Svētdien, 25. janvārī interneta portālā TVNet komentāru un viedokļu rubrikā „Spogulis” tika ievietos kārtējais analītiskais komentārs par aktuālu tēmu, kura autors pēc grafika biju es. Iedvesmojos par pagājušas nedēļas skandālu ap abortu ierobežošanu nolēmu pievērst uzmanību ziņās ignorētajam aspektam par abortu pretinieku reliģisko aizmuguri. Tā tapa šis raksts “Kad Parādnieka un Belēviča prātu apreibina reliģijas iedvesmots absolūtisms” , kuram Toms Ostrovskis radīja, manuprāt, trāpīgu un asprātīgu karikatūru.

Raksta necenzētā versija ar “šūnu ķekaru”. 

Tā darbojas cenzūra

Raksts noturējās pirmajā lapā pāris stundas, kad to izņēma no pirmās lapas un pārcēla uz vecāko rakstu sadaļu un pirmajā lapā aizvietojot to ar citu, vecāku rakstu. Manā rakstā tika cenzēts teikums, no kura tika izņemts jēdziens „šūnu ķekari”, ar ko pasaulslavenais biologs un reliģijas kritiķis Ričards Dokinss (Richard Dawkins) darbā Dieva delūzija (The God Delusion) apzīmē embrijus. No redakcijas (ne administrācijas) vadības paskaidrojuma sapratu, ka raksta cenzēšana neesot bijis tās lēmums, bet administrācijas prasība un rezultāts esot kompromiss.

Redakcionālās neatkarības problēma

Lielākā daļa manu analītisko un satīrisko publicistisko komentāru bijuši asi, strīdīgi un provocējoši un aicinoši uz domāšanu, diskusiju un viedokļu apmaiņu. Liela daļa par tabu tēmām. Jo mediju misiju un uzdevumu  saprotu līdzīgi citiem Rietumu demokrātijās skolotiem un augušiem publicistiem, ka žurnālistika ir tikai tas, ko kāds negrib, lai tas tiktu publicēts, viss pārējais ir reklāma.

Tāpat kā to saprot Charlie Hebdo franču kolēģi. Taču mana vēršanās pie reliģijas kritikas, pat izmantojot zinātnes argumentus, laikam bija pēdējais piliens, ar ko TVNet administrācija acīmredzot nav varējusi samierināties un ieslēgusi cenzora sviru. Laikam tiešām baidījās, ka TVNet redakcijā kādu rītu  pēc mana raksta publicēšanas ar kalašņikoviem apbruņoti iebruks katoļu arhibīskaps Stankevičs un luterāņu arhibīskapsVanags.

Es gan neesmu pārliecināts, ka baznīcas ir vērsušās ar kādiem oficiāliem protestiem pie TVNet, kā to parasti dara politiķi, neesmu arī pārliecināts, ka to pāris stundu laikā paspēja izdarīt Parādnieka un  Belēviča kungi, satraukti par jēdzienu „šūnu ķekari” lietošanu, jo ceru, ka viņi saprot, ka darbojas jomā, kas ir pakļauta asai publicistu kritikai, taču nevar izslēgt, ka pie vainas var būt arī kādas atbildīgas administrācijas personas ticība vai  reliģiozā pārliecība, kas ir šī cenzūras gadījuma pamatā. Ja tas tā ir, tad atliek secināt, ka reliģiskā pārliecība nosaka arī medija publikāciju saturu.

Līdz šim domāju, ka rakstu politiski un reliģiski neitrālam medijam, kas ir gatavs būt Latvijas mediju avangardā, kritizējot un apšaubot visu (protams, Satversmes un likumu robežās) un tam nekas nav tabu. Maldījos un tāpēc ilgi domājot un apspriežoties ar kolēģi Sandru Veinbergu (kas arī raksta TVnet un kura mani pirms pusotra gada pierunāja mani to darīt) pieņēmu lēmumu vairs nerakstīt portāliem, kas cenzē viedokļus, lai arī man paliek vislabākais iespaids par sadarbību ar TVnet kolēģiem.

Negribu plaši izvērsties par to, kas civilizētā brīvā pasaulē ir redakcionālā neatkarība no mediju īpašnieka un administratora (izpilddirektora un citiem) un atgādināt, ka mediju īpašnieku un administratoru spiedienu vislabāk mēs redzam mūsdienu autoritārajā Krievijā, kur brīvus un neatkarīgus medijus varam saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Man rodas jautājums, vai Latvijā to būs pat tik daudz? Tādu, kas ir neatkarīgi no sava izdevēja, politikas un ekonomiskās, reliģiskās varas spiediena un neīsteno šo spēku cenzūru?

TVNet grib būt Čarlijs

Laba lieta ir tā, ka mans klients – TVnet nav slikts ziņu portāls. Un es neesmu ne aizvainojies, ne pikts uz TVnet un tā čaklajiem darbiniekiem.  Katram ir tiesības uz savu viedokli.

Nākošajā dienā pēc uzbrukuma «Charlie Hebdo»  TVNet galvenā redaktora vietnieks Toms Ostrovskis noorganizēja solidaritātes akciju ar franču kolēģiem, kurā lielākā daļa TVNet un Apollo portālu darbinieku nofotografējās ar lozungu „Es esmu Čarlijs” rokās, kļūstot par vienīgo mediju Latvijā, kas tik spilgti demonstrēja savu darbinieku uzticību vārda brīvības ideāliem. Tas aizkustināja un uzrunāja, ka Latvija nav Eiropas province un tajā dzīvo cilvēki, kas ir gatavi ar žurnālistikas līdzekļiem cīnīties par vārda un mākslinieciskās domas brīvību. Nejutos vientuļš.

Toms Ostrovsks zem redakcijas fotogrāfijas rakstīja „Ne jau Muhameda karikatūru dēļ slepkavas nogalināja cilvēkus franču žurnāla «Charlie Hebdo» redakcijā. Slepkavu mērķis ir iebiedēt un apdraudēt demokrātijas fundamentus – likt mums apšaubīt un baidīties par vārda brīvības ārstniecisko nozīmi veselīgas valsts pastāvēšanā.

Bailes ir labākais ierocis, lai iedarbinātu neveselīgu pašcenzūru; arī medijos – bailes par savu, kolēģu un tuvinieku drošību bieži ir ļoti iedarbīgs līdzeklis diskusijas, kritikas un satīras apklusināšanai. Tāpat kā bailes par darba zaudēšanu vai pazemināšanu amatā.

Bet par brīvību ir jācīnās. Tās nav garantētas vērtības, par tām jācīnās katru dienu, citādi neesam demokrātijas un brīvības cienīgi. Mums viedokļi var būt dažādi, pat atšķirīgi, bet mēs vienmēr aizstāvēsim tavas tiesības savu viedokli izteikt.”

Piekrītu kolēģim Tomam un novēlu, lai TVNet un arī citiem Latvijas medijiem izdodas kļūt par patiesi brīviem, neatkarīgiem drosminiekiem, kuri prot par savām demokrātijas un vārda brīvības idejām pastāvēt un tāpēc nebaidās, ka to redakcijās ar kalašņikoviem iebruks reliģijas, politikas un ekonomiskās varas sūtīti killeri (tiešā un cenzūras nozīmē).