esot Kremļa pakalpiņi un drauds Latvijai (intervija ar J.Liepnieku Latvijas Avīzei, 2009).
Liepnieka feromoni
Jā, šīs pagājušās nedēļas laulības ir tik dramatiskas, ka tām pat nezin vai joprojām tic pati jaunā laulātā draudzene, kura intervijā tai pašai Latvijas Avīzei vēl šā gada februārī atzīstas, ka esot kopā ar Nilu Saksu (prestitūta, kurš kļuva slavens ar Nilu apdziedošo Rīgas žurnāliņu sacerēšanu) uztaisījis kopīgu gara bērnu – detektīvromānu, īstenojot savu sapni par rakstniecību un nekādas vēlēšanu kampaņas viņš nevadīšot (LA, 12.02.14.). Tas, protams, bija trieciens Ušakovam, jo acis uz Liepnieku viņš metis jau sen. Taču šo frāzi par «nekādām vēlēšanu kampaņām» var iztulkot arī kā Liepnieka mēģinājumu uzsist sev cenu: «Es lēti neatdošos!»
Skaidrs, ka nejaušība jaunās «laulības» nav, jo, rakstot detektīvromānu kopā ar Nilu Saksu, Liepnieks savā seksa un politikas blogā «Puaro» jau ilgstoši izdala feremonus**, kas varēja pievilināt arī Ušakovu un liecināja par Liepnieka 2009. gada orientācijas maiņu.
Kā Nilu var neuzbudināt kaut vai šāds Jurģa feromons: «Tie Latvijas politiķi un cilvēki, kas to nedara, kas dēvē krievus par piekto kolonu, Raimondu Paulu par nodevēju, Renāru Kauperu par Kremļa lakstīgalu, «Rīgas Dinamo» par Kremļa maigo varu, 9.maija svinētājus par okupantiem, Ušakovu par Putina ielikteni utt., tie palīdz Putinam un Krievijai uzturēt spēkā tos agresīvos scenārijus Latvijas valsts iznīcināšanai, pret kuriem pat nekāds NATO nepalīdzēs.»? (Puaro, 05.03.14.)
Intīmais selfijs ar Ušakovu
Šādam feromonam pretoties Nilam nav pa spēkam un tā Liepnieks nokļūst jaunos apskāvienos, par ko liecina laimīgā pāra selfijs, kas tiek izplatīts visai pasaulei. Par selfiju no angļu vārda selfie sauc personas pašportretu, ko parasti uzņem ar viedtālruni vai digitālo kameru. Selfijs ir intīms fotoattēls, kas attēlo ne tikai paša autora vai personīgi tuvas personas seju vai citas ķermeņa daļas. Tajā skaitā pat pēcpusi, priekšpusi, dzimumorgānu un citus kailumus. Ļoti bieži tie ir vulgāri, infantili, erotiski un pat pornogrāfiski. Jākonstatē, ka pēc vulgaritātes un pornogrāfijas smaržo arī Ušakova un Liepnieka selfijs. Šoreiz tā ir politiska pornogrāfija.
Jāpiezīmē, ka tikko publiskotais «jaunā pāra kāzu foto» sarežģīs Ušakova attiecības ar vēl vienu Latvijā labi zināmu «politisku prostitūtu» Ē riku Stendzenieku, kurš pašlaik «strādā» diviem «goda vīriem» Ušakovam un Šleseram. Stendzeniekam varētu nepatikt sava jaunā loma tikai «mīļākā» statusā, ar kuru kopā nefotografējas, bet izmanto tikai slepus un citiem neredzot. Sagaidāmas scēnas no Stendža puses, taču tā arī varētu būt tikai cenas uzsišanas greizsirdības scēnas, ar kurām Nils tiks galā, atverot plašāk maku. Ieguvēji būs visi iesaistītie.
Nav šaubu, ka, ņemot Liepnieka līdzšinējo vētraino un nepastāvīgo politisko dzīvi, «jaunā sieva» pie Nila turēsies pat mazāku laiku nekā Jeļena un arī nezin vai naktī uz 2014. gada 5. oktobri. *** būs gatava kost ciankālija kapsulā. Ja vien viņu līdz tam no šīs izvēles neglābs draudošie pieci gadi cietumā par dalību Šķēles digitālgeitas afērā.
Cietums Liepniekam būtu viens labs glābiņš no draudošā «laulības» fiasko kopā ar Nilu. Jo nezin vai Nils būs gatavs nest sausiņus savam «draugam» uz cietumu un uzticīgi gaidīt piecus gadus Jurģa iznākšanu, pat ja abi pārdzīvos nakti uz 5. oktobri.
**Par feromoniem vai afrodiziakiem sauc īpašas lidojošas vielas, kuras izdala sieviete vai vīrietis, kā signālu par seksuālo aktivitāti, uzbudinājumu un pievilcību. Par vīriešu feromonu uzskata androsterolu, sieviešu – kopulīnu.
***2014.gada 4.oktobrī Latvijā notiks kārtējās parlamenta vēlēšanas, kurās vēlēsim 12.Saeimu.
P.s. Ar šo rakstu autors reizē ar pārējiem TVNet rubrikas Spogulis komentētājiem dodas mēneša pelnītā atvaļinājumā, lai atgrieztos augustā. Jauku vasaru visiem lasītājiem, rakstu varoņiem un viņu advokātiem!
Pirms vairāk nekā mēneša, kad Krievijas agresijas draudu apstākļos mūsu NATO sabiedrotie nosūtīja ASV karavīru grupu uz Ādažiem, Ventspils pilsētas mērs Aivars Lembergs paziņoja, ka NATO militārās klātbūtnes palielināšana Latvijā, ievedot NATO spēkus, būtu uztverama kā svešas valsts okupācija un pielīdzināma 1940.gadā notikušajai padomju karaspēka ievešanai Latvijā.
Lembergs arī apgalvoja: ja notikšot NATO karaspēka ievešana Latvijā, tad tas nozīmēšot, ka Latvija kļūst par potenciālu kaujas lauku starp ASV un Krieviju. Tas ilgtermiņā apdraudēšot Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses.
Kā Lembergs iedvesmoja uz naidu
Šādā veidā Puzes ķeizars gatavoja sabiedrisko domu, lai vietējie «zaļie cilvēciņi» – potenciālās kriminālpersonas pie pirmās iespējas izrēķinātos ar it kā Latvijai naidīgajiem sabiedroto karavīriem, kas ne tikai strādāja uz karakuģiem un Ventspils piekrasti tīrīja no mīnām, bet brīvdienās arī atpūtās Ventspils klubos. Tas arī notika, un sava bosa pretrietumnieciskajā un prokrieviskajā kampaņā iesaistījās arī Lemberga ķēdes suns – pašvaldības policija, kas paklausīgi un uzcītīgi dokumentēja «neķītro NATO nīderlandiešu izvirtības», lai gatavotu pamatu vēlāk sekojošai Lemberga argumentācijai, kurai bija jāsakompromitē NATO. Tieši to no Lemberga gaidīja arī Kremļa propagandas mediji. Un sagaidīja.
Pašlaik nevar izslēgt, ka Ventspils policija darīs visu, lai notušētu NATO karavīru piekaušanas politisko rakursu un padarītu izrēķināšanos ar mūsējiem karavīriem par parastu sadzīvisku kautiņu. Indikācijas liecina, ka tas tā jau notiek un izmeklētāji acīmredzot izvairīsies uzdot jautājumus par tēmu, kas uzmundrināja un iedvesmoja Ventspils “zaļos cilvēciņus” ar kliedzieniem “sukin natovec” izrēķināties ar karavīriem no Nīderlandes. Bez Krievijas propagandas kara, kurā piedalījās arī Ventspils galva un kura NATO naidīgo vēstījumu noteikti pa Krievijas TV kanāliem skatījās arī Ventspils urlas, uzmundrinājuma tas nevarēja notikt. Tāpēc Lembergs ir līdzatbildīgs par kautiņiem Ventspilī. Mēra naids pret NATO uz ielas tika uztverts kā signāls rīcībai.
Ko darīt, ja man patīk ziedi?
Kad Lemberga Krievijā plaši atbalstītā antinato retorika draudēja jau ar Latvijas valdības krišanu un viņa kabatas partijas ZZS vadītāji bēguļoja no preses, lai tik nebūtu jākritizē boss, Lembergs mainīja akcentus un nāca ar vēstījumu, ka pret NATO kā mūsu drošības garantu viņš nostājies tikai piečurāto puķu podu dēļ.
«Ko darīt, ja man patīk tīrība, kārtība un ziedi?!» tvitera ziņojumā piektdien pēc savas preses konferences paziņoja oligarhs.
Protams, Lemberga kungam noder jebkas, kas apstiprinātu Kremlim vajadzīgos viņa uzskatus un tāpēc arī jākūda sabiedrība ar vēstījumu «NATO go home» un jāliek lietā visi savi pašvaldības resursi, pat ieskaitot organizētus «tautas komentārus» Lemberga kontrolētajos Ventspils interneta resursos. Galīgi nepiedomājot, ka aizrautīgā pūšana Kremļa un Putina stabulēs var tikt nesaprasta pašu mājās. Jo, vēršoties pret NATO, no valsts jādzen prom arī mūsu pašu tautiešu armija, kurai te ir savas latviešu NATO kara bāzes.
Kā Lembergs pazemoja ZZS un Vējoni
Kad Lemberga antinato lozungi reāli sāka apdraudēt savu kabatas partiju izredzes iegūt kādu vietu Eiroparlamentā šīs nedēļas vēlēšanās, oligarha sludinātie teksti krasi mainījās.
Kopš piektdienas ZZS un politisko konkurentu spiediena rezultātā Lembergs ir mainījis savu retoriku un pirmdien pat parakstījās zem dokumenta, kas deklarē, ka dalība NATO tomēr esot Latvijas ārējās drošības garants.
Pirms šā dokumenta parakstīšanas Lembergs tikās ar nepaklausīgo aizsardzības ministru Vējoni, kurš vēl nesen oligarhu bija nosaucis par Latvijas drošības draudu, un, ja tic Lemberga tvitera paziņojumam, tad Lemberga un Vējoņa sarunas laikā aizsardzības ministrs, kaisot sev pelnus uz galvas, izteicis nožēlu par notikušo un atvainojies ventspilniekiem par NATO karavīru uzvedību. Tā Lembergs beidzot nolika dumpinieku Vējoni pie vietas un parādīja, kurš Latvijā ir saimnieks.
Tā viņš ne tikai pazemoja un pārmācīja nepaklausīgo Vējoni, bet gāja vēl tālāk. Kopīgajā ZZS un Co NATO paziņojumā viņš piespieda ielikt smieklīgo teikumu, kura būtība aicina NATO karavīrus nečurāt Lemberga karalistes puķu podos un naktsklubos nevilkt no biksēm laukā savus dzimumlocekļus.
Tikai šis aicinājums, kuru parakstījuši Augulis, Brigmanis, Vējonis, Lembergs un Ansiņš, nezin vai iepriecināja Lemberga pilsētas prostitūtas, jo izskatās, ka Ventspils naktsklubos turpmāk karavīriem savi locekļi būs jātur biksēs, neskatoties uz to, ka par Ventspils priecīgajām prostitūtām Lembergs izbazūnēja pat Kremļa televīzijas kanālos.
Balsojis par Latviju, bet kalpo Krievijas interesēm
Preses konferencē piektdien manāmi nervozais Lembergs savu lojalitāti Latvijai mēģināja attaisnot ar argumentu, ka viņš esot balsojis par Latvijas neatkarību 1991. gadā. Taču šis arguments nemaz nekavē Lembergu tagad uzcītīgi kalpot Krievijas interesēm un būt par svarīgu ieroci Krievijas informācijas karā pret ES un NATO.
Par brīvu Latviju tolaik balsoja ne tikai Lembergs. To darīja tikpat kā visi nacionālās PSKP nomenklatūras biedri, kas redzēja jaunas iespējas savas varas noturēšanai no padomju režīma brīvos apstākļos. Pēdējos padomju režīma gados Latvijas kompartijas centrālā komiteja savu čaklo instruktoru Lembergu nosūtīja uz Ventspili, lai tādā veidā stratēģiski svarīgas pašvaldības mēra krēslā ieliktu savējo un kompartijas nomenklatūrai uzticīgu cilvēku. Apbrīnojami, ka viņš šajā krēslā pratis noturēties joprojām kopš padomju laikiem.
Neapstrīdami fakti ir, ka kopš padomju laikiem Ventspils ir Krievijas stratēģisko interešu objekts un tur joprojām valda Krievijai lojāls mērs. Mērs, kas, izmantojot savu amatu, ir sarausis milzu bagātību, kas devusi iespēju kļūt par prokrievisku, politisku ietekmīgu spēku, atbalstot un uzturot savas tā saucamās kabatas partijas (tādas kā Latvijas Zemnieku savienība, Latvijas Zaļā partija, Latvijai un Ventspilij un citas), kas palīdz oligarham noturēties pie reālas ekonomiskas un politiskas varas Latvijā.
Krievijas ārpolitikas stratēģija ir mērķēta uz to, lai nevis ar militāru varu iekarotu savas kaimiņvalstis un «krievu pasauli», bet gan, lai ar ekonomisko un vietējo politisko spēku palīdzību izveidotu šīs valstis par Krievijas režīmam lojālām vasaļvalstīm. Par tādām kā PSRS laikā bija formāli neatkarīgās Varšavas militārā līguma bloka valstis (Polija, Čehoslovākija, VDR, Ungārija un citas).
Tādi vīri kā Lembergs ir īstie, kas to var nodrošināt.
Vilki aitādās
Lembergs ar savām kabatas partijām, kā arī Ušakova Saskaņas centru un Dzintara un Zīles Nacionālo apvienību ir kļuvuši par šādiem Krievijas režīmam un tā stratēģiskām interesēm lojāliem spēkiem Latvijā. Šie Krievijas vilki ir nomaskējušies aitādās un ielavījušies aitu barā, lai izliktos par latviešu aitām vai Latvijas prorietumnieciskajām interesēm lojālām aitām, taču agri vai vēlu mēs redzam, kādi zvēri slēpjas zem šo avju ādām.
Tādi kā Lembergs, Grigule, Ušakovs, Brigmanis, Dzintars, Naudiņš, Broka un citi, kuri skaļi dzied, ka NATO ir labs, ja tas sargā mūs no ārpuses, taču savos darbos rada šaubas, kam tad īsti šie kungi un dāmas kalpo. Šodien, kad ir jāizvēlas, kurā pusē mums atrasties – rietumu vai austrumu civilizācijas sfērā, ļoti svarīgi ir saprast, kuri politiskie spēki to skaidri deklarē. Viltus nacionālus lozungus skandējošie vilki mūs māna. Viņi grib nevis Latvijas integrāciju Rietumu vērtību pasaulē, bet ieviest Latvijā Krievijas kārtību un stiprināt Krievijas ietekmi gan ekonomikā, gan energoresursu piegādē un citās lietās. Viņu darbi par to liecina.
Šie vilki aitādās ir vairāk bīstami Latvijas rietumnieciskajai piederībai nekā atklāti ultraprokrieviskās Gapoņenko, Korena, Krivcovas, Girsa, Dragiles organizācijas, kuras tikko savā ziņojumā Latvijas Drošības policija nosauca par aktīvākajiem Krievijas interešu aģentiem Latvijā.
Atklāti prokrieviskās organizācijas nekad negūs tik plašu sabiedrības atbalstu kā tās, kuras savu Putina ideoloģijai atbilstošo darbību veiks ar ekonomisku, sociālu, nacionālu, nācijas izlīguma un tamlīdzīgu lozungu palīdzību. Tās Latvijā izskatās, ka ir Saskaņas centrs, ZZS, Ventspilij un Latvijai, topošā Šlesera partija un arī Nacionālā apvienība, kuras ideoloģija ir ļoti tuva Putina ideoloģijai.
Lembergs droši vien negrib mazgāt pacientu dibenus
Ietekmīgākais politiķis, oligarhs, uz kuru Kremlis liek vislielākās cerības savas ietekmes nostiprināšanā Latvijā, tagad ir Lembergs. Viņa antinato kampaņa ir pēdējā laikā atklātais mēģinājums zondēt Latvijas sabiedrības noskaņojumus, kurus palīdz veidot arī Krievijas propagandas mašīna, kas to dara, aktīvi izmantojot arī paša Lemberga tēlu.
Neskatoties uz to, ka Lembergs svarīgākajos politiskajos amatos ir centies salikt savus cilvēkus, tādus kā prezidents Bērziņš, viņu pašu apdraud joprojām aktuālais sešus gadus ilgstošais kriminālprocess, kura iznākums vēl nav zināms.
Lembergs droši vien cer, ka savējais prezidents Bērziņš iedos viņam amnestiju pēc čehu prezidenta Vāclava Klausa precedenta parauga, kad tika apžēloti tūkstošiem notiesāto un aizdomās turēto noziedznieku, arī par ekonomiskiem noziegumiem. Taču ļoti var gadīties, ka prezidents Bērziņš Lembergu uzmetīs un oligarham būs jāpiedzīvo viņa itāļu prototipa Berluskoni liktenis, kurš par ekonomiskiem noziegumiem ir notiesāts un tagad izcieš sodu, mazgājot un slaukot dibenus pacientiem nedziedināmu slimnieku aprūpes centrā Milānas pievārtē. Šādu likteni Lembergs negribētu piedzīvot.
Drošāk patvērums Krievijā?
Tāpēc, tuvojoties šiem tiesu draudiem, Lembergs acīmredzot grib izkalpoties atklāta Krievijas drauga statusu un sagatavoties, lai brīdī, kad tiesas cilpa savilksies, spētu pretendēt uz politisku patvērumu Krievijā.
Lemberga un viņa sargsuņu retorika, ka Latvijas tiesībsargājošās iestādes rīkojas politisko konkurentu interesēs, un pēdējo mēnešu aktīvā iesaistīšanās pašreizējā Krievijas dezinformācijas karā pret ES un NATO liecina par to.
Daudzi Latvijas iedzīvotāji būs pateicīgi un gandarīti, ja, bēgot uz Krieviju, Lembergs līdzi paķers arī Bērziņus, Brigmani, Šleseru, Ušakovu, Urbanoviču, Griguli, Dzintaru, Zīli, Naudiņu, Broku un pārējos politiķus no partijām, kas Krievijā redz vai nu atdarināšanas vērtu totalitārisma paraugu, vai Latvijas ekonomikas glābēju, tā padarot mūs ekonomiski un ideoloģiski atkarīgus no mežonīgās, impēriskās kaimiņvalsts.
Latvijas balto, pūkaino un naivo aitu pulkā ir savairojies daudz vilku, kas nomaskējušies aitādās, taču tagad Rietumu un Krievijas militārās un ekonomiskās konfrontācijas iespaidā vilki ir spiesti sevi atmaskot un nomest aitādas.
Mēs esam šokā, ka to vilku mūsu vidū ir tik daudz.
Kad sāksim vilku medību sezonu? Varbūt jau sestdien, ievēlot Eiropas Parlamentu bez vilkiem aitādās?
Olivers Everts - neatkarīgs publicists 
You must be logged in to post a comment.