Jānis Iesalnieks un Dzintars Rasnačs / Nacionāla Apvienība / Karikatūra / TVNet
Nudien, uzreiz pēc Krimas aneksijas NA vadonis Raivis Dzintars divos programmatiskos rakstos 2014.gada martā un maijā mierināja, ka Krievija «ar tankiem Latvijai neuzbruks». Krievijas «resurss» esot «ideoloģiskais lādiņš un nācijas pacēlums, ko Putins radījis ļoti lielā krievu sabiedrības daļā». «Kamēr Krievija runā par stipras ģimenes vērtībām, mūsu politiķi piedāvā Kārļus pārtaisīt par Karlīnēm,» viņš sūkstījās un ieteica darīt faktiski to pašu, ko Putins — strādāt pie «nacionālas valsts ideoloģijas, vēstures un nācijas vīziju popularizēšanas».
Protams, Putina «konservatīvā vīzija tautai» ir Potjomkina sādža un tāds pats ārpolitikas rīks un hibrīdkara ierocis kā «cilvēktiesību aizstāvība» kaimiņvalstīs. Krievijā ir pasaulē otrs augstākais abortu līmenis, un, kaut gan 77% iedzīvotāju aptaujās dēvē sevi par «ticīgajiem», tikai 17% apmeklē dievkalpojumus vismaz reizi mēnesī. Taču Putina «stratēģiskais konservatīvisms» nav mazāk bīstams par Kremļa plānveidīgi kopto «stratēģisko korupciju».
Latvijas «īsteno patriotu» un viņu domubiedru citur Eiropā valsts iekārtojuma vīzijai izrādās esam tuvs Krievijas ciniskā vizionāra veidotais režīms ar tā agresīvo antieiropeiskumu, antiamerikānismu, antiliberālismu, vadonismu, ksenofobiju un Musolīni diktatūras parauga fašismu un valstisku nacionālismu.
Arī birku uzkarināšana oponentiem ir tipisks totalitāru ideologu paņēmiens. Staļina laiku Krievijā pietika kādu nodēvēt par «tautas ienaidnieku», lai noliktu pie sienas. Ādolfa Hitlera laikos ieskaitīšana «neāriešu» kategorijā veselām tautām nozīmēja ceļu uz gāzes kamerām. Mūsmāju pašpasludinātie «patrioti» pagaidām tikai nomētā oponentus ar Kremļa polittehnologu tiražētām «kultūrmarksistu», «sorosistu» un «liberālo totalitāristu» palamām, lai arī jāšaubās, vai paši saprot, ko īsti tās nozīmē.
Iesalnieks: Man «fašisms» neasociējas ne ar ko sliktu
Ievērības vērtas ir Iesalnieka jēdzieniskās mokas ideoloģiskajā jaunībā. «Nu, par terminoloģiju vēl vajadzētu padomāt,» domātājs rakstīja tviterī 2009.gadā. «Tas «liberālfašisms» kaut kā dīvaini un nedabiski skan. Man «fašisms» neasociējas ne ar ko sliktu.»
Nudien, vai tad Hitlers nebija Dižvācijas patriots un Musolīni — īstens itāļu nacionālists? Tomēr līdz 2015.gadam terminoloģija Iesalniekam bija gatava — ienaidnieki ir «totalitāri liberāļi» un «kultūrmarksisti» (tiesa, jāvaicā, vai tad marksists Staļins nebija ultrakonservatīvs Krievijas patriots?), un Hitlera «Mein Kampf» komplektā ar mietiem — labākais līdzeklis, ko viņš ieteica pret tradicionālo vērtību zaimotājiem.
Lai ģenēze saprotamāka, der atgādināt dažus no Iesalnieka «neapdomīgiem jaunības izteikumiem», kā pirms vēlēšanām 2014.gadā partijas biedra ideoloģiskos meklējumus skaidroja NA premjerministra amata kandidāts Roberts Zīle. (Bet ministrs Rasnačs šopavasar, taujāts par parlamentāro sekretāru, ieteica atcerēties, kas jaunībā bijis Jasirs Arafats; proti, ka bijis terorists. Sak, normāli.)
«Ja latviešu un baltā rase kopumā nevarēs pastāvēt par sevi, tad tie iznīks.» «Arī šodien var redzēt krievus, kuri ārieša ideāltipam ir pat ļoti tuvu.» «Kad nacionālisti nonāks pie varas, «vispārpiespiestas» būs normas, kas balstīsies etniskā nacionālisma vērtību sistēmā.» «Tiesiskums saglabāsies, taču tas tiks interpretēts nacionālkonservatīvā garā.» «Nacionālisti šobrīd Latvijā ne tuvu nav tik spēcīgi, kādi bija Ulmanis, Hitlers vai Musolīni, pirms viņi pārņēma varu. Bet kas zina — varbūt nākošajā krīzē jau viss būs savādāk :)» *
Kremlisko fašistu dienaskārtība
Iesalnieks laikam neapmeklēja Eiropas neonacistu saietu Sanktpēterburgā pērnvasar, kurā piedalījās raiba radikālu «patriotu» kompānija no daudzām valstīm. (Dzintars ap to laiku LTV 1:1 intervijā kārtējo reizi pajūsmoja par līdera Putina spēju iedot «tautai vīziju».) Varbūt nav arī aizņēmies no Kremļa kontrolētām bankām miljonus kā Francijas Nacionālās frontes Marina Lepēna. Un vēl nav bijis Kremlī pie Putina kā Ungārijas nacionālistiskais premjerministrs Viktors Orbans, kas tur palaikam apbrīno «vareno Krieviju», kurai esot «diža nākotne». (Toties, par laimi, nav arī apšāvis masveidā bērnus kā 2011.gadā Anderss Breivīks Norvēģijā, kura upuri Jāņa Iesalnieka ieskatā «ir pilnībā uz multikulturālistu sirdsapziņas».)
Tomēr mūsmāju nacionālistu konservatīvisma uzbangojumi parasti sakrīt ar Kremļa kampaņām gan laikā, gan tematiski. Vairāku mēnešu diskusijas par «tikumību» pērn noritēja līdztekus Krievijas propagandas «tradicionālo vērtību» popularizēšanas kampaņai, ar ko novērsa uzmanību no kara Ukrainā. Tā plūdeni pārauga antiimigrācijas kā «civilizāciju kara» kampaņā, ko Krievija veicina ar finansiālu un informatīvu atbalstu galēji labējiem un galēji kreisajiem politiķiem Eiropā.
Latvijas «nacionālistu» nepatika pret Eiropu ir vēsturiska un sirsnīga, bet «liberālisms» viņiem šķiet lielāks drauds un ienaidnieks nekā vēlētājiem arvien paviršāk rādītais «krievi nāk!» bubulis («nacionālo instinktu uzturēšanai», kā skaidrojis Iesalnieks). Latvijai «jāatsakās no domas par brūkošo Eiropas Savienību», 2002.gadā sludināja Dzintars. Bet Iesalniekam 2003.gadā bija «stipras aizdomas», ka Krievijas ietekmes pieaugums, ja neiestāsimies ES, tiekot pārspīlēti «dramatizēts», «lai tautai iedzītu nepamatotas bažas».
Piedodiet, kas mani lasa, šoreiz būs garāk. Un personiskāk. Mans maizes darbs jau gadus 14 ir politika. Piekto gadu vēlētā amatā. Pirms tam – mācekle, pie lieliskiem skolotājiem jāatzīst – Vladimira Makarova un Roberta Zīles. Tas, kas šobrīd notiek Saeimā, dara bažīgu. Spēcīgas asociācijas ar reiz pieredzēto.
Cik sevi atceros, ģimenē vienmēr runāja par politiku. Un darīja lietas. No vienas puses, man riebās tēva apsēstā nēsāšanās pa Rēzeknes Maskavas ielas 9 trīsistabu dzīvokli ar VEF radio, kam antena ķērās durvju stenderēs un skaņa pretīgi čarkstēja, Radio Svoboda, Bīvā Eiropa un kas nu vēl tur bija meklējumos. Tie vakari bija izčakarēti. Un tie bija visi vakari. Vecāki klausījās, runājās, čortojās par padomju varu, mācīja man un brālim salīdzināt radio dzirdēto ar televizorā redzēto, teica, ka avīzēm un televīzijai nedrīkst ticēt, jo tur melo, stāstīja par izsūtīšanām, teica, ka bērnudārzā nedrīkst citiem stāstīt, ko mēs te runājam, jo papam darbā būs nepatikšanas…
2014. gada eirodziesmas fināla laikā Kopenhāgenā Austrijas transseksuālais dziedātājs tomēr nolēma dziedāt greznā kleitā un greznojoties ar savu kopto bārdu un ūsām. Eiropas skatītājiem, kas gadsimtiem dzīvo Rietumu kultūras dimensijā, tas neko īpašu nenozīmēja.
Vīrieši, kas iejūtas sieviešu lomās, ir pierasti jau kopš antīko drāmu laikiem, un austriešu aktieris Toms Noivirts seksīgās Končitas Vurstas (Conchita Wurst) lomā tāpēc aukstus šermuļus pār kauliem lielākajai daļai neizraisīja.
Taču postpadomju austrumos reakcija bija pavisam cita. Baltkrievija, Krievija un Armēnija pieprasīja «bārdainās austrietes» cenzēšanu. Speciāli šim nolūkam veltītas «tautas kustības» vāca parakstus, lai panāktu Končitas numura «izgriešanu» no TV raidījuma. Kaislīgie austrumu «tikumības policisti» tobrīd laikam nesaprata, ka tiešraidē būs grūti aizklāt kādas vienas valsts uzstāšanos un turklāt to nepieļauj arī Eirovīzijas dziesmu konkursa rīkotājas EBU (European Broadcasting Union) noteikumi.
Kāpēc tāds satraukums šajās trīs valstīs? Pie vainas esot krievu bēdīgi slavenais «antigeju likums», kas aizliedz tā saucamo «homoseksuālisma propagandu bērniem», ko it kā nepārprotami pārkāpjot Eirovīzijas konkurss, tādā veidā graujot «tikumīgās pareizticīgo Eirāzijas morāli».
Tāpēc 30 gadus vecais Arams Sargisjans, kas ESC konkursā pārstāvēja Armēniju, uzreiz paziņoja, ka Končita Vursta «nedzīvo normālu dzīvi» un tāpēc viņam būtu jāizlemj, «par ko īsti būt – par vīrieti vai sievieti».
Končita Vursta arī nebija uz mutes kritusi un uzreiz reaģēja: «Jā, es viņam paskaidroju, ka nevēlos būt sieviete. Vienkārši tāpēc, ka esmu karaliene brīžos, kad strādāju, un šausmīgi slinks puika tad, kad esmu mājās.»
Armēnis arī reaģēja nekavējoties – viņš Končitai atvainojās un paskaidroja, ka viņa agrākie izteikumi esot bijuši joki.
R. Dzintars: Končita ir Putina izgudrojums
Ar Latvijas politiķi, Visu Latvijai-TB/LNNK līderi Raivi Dzintaru, kurš ir līdz šim vienīgais, kas politiskā kontekstā ir vērtējis ESC uzvarētāju, ir sliktāk. Viņš savas pirmdienas «Twitter» frāzes par jokiem nesauca. Lūk, ko viņš rakstīja: «Beidzot arī ieraudzīju to Eirovīzijas uzvarētāju. Esmu starp tiem, kuru pirmā sajūta: «Zeme, atveries…» Nu vismaz noskūties nevarēja?!»
Vēlāk viņš pilnā nopietnībā piebilda «Varētu derēt, ka Končita Vursta ir Putina PR izgudrojums. Labāku dāvanu Putinam informatīvā karā nesagādāt» un turpināja, ka rakstītais esot jāuztver kā ironija par Končitu un Putinu.
Par ko tad tāda ironija? Par to, ka rietumu civilizācijā, kuras telpā dzīvo arī politiķis Dzintars, tiek īstenota politika, kas aicina sabiedrībā respektēt un cienīt visu cilvēku tiesības, neatkarīgi no tā, vai viņi ir ar bārdu vai bez tās vai kleitā vai biksēs, vai visi kopā vienā ķermenī un vienā skatuves tēlā?
Dzintars un viņam sekojošie atbalstītāji no labējā flanga acīmredzot sapņo, ka Eiropā vajadzētu valdīt Krievijas pareizticīgajai pasaulei, kurā, protams, nav vietas tādiem cilvēkiem kā Končita. Vismaz ne redzama vieta. Tāpēc arī Eiropas ekstrēmi labējās partijas tik ļoti mīl Putinu un viņa režīmu.
Mūs nevar apstādināt!
Dzimumu līdztiesība un seksuālo minoritāšu tiesības, kuras sargā ES un NATO, ir mūsu veco kontinentu izvirzījušas pasaules un civilizācijas progresīvāko un attīstītāko nāciju avangardā. Ar to Eiropa lepojas, un tā ir mūsu Eiropas uzvara pār homofobiskās Krievijas impērijas politiku.
Ja līdz šim nacionālistiski un homofobiski noskaņotie politiķi mēdza apgalvot, ka Eiropas tautu lielākā daļa ir pret dzimumu līdztiesību un vienādām tiesībām seksuālajām minoritātēm (ieskaitot laulības), tad sestdienas Eirovīzijas fināls nepārprotami signalizēja, ka Eiropas tautas, ieskaitot arī daļu Krievijas, ir noskaņotas uz dzimumu līdztiesības nots pret homofobisko agresiju.
Turklāt, ņemot vērā Krievijas agresīvo ārpolitiku, kas ir nepārprotams homofobiskās iekšpolitikas turpinājums, nebija jābrīnās, ka Eiropa nodemonstrēja Putinam: tavs režīms un agresija Eiropā netiks! Mēs tam pretosimies. Šo vēstījumu uz skatuves ar savu tēlu, dziesmu un noslēguma frāzi «Mūs nevar apstādināt!» pauda arī Končita.
«Es sapņoju par pasauli, kurā mums nevajadzētu runāt par tādām nevajadzīgām lietām kās seksuālā orientācija, no kurienes esi nācis un ko mīli. Tagad Eiropa ir parādījusi, ka tā ir vienota, lai respektētu toleranci,» tā runāja uzvarētāja preses konferencē.
Krievu tanku bučotāji Latvijā
Taču šai tolerantās un brīvās Eiropas idejai ir arī draudi. Ne tikai ārējie Putina režīma izskatā, kas ar augsti paceltu homofobijas karogu iekaro Ukrainu un plāno karagājienu uz Latviju un pārējo Eiropu. Draudi ir Putinam simpatizējošo Eiropas ultralabējo politiķu izskatā.
Tāpēc Dzintara tvitera frāzes nav un nevar būt joks, jo tajās mēs izlasām arī Eiropas Savienības ekstrēmi labējo vēstījumu, kurš atbalsta Putina homofobisko un mazāko un vājāko nāciju nicinošo politiku.
Austrijas brīvības partijas līderis Heincs Kristians Štrahe (Heinz-Christian Strache). Francijas Nacionālās frontes vadītāja Marine Lepēna (Marine le Pen), beļģu ultranacionālistu partijas Vlaams Belang līderis Filips Devinters (Filip Dewinter) ir krievu tanku bučotāju pirmajās rindās.
Viņi nevar vien sagaidīt, lai Putins ierodas Eiropā un ieved tur savu uz konservatīvām un arhaiskām pareizticīgo reliģijas vērtībām veidoto jauno Eiropas kārtību, kurā nav vietas tādām Končitām.
Dzintara Eirovīzijas tvīti rāda, ka krievu tanku bučotāju rindā blakus Ušakovam un Urbanovičam un citiem no ekstrēmo krievu organizācijām stāv arī viņš. Taču arī Dzintars nav vienīgais latvietis, kurš nevar sagaidīt Putina tankus Rīgā. Viņam blakus ir arī partijas kolēģis Roberts Zīle, kas kopā ar Vienotības Kārli Šadurski un Inesi Vaideri nesen Eiroparlamentā balsoja pret visu cilvēku vienādām tiesībām.
Protams, ka Putina tankus sirsnīgi bučotu arī bijušais politiķis un komponists Imants Kalniņš, oligarhs Aivars Lembergs, biznesmenis Ainārs Šlesers un jaunā uzlecošā «kardiologu» partijas līdere Inguna Sudraba, jo Putina Krievijas «vērtības» ir viņu politikas aicinājums. Lai arī neviens no viņiem nav izteicies par Končitas uzvaru Eirovīzijā, mums nav jāšaubās, ko viņi teiktu.
To pašu, ko Krievijas augsti stāvošais politiķis Žirinovskis: «Mūsu sašutumam nav robežu. Tās ir Eiropas beigas. Viņiem vairs nav vīrieši un sievietes. Viņiem ir vidējā dzimte. Pirms 50 gadiem padomju armija okupēja Austriju. Mēs pieļāvām kļūdu, atbrīvojot Austriju. Mums vajadzēja palikt.»
Tomēr visiem Putina okupācijas tanku bučotājiem atgādināšu kādu skaudru patiesību, kā sanāca kādam kaismīgam Staļina tanku bučotājam Rīgā, kad tas metās virsū tankam, kas 1940. gada vasarā iebrauca Rīgā.
Par pārāk lielu uzbāzību viņu turpat uz ielas nošāva. Tie paši krievu tankisti. Ka tik Dzintaram un pārējiem Putina homofobiskās politikas pielūdzējiem nesanāk tāpat.
Pēdējo gadu ekonomiskās krīzes rezultātā Eiropā spēkā pieņemas un popularitāti gūst labējie populisti un ultralabējie spēki. Viņu mērķu skaitā ir arī centieni vājināt un pat likvidēt Eiropas Savienību un NATO. Ultralabējie cer Eiropas Parlamenta vēlēšanās iegūt vismaz 20% no EP deputātu vietām. Šie politiskie spēki ir arī Putina autoritārā režīma sabiedrotie Eiropā. To uzdevums ir palīdzēt Kremlim īstenot Eirāzijas impērijas izveidošanu. Ar savu Eiropas labējo sabiedroto palīdzību Putins var pavisam reāli tuvoties šim mērķim.
Ungāru Jobbik grib iestāties Putina Eirāzijas impērijā
Krievija savas Eirāzijas impērijas izveides īstenošanā šodien izmanto tās pašas metodes, kuras lika lietā PSRS laikā, kad, atbalstot rietumu kreisos spēkus, padomju komunisti centās panākt komunisma revolūcijas uzvaru visā pasaulē un mazināt demokrātisko valstu ietekmi pasaulē.
Tolaik Kremlis nežēloja līdzekļus, lai ne tikai finansiāli atbalstītu promaskaviskas partijas un organizācijas (pat tādas kā vācu teroristus RAF – Rote Armee Fraktion), bet arī organizēja un finansēja pret ASV un NATO vērstas «miera» kustības. Sevišķi Eiropā pēc PSRS iebrukuma Afganistānā 1979. gadā. Šīs metodes labi pārzina bijušais KGB virsnieks Putins, kas pašlaik šo vērtīgo skolu un praktisko pieredzi liek lietā mūsdienu Krievijas ārpolitisko uzdevumu īstenošanā.
Ironiski, ka pašlaik Putins sūta uz Ukrainu savu karaspēku un anektē Krimu, lai cīnītos pret «nacistu un fašistu» spēkiem, kas esot uzurpējuši varu Ukrainā, taču pats jau vairākus gadus aktīvi uzmundrina un sadarbojas ar līdzīgiem galēji labējiem spēkiem Eiropā. (Savādi, kāpēc tad viņš nesadarbojas ar ukraiņu Labējo Sektoru vai Svoboda? Jeb tas ir tikai laika jautājums?)
Nacionālistiskie spēki tagad gūst arī panākumus daudzu Eiropas valstu demokrātiskās vēlēšanās. Piemēram, tikko Ungārijā, kur 20,54% vēlētāju balsis ieguva galēji labējā partija Jobbik (Kustība par labāku Ungāriju – Jobbik Magyarországért Mozgalom), kļūstot par trešo lielāko politisko spēku Ungārijas parlamentā.
Jobbik partija sevi raksturo kā konservatīvu, radikāli patriotisku un kristīgu spēku, kura mērķis ir aizsargāt Ungārijas vērtības un intereses. Tās līderi pagājušajā gadā ir viesojušies arī Maskavā ar putinistiem, un tos uzņēma ne tikai Krievijas Domes deputāti, bet arī Putina galvenais ģeopolitiskais ideologs Aleksandrs Dugins, kura ideoloģijai veltīju vienu no iepriekšējiem rakstiem.*
Savā mājas lapā Jobbik lielās, ka Krievijas līderi uzskata viņus par saviem ungāru partneriem. Jobbik atbalstīja Krimas aneksiju un tās sakarā rīkoto «paraugreferendumu. Acīmredzot viņi plāno no tā mācīties, ja vajadzēs apvienot Rumānijā un Slovākijā dzīvojošos ungārus. Šī partija ir izteikti antiamerikāniska un aicina ungārus balsot par izstāšanos no ES, un ilgtermiņā grib, lai Ungārija iestājas Putina Eirāzijas impērijā.
Franču ultralabējie par Parīzes, Maskavas un Berlīnes savienību
Kremļa spēcīgākā saikne ar Franciju ir Marinas Lepēnas (Marine Le Pen) vadītā partija ar nosaukumu Nacionālā Fronte (Front national). Arī šīs partijas līdere ir bijusi Maskavā gaidīta viešņa. Viņu pagājušajā gadā Maskavā uzņēma Putinam tuvais Krievijas valsts domes līderis Sergejs Nariškins un skandalozais vicepremjers Dmitrijs Rogozins, pret kuriem tagad ir vērstas starptautiskās sankcijas Krimas aneksijas sakarā. Pagājušās vasaras vizītē Kremlī Marina Lepēna saņēmusi norādījumus arī par viendzimuma laulību jautājumu, kas Francijā bija aktuāls un ultralabējie kopā ar klerikālajiem spēkiem gatavojās masīviem protestiem pret šo franču likumu, ko tomēr pieņēma. Krievijas oficiālie mediji ļoti plaši atspoguļoja šīs protesta akcijas, kas liecināja par Kremļa roku Francijas iekšpolitikā.
Kremļa finansētajā propagandas TV kanālā ProRussia TV, kas raida franču valodā, strādā Nacionālajai Frontei tuvi redaktori, kas bez Kremļa propagandas pauž arī šai franču labējai partijai tuvus uzskatus, un tie nemaz nav pretrunā ar Kremļa uzskatiem.
Francijas Nacionālā Fronte vēlas likvidēt ES un NATO un to vietā izveidot paneiropas neatkarīgu valstu savienību, kurā ietilptu arī Krievija un kuru vadītu Parīzes, Maskavas un Berlīnes alianse. Tieši kā paredzējis Putina ideologs A. Dugins, izplešot Eirāzijas impēriju no Vladivostokas līdz Lisabonai. Arī šī partija intervijā Voice of Russia ir izteikusies par atbalstu Krimas aneksijai, un tās līderi ir arī apmeklējuši Krimu.
Pie ietekmīgām labējā spārna partijām Eiropā jāpiemin grieķu Zelta Rītausma un bulgāru Ataka, kurai ir cieši sakari ar Krievijas vēstniecību Sofijā.
Kas Eiropā atbalstīja Krimas aneksiju
Nosauktās labējās politiskās partijas (ungāru Jobbik, franču Nacionālā Fronte, bulgāru Ataka) bija Krimas referenduma novērotāju rindās (kopā ar Austrijas Brīvības partiju, Beļģijas Vlaams Belang partiju, Itālijas partijām Forza un Lega Nord, Polijas Pašaizsardzības partiju un dažām galēji kreisajām partijām, tādām kā vācu Die Linke) šo referendumu atzina par godīgu un juridiski pieņemamu. Lieki piebilst, ka šos promaskaviskos novērotājus organizēja Krievijā bāzētā nevalstiskā organizācija Eurasian Observatory For Democracy & Elections, kas specializējas pašpasludināto republiku (Abhāzija, Piedņestras Moldāvu Republika, Kalnu Karabaha) vēlēšanu monitoringā.
Jāatzīst, ka Krievijas atbalsts galēji labējiem spēkiem, protams, nav tik daudz saistīts ar ideoloģisku atbalstu, cik vēlēšanos jebkuriem līdzekļiem destabilizēt Eiropas valstu parlamentus un valdības un padarīt šīs valstis par Krievijai draudzīgām valstīm.
Profesors Mičels Orensteins nesen kādā publikācijā Foreign Affairs raksta, ka pastāv aizdomas, ka vairākas ultralabējās partijas tiek finansētas no Maskavas, un tāpēc viņš aicina Eiropu šo faktu nopietni izpētīt.
Eiropas Savienības, NATO un to demokrātisko vērtību pretinieki ir arī pie mums Latvijā, un tie nav jāmeklē tikai promaskavisko un prokrievisko spēku, kā Saskaņas Centrs vai krievu skolu, Latgales autonomijas aizstāvju rindās.
Nevar nemanīt, ka Putina režīms simpatizē arī Latvijas nacionālistiskiem spēkiem. Ne tikai tiem, kas uz ielas demonstrē par Zelta Rītausmu un Nacionālo Fronti, bet arī tiem, kas ir Saeimā. Pamatā tie ir politiskie spēki, kas uzskata, ka visiem cilvēkiem nevar būt vienādas tiesības. Sevišķi minoritātēm. Kaut vai seksuālajām minoritātēm. Šie spēki, tiekot pie varas, ar entuziasmu ķersies pie citu tiesību ierobežošanas, kā to rāda Ungārijas politiskā pieredze – nodarbosies ar likumdošanu, kas ierobežo preses brīvību un citas cilvēku tiesības.
Raivis Dzintars par pozitīvo Krieviju
Pussy Riot tiesas sakarā Nacionālās Apvienības līderis Raivis Dzintars izteicās, ka Putinam Krievijā neesot alternatīvas. Tikko viņš veltīja atzinīgus vārdus presē Putina Krievijas sludinātajām tā saucamajām «stipras ģimenes vērtībām», kas faktiski ir minoritāšu diskriminācijas likumi, jo viendzimuma ģimenes par vērtīgām ģimenēm šis labējais politiķis acīmredzot neatzīst. Lai gan šīs Latvijas labējo spēku «vērtības» ir pretrunā ar ES un NATO aizstāvētajām dzimumu un minoritāšu līdztiesību garantijām, pret kurām iestājas Krievija un arī R. Dzintara vadītais politiskais spēks.
Nacionālās Apvienības uzskatu kvintesence ir labi saskatāma šajā Krievijas vērtību un propagandas cildinājumā: «Kamēr Krievija runā par stipras ģimenes vērtībām, mūsu politiķi piedāvā Kārļus pārtaisīt par Karlīnēm. Kamēr Krievijas TV runā par krievu nācijas vēsturisko misiju, tikmēr mūsu sabiedriskais medijs kaunina cilvēkus, kas pie Brīvības pieminekļa vēlas godināt savus karavīrus» (R. Dzintars, Diena 19.03.14.).
Notikumu attīstība Eiropā liecina, ka, izmantojot ne visai izglītotu tautas masu nekompetenci, ekonomiskās krīzes sekas, aizspriedumus, ir diezgan viegli gūt populistiskus panākumus, atrodot kādu grēkāzi. Tie parasti ir dzimumu līdztiesības cīnītāji, citādākie, minoritātes, liberālpolitiķi, demokrāti ar savām rietumu civilizācijas un liberālā tirgus vērtībām, kas, kā visi rietumi, ir Kremļa galvenie ģeopolitiskie pretinieki.
Eiropā Kremlim tagad ir sava piektā kolona – tie ir labējie politiskie spēki, kas palīdz Putinam drupināt Eiropas Savienību un NATO. Vai ļausim viņiem mūs pazudināt Putina Eirāzijas apskāvienos?
Olivers Everts - neatkarīgs publicists 
You must be logged in to post a comment.