Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


Komentēt

Eiropas nacionālisti kā Putina profašistiskā režīma draugi. Arī Latvijā?

2014.gada 30.aprīlis TVNET Spogulis

Krima Rietumu ietekmes agentiPēdējo gadu ekonomiskās krīzes rezultātā Eiropā spēkā pieņemas un popularitāti gūst labējie populisti un ultralabējie spēki. Viņu mērķu skaitā ir arī centieni vājināt un pat likvidēt Eiropas Savienību un NATO. Ultralabējie cer Eiropas Parlamenta vēlēšanās iegūt vismaz 20% no EP deputātu vietām. Šie politiskie spēki ir arī Putina autoritārā režīma sabiedrotie Eiropā. To uzdevums ir palīdzēt Kremlim īstenot Eirāzijas impērijas izveidošanu. Ar savu Eiropas labējo sabiedroto palīdzību Putins var pavisam reāli tuvoties šim mērķim.

Ungāru Jobbik grib iestāties Putina Eirāzijas impērijā

Krievija savas Eirāzijas impērijas izveides īstenošanā šodien izmanto tās pašas metodes, kuras lika lietā PSRS laikā, kad, atbalstot rietumu kreisos spēkus, padomju komunisti centās panākt komunisma revolūcijas uzvaru visā pasaulē un mazināt demokrātisko valstu ietekmi pasaulē.

Tolaik Kremlis nežēloja līdzekļus, lai ne tikai finansiāli atbalstītu promaskaviskas partijas un organizācijas (pat tādas kā vācu teroristus RAF – Rote Armee Fraktion), bet arī organizēja un finansēja pret ASV un NATO vērstas «miera» kustības. Sevišķi Eiropā pēc PSRS iebrukuma Afganistānā 1979. gadā. Šīs metodes labi pārzina bijušais KGB virsnieks Putins, kas pašlaik šo vērtīgo skolu un praktisko pieredzi liek lietā mūsdienu Krievijas ārpolitisko uzdevumu īstenošanā.

Ironiski, ka pašlaik Putins sūta uz Ukrainu savu karaspēku un anektē Krimu, lai cīnītos pret «nacistu un fašistu» spēkiem, kas esot uzurpējuši varu Ukrainā, taču pats jau vairākus gadus aktīvi uzmundrina un sadarbojas ar līdzīgiem galēji labējiem spēkiem Eiropā. (Savādi, kāpēc tad viņš nesadarbojas ar ukraiņu Labējo Sektoru vai Svoboda? Jeb tas ir tikai laika jautājums?)

Nacionālistiskie spēki tagad gūst arī panākumus daudzu Eiropas valstu demokrātiskās vēlēšanās. Piemēram, tikko Ungārijā, kur 20,54% vēlētāju balsis ieguva galēji labējā partija Jobbik (Kustība par labāku Ungāriju – Jobbik Magyarországért Mozgalom), kļūstot par trešo lielāko politisko spēku Ungārijas parlamentā.

Jobbik partija sevi raksturo kā konservatīvu, radikāli patriotisku un kristīgu spēku, kura mērķis ir aizsargāt Ungārijas vērtības un intereses. Tās līderi pagājušajā gadā ir viesojušies arī Maskavā ar putinistiem, un tos uzņēma ne tikai Krievijas Domes deputāti, bet arī Putina galvenais ģeopolitiskais ideologs Aleksandrs Dugins, kura ideoloģijai veltīju vienu no iepriekšējiem rakstiem.*

Savā mājas lapā Jobbik lielās, ka Krievijas līderi uzskata viņus par saviem ungāru partneriem. Jobbik atbalstīja Krimas aneksiju un tās sakarā rīkoto «paraugreferendumu. Acīmredzot viņi plāno no tā mācīties, ja vajadzēs apvienot Rumānijā un Slovākijā dzīvojošos ungārus. Šī partija ir izteikti antiamerikāniska un aicina ungārus balsot par izstāšanos no ES, un ilgtermiņā grib, lai Ungārija iestājas Putina Eirāzijas impērijā.

Franču ultralabējie par Parīzes, Maskavas un Berlīnes savienību

Kremļa spēcīgākā saikne ar Franciju ir Marinas Lepēnas (Marine Le Pen) vadītā partija ar nosaukumu Nacionālā Fronte (Front national). Arī šīs partijas līdere ir bijusi Maskavā gaidīta viešņa. Viņu pagājušajā gadā Maskavā uzņēma Putinam tuvais Krievijas valsts domes līderis Sergejs Nariškins un skandalozais vicepremjers Dmitrijs Rogozins, pret kuriem tagad ir vērstas starptautiskās sankcijas Krimas aneksijas sakarā. Pagājušās vasaras vizītē Kremlī Marina Lepēna saņēmusi norādījumus arī par viendzimuma laulību jautājumu, kas Francijā bija aktuāls un ultralabējie kopā ar klerikālajiem spēkiem gatavojās masīviem protestiem pret šo franču likumu, ko tomēr pieņēma. Krievijas oficiālie mediji ļoti plaši atspoguļoja šīs protesta akcijas, kas liecināja par Kremļa roku Francijas iekšpolitikā.

Kremļa finansētajā propagandas TV kanālā ProRussia TV, kas raida franču valodā, strādā Nacionālajai Frontei tuvi redaktori, kas bez Kremļa propagandas pauž arī šai franču labējai partijai tuvus uzskatus, un tie nemaz nav pretrunā ar Kremļa uzskatiem.

Francijas Nacionālā Fronte vēlas likvidēt ES un NATO un to vietā izveidot paneiropas neatkarīgu valstu savienību, kurā ietilptu arī Krievija un kuru vadītu Parīzes, Maskavas un Berlīnes alianse. Tieši kā paredzējis Putina ideologs A. Dugins, izplešot Eirāzijas impēriju no Vladivostokas līdz Lisabonai. Arī šī partija intervijā Voice of Russia ir izteikusies par atbalstu Krimas aneksijai, un tās līderi ir arī apmeklējuši Krimu.

Pie ietekmīgām labējā spārna partijām Eiropā jāpiemin grieķu Zelta Rītausma un bulgāru Ataka, kurai ir cieši sakari ar Krievijas vēstniecību Sofijā.

Kas Eiropā atbalstīja Krimas aneksiju

Nosauktās labējās politiskās partijas (ungāru Jobbik, franču Nacionālā Fronte, bulgāru Ataka) bija Krimas referenduma novērotāju rindās (kopā ar Austrijas Brīvības partiju, Beļģijas Vlaams Belang partiju, Itālijas partijām Forza un Lega Nord, Polijas Pašaizsardzības partiju un dažām galēji kreisajām partijām, tādām kā vācu Die Linke) šo referendumu atzina par godīgu un juridiski pieņemamu. Lieki piebilst, ka šos promaskaviskos novērotājus organizēja Krievijā bāzētā nevalstiskā organizācija Eurasian Observatory For Democracy & Elections, kas specializējas pašpasludināto republiku (Abhāzija, Piedņestras Moldāvu Republika, Kalnu Karabaha) vēlēšanu monitoringā.

Jāatzīst, ka Krievijas atbalsts galēji labējiem spēkiem, protams, nav tik daudz saistīts ar ideoloģisku atbalstu, cik vēlēšanos jebkuriem līdzekļiem destabilizēt Eiropas valstu parlamentus un valdības un padarīt šīs valstis par Krievijai draudzīgām valstīm.

Profesors Mičels Orensteins nesen kādā publikācijā Foreign Affairs raksta, ka pastāv aizdomas, ka vairākas ultralabējās partijas tiek finansētas no Maskavas, un tāpēc viņš aicina Eiropu šo faktu nopietni izpētīt.

Eiropas Savienības, NATO un to demokrātisko vērtību pretinieki ir arī pie mums Latvijā, un tie nav jāmeklē tikai promaskavisko un prokrievisko spēku, kā Saskaņas Centrs vai krievu skolu, Latgales autonomijas aizstāvju rindās.

Nevar nemanīt, ka Putina režīms simpatizē arī Latvijas nacionālistiskiem spēkiem. Ne tikai tiem, kas uz ielas demonstrē par Zelta Rītausmu un Nacionālo Fronti, bet arī tiem, kas ir Saeimā. Pamatā tie ir politiskie spēki, kas uzskata, ka visiem cilvēkiem nevar būt vienādas tiesības. Sevišķi minoritātēm. Kaut vai seksuālajām minoritātēm. Šie spēki, tiekot pie varas, ar entuziasmu ķersies pie citu tiesību ierobežošanas, kā to rāda Ungārijas politiskā pieredze – nodarbosies ar likumdošanu, kas ierobežo preses brīvību un citas cilvēku tiesības.

Raivis Dzintars par pozitīvo Krieviju

Pussy Riot tiesas sakarā Nacionālās Apvienības līderis Raivis Dzintars izteicās, ka Putinam Krievijā neesot alternatīvas. Tikko viņš veltīja atzinīgus vārdus presē Putina Krievijas sludinātajām tā saucamajām «stipras ģimenes vērtībām», kas faktiski ir minoritāšu diskriminācijas likumi, jo viendzimuma ģimenes par vērtīgām ģimenēm šis labējais politiķis acīmredzot neatzīst. Lai gan šīs Latvijas labējo spēku «vērtības» ir pretrunā ar ES un NATO aizstāvētajām dzimumu un minoritāšu līdztiesību garantijām, pret kurām iestājas Krievija un arī R. Dzintara vadītais politiskais spēks.

Nacionālās Apvienības uzskatu kvintesence ir labi saskatāma šajā Krievijas vērtību un propagandas cildinājumā: «Kamēr Krievija runā par stipras ģimenes vērtībām, mūsu politiķi piedāvā Kārļus pārtaisīt par Karlīnēm. Kamēr Krievijas TV runā par krievu nācijas vēsturisko misiju, tikmēr mūsu sabiedriskais medijs kaunina cilvēkus, kas pie Brīvības pieminekļa vēlas godināt savus karavīrus» (R. Dzintars, Diena 19.03.14.).

Notikumu attīstība Eiropā liecina, ka, izmantojot ne visai izglītotu tautas masu nekompetenci, ekonomiskās krīzes sekas, aizspriedumus, ir diezgan viegli gūt populistiskus panākumus, atrodot kādu grēkāzi. Tie parasti ir dzimumu līdztiesības cīnītāji, citādākie, minoritātes, liberālpolitiķi, demokrāti ar savām rietumu civilizācijas un liberālā tirgus vērtībām, kas, kā visi rietumi, ir Kremļa galvenie ģeopolitiskie pretinieki.

Eiropā Kremlim tagad ir sava piektā kolona – tie ir labējie politiskie spēki, kas palīdz Putinam drupināt Eiropas Savienību un NATO. Vai ļausim viņiem mūs pazudināt Putina Eirāzijas apskāvienos?


Komentēt

Krievijas jaunā ideoloģija. Kas skalo Putina smadzenes?

2014.gada.30. marts TVNet Spogulis 

Image

Ko domā Putins, kādu ideju vārdā viņš iesūtīja savu maskēto karaspēku Krimā, kura klātbūtnē iebaidītā tauta nobalsoja par pievienošanos Krievijai? Kādu ideju vārdā viņš tur karaspēku pie Ukrainas robežām, lai karagājienu pabeigtu pie Dņepras? Kur viņš apstāsies un kas viņu apstādinās? Šie jautājumi šajās dienās nomoka ne vienu vien domājošu pilsoni gan Eiropā, Krievijā, gan citur pasaulē.

Referendums Krimā tika rīkots tieši tādos pašos apstākļos kā «brīvās vēlēšanas» Baltijā 1940. gada vasarā. Ārvalstu karaspēka klātbūtnē. Tāpēc demokrātiskā pasaule šo Krimas referendumu neatzīst, kā neatzina Baltijas okupāciju. Gan 1940. gadā, gan tagad 2014. gadā iebrucēja (PSRS/Krievijas) propaganda sludināja, ka atbrīvo Baltiju/Krimu no fašistiska un prettautiska režīma.

Savā pirmajā monologā presei pēc iebrukuma Krimā Krievijas prezidents Putins uzsvēra, ka Kijevā ir noticis bruņots valsts apvērsums, kuru veikuši fašisti un antisemīti, kas radījuši draudus Ukrainas krieviem, un tāpēc Maskava steigusies uz Krimu, lai glābtu krievus. Kaut gan Krimā nebija neviena fakta, kas liecinātu par apdraudējumu krieviem.

Krievija fašistus meklēja arī Latvijā pie Brīvības pieminekļa 16. martā. To veica ar Kremļa finansētas organizācijas PBN un tās Latvijas vasaļorganizāciju palīdzību. PBN aktīvi darbojās arī Ukrainas notikumos, un uz tās darbību atsaucās Putins, motivējot karaspēka ievešanu Ukrainā.

Paradoksāli un ironiski ir tas, ka Kremļa ideologi un propaganda Ukrainas ceļu uz brīvību no Krievijas ietekmes un uz integrāciju Rietumos dēvē par fašistisku apvērsumu, kaut gan paša Kremļa ideoloģija un rīcība liecina par Krievijā atdzimstošo lielkrievu šovinismu un fašismu valsts ideoloģijas un politikas līmenī. Par to šis raksts.

Fašisms (itāliski fascismo) bija labēja, autoritāra politiska kustība, kas no 1922. līdz 1943. gadam bija valdošā Itālijā ar līderi Benito Musolīni. Mūsdienās fašisma jēdzienu parasti lieto, lai apzīmētu labēju kolektīvisma ideoloģiju, kas vērsta pret sociālismu, liberālismu, demokrātiju un individuālismu. Fašisma ideoloģiju raksturo spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj opozīcijas izveidošanos, autoritārs vadonis un iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē, militarizācija, agresīva ārpolitika, radikāls nacionālisms, represijas pret politiskajiem pretiniekiem. Fašismu tolaik politiski atbalstīja plašas iedzīvotāju masas – lielie biznesmeņi, zemnieki un zemes īpašnieki, nacionālisti, Pirmā pasaules kara veterāni, intelektuāļi, kultūras darbinieki un strādnieki, kuriem tika solīts darbs un maize.

Vai redzat līdzības ar mūsdienu Krieviju, sevišķi šajās dienās? Es redzu.

Krievija sāk paplašināt impēriju

Kopš PSRS sabrukuma Kremlis ilgi meklēja savu ideoloģiju, kas aptvertu un vienotu Krievijas pilsoņu masas, kuru vārdā Kremlis varētu veikt jebkurus darbus gan valsts iekšienē, gan ārpusē. Sākumā šī ideoloģija bija tikai pie varas nonākušo materiāla bagātināšana un oligarhiskas elites veidošana, kas uzturētu varu un no šīs varas barotos.

PSRS sabrukums bija milzīgs trieciens impēriskā domāšanā audzinātiem krieviem, kas ilgi nevarēja atgūties no tā, ka Gorbačovs un Jeļcins bija pirmie Krievijas impērijas līderi, kas krievu zemes nevis paplašināja, bet atdeva. Tas Krievijas impērijas vēsturē nebija noticis kopš Ivana III laikiem. Krievu zemes vienmēr tika vāktas klāt pat pašu plānprātīgāko caru valdīšanas laikos.

Krimas aneksija ir vēsturisks pagrieziens ar milzīgu nozīmi pasaules vēsturē, kurā Krievija sevi atkal apliecina kā impēriska lielvara un zemju sagrābēja. Tā uzskata viens no mūsdienu Kremļa ideologiem Aleksandrs Dugins, kurš Krievijas un ārzemju ekspertu vērtējumā ir viens no ietekmīgākajiem zinātniekiem, kas skalo Kremļa aprindu cilvēku smadzenes un tiek dēvēts par vienu no Putina ideologiem. Par tādu pašu, kāds padomju laikā Brežņevam bija Suslovs.

Aleksandrs Dugins tagad ir biežs viesis Kremļa TV propagandas kanālos, tiek intervēts un citēts tikpat kā visos Krievijas medijos. A. Dugins ir Maskavas Universitātes profesors, politisko un filozofijas zinātņu doktors, aktīvs politisks darbinieks, kurš izstrādājis konceptuālo bāzi Putinam par Eirāzijas supervaras izveidošanu, Krievijai savā paspārnēs apvienojot bijušās padomju republikas, radot jaunu Krievijas impērijas formu Eirāzijas Savienība (EĀS). Viņš ir pazīstams kā Kremļa varas partijas Vienotā Krievija, politiķu Žirinovska, Žuganova un citu konsultants un padomdevējs. Viņš ir Starptautiskās Eirāzijas Kustības vadītājs, aktīvs un pārliecināts pareizticīgais vecticībnieks. Dugins ir mūsdienu Krievijas ģeopolitikas skolas dibinātājs.

Viņa pētījumā «Lielais kontinentu karš» (Великая война континентов, 1991.g.) ir pirmo reizi vispārīgi izklāstīta ģeopolitikas metode, kas tika attīstīta tālāk fundamentālajā darbā «Ģeopolitikas pamati» (Основы Геополитики, 1997.g.), kurā pirmo reizi krievu valodā detalizēti tika aprakstīta ģeopolitikas metodoloģija un radīti īpašas telpiskas ģeopolitikas pamati. Šī Dugina ģeopolitiskās telpas filozofija skaidro Rietumu (ASV un Eiropas) loģiku attiecībās ar Krieviju, uzsverot Krievijas unikalitāti un pašvērtību. Dugina pētījumu fokusā ir Krievija kā pastāvīga civilizācijas telpa pretstatā Rietumiem (ASV un Eiropai).

Jāņem vērā, ka A. Dugina politiskos uzskatus ir veidojusi viņa darbība Nacionālboļševiku partijā un Nacionālajā Boļševiku Frontē, kas izpaužas arī viņa teorētiskajos darbos. Grāmatā «Ģeopolitikas pamati» viņš sludina, ka Eirāzija un Krievijas vidiene kļūst par antiburžuāziskas un antiamerikāniskas revolūcijas skatuvi un, ka Eirāzijas impērija ir jāveido uz kopīga ienaidnieka pamata principa un neļaujot Eirāzijā dominēt liberālām vērtībām. Dugins savā publicistikā sludina, ka Eiromaidans esot dekadentisks Rietumu ideologu un homoseksuāļu veidojums, kam neesot nākotnes. Šī ideoloģija praksē labi bija redzama Youtube kadros, kad «tituškas» un prokrieviski noskaņoti pūļi spārdīja un dauzīja Maidana aktīvistus, padzenot tos no kādas municipalitātes ēkas Austrumukrainā. Biežākais lamuvārds pret ukraiņu aktīvistiem, ko lietoja prokrieviskie spēki, bija «pidari» (pazemojošs homoseksuālu personu apzīmējums), ar kuru prokrieviskie spēki mēģināja pazemot visus Maidana aktīvistus. Dugins raksta, ka tagad esot pienācis krievu laiks, kad Kijevas homoaizstāvji esot nolemti pazušanai. Tagad pasaulē esot tikai divas nācijas – krievu nācija un nekrievu nācija.

Krievu impēriskās atmodas sākums

No Dugina rakstiem un runām var noprast, ko Kremlis plāno darīt tālāk Ukrainā.

Pēc Krimas referenduma notiks Krievijas cīņa par Jaunkrieviju (Novorossija), ar Krievijas armijas palīdzību izveidojot šo jauno valsti Austrumukrainā, kur dzīvo pamatā etniskie krievi. Šī Jaunkrievija būs līdz Dņepras robežai. Krievija esot gatava uz militāru konfliktu ar Rietumiem, lai veiktu šo impērijas paplašināšanas misiju. Putins kļūšot par nacionālu varoni un gūšot milzīgu tautas atbalstu. Rietumukrainu Krievija esot gatava atstāt Rietumiem un pat uz laiku samierināties, ka tur ir NATO bāzes. Taču ar laiku rietumukraiņi paši lūgšoties atpakaļ Krievijas impērijā, jo ukraiņi, kuriem nekad neesot bijusi patstāvīga valsts, nemaz nespējot tādu vadīt.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Krievijas armijas koncentrācija pie Ukrainas robežas un Kremļa retorika, ka Krievija ir gatava aizstāvēt savus tautiešus Ukrainā, liecina par šo Dugina formulēto mērķu īstenošanu tuvākajā laikā pēc Krimas referenduma.

Dugins uzskata, ka mēs visi esam uz trešā pasaules kara robežas, kas nenotikšot, jo amerikāņi nekad to nesākšot Ukrainas dēļ. Ja Putins noraustīšoties un aiziešot no Ukrainas, tad gan Krieviju Rietumi «paņemšot» pat bez šā trešā pasaules kara. Ja Krievija izturēšot, tad tas būs gals amerikāņu hegemonijai pasaulē un iestāšoties beigas vienpolārai pasaulei. Ukraina un Krima esot pēdējais vienpolārās pasaules placdarms.

Ilgtermiņā Dugins sapņo par Eirāziju no Vladivostokas līdz Lisabonai. Krievija par ģeopolitisku «pabeigtu» impēriju kļūs tikai tad, kad tā būs iekarojusi izejas uz siltajām dienvidu un rietumu jūrām. Pagaidām tikai austrumos un ziemeļos Krievijas impērija ir pabeigta, jo tur politiskās robežas sakrīt ar ģeogrāfiskām, uzskata A. Dugins.

Krimas iekarošana ir pirmais Kremļa solis šīs ideoloģijas īstenošanas virzienā.

Lūk, kā A. Dugins izsakās par Krimas aneksijas nozīmi: «Pēc referenduma mēs dzīvosim pilnīgi jaunā valstī. Tā būs teritoriāli un politiski, konceptuāli cita valsts. Mēs ar olimpisko un paraolimpisko spēļu palīdzību atvadījāmies no ASV. Mums vairs nebūs nekādu ilūziju, kurš šajā pasaulē ir mūsu draugs un ienaidnieks. Mums vajag balstīties tikai uz pašu spēkiem. Pēc 16. marta sākas jauna ēra. Tā ir krievu atmodas ēra. Krievu pavasaris. Tā ir krievu atmoda un atdzimšana. Tā ir mūsu atgriešanās vēsturē, atgriešanās suverēna, brīva subjekta statusā, kas spēj sevi aizsargāt, kas var katram, kas apdraud mūsu drošību, pateikt: te ir robeža, tālāk nevar iet.» (Rossija 1 TV diskusija «Politika» 12. martā).

Eirāzijas impērijas veidošanas paņēmieni, pēc Dugina domām, ne vienmēr būs saistīti ar asinsizliešanu un cietās varas metožu izmantošanu. Savu ietekmi var īstenot arī it kā suverēnu valstu formā, kā tas bijis Varšavas līguma bloka ietvaros Austrumeiropā pēc Otrā pasaules kara, kad tiek izveidotas impērijai draudzīgas valdības tajās valstīs, kur iebrida sarkanās armijas zābaki. To var īstenot ar tā saucamās maigās varas palīdzību, ieskaitot tautiešu potenciālu šajās valstīs.

Kā mēs to labi manām, Krievijas maigā vara to jau dara arī ar sev lojālu politisku spēku un tautiešu atbalstu arī Baltijas valstīs.

Baltijas vieta Eirāzijas savienībā

Darbā «Ģeopolitikas pamati» Dugins uzskata, ka Baltijas reģionu praktiski neesot iespējams organizēt saskaņā ar Eirāzijas principiem, taču to būšot iespējams turēt kopīgā Vācijas – Krievijas kontrolē. Lai saturētu Baltiju, esot jāatjauno Prūsija, ap kuru veidotos vienots Baltijas bloks, kurā ietilptu Norvēģija, Zviedrija, Vācija, Igaunija, Somija-Karēlija, Dānija, iespējams, arī Holande. Īpašs statuss tiktu deleģēts Polijai, Lietuvai un Latvijai. Obligāta esot izstāšanās no NATO un demilitarizētas zonas izveide Baltijā. Perspektīvā reģiona stratēģiskā kontrole pāriet Maskavai un «neitrālās» Eiropas bruņotajiem spēkiem, t.i., Eirāzijas aizsardzības kompleksam.

Taču tagad, attīstot šo domu, viņš raksta, ka pašlaik esot jāizmanto Kaļiņingradas apgabala iespējas, lai no turienes veiktu izlūkošanas un citas darbības, kas aktīvi ietekmētu sociālpolitisko situāciju šajās NATO valstīs. Turklāt Baltijā ne visi ir mūsu pretinieki. Īpaši Latvijā esot daudz krievu. Visā Baltijā esot ievērojams iedzīvotāju skaits, kas simpatizē Krievijai. Jo ilgāk viņi dzīvošot Eiropas Savienībā, jo sliktāka dzīve viņiem būšot, jo vairāk viņi simpatizēšot Krievijai, uzskata Dugins.

Protams, daži lasītāji ironizēs, kā to dara kāds krievu lasītājs, kas Duginam iesaka apmeklēt ārstu, kas izārstētu šo ģeopolitiķi ar elektrošoku. Taču tāpat savā laikā domājoši cilvēki komentēja Hitlera un Staļina ģeopolitiskās fantāzijas un neticēja, ka tās var īstenoties dzīvē. Bet tās īstenojās. Vai mēs šodien ļausim, lai Putins tās atkārto? Vai pasaulei būtu jānodrošina elektrošoka terapija arī Putinam?

Putina ideologs A.Dugins:

«Чем дольше Путин будет держаться нынешней линии, тем больше шансов, что ситуация на Украине сама по себе развернется в нашу сторону»

 


Komentēt

Rinkēvič, lūdzu, nedod Putina galmam vīzas!

2014. gada 19. marts TVnet Spogulis

Image

Krievijas totalitārajā, impēriskajā un oligarhiskajā varas vertikālē ietilpst arī režīmu atbalstoša un to izklaidējoša kultūra, kuru finansiāli neskopojoties uztur Kremlis un Kremļa oligarhu (tādu kā Abramovičs) Rietumu (tajā skaitā Latvijas) bankās reģistrētie konti. Tāpēc mums nevajadzēja brīnīties, kad Krievijas Kultūras ministrijas mājas lapā pirms kāda laika parādījās Putina kara atbalstītāju saraksts. To var saukt arī par Kremļa lakstīgalu vai Kremļa galma sarakstu vai arī rupjākās metaforās, ko izdarīju kādā savā agrākā publikācijā.

Putina režīma kalpi

Aiz liekulīga paziņojuma par ukraiņu un krievu tautu un kultūru stabilu nākotni, šie vairāk nekā 500 kultūras darbinieku atbalsta Putina vadīto kaimiņvalsts okupāciju. Šis aicinājums ļoti atgādina padomju režīma propagandas žanru, kad analoģiskus sarakstus gatavoja Solžeņicina, Saharova un citu disidentu nosodīšanai un padomju režīma atbalstam.

Demokrātiska māksla un kultūra parasti nostājas vājākā, nevis stiprākā pusē. Taču ne šie režīma kalpi. Lai saprastu viņu motīvus, jāpaskaidro, ka Krievijā kultūru tāpat kā padomju režīma gados uzskata par valsts propagandas turpinājumu. Valsts devīgi finansē, ar prēmijām un ordeņiem apber sev uzticīgos kalpotājus.

Tieši tāpat padomju laikā tika uzturēti padomju režīmam uzticīgi latviešu kultūras darbinieki un veidota kultūras nomenklatūra ar privilēģijām, kas nebija pieejama parastiem mirstīgajiem.

Imants Kalniņš, Māra Zālīte, Zigmars Liepiņš, Raimonds Pauls ir tikai daži no šodien Latvijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē aktīvajiem, kas baudīja padomju režīma privilēģijas (publicēšanās iespējas, padomju režīma goda nosaukumus, kas deva privilēģijas iegādāties auto, bagātīgi apmaksātus valsts pasūtījumus, dzīvokļus utt.).

Līdzīga sistēma eksistē joprojām Krievijā, jo režīmam vajag savus uzticamos sabiedriskās domas veidotājus. Tāpēc Minkuļta (saīsinājums no Ministerstvo kuļturi / kultūras ministrija) sarakstā ir valsts kultūras iestāžu vadītāji, Putina uzticības personas viņa vēlēšanu kampaņā, valsts prēmiju un ordeņu saņēmēji, kā arī uzticīgi lielkrievu šovinisti, kas izmanto katru iespēju, lai kungam nobučotu kājas vai «pasūkātu», kā tagad saka Krievijā, saucot šos cilvēkus par «putinososiem».

Brīva kultūra un māksla demokrātiskās sabiedrībās parasti neatbalsta iebrukumus kaimiņvalstīs, taču tas nenotiek Krievijā, kur kultūra kalpo Krievijas ģeopolitiskajai doktrīnai, kuras ilgtermiņa mērķis ir Krievijas impērija no Vladivostokas līdz Lisabonai. Tāpat kā Krievija neskopojas ar naftas un gāzes miljardiem, lai stiprinātu savu ārpolitisko propagandu, tā nežēlo naudu, lai šajā propagandā iesaistītu arī kultūru un mākslu.

Krievijas kultūras ministrs V. Medinskis Putina atbalstītāju saraksta beigās raksta: «Kultūras darbinieki ir sabiedriskās domas līderi, viņi ir ievērojams morālais svars, ietekme. (..) Valsts dzīvē ir brīži, kad viņu viedoklis ir ārkārtīgi svarīgs. Jo asāka ir politiskā situācija, jo vairāk ir šāda vajadzība. Dzejnieks Krievijā ir vairāk nekā dzejnieks.»

Jaunā Viļņa dalībnieki un M. Zadornovs

Šajā «dzejnieku, kas ir vairāk nekā dzejnieki» sarakstā ir personas, kuras katru gadu mēs redzam zīmējamies Dzintaru koncertzālē Jūrmalā konkursa Jaunais Vilnis, humora un citu kultūras pasākumu laikā.

Piemēram, dziedātāja Valērija ar savu vīru producentu Josifu Prigožinu, Josifs Kobzons, Ļevs Ļeščenko un citi. Entuziastiski un neviena nelūgts sarakstam pievienojies arī Latvijā dzimušais lielkrievu šovinists Mihails Zadornovs, kurš, kā izskatās pēc paša paziņojumiem, vairāk dzīvo Latvijā nekā Krievijā un baudot šīs rietumu civilizācijas, «sapuvušās» un nekur nederīgās ES un NATO valsts servisa, preču, dabas un viesmīlības labumus, nekautrējas to apriet pie katras iespējas. Tā arī sava paraksta sakarā šis «karojošā dilentantisma» karognesējs (tā Wikipedia viņu dēvē kāds krievu vēsturnieks) M. Zadornovs nevar iztikt bez Latvijas pieminēšanas, kur viņš savu dzimteni un tās pašreizējo politiku salīdzina ar bailīgu, rejošu šuneli: «Aiz aizvērtiem vārtiņiem uz mani reiz rēja mazs šunelis. Bet, kad vārtiņi atvērās, suns pārstāja riet, nobijās un aizbēga…» (mzadornov.livejournal.com).

Kāds krievu komentētājs Zadornova rakstu par nesavtīgo atbalstu Putinam komentē šādi: «Zadornov, neaizmirstiet savas uzstāšanās turpmāk sākt un beigt ar vārdiem Heil, Putler!»

Arī Zadornovs ir kļuvis par kaislīgu «Putina sūkātāju» un Krimas aneksijas ietekmē jau ir sasniedzis impēriskās eiforijas augstākās virsotnes, kas rada realitātes uztveres traucējumus kā viņa saimniekam Putinam (Merkeles konstatācija par Putinu, kas dzīvojot citā pasaulē). Šādus citā realitātē dzīvojošos šovinistus vislabāk īstenībā atgrieztu un pārmācītu mūsu sankcijas un izolācija.

Krievija pasaules izolācijā

ANO Drošības Padomes balsojums jau demonstrēja Krievijas starptautisko izolāciju. Pat Krievijai uzticīgā Ķīna neuzdrošinājās atbalstīt Krieviju. Neviens ne Rietumu, ne Austrumu civilizāciju pasaulē neatbalsta metodes, ar kurām viena pareizticīgo impērija (Kremļa ideologu termins) grib sagrābt kaimiņu zemes.

Zadornova nicināto ASV un Eiropas Savienības lēmumiem par aktīvu iesaldēšanu un ieceļošanas ierobežojumiem pret Krievijas amatpersonām būtu jāaptver ne tikai pašlaik zināmās vairāk nekā 100 Kremļa un tās finansētāju Gazprom, Rosneftj amatpersonas, bet arī Krievijas sabiedriskās domas veidošanas un līdz ar to propagandas kara aktīvisti, kuri redzami arī šajā Krievijas Minkuļta «Putina sarakstā», ieskaitot pašu Zadornovu.

M. Zadornovs gan atzīst, ka saraksts būtu droši vien lielāks, ja tajā būtu uzdrošinājušies parakstīties arī tie, kam ir īpašumi rietumos. Domājoši krievi labi saprot, ka nav gudri spļaut akā, no kuras paši dzer ūdeni. Krieviem rietumi ir vairāk vajadzīgi nekā rietumiem krievi. Tāpat kā Krievijai. Bez rietumu tehnoloģijām, precēm, īpašumiem, dzīves stila, Dzintaru koncertzāles nevar un negrib iztikt pat Zadornovs.

Tāpēc pašreizējā situācijā Zadornova metafora ar rejošo šuneli vairāk trāpa pašam tās autoram, jo satīriķim Zadornovam būtu labi jāzina vecā patiesība, ka smejas tas, kurš smejas pēdējais.

Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu parādīt Zadornovam, ka Latvija prot ne tikai riet, bet arī kost, izdarot svētīgu darbu Krievijas demokrātisko spēku atbalstam, neizsniedzot Valērijai, Prigožinam, Zadornovam, Kobzonam, Ļeščenko un citiem Putina totalitāra režīma atbalstītājiem Latvijas un/vai Šengenas vīzas.

Jaunais Vilnis tāpēc neciestu, jo Krievijā ir arī rietumu un demokrātiskas vērtības atklāti atbalstoši mākslinieki, tādi kā leģendārās grupas Mašina Vremeņi līderis Andrejs Makarēvičs, drosmīgās Pussy Riot meitenes un daudzi citi. Krievijas režīma kultūras ministrija neveido Putina nosodītāju sarakstu un viņus neintervē Latvijas televīzijas Panorāma (jo to tā dara ar Putina atbalstītājiem no šā saraksta), taču šādi krievi Krievijā ir un tos mūsu pie varas esošie politiķi varētu lūgt mūsu civilizācijas klubā. Bet šajā klubā neiederas 500 personu garais Kremļa galma dāmu un sulaiņu saraksts, kas publicēts Krievijas Kultūras ministrijas mājas lapā.

Viņi tāpat te – rietumos nejutīsies kā mājās.