Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists

Tag Archives: Ušakovs


by Komentēt

Vai tie, kas ievēlēja Saeimu, tiešām ir idioti?

Hermanis TVNet bilde

Foto: Karikatūra: Toms Ostrovskis. Avots: Itar-tass/Scanpix

TVNet versija šeit.

Mūsdienu latviešu intelektuāļu kultūras ikona Alvis Hermanis nosaucis latviešu vēlētājus par muļķiem un Saeimā ievēlētos deputātus par lūzeriem*. Jebkuram politiķim šāds apgalvojums būtu pašnāvība. Taču ne personai, kuru 1300 balsotāju no tām pašām «intelektuāļu» aprindām izvēlējās par «2013. gada Latvijas ietekmīgāko domātāju»**.

Ar ko Hermanis atšķiras no Paula, Kalniņa un Kaupera?

Taču drosmīgus secinājumus Hermanis var atļauties ne tikai tāpēc, ka ir «gada lielākais domātājs» Latvijā, bet gan galvenokārt tāpēc, ka ir pazīstamākais latviešu teātra režisors Eiropā. Arī tāpēc, ka nekad nav slēpis savu pilsonisko un politisko nostāju, gan piedaloties «lietussargu revolūcijā» pret bijušā premjera Kalvīša «režīmu», kas apdraudēja demokrātiju Latvijā, gan kritizējot «politisko maucību» kolēģes Gaļinas Poļiščukas personā, gan aizstāvot «Pussy Riot» un šaustot Kremļa varu. Par Kremļa nepielūgšanu viņš tikko tika iekļauts Putina melnajā sarakstā. Kremlis no viņa baidās.

Viņa pilsoniskās un politiskās simpātijas ir rietumu un Eiropas civilizācijas pusē, neskatoties pat uz to, ka kā mākslinieks viņš sajūsminās arī par austrumos mītošas agresīvās un atpalikušās pareizticīgās krievu civilizācijas kultūras šedevriem un ir tos interpretējis Eiropas/latviešu kultūras kontekstā (I.Gončarova «Oblomovs» u.c.).

Rodas iespaids, ka Hermanis ir vienīgais gaišais rietumu civilizācijas simbols starp mūsu kultūras ikonām, jo citas, kuru skaitā ir Imants Kalniņš, Raimonds Pauls, Renārs Kaupers, sekojot prokremliskā politiķa Nila Ušakova manierei, savās pilsoniskajās pozīcijās vairāk attaisno kaimiņos esošo ļaunuma impēriju (kā trāpīgi PSRS/Krieviju savulaik nosauca ASV prezidents R. Reigans), nekā to nosoda. Tāpēc cepuri nost Alvja Hermaņa priekšā par drosmi, jo latviešu kultūras elites lielākā daļa ir prokrieviska, prokremliska, šo nostāju bieži vien maskējot ar apolitiskumu.

Tie, kas sludina, ka nevajag mākslu, kultūru un sportu jaukt ar politiku, faktiski ir krievu impēriskās ļaunuma un kara ideoloģijas trubadūri.

Jo to viņi deklamē, kad meklē attaisnojumus Kremļa ballīšu rīkošanai Operas namā, aizstāvot visādas Putina uzticības personas (Kobzons un Valērija), aicinot uz Rīgu Žerāru Depardjē, pielūdzot Rīgas Dinamo un tā patronus J. Savicki, G. Ulmani un A. Kalvīti.

Hermanis labi apzinās savu mākslinieka pilsonisko, politisko misiju. To, ka īsts mākslinieks ir arī politiķis. Tāpēc viņš ir tiešs vārdos, raksturojot arī prokremliskā politiķa Ušakova elektorātu, nosaucot to par mazohistiem, kuri ir atkarīgi no Putina psihiskās diagnozes. Agrāk viņš tos nosauca arī par «lumpeņiem», kurus Kremļa roka Ušakovs uzpērk ar bezmaksas tramvaja biļetēm.

Kurš ir latviešu ietekmīgākais domātājs? Alvis Hermanis vai tomēr Artuss Kaimiņš?

Secinājums, ko «Ietekmīgākais domātājs 2013» izdomājis, domājot par tikko notikušajām vēlēšanām, ir uztraucis sabiedrību ar izaicinošo atļaušanos nosaukt lietas īstajos vārdos. Kāds tvitera lietotājs vārdā Edgars Eglītis pat secina: «Pēc tvītiem es saprotu, ka Hermanis ir tāds inteliģences Artuss Kaimiņš…»

Alvis Hermanis pieder latviešu kultūras elitei, kurā ieklausās izglītotākie un pati sabiedrības un kultūras elite. Tā ir mazākumā. Tie, kas ir vairākumā, nemaz nezina, kas tas Hermanis vispār ir (pavārs no kādas TV ēdienu sērijas, laika ziņu diktors vai kāda realitātes šova frīks?).

Tie, kas balsoja par Artusu Kaimiņu, Mārtiņu Bondaru un Ingūnu Sudrabu, noteikti tādu Alvi Hermani nezina, un viņš nav viņu autoritāšu lokā, kurā ir Rīgas Dinamo, TV3 un citas banālas «lumpeņproletariāta»*** izklaides.

Tāpēc Hermaņa doma par «psihiski nelīdzsvarotām un ezotēriskām personībām», kuras nedominēs Saeimā tāpēc, ka ne visi vēlētāji atnāca balsot, nav nekāds kompliments šiem «lumpeņiem», kas varētu savārīt lielas ziepes, jo «viņi ir iracionāli, viņi būtu sekojuši šiem (politiķiem)». Taču viņus ļoti maz satrauc pat «ietekmīgākā domātāja» domas, jo gan Hermaņa slavētie, gan «suņu būdas» elektorāti dzīvo divās dažādās pasaulēs. Elites un «lumpeņu» pasaulēs, kuru ceļi parasti nekrustojas, tikai reizi četros gados tie satiekas pie Saeimas vēlēšanu urnām.

Izglītotākie, t.i., elite, ievēlēja tos, kas veido koalīciju, bet lumpeņproletariāts visus pārējos. Tā var iztulkot A. Hermaņa secinājumus. Taču mūsu kultūras ikona Hermanis, manuprāt, nav līdz galam novērtējis latviešu vēlētāju kompetenci. Nav tik slikti ar to.

Šlesera, Stendzenieka un «Vienoti Latvijai» fiasko

«Neizglītots vēlētājs», kuru nedrīkstētu laist pie vēlēšanu urnām, nav nekāda unikāla Latvijas parādība. Tādi vēlētāji ir visās rietumu demokrātijas valstīs. Savulaik šis vēlētāju kontingents gan savārīja lielas ziepes un ļāva Eiropā nākt Hitleram pie varas.

Taču mūsdienās dēvēt Latvju par neizglītotu būtu pārspīlēti. Latvija ir pat viena no visizglītotākajām ES valstīm. Esam Eiropas kompetentāko avangardā, jo mūsu valstī, piemēram, augstākā izglītība ir 27% iedzīvotāju, kas ir vairāk nekā vidēji Eiropas Savienībā. Vidēji Eiropas Savienībā augstākā izglītība ir 25,3% iedzīvotāju.**** Pie mums augstākā izglītība ir katrai otrajai sievietei un katram ceturtajam vīrietim vecumā no 30 līdz 34 gadiem. Nevajadzētu būt mazvērtības kompleksiem, ka esam neizglītoti.

Taču, protams, ne jau diploms kabatā vien nosaka vēlētāja politisko kompetenci. Pats A. Hermanis ar savu «izcilo izglītību» arī atzina, ka īsti nemaz nezinot paša skaļi lietotā jēdziena «lumpeņi» nozīmi. Arī ar augstāko izglītību var noripot lumpeņa statusā, bet izdarīt gudru izvēli, tajā skaitā neaizejot uz vēlēšanām.

Latviešu un krievu lumpeņiem un mazohistiem bez Ušakova, Kaimiņa, Sudrabas vienmēr ir paticis arī Šlesers. Viņš ir puisis no viņu aprindām bez jebkādām smalkām izglītībām un manierēm. Taču pat neizglītotāko lumpeni nespēja pierunāt Kremļa ideoloģijas mērcē pasniegtā vairāku simtu tūkstošu ‘vērtā Šlesera partijas «Vienoti Latvijai» reklāmas kampaņa par «sadarbību ar Krieviju, par nācijas izlīgumu un citas Kremļa propagandas blēņas, kuras skaistos tēlos un vārdos ietērpa bēdīgi slavenais reklāmists Ēriks Stendzenieks.

Pat pēdējais lumpenis un bomzis neuzķērās uz Aināra Šlesera, Aigara Kalvīša, Jāņa Jurkāna, Ivara Godmaņa, Jāņa Straumes vēstījumiem par tā saucamo «nacionālo izlīgumu», par to, ka krievi mūs mīlēs, ja visi mūsu bērni mācīsies krievu valodu, ka Eiropa mums nepalīdzēs un citām pasakām. Kad krievu lācis ir pamodies un draud izpostīt Eiropu un visu rietumu civilizāciju, par lāča pielūdzējiem balsos tikai tie, kas grib krievu lāča varu redzēt no Vladivostokas līdz Lisabonai. Tas lielākoties ir partijas «Saskaņa» elektorāts.

Turklāt latviešu vēlētājs bija mācījies no savām kļūdām, kad jau agrāk bija ļāvis valstī valdīt Šleseram, Kalvītim, Godmanim, Straumem, kuri visi kopā klusībā cerēja, ka varbūt tauta joprojām ir bez vēsturiskās atmiņas un galīgi stulba? Tauta vairs nebija ne bez atmiņas, ne stulba, un «Vienoti Latvijai» projekts vēlēšanās piedzīvoja pelnītu fiasko. Nepalīdzēja pat Ē. Stendznieka Gebelsa talants, ne viņa nauda.

Tagad Šlesers savā zaudējumā vaino konkurentus, ka tie pastāvīgi atgādinājuši par Krievijas agresijas draudiem (it kā tādu nebūtu) un baidījuši no Latvijas krieviem (it kā tie savā vairākumā neatbalstītu Putina agresiju Eiropā un neapdraudētu arī Latvijas valstiskumu).

Taču, skaidri redzot briesmas, kuras varēja atnest N. Ušakova un A. Šlesera projekts (ja par tiem būtu nobalsojuši vairāk vēlētāju), tauta nepamanīja pavisam cita veida draudus no populistu I. Sudrabas un A. Kaimiņa /M.Bondara nometnēm.

Hermaņa pareģojums

Var jau būt, ka piepildīsies A. Hermaņa pareģojums, ka šie divi viņu pārstāvētie politiskie spēki tiks neitralizēti – «četrus gadus viņi sēdēs malā un nevienam netraucēs». Taču nebūsim naivi. Droši vien, ka traucēs un ar lielu troksni, kas kompensēs viņu «intelekta» trūkumu. Jo, ja viņos intelektuālo kapacitāti nesaredz V. Hermanis, tad to nezin vai saskatīs arī citi.

Pat ja mēs piekrītam Alvim Hermanim, ka par esošo koalīciju (V, NA, ZZS) nobalsojusi trešā daļa vēlētāju, līdz ar to tikai trešdaļa iedzīvotāju ir uzņēmusies atbildību par valsti, mums tomēr būs jārēķinās arī ar tiem, kas atbildību nav uzņēmušies, bet Saeimā savus deputātus ir iebalsojuši.

Jo esam izvēlējušies demokrātiju kā savas valsts pārvaldes formu un tas nozīmē, ka jāsamierinās arī ar nekompetento, nekvalitatīvo vēlētāju tuvredzīgo, bezgaumīgo un pat valsts pamatus apdraudošo izvēli. Ar tiem, kas balsoja par Ušakova, Šlesera, Sudrabas un Kaimiņa partijām.

Jo, kamēr nedzīvojam Putina, Staļina vai Hitlera tipa «demokrātijās», mums ir visas izredzes šiem gadījuma, lūzeru tipa vienas dienas politiķiem parādīt viņu īsto vietu, kā tikko izdarījām ar Šlesera partiju.

Nedosim viņiem varu nākošajās vēlēšanās. Būsim vēl gudrāki, lai Alvis Hermanis pēc četriem gadiem var konstatēt, ka viņš lepojas ar savu tautu – gan ar tiem, kas sevi pieskaita elitei, gan tiem, kurus dēvē par lumpeņiem.

Atsauces:

* LASI TVNET: Hermanis: Latvijā 40% cilvēku smadzenes atrodas pastāvīgā atpūtas režīmā

** LASI TVNET: Aptaujā noskaidroti Latvijas ietekmīgākie domātāji 2013.gadā

*** Lumpeņproletariāts ir Kārļa Marka termins, kas apzīmē proletariātā zemākos slāņus. Lumpen vācu valodā nozīmē «skrandas». Lumpens ir persona, kurai nekas nepieder, kas pārtiek no gadījuma darbiem un dzīvo uz sociālo pabalstu rēķina. Vēlāk par lumpeņiem sāka saukt visus sabiedrības deklasētos slāņus – klaidoņus, kriminālnoziedzniekus, alkoholiķus un tml.

****LASI TVNET: Pētījums: Latvijā augstākā izglītība ir vairāk iedzīvotājiem nekā vidēji ES


by 1 komentārs

Kā Kremļa projekts «Saskaņa» piesmej Raini

 

rainis un ušakovs

 

Saite uz Rakstu TVNet.

Par prokremlisko Ušakova partiju dēvētais politiskais spēks, kas līdz šim vairāk zīmējās ar nosaukumu Saskaņas centrs, tagad uz 12. Saeimas vēlēšanu skatuves iznācis ar nosaukumu sociāldemokrātiskā partija Saskaņa. Savā partijas programmā viņi piesauc Raini, taču neko neraksta par Latvijas drošības politiku un nepiemin NATO, kas garantētu Latvijas brīvību un neatkarību, un piederību Rietumu ģeopolitiskai telpai.

Rainis kapos ir apgriezies otrādi

Dzirdot, ka latviešu sociāldemokrātijas mēteli ir uzspīlējuši cariskās Krievijas impērijas atjaunošanas idejiskie mantinieki, Latvijas sociāldemokrātijas tēvs un slavenākais latviešu sociāldemokrāts latviešu dzejnieks Rainis kapos jau vairākkārt noteikti ir apgriezies otrādi.

Liela daļa latviešu kā apspiesta minoritāte cariskās Krievijas impērijas sastāvā vēsturiski ir bijuši kreisi, sociāldemokrātiski noskaņoti un pagājušā gadsimta sākumā atradās nacionālās atbrīvošanās cīņas avangardā, gan graujot Krievijas impēriju, gan dibinot Latvijas valsti. Tāpēc arī pirmskara Saeimā katrās vēlēšanās sociāldemokrāti bija lielākā partija un aizņēma ap trīsdesmit vietu.

Lai arī padomju okupācijas režīms latviešu acīs sakompromitēja visus politiskos spēkus, kas ielās izgāja, vicinot sarkano karogu, tāpēc atjaunotajā Latvijas valstī dota priekšroka partijām, kas sevi dēvē par labējām vai centriskām, Raiņa sociāldemokrātisko ideju partijas niša joprojām Latvijā ir pustukša un tāpēc ar sociāldemokrātiskiem solījumiem savus vēlētājus piebaro ne viena vien pat konservatīva un nacionālistiska partija. Tagad to zemiski cenšas izmantot arī prokremliskais projekts ar nosaukumu Saskaņa.

Demokrātiskā valstī jau nevienam neaizliegsi sevi saukt, kā pats gribi. Taču nosaukums vien nedod nekādu garantiju, ka tu esi tas, par ko uzdodies. Lai gan Eiropas Sociāldemokrātiskajā partijā Saskaņa atrodas novērotājas statusā un Eiropas Parlamentā tai ir viena vieta (bēdīgi slavenā EP «Krievijas piektā kolona» A. Mamikins), šī partija nav uzņemta autoritatīvākajā pasaules sociāldemokrātu organizācijā Sociālistiskā Internacionāle, kurā vēsturiski ir bijusi cita Latvijas sociāldemokrātu partija (LSDSP). Proimpēriskiem spēkiem varētu būt grūti atrast domubiedrus un sabiedrotos demokrātiskās īsteni kreisās starptautiskās organizācijās.

Nekāds NATO, ja ir līgums ar Kremli

Pasaulē nav noslēpums, ka Saskaņa ir prokremliska partija, kas skatās Kremļa un Putina virzienā, un tās atbalstītāju bāze un vēlētāji (krievvalodīgie) ir impēriskie postpadomju revanšisti, jo, kā liecina socioloģiskie pētījumi, gandrīz visi Kremļa propagandas nozombētie Latvijas krievi akceptē Putina rīcību un uzvedību Krimas sagrābšanā un karadarbības sākšanā Ukrainā.

Ja ņemam vērtā, ka Saskaņas centru ar Ukrainas kara uzsācēju Vienoto Krieviju saista sadarbības līgums, tad ne no viena nenoslēpsi, ka Saskaņa ir nevis sociāldemokrātisks, bet gan krievu impērijas atjaunotāju spēks.

Tāpēc nav jābrīnās, ka partijas Saskaņa programmā nav ne ar pušplēstu vārdu pieminēta Latvijas drošība un valsts drošības politika, jo tad būtu jāatklāj visas kārtis, ka Latvijas «drošību» šī partija redz cieši kopā ar Krieviju. Tāpēc partijas programmā nav pieminēts NATO un Latvijas ģeopolitiskā piederība rietumiem. .

Šie «sociāldemokrāti» acīmredzot uzskata, ka nekāds NATO līgums, kas garantētu valsts drošību, Latvijai nav vajadzīgs, ja viņiem ir līgums ar Kremli un tas garantēs mūsu drošību. Taču rodas loģisks jautājums, kā Saskaņa cer izpildīt sasolītos labumus darba ņēmējiem, sociālo taisnīgumu utt., ja partija neparedz, ka ir vajadzīga kaut kāda valsts drošības politika, kas garantētu robežu neaizskaramību, demokrātiju, investīcijas, visas mūsu iekarotās brīvības utt. Kādus «labumus» mums deva atrašanās Krievijas paspārnē, Ušakovam pastāstītu gan Rainis, gan jebkurš no mums, kurš izbaudīja latviešu kā otrās šķiras cilvēku statusu PSRS.

Atcerēsimies, ka SC Saeimas deputāti, ejot Kremļa pavadā, nobalsoja pret Krieviju nosodošo deklarāciju Krimas okupācijas sakarā. SC uzvedās kā tās 10 totalitārās valstis, kas ANO atbalstīja Krieviju šajā Krimas okupācijas rezolūcijas pieņemšanas dienā.

Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa, kurai ir pieeja valsts noslēpumiem, droši vien labi pārzina gan izlūkošanas, gan pretizlūkošanas un citu informāciju un tāpēc atļaujas par Ušakova partiju Saskaņa secināt: «Saskaņas centrs jau ilgu laiku mēģina stāstīt, ka viņi ir sociāldemokrāti. Šis scenārijs nav Latvijā uzrakstīts.» (Ir.lv)

Ja «sociāldemokrāti» Saskaņa tiktu pie varas, tad viens no pirmajiem viņu darbiem būtu iniciēt Latvijas drošības politikas maiņu un izstāšanos no NATO. To starp rindām var izlasīt šīs partijas programmā.

Tingeltangelis pie Raiņa kājām

Droši vien Saskaņas scenārijs ir rakstīts Kremlī, jo par to liecina daudzi fakti, kādā veidā Maskava izmanto tautiešus savas politikas īstenošanā. Jebkurā gadījumā šie «sociāldemokrāti» kompromitē Latvijas vēsturē progresīvu politisku ideju, jo nevar nejust viņu atklātos un slēptos mērķus par Latvijas iestumšanu impēriskās Krievijas ķetnās, piesaucot pat latviešu ģēnija Raiņa vārdu un idejas.

Rainis bija un joprojām ir mūsu vēstures spilgtākā personība, kas ar sociāldemokrātu karogu uzmundrināja tautu atbrīvoties no latviešu nācijas apspiedējas Krievijas.

Raiņa kolēģis, sociāldemokrāts Fricis Menders par lielo dzejnieku un politiķi ir sacījis, ka Rainis bijis stipri nacionāli noskaņots sociālists, kam bijusi pretīga krievu komunistu prakses vecaziātiskā nežēlība, terors, individuālo brīvību apspiešana (letonika.lv).

Tagad ar Raiņa politisko ideju karogu vicinās Ušakovs, Agešins un pārējās Maskavas lokomotīves.

Ironiski, ka Nils Ušakovs kā «sociāldemokrāts» ar vieglu roku pieļāva 2011. gadā sociāldemokrāta Raiņa pieminekļa pakājē uzstādīt karuseļu un citu atrakciju izklaides parku, kas izraisīja plašus sabiedrības protestus. Skaļi protestēja visi, bet ne «sociāldemokrātiskā» partija Saskaņa. Tas labi parādīja, «ar kādu pietāti un cieņu» šī partija izturas pret Latvijas sociāldemokrātijas un latviešu kultūras vēsturi.

Nesen lasīju, ka 53% latviešu vēlas ekonomiski kreisu, tātad sociāldemokrātisku politiku. Tā ir mūsdienu Latvijas traģēdija, ka mums kā sēnes pēc lietus aug konservatīvas nacionālistiskas partijas, kas mūs velk atpakaļ pagājušos laikos, taču nav nevienas modernas plašus latviešu slāņus uzrunājošas kreisas partijas un tāpēc šo tukšumu viegli aizpilda proimpēriska partija Saskaņa, kas uzdodas par latviešiem derīgu kreisu un sociāldemokrātisku partiju.

Latviešu kangari

Nils Ušakovs un Valērijs Agešins kā šīs jaunās partijas vēlēšanu lokomotīves ir atraduši vairāk nekā trīsdesmit latviešu kangaru, kas ir gatavi nodot un līdz galam sakompromitēt ne tikai Latvijas sociāldemokrātijas, bet arī ar šo kustību saistītā latviešu ģēnija Raiņa vārdu.

Latvijas radio komentētājs Aldis Tomsons, paužot savu viedokli, nesen šo Saskaņas deputātu kandidātu sarakstu alegoriski nodēvēja par prostitūtu sarakstu: «Kas tikai tur nav savākušies, vai ne, šajā brīdī tajā sarakstā, lūkojoties uz tiem uzvārdiem?» (lsm.lv).

Vai mēs varam šos Putina Vienotās Krievijas līgumpartnerus – Aivaru Gunti Kreitusu, Jāni Ādamsonu, Ivo Kiršblatu, Raimondu Bērziņu, Andreju Elksniņu, Eināru Jurkeviču, Valdi Kalniņu, Agni Kalnkaziņu, Raimondu Kalvišu, Kārli Leiškalnu, Krišjāni Peteru, Baibu Rozentāli un citus (kopā vairāk nekā 100 kandidātus) tēlaini saukt savādāk, jo ne jau bez atlīdzības viņi ir gatavi pārdot sevi Kremlim? (Viss Saskaņas kangaru saraksts lasāms CVK mājas lapā: http://sv2014.cvk.lv/saraksti/aaceb3ec20.html)

Var saprast un attaisnot tos cilvēkus, kas PSRS okupācijas varas klātbūtnē bija spiesti iestāties kompartijā vai aiz bailēm par savu un ģimenes drošību padoties čekai. To var saprast, jo izvēles iespēju nebija daudz un izdzīvot gribēja visi. Taču kas spiež mūsdienu cilvēkus stāties Kremļa režīmam kalpojošā partijā, es nevaru saprast. Vai tiešām visi šie kungi un dāmas ir tik izmisušas «prostitūtas», Putinam «noderīgi idioti», par kuriem rakstīju pirms nedēļas, vai PSRS režīma revanšu alkstoši zombiji?

Pašlaik Kremļa Saskaņa veic izmisīgu cīņu, lai noturētu lielākās Latvijas partijas statusu. To nevar izdarīt bez latviešu palīdzības. Lai tas notiktu, vajag pārliecināt arī šaubīgos latviešus, un tāpēc Saskaņas labā ļoti cenšas «Kremļa propagandisti» Jurģis Liepnieks un Ēriks Stendzenieks, kuru daiļrade uzbāžas mums pa visiem Latvijas Radio un citu mediju kanāliem. Vai mēs uzķersimies uz šiem saldajiem vārdiem, kuri jau reiz vēsturē piespieda Latvijai zaudēt savu valsti?

Sakarā ar Latvijas valsts desmito dzimšanas dienu Rainis sarakstīja dzejoli «Pēc desmit gadiem», kurā ir šādi vārdi:

«Pirms desmit gadiem tas gan bija,
Es jautāju: «Vai Latvija jau brīva?»
Man toreiz katris priecīgs atsacīja:
«Jā, Latvija ir brīva, brīva, brīva!»

Es teicu: «Skaisti! Bet lai ir vēl spīva,
Jo tauta brīva nevar būt nekad par daudz!»

Šie Raiņa vārdi ir joprojām aktuāli arī šodien pēc 90 gadiem, kad demokrātisku vēlēšanu ceļā viena par sociāldemokrātiem uzdevusies partija mēģina atņemt mums mūsu brīvību un iestumt mūs atpakaļ Putina iecerētas Eirāzijas ķetnās.


by Komentēt

Putinam noderīgais idiots* Depardjē un viņa sekotāji Latvijā

Putins depardjē

Saite uz rakstu TVNet lapā.

Rīgas Dome ar Ušakova (Saskaņas centrs) un Amerika (Gods kalpot Rīgai) svētību ir parūpējusies, ka augusta beigās Latviju apciemos viens ievērojams Putina režīmu atbalstošs un tam ļoti «noderīgs idiots». Viņu sauc Žerārs Depardjē (Gérard Depardieu), kurš nesen demonstratīvi atteicās no Francijas un Eiropas Savienības pilsonības un paņēma Krievijas pasi, parādot, ka viņš naudu un Putina režīmu mīl vairāk nekā savu tēvzemi Franciju.

Kā kļūt par politisku karikatūru

Mūsdienu politiskā karikatūra Depardjē nebūs nejaušs viesis Latvijā. Jo viņš šodien pasaulē vairāk pazīstams nevis kā mākslinieks, bet kā redzamākais Putina režīma atbalstītājs no rietumu mākslinieku vidus (vēl arī aktieris Sīgals no Holivudas un pāris citu). Uzaicinot šo starptautiski pazīstamo Putina režīma atbalstītāju, SC un GKR nepārprotami demonstrē, kādas valsts politiku viņi apbrīno un kādus Eiropas kangarus pielūdz. Depardjē ir dabūts uz Rīgu, lai glābtu Latvijas prokremlisko partiju tēlu pirms Saeimas vēlēšanām.

Viņu uzaicināja vietējie Putinam «noderīgie idioti», kuru redzamā daļa sēdēja aiz galda nesenajā kinofestivāla «Baltijas pērle» preses konferencē (Marina Ļipčenko, Daira Āboliņa, Lilita Ozoliņa, Andris Ameriks, Vineta Verika, Asnāte Vasiļjeva).

Tas nekas, ka rietumos šī franču kultūras autoritāte jau ir kļuvusi par politisku karikatūru, taču nav šaubu, ka Latvijā viņš būs starp savējiem, jo Putinam «noderīgo idiotu» Latvijas politikas, biznesa un kultūras aprindās, manuprāt, ir vairāk nekā pretinieku, un šo pretinieku balsis bieži pārkliedz Putina apjūsmotāju koris (kā redzējām Ievas Brantes zibakcijā pie Operas pret Z. Liepiņu un Putina galma balli).

Noderīgie muļķi, kas atbalstīja ļaunuma impēriju PSRS

Vēsturiski jēdzienu «noderīgs idiots» (krieviski Полезный идиот angl. Useful idiot) sāka lietot politiskajā žargonā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, lai nievājoši apzīmētu tos rietumu valstu pilsoņus, kas simpatizēja Padomju Savienībai un attaisnoja gan Ļeņina, gan Staļina režīmu. «Noderīgs idiots» bija padomju režīma izgudrojums un pauda padomju valdības attieksmi pret šiem PSRS un Krievijas apjūsmotājiem.

Plašākā nozīmē mūsdienās to lieto, apzīmējot cilvēkus – marionetes, kuri atbalsta ļaunumu, naivi domājot, ka pārstāv un aizstāv labo spēku. Tie ir dažādu režīmu, politisko kustību, teroristisko grupu, naidīgu valdību vai komercstruktūru atbalstītāji, kas nemaz nav tikai marksisma ideju piekritēji.

Tiek uzskatīts, ka pirmais šo terminu politiska žargona nozīmē sāka lietot boļševiku vadonis Ļeņins, kurš 1922.gada 10. februārī kādā vēstulē savam ministram Georgijam Čičerinam raksta par kādu rietumu kreiso radikāli, uzsverot: «N. ir tikpat dumjš kā K., un tieši tāpēc viņš mums ir noderīgs».

Ļeņina darbos, kurus rūpīgi rediģēja padomju cenzūra, vārdu kombināciju «noderīgs idiots» pētnieki neatrod, tomēr ir vēl kāda cita netieša atsauce, kas liecina, ka boļševiki ir šā jēdziena autori. Ļeņina vārdus atstāsta krievu mākslinieks Jurijs Aņenkovs, kurš citē Ļeņina runu, kurā esot pausts, ka Rietumeiropas un Amerikas kultūras aprindas nav spējīgas orientēties mūsdienu lietu stāvoklī un tāpēc šīs aprindas ir jāuzskata par kurlmēmām un pret tām tā arī jārīkojas, izejot no šī stāvokļa. Daži pētnieki jēdziena «noderīgs idiots» autortiesības piedēvē padomju politiskajam darbiniekam un kominternes aktīvistam Karlam Radekam.**

«Noderīgie idioti» nesaprot, kāpēc viņi ir tādi

«Noderīgi idioti» ir cilvēki, kas kalpo citiem, naivi domājot, ka viņi to dara savās interesēs. Šādus labticīgus ideālistus pamana arī izlūkdienesti, lai šo cilvēku ideālistisko pārliecību vai konformismu, vai to saistību ar kādu politisko spēku izmantotu informācijas ieguvē un propagandas, baumu izplatīšanā. Pilnā spektrā šos cilvēkus mēs labi varam sazīmēt un manīt Krievijas informācijas karā pret Ukrainu. Arī Latvijas publiskajā telpā.

Sers Džons Hekets darbā par PSRS iebrukumu Eiropā «Trešais pasaules karš. Neizstāstītais stāsts» raksta: «Pasaulē bija daudz godīgu cilvēku, kuriem vienkārši pretīga bija doma par karu, par mežonīgu un šausmīgu slaktiņu un acīmredzamo cietsirdību. Starp viņiem, kurus Ļeņins nosauca par «noderīgiem idiotiem», atradās tik daudz tādu, kurus varēja izmantot. Brīvā un labklājības sabiedrībā viņu bija bez sava gala. Tā saucamajām «miera kustībām», kuras PSRS neuzkrītoši organizēja un arī daļēji finansēja, rietumu valstīs bija viens mērķis – maksimāli izmantot «noderīgos idiotus», par kuriem bieži kļuva kārtīgi un reizēm pat izcili cilvēki.»***

Ļeņina un Staļina režīmu atbalstošo «noderīgo idiotu» skaitā pieminamas tādas personības kā dramaturgs Džordžs Bernards Šovs (George Bernard Shaw), amerikāņu žurnālists, Pulicera prēmijas laureāts Valters Darentijs (Walter Duranty), vairāki Nobela prēmijas literatūrā ieguvēji, kā rakstniece Dorisa Lesinga (Doris Lessing), franču rakstnieks Andrē Žids (André Gide), čīliešu rakstnieks Pablo Neruda un kreisais eksistenciālisma franču filozofs, rakstnieks un dramaturgs Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre). Pēdējais no prēmijas gan atteicās. D. Lesinga savās atmiņās raksta par viesošanos PSRS: «Mani vadāja apkārt un rādīja lietas kā «noderīgai idiotei»… tāda bija mana loma. Es nesaprotu, kāpēc biju tik lētticīga» (BBC.com).

Putina «noderīgie idioti» Rietumos

Mūsdienu Krievijas līderis Putins, kurš nožēlo PSRS sabrukumu un cenšas to atjaunot pareizticīgo Eirāzijas impērijas robežās no Vladivostokas līdz Lisabonai, turpina Staļina un Hitlera lietu. Arī viņam ne mazāk kā Ļeņinam un Staļinam ir ļoti nepieciešami «noderīgi idioti». Putina agresija Ukrainā šos idiotus labi izgaismo, jo viņi visi kā viens metas mūsdienu Hitleru attaisnot, ja ne aizstāvēt. Šo Putina «noderīgo idiotu» skaitā The New York Times ārštata komentētājs no Polijas Slavomirs Sierakovskis nosauc bijušo Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu, kuram Putins katru gadu par atbalstu Eiropas enerogoatkarībai no Krievijas atskaita 250 tūkstošus eiro, arī ekskancleru Helmutu Šmitu un prominento bijušo ES komisāru Ginteru Verhoigenu. Taču viņi nav vienīgie Putinam «noderīgie idioti».

Tie ir arī rietumu zinātnieku un žurnālistu aprindās. Viens no tiem padomju režīma pētnieks ASV profesors Stīvens Koens (Stephen F. Cohen), kurš pavisam nopietni uzskata, ka NATO nav vajadzējis pazemot Krieviju, uzņemot tajā tādas valstis kā Polija, Čehu Republika un Ungārija (NYT.com).

Depardjē bēgšana uz Krieviju

Kad Putins bija jau pamatīgi ierobežojis demokrātiju un cilvēktiesības un pasaulē jau runāja par iespējamu Soču Olimpiādes boikotu, viņam 2012. gada nogalē pieteicās jauns un eksotisks «noderīgs idiots», kuru sauca Žerārs Depardjē, kas bija gatavs apbrīnot Putina «demokrātijas sasniegumus». Kā ieganstu minot, ka Francija solās ieviest «bagātnieku nodokli» 75% apmērā no gada ienākumiem virs viena miljona eiro. Lai gan Depardjē savu vārdu un bagātību bija nopelnījis, filmējoties franču filmās, kuras bagātīgi finansēja valsts, viņš vairs nebija gatavs atmaksāt Francijai par tās ieguldījumu aktiera miljonu peļņā.

Tā nebija nejaušība, ka slavenais franču aktieris izvēlējās emigrēt tieši pie Putina. Viņa tēvs, vienkāršs fabrikas strādnieks, bija pārliecināts komunists un uzcītīgs Maskavas radio franču valodā klausītājs. Kremlis Žerāram nekad nav bijis asinskārs kara, beztiesiskuma un tautu pazemojuma simbols. Padomju propaganda franču valodā bija darījusi savu, un tās ietekme nebija zudusi arī 64 gadus vecā kunga galvā līdz pat šodienai. 2013.gada sākumā Putins Depardjē piešķīra Krievijas pilsonību, franču aktierim ar lielu patosu ierodoties pēc jaunās pases. Oficiāli jaunais Krievijas pilsonis tika pierakstīts dzīvoklī Krievijas Mordvijas (Mordovijas) Republikas galvaspilsētā Saranskā, kas slavena ar padomju koncentrācijas nometnēm. To Maskavas radio Žerāra tēvam nebija stāstījis un Žerārs ar savu nepabeigto vidusskolas izglītību un pāris aktieru kursiem nemaz arī nezina.

Viņš visus «padomju jaukumus» droši vien būtu zinājis un pat izbaudījis uz savas ādas, ja bērnībā dzimtajā pilsētā būtu atradusies nevis NATO ASV karavīru karabāze (kuras tuvumā viņš sadraudzējās ar amerikāņu karavīriem un iepazina Holivudas kinokultūru un pat zaga degvielu no tās apcirkņiem, par ko kādu laiku bija policijas uzraudzībā), bet gan PSRS okupācijas karabāze. Žerāram jāsaka paldies savai tagad nicinātai valstij un tās sabiedrotajiem, kas nepieļāva, ka krievu karavīri savus zābakus varētu mazgāt Sēnā (franču: Seine). Citādi nezin kā būtu izveidojies Žerāra liktenis, ja viņa ģimenes mīļotais varonis Staļins 1945. gadā būtu ticis līdz Parīzei.

Putinam noderīgie Latvijas idioti

Taču nezin vai mēs būsim gatavi piedot naivumu un vientiesību tiem Putinam «noderīgajiem idiotiem», kas mājo mūsu pašu mājās, jo viņi daudz labāk par Žerāru Depardjē zina, ko mums nodarījis padomju režīms un ka tā kopiju vēlas atkārtot ļaunuma impērijas mantinieks Putins. Ja pirmskara latviešu «noderīgie idioti» Kirhenšteins, Lācis, Munters, iespējams, bija tikpat lieli idioti kā Šovs, Darentijs, Sartrs, tad es neredzu nekādu naivuma attaisnojumu viņu mūsdienu sekotājiem, kuri labi zina, uz ko ir spējīgs padomju režīma mantinieks Putins, kas neslēpj savus agresīvos nodomus.

Tādi radikālie Krievijas pielūdzēji kā Aijo Beness, Vladimirs Lindermans, Valērijs Kravcovs, Viktors Guščins, Aleksandrs Gapoņenko, Josifs Korens, Elizabete Krivcova, Illarions Girss, Jevgēnijs Osipovs, Margarita Dragiļe, Jeļena Bačinska ir, protams, Putinam «noderīgi idioti», taču viņi visi kopā nespēj pulcēt aiz sevis vairāk kā pusprocentu atbalstītāju Latvijā. Tāpēc viņi, izņemot varbūt Tatjanu Ždanoku, nav bīstami idioti.

Putina bļodlaižas

Taču bīstamāki ir tādi Putina režīma tieši un netieši atbalstītāji no latviešu kultūras elites vidus kā Imants Kalniņš, Renārs Kaupers (Prāta Vētra), Raimonds Pauls, Laima Vaikule, Ojārs Rubenis, nupat sevi izgaismojušais Operas direktors Zigmars Liepiņš un citi, kas sevi pozicionē par «Latvijas patriotiem un īsteniem latviešiem», taču patiesībā ir nožēlojami «Putina bļodlaižas» (režisora V. Kairiša terminoloģija).

Viņus, protams, uzmundrināja Latvijas prezidents Andris Bērziņš, kas savu Putinam «noderīgā idiota» oreolu ieguva, aizskrienot uz Soču Olimpiādi sarokoties ar diktatoru Krimas aneksijas priekšvakarā, kad normālas un civilizētas valstis savus līderus uz turieni nesūtīja.

Ja pret Putina režīmu Latvijas kultūras elites aprindās ir dzirdama galvenokārt Alvja Hermaņa, Viestura Kairiša un Liānas Langas balss, tad mēs varam secināt, ka «noderīgo idiotu» tomēr ir vairāk. Nopietna diagnoze latviešu kultūras kopējiem.

Vienreiz gadā Putinam «noderīgos idiotus» Latvijā pie sevis aicina Krievijas vēstnieks, lai kopā svinētu Krievijas valsts svētkus. Šajā video varam iepazīties ar dažiem šā gada pasākuma viesiem.

Pēdējos gados šo Kremļa režīma noderīgo idiotu ballītē ir redzēti Laima Vaikule, Raimonds Pauls, Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Juris Visockis, Inguna Sudraba, Andris Ameriks, Nils Ušakovs, pat eksprezidenti Guntis Ulmanis un Valdis Zatlers, Liepājas mērs Uldis Sesks, kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Arnis Cimdars un pati Ingūna Sudraba.

Noderīgo idiotu barā parasti ir arī tā saucamā Kremlim uzticamā biznesa elite, kuru skaitā parasti ir Ainārs Šlesers, Valērijs Belokoņs, Iļja Gerčikovs, Arkādijs Suharenko, Vasilijs Meļņiks, Igors Buimisters, Virālijs Gavrilovs, Kirovs Lipmans, Valērijs Maligins, Juris Savickis, Ivars Strautiņš. Pat hokeja treneri Oļegu Znaroku Krievijas vēstnieks ir ielicis Putinam «noderīgo idiotu» sarakstā.

Putinam «noderīgo idiotu» pasaulē ir daudz. Briti sūdzas, ka tie esot gan labējā, gan kreisajā flangā, gan arī medijos, kā BBC, tā Guardian. Tas pats arī Latvijā. Tie ir gan politikā, gan medijos. Gan Ždanokas, gan Dzintara partijās un to apvienībās. Gan presē, gan LTV, gan Latvijas Radio, gan TV3, gan LNT, gan OTV. Taču viņu nav vairākumā un, lai arī cik lieli idioti viņi būtu, veselais saprāts un nācijas izdzīvošanas instinkti tomēr ilgtermiņā ņems virsroku. Vismaz par latviešu, krievu un cittautiešu vairākumu, kas nav pieminēts šajā rakstā, esmu drošs.

* Šeit un turpmāk tekstā jēdziens «noderīgs idiots» tiek lietots politiska žargona nozīmē, kas paskaidrota tālāk tekstā.

** Vairāk par šo tēmu: Mona Charen, Useful idiots: how liberals got it wrong in the Cold War and still blame America first, HarperCollins, 2004, 1982, William Safire, Safire’s Political Dictionary, Oxford University Press US, 2008 u.c.

*** Sir John Hackett, The Third World War: The Untold Story, Preceded by The Third World War: August 1985, Sidgwick & Jackson, 1982


by 6 komentāri

Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu

Opera 1940 g 7 nov

Foto: Latvijas Opera 1940. gada 7. novembrī PSRS okupācijas pirmajā gadā. Attēls no Sandras Veinbergas personīgā arhīva.

Saite uz rakstu TVNet.

Saite uz rakstu Latvijas Nacionālajā digitālajā bibliotēkā 

Nevienam nav noslēpums, ka Kremļa televīzijas popmūzikas konkurss Jaunais Vilnis, kuru producē Kremlim lojālais un uzticamais producents komponists Igors Krutojs, nav nekāds privāts un no Kremļa ietekmes brīvs pasākums. Tieši otrādi – Putina ievadvārdi šim konkursam lieku reizi atgādināja, kas pasūta mūziku šajā ballītē, kādas dziesmas un kuri mākslinieki tur drīkst dziedāt.

Konkurss Jaunais Vilnis un to pavadošie pasākumi ir Krievijas kultūras un mediju imperiālisma bruņuvilciens Latvijā, kura mērķis ir nostiprināt krievu valodas, krievu popkultūras un galvenais – Krievijas vērtību dominanci postpadomju valstīs. Tajā skaitā arī Latvijā.

Tas ir Krievijas mūsdienu monarha Putina galms, kas katru vasaru pulcējas Jūrmalā (ar ZZS politiķa Trukšņa ielūgumu un atbalstu), un šogad viņiem izdevās arī apgānīt un pazemot mūsu kultūras lepnumu Nacionālo operu, uz vienu nakti padarot to par mūslaiku Hitlera un Staļina mantinieka Putina galma publisko namu.

Zigmars Liepiņš atdevās par 129 tūkstošiem eiro

Ar Nacionālās apvienības atbalstu ieceltā LNO valde ar Zigmaru Liepiņu vadībā atdevās Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentam un patronam Krutojam, kā arī viņa viesiem par 129 tūkstošiem eiro. Atdevās ciniski un Latvijas nodokļu maksātājus pazemojoši. Jo ar naudu, ko LNO maksājam mēs, esot par maz valdes ambīciju īstenošanai un tāpēc Operas zāle bija jāpadara par Kremļa bordeli, kurā tusēt bija ļauts kaismīgākajiem putinasosiem (Putina sūkātājiem) ne tikai no Krievijas, bet arī vismaz pāris uzticamākajiem Putina rokaspuišiem no Latvijas – Šleseram ar savu sievu un Ušakovam ar savu sekretāri. (Kur tad Ušakova jaunā sieva Liepnieks?)

Zigmars Liepiņš, Daina Markova un Inese Eglīte (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā un uz krēsliem dejojošu krievu solistu klātbūtnē, atdevās zem galdiem, kas bija klāti ar Putina virtuvē pagatavotiem siltiem astoņkāja salātiem, kraukšķīgiem kalmāriem, sutinātām zandarta filejām ar seleriju biezputru baltvīna mērcē, grilētu Jaunzēlandes jēru un Andalūzijas gaspačo ar omāriem. Turklāt šie galdi bija speciāli ienesti opernama parterā un beletāžā, kur parasti notiek skatīšanās uz skatuvi, nevis uz omāriem un jēra fileju. Paldies ārlietu ministram E. Rinkēvičam, kurš pasargāja šo Operas dāmu un kungu godu no tā, ka viņiem klāt netika paši šovinistiskākie putinisti Kobzons, Gazmanovs un Valērija.

Zigmars Liepiņš piekrita tam, uz ko neuzdrošinājās pat iepriekšējais Operas galva A. Žagars, kurš par lojalitāti Krievijai no Putina rokām bija saņēmis pat ordeni. Liepiņš no kāda Latvijas prezidenta rokām ir saņēmis Latvijas ordeni, taču tas ir iedvesmojis viņu kalpot Kremlim sirsnīgāk nekā Žagaram.

Z. Liepiņš sludina, ka Kremļa emisāra Krutoja samaksu par pakalpojumiem esot jādēvē nekā citādi, kā tikai par ziedojumu Latvijas kultūrai, taču reti kādam nav skaidrs, kas tā par naudu. Tā ir Kremļa un tā sponsoru nauda, jo Krutojs barojas pie Kremļa siles, tajā skaitā no Kremļa propagandas televīzijas un tās sponsoru rokas, kas pēdējā pusgadā apliecinājusi sevi kā ietekmīgāko Krievijas informācijas kara ieroci.

Par sava galma ballīti faktiski samaksāja Putins. No tās pašas kabatas, no kuras tiek finansēti raķešu ražotāji un to apkalpes, kas uzspridzināja Malaizijas pasažieru lidmašīnu Ukrainas debesīs (bet krieviem Krutojam lojālajos TV kanālos iestāstot, ka to izdarījuši ukraiņi), no tās pašas kabatas, kas finansē Kremļa (Krutoja, Jaunā Viļņa) propagandas televīziju (kuru A. Dimants nesen uz trim mēnešiem pamatoti lūdza netranslēt vismaz Latvijas TV uzņēmumu tīklos), no tās pašas kabatas, kas finansē Krimas okupāciju un kas apmaksā Krievijas bandītu karu Ukrainā. Nauda, kuru Krutojs iebāza Liepiņam kabatā (t.i., Operas kasē), ir asinīm slacīta, tā ir latviešus un demokrātiskos, godīgos krievus pazemojoša nauda.

Nacionālā apvienība ir tikpat bīstama kā Saskaņas Centrs

Padomju režīma kultūras darbinieku goda nosaukumu ieguvušo un padomju laikos Kremļa televīzijai par derīgo atzīto Z. Liepiņu Operā ielika nacionāļi. NA politiķi vārdos sludina uzticību Latvijai un latviešu nācijai, taču pie pirmās izdevības gatavi atdoties Putinam un viņa impēriskās popkultūras emisāriem. Tā nav nejaušība, ka Jauno Vilni aizstāv tieši NA politiķi (spilgtākais krievu kultūras imperiālisma apoloģēts ir R. Naudiņš), izvairīgi par to izsakās kultūras ministre D. Melbārde, I. Parādnieks, J. Dombrava, R. Dzintars, tā arī skaidri nenosodot Z. Liepiņa vadītās Operas valdes prokremlisko rīcību, ne arī paši uzņemoties atbildību par Krievijas informatīvā kara galvenā ieroča Krievijas televīzijas (VGTRK) kanālu finansētiem Krutoja un kompānijas pasākumiem Latvijā.

NA ideoloģiski ir ļoti tuvu Putina konservatīvai nacionālisma ideoloģijai, un nav šaubu, ka ar Putinu Raivis Dzintars un Co droši vien vienotos par visu ko. Jo Ušakova partija Saskaņas Centrs un Nacionālā apvienība Putina iebrukuma gadījumā Latvijā nepārprotami būtu Kremlim pa rokai latviešu autonomijas un pašpārvaldes vadīšanai jaunajā Eirāzijas impērijā. Tāpēc Nacionālā apvienība ir tikpat bīstama mūsu brīvībai un demokrātijai kā Saskaņas Centrs. Notikumi Operā 29. jūlijā to spilgti demonstrēja.

Par Ukrainas un Latvijas brīvību

Priecē, ka Latvijā vēl ir cilvēki, kas redz šo Nacionālas Apvienības politiķu un viņu sponsoru un ielikteņu (Z. Liepiņš) liekulību, vārdos sitot sev pa krūtīm, ka esot lieli nacionālisti un patrioti, taču darbos kalpojot Putina režīmam. Putina režīma kalpu kritiķe Ieva Brante Liepiņam zibakcijā pie LNO atgādināja, ka nauda, kas nopelnīta par katru cenu, svētību nenes.

Prokremliskie žurnālisti un skaidri redzami operas organizēti aprējēji sociālajos tīklos un interneta medijos mēģināja noniecināt šo aktīvistu aktivitātes kā niecīgas un smieklīgas. Tas liecina, ka Kremļa kuces rej ne tikai no promaskavisko partiju un štābu troļļu birojiem, bet tās mājo arī mūsu baltajā namā. Vibrators bija rīks, ar ko Ievai Brantei draudēja šie troļļi, kas lika noprast, ka viņi vislabāk pazīst darbarīkus, kurus paši ikdienu tur savos rakstāmgaldos.

Šīm operas dāmām un kungiem, kas visiem spēkiem centās aizstāvēt Liepiņa rīcību, gribu atgādināt kādu vēstures faktu. Arī 1968. gada 25. augustā Maskavas Sarkanajā laukumā pret PSRS iebrukumu Čehoslovākijā demonstrēja tikpat cilvēku, cik pie Operas 29. jūlijā protestēja pret Putina režīma galma ballīti Latvijas kultūras citadelē. Abos gadījumos viņu skaits bija septiņi. Toreiz drosminieki plakātu «Par jūsu un mūsu brīvību» paspēja noturēt tikai dažas minūtes, jo demonstrantus ātri sagrāba un piekāva KGB un milicija. Ievas Brantes zibakcija pret Liepiņu arī bija par «jūsu (Ukrainas) un mūsu (Latvijas) brīvību» no Krievijas impērijas. Taču jāpriecājas, ka dzīvojam laikā un valstī, kur Liepiņam nav tiesību iespundēt I. Branti cietumā, taču tas nenozīmē, ka joprojām mums nav jābūt modriem par citu tautu un savu brīvību.

Pabrik, arī tu?

Ne tikai mietpilsoņi, bet arī daudzi politiķi Latvijā ir vai nu stulbi nekompetenti, naivi (Kremļa mediju nozombēti), vai arī liekuļi, kas barojas no Kremļa siles, esot tajā iekšā ar abām priekškājām. To atgādināja arī jaunizceptais eiroparlamentārietis un bijušais ministrs A. Pabriks (Vienotība), kurš Putina galma ballītes sakarā izteicās, ka nevajagot ņemties par to Operu un Krutoju, jo valsts neko neesot zaudējusi.

Pabriks šajā gadījumā, kad valsts prestiža zaudējumi ir redzami nepārprotami, demonstrēja galīgu nekompetenci Krievijas varas sistēmas virtuvē vai arī lika domāt, ka pats ir kaut kā personīgi ir saistīts ar šo Kremļa provokāciju un tās atbalstītājiem Latvijā. Abos gadījumos tas ir nožēlojami un viela pārdomām par mūsdienu munteriem.

Tā ir viela pārdomām arī par intelektuālās elites, mākslinieku, zinātnieku un masu saziņas līdzekļu liekulību, muļķību un klusēšanu, kas vēsturē palīdzēja pie varas nākt Hitlera un Staļina režīmiem, un tas pats atkārtojas šodien, kad Eiropā mēs ļaujam vaļu mūsdienu Hitlera un Staļina klonam Putinam*.

Lai dzīvo neuzvaramais Putina karogs!

Mana kolēģe TVnet komentētāja Sandra Veinberga diskusijā tvitera tīklā par Kremļa galma ballīti Operā, kritizējot Operas rīcību, atsaucās uz kādu sava tēva fotogrāfiju, kas uzņemta 1940. gada 7. novembrī, kad PSRS okupācijas vara Latvijas Operas nama fasādi bija izdekorējusi ar Staļina Ļeņina, Marksa un Engelsa bareljefiem, demonstrējot, kas ir jaunie latviešu kultūras citadeles idejiskie saimnieki.

Šis attēls ir kļuvis par ļoti aktuālu arī šodien pēc 74 gadiem. Vai kādam vēl ir šaubas, ka, putinistiem pārņemot varu Latvijā, Nacionālā apvienība un viņu ieliktenis Zigmars Liepiņš parūpētos, ka Krievijas un pasaules komunistisko ideologu vietā Operas fasādi greznotu Eirāzijas impērijas apoloģēta Putina bareljefs un lozungs «Lai dzīvo neuzvaramais Putina karogs!»? Vai jūs jau to manāt? Es to jau redzu.

 

* Eiropas vadošie mediji par Putinu

LASI TVNET: Eiropas liberālie mediji: Dialogs ar Putinu – laika šķiešana

Resursi: Rinkēvič, lūdzu nedod Putina galmam vīzas!

LASI TVNET: Rinkēvič, lūdzu, nedod Putina galmam vīzas!


by Komentēt

Kā bārdainā Končita uzvarēja Kremļa homofobisko Putinu

2014.gada 15.maijā TVNet Spogulis

TVNet kolāža2014. gada eirodziesmas fināla laikā Kopenhāgenā Austrijas transseksuālais dziedātājs tomēr nolēma dziedāt greznā kleitā un greznojoties ar savu kopto bārdu un ūsām. Eiropas skatītājiem, kas gadsimtiem dzīvo Rietumu kultūras dimensijā, tas neko īpašu nenozīmēja.

Vīrieši, kas iejūtas sieviešu lomās, ir pierasti jau kopš antīko drāmu laikiem, un austriešu aktieris Toms Noivirts seksīgās Končitas Vurstas (Conchita Wurst) lomā tāpēc aukstus šermuļus pār kauliem lielākajai daļai neizraisīja.

Taču postpadomju austrumos reakcija bija pavisam cita. Baltkrievija, Krievija un Armēnija pieprasīja «bārdainās austrietes» cenzēšanu. Speciāli šim nolūkam veltītas «tautas kustības» vāca parakstus, lai panāktu Končitas numura «izgriešanu» no TV raidījuma. Kaislīgie austrumu «tikumības policisti» tobrīd laikam nesaprata, ka tiešraidē būs grūti aizklāt kādas vienas valsts uzstāšanos un turklāt to nepieļauj arī Eirovīzijas dziesmu konkursa rīkotājas EBU (European Broadcasting Union) noteikumi.

Kāpēc tāds satraukums šajās trīs valstīs? Pie vainas esot krievu bēdīgi slavenais «antigeju likums», kas aizliedz tā saucamo «homoseksuālisma propagandu bērniem», ko it kā nepārprotami pārkāpjot Eirovīzijas konkurss, tādā veidā graujot «tikumīgās pareizticīgo Eirāzijas morāli».

Tāpēc 30 gadus vecais Arams Sargisjans, kas ESC konkursā pārstāvēja Armēniju, uzreiz paziņoja, ka Končita Vursta «nedzīvo normālu dzīvi» un tāpēc viņam būtu jāizlemj, «par ko īsti būt – par vīrieti vai sievieti».

Končita Vursta arī nebija uz mutes kritusi un uzreiz reaģēja: «Jā, es viņam paskaidroju, ka nevēlos būt sieviete. Vienkārši tāpēc, ka esmu karaliene brīžos, kad strādāju, un šausmīgi slinks puika tad, kad esmu mājās.»

Armēnis arī reaģēja nekavējoties – viņš Končitai atvainojās un paskaidroja, ka viņa agrākie izteikumi esot bijuši joki.

R. Dzintars: Končita ir Putina izgudrojums

Ar Latvijas politiķi, Visu Latvijai-TB/LNNK līderi Raivi Dzintaru, kurš ir līdz šim vienīgais, kas politiskā kontekstā ir vērtējis ESC uzvarētāju, ir sliktāk. Viņš savas pirmdienas «Twitter» frāzes par jokiem nesauca. Lūk, ko viņš rakstīja: «Beidzot arī ieraudzīju to Eirovīzijas uzvarētāju. Esmu starp tiem, kuru pirmā sajūta: «Zeme, atveries…» Nu vismaz noskūties nevarēja?!»

Vēlāk viņš pilnā nopietnībā piebilda «Varētu derēt, ka Končita Vursta ir Putina PR izgudrojums. Labāku dāvanu Putinam informatīvā karā nesagādāt» un turpināja, ka rakstītais esot jāuztver kā ironija par Končitu un Putinu.

Par ko tad tāda ironija? Par to, ka rietumu civilizācijā, kuras telpā dzīvo arī politiķis Dzintars, tiek īstenota politika, kas aicina sabiedrībā respektēt un cienīt visu cilvēku tiesības, neatkarīgi no tā, vai viņi ir ar bārdu vai bez tās vai kleitā vai biksēs, vai visi kopā vienā ķermenī un vienā skatuves tēlā?

Dzintars un viņam sekojošie atbalstītāji no labējā flanga acīmredzot sapņo, ka Eiropā vajadzētu valdīt Krievijas pareizticīgajai pasaulei, kurā, protams, nav vietas tādiem cilvēkiem kā Končita. Vismaz ne redzama vieta. Tāpēc arī Eiropas ekstrēmi labējās partijas tik ļoti mīl Putinu un viņa režīmu.

Mūs nevar apstādināt!

Dzimumu līdztiesība un seksuālo minoritāšu tiesības, kuras sargā ES un NATO, ir mūsu veco kontinentu izvirzījušas pasaules un civilizācijas progresīvāko un attīstītāko nāciju avangardā. Ar to Eiropa lepojas, un tā ir mūsu Eiropas uzvara pār homofobiskās Krievijas impērijas politiku.

Ja līdz šim nacionālistiski un homofobiski noskaņotie politiķi mēdza apgalvot, ka Eiropas tautu lielākā daļa ir pret dzimumu līdztiesību un vienādām tiesībām seksuālajām minoritātēm (ieskaitot laulības), tad sestdienas Eirovīzijas fināls nepārprotami signalizēja, ka Eiropas tautas, ieskaitot arī daļu Krievijas, ir noskaņotas uz dzimumu līdztiesības nots pret homofobisko agresiju.

Turklāt, ņemot vērā Krievijas agresīvo ārpolitiku, kas ir nepārprotams homofobiskās iekšpolitikas turpinājums, nebija jābrīnās, ka Eiropa nodemonstrēja Putinam: tavs režīms un agresija Eiropā netiks! Mēs tam pretosimies. Šo vēstījumu uz skatuves ar savu tēlu, dziesmu un noslēguma frāzi «Mūs nevar apstādināt!» pauda arī Končita.

«Es sapņoju par pasauli, kurā mums nevajadzētu runāt par tādām nevajadzīgām lietām kās seksuālā orientācija, no kurienes esi nācis un ko mīli. Tagad Eiropa ir parādījusi, ka tā ir vienota, lai respektētu toleranci,» tā runāja uzvarētāja preses konferencē.

Krievu tanku bučotāji Latvijā

Taču šai tolerantās un brīvās Eiropas idejai ir arī draudi. Ne tikai ārējie Putina režīma izskatā, kas ar augsti paceltu homofobijas karogu iekaro Ukrainu un plāno karagājienu uz Latviju un pārējo Eiropu. Draudi ir Putinam simpatizējošo Eiropas ultralabējo politiķu izskatā.

Tāpēc Dzintara tvitera frāzes nav un nevar būt joks, jo tajās mēs izlasām arī Eiropas Savienības ekstrēmi labējo vēstījumu, kurš atbalsta Putina homofobisko un mazāko un vājāko nāciju nicinošo politiku.

Austrijas brīvības partijas līderis Heincs Kristians Štrahe (Heinz-Christian Strache). Francijas Nacionālās frontes vadītāja Marine Lepēna (Marine le Pen), beļģu ultranacionālistu partijas Vlaams Belang līderis Filips Devinters (Filip Dewinter) ir krievu tanku bučotāju pirmajās rindās.

Viņi nevar vien sagaidīt, lai Putins ierodas Eiropā un ieved tur savu uz konservatīvām un arhaiskām pareizticīgo reliģijas vērtībām veidoto jauno Eiropas kārtību, kurā nav vietas tādām Končitām.

Dzintara Eirovīzijas tvīti rāda, ka krievu tanku bučotāju rindā blakus Ušakovam un Urbanovičam un citiem no ekstrēmo krievu organizācijām stāv arī viņš. Taču arī Dzintars nav vienīgais latvietis, kurš nevar sagaidīt Putina tankus Rīgā. Viņam blakus ir arī partijas kolēģis Roberts Zīle, kas kopā ar Vienotības Kārli Šadurski un Inesi Vaideri nesen Eiroparlamentā balsoja pret visu cilvēku vienādām tiesībām.

Protams, ka Putina tankus sirsnīgi bučotu arī bijušais politiķis un komponists Imants Kalniņš, oligarhs Aivars Lembergs, biznesmenis Ainārs Šlesers un jaunā uzlecošā «kardiologu» partijas līdere Inguna Sudraba, jo Putina Krievijas «vērtības» ir viņu politikas aicinājums. Lai arī neviens no viņiem nav izteicies par Končitas uzvaru Eirovīzijā, mums nav jāšaubās, ko viņi teiktu.

To pašu, ko Krievijas augsti stāvošais politiķis Žirinovskis: «Mūsu sašutumam nav robežu. Tās ir Eiropas beigas. Viņiem vairs nav vīrieši un sievietes. Viņiem ir vidējā dzimte. Pirms 50 gadiem padomju armija okupēja Austriju. Mēs pieļāvām kļūdu, atbrīvojot Austriju. Mums vajadzēja palikt.»

Tomēr visiem Putina okupācijas tanku bučotājiem atgādināšu kādu skaudru patiesību, kā sanāca kādam kaismīgam Staļina tanku bučotājam Rīgā, kad tas metās virsū tankam, kas 1940. gada vasarā iebrauca Rīgā.

Par pārāk lielu uzbāzību viņu turpat uz ielas nošāva. Tie paši krievu tankisti. Ka tik Dzintaram un pārējiem Putina homofobiskās politikas pielūdzējiem nesanāk tāpat.


by Komentēt

Kremļa propagandists Stendzenieks

2014.gada 13.maijā TVNet Spogulis

Stendzenieks TVNet foto

TVNet kolāža

Latvijas politiskie spēki, kuriem ir milzīgas ambīcijas, taču nav pārliecības, ka spēs iekarot vēlētāju sirdis un prātus, kad ūdens smeļas mutē, parasti ķeras pie sava pēdējā salmiņa – reklāmas aģentūras Mooz radošā direktora Ērika Stendzenieka.

Stendzenieks palīdz Ušakovam un Šleseram kaunināt latviešus

Lai gan pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām šā reklāmas «guru» LPP/LC, «Par labu Latviju» AŠ2 aģitpropagandas kampaņas cieta fiasko un tās autors vēl nesen ieteica Šleseram politikā neatgriezties, Stendzenieks tomēr bez Šlesera nevar iztikt.

Turklāt ar Šleseru ir par maz. Stendzenieka apkalpojamo sarakstā tagad ir ne tikai Ušakova «satelīts» Šlesers, bet arī «pati Zeme» – Kremļa un Putina varas partijas «Vienotā Krievija» sadarbības partneris Latvijā – «Saskaņas centrs» un tā līderis N. Ušakovs.

Neko nav vērti arī Stendzenieka solījumi, ka ar «Saskaņas centru» nevarēšot strādāt, jo tēvs, kas ir bijušais leģionārs, to nesapratīšot (Bizness&Baltija). Tagad, kad klientu sarakstā nevar nepamanīt Kremļa ēnu, vairs nav svarīgi, ko domā tēvs. Svarīgi, ko domā Ušakovs, Šlesers un Kremlis.

Stendzenieks ar savām «Saskaņas centra» un Šlesera politiskā spēka «Vienoti Latvijai!» (VL) lokomotīves biedrības «Nācijas izlīgums» propagandas filmiņu klišejām mēģina mums iestāstīt, ka Ušakovs un Šlesers ir tie īstie un vienīgie, kas var Latvijai garantēt izeju no nabadzības, palīdzēt tikt galā ar Latvijā neintegrējušos un pēc impērijas skumstošo krievu kompleksiem, novērst Krimas un Ukrainas notikumu iespējamību Latvijā.

Šie vēstījumi ir latviešu valodā un orientēti uz latviešu vēlētāju, lai to kauninātu, ka nav pietiekoši piekāpīgs pret impēriski noskaņotiem krieviem, kurus latvieši it kā gribot atdot Krievijai.

Lūk, «Vienoti Latvijai» TV visvairāk drillētā klipa saturs un vēstījums. Uz Kijevas Maidana kadriem diktors dramatiskā un forsētā balsī baida mūs: No vārdiem līdz lodēm ir tikai viens solis. Ukraina nekad nedrīkst atkārtoties Latvijā (neloģiska teikuma konstrukcija, it kā Ukrainas notikumi te kādreiz jau būtu bijuši). Latvija nekad nebūs Krievijas guberņa, Latgale nekad nebūs Krima.» Sekojošais teikums tiek pasniegts garlaikotā intonācijā: «Ārēji mēs esam drošībā Eiropā un NATO.» Turpmākie teikumi dramatiski sakāpinātā forsējumā: «Draudi nāk no mums pašiem. Mēs izmirstam. Divdesmit gados – ceturtā daļa Latvijas (attēlā redzams, kā nokrīt pirmie divi burti no vārda Latvija)!» Līdz šai vietai fakti un lozungi tiek pasniegti saturiski un intonatīvi adekvāti Kremļa propagandas retorikai, kuru Maskava izmantoja, baidot Ukrainu no iestājas ES. Redz, «kādas šausmas» notiek Latvijā! (Protams, ne vārda, ka latvieši tā beidzot izmanto arī kopīgā ES darba tirgus priekšrocības, lai nopelnītu vairāk naudas). Un tālāk tiek piedāvāts arī Kremļa risinājums šādā tekstā: «Nelīdzēs Eiropa. Mums, latviešiem, ir jāapvieno tautas…» Galvenais šā TV klipa vēstījums: latvieši vainīgi, ka visi krievi nav integrējušies Latvijā un vispār Eiropa nevar līdzēt.

Krievijas propagandas klišejas un izplatītākās metodes un Maskavas oficiālā pret Latviju vērstā terminoloģija tiek izmantota arī citos klipos. Spilgts piemērs reklāmā, kur lieto jēdzienu «asimilācija». Friziere Ivonna Žvīgure videoklipā, kas imitē dokumentālu ziņu sižetu, vēsta: «Piecdesmit gadus padomju vara centās asimilēt latviešus. Neizdevās. Kādēļ mums šķiet, ka šodien ar spēku mēs varam asimilēt cittautiešus? Cieņu pret sevi var iegūt tikai ar cieņu pret otru. Būsim vienoti Latvijai. Ir laiks.»

Arī šis vētījums ir no Kremļa arsenāla, jo tas parādījās vienā laikā ar Kremļa ārlietu resora paziņojumu par Latvijas valdības plāniem no 2018.gada pilnībā pāriet uz mācībām skolās tikai latviešu valodā.

«Iniciatīvas izglītības sfērā ir kārtējais fakts par to, ka Latvijas varas iestādes turpina diskriminējošu politiku, kuras mērķis ir krievvalodīgo iedzīvotāju piespiedu asimilācija un monoetniskas sabiedrības izveide Latvijā,» teikts Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā.

Jēdzienu «asimilācija» Kremļa propaganda lieto parasti, kad vajag aicināt krievus neintegrēties Latvijas sabiedrībā. Turklāt gan Kremlis, gan Stendzenieka reklāmā šo terminu lieto sinhroni nekorekti, izmantojot to kā propagandas etiķeti un kategorizējot to bez analīzes, lai radītu latviešos bailes.

Jo patiesībā pāreja uz 80% izglītību valsts valodā nekā nevar veicināt asimilāciju, kad latviešu valodu krievi sāktu lietot arī savās ģimenēs privātajā sfērā, vispār atsakoties no krievu valodas. Tieši to nozīmē jēdziens «asimilācija», kad valsts valodas politika piespiež dzimto valodu vairs nelietot mājās un privātā sfērā. Vai ES un Latvijā ir kāds pie varas esošs politiķis, kas kaut ko tādu ir kādreiz sludinājis? Bet Kremļa un Stendzenieka propagandā zinātniskais korektums un patiesība ir sveši un kaitīgi jēdzieni.

Skatītājam ir jāsecina, ka Latvijai līdzēt var tikai tie, kas atbalstīs lozungu «Vienoti Latvijai» un draudzēsies ar Maskavu. Lai būtu īsteni «Vienoti Latvijai», jāmācās arī krievu valoda (aicinājums Šlesera intervijās). Tātad Stendzenieks par mūsdienu Latvijas nācijas glābšanas mesijām pārdod ambiciozo un mazizglītoto šeftmani Šleseru kopā ar oficiālo Kremļa maigās varas aģentu Ušakovu.

Ko Stendzenieks ir pārņēmis no Kremļa rupora Kiseļova?

Stendzenieka veidotie Ušakova un Šlesera propagandas klipi ļoti labi iederētos Kremļa galvenā propagandista Dmitrija Kiseļova iknedēļas propagandas TV izrādē «Vesti nedeli» gan to propagandiskās manipulācijas formas, gan auditoriju kauninošā un kritizējošā satura dēļ.

D. Kiseļovs ir tā pati persona, kuru Putins iecēla par savas ārpolitiskās propagandas resora «Rossija Segodnja» direktoru, kuram iedeva ordeni par nopelniem tēvijas labā un kuru ES jau martā ielika Krievijas amatpersonu melnajā sarakstā.

Tas ir tas pats Kiseļovs, kurs 16. martā draudēja ASV pārvērst radioaktīvos pelnos un kura darbību pat Krievijas zinātnieki ir nosaukuši par agresīvu propagandu, kurai raksturīgas ekstrēmisma, starpnacionālā un starpvalstu naida kurināšanas pazīmes.

Kiseļova vēstījumos ir impēriska augstprātība, sagrozīti fakti un aizvainojoši izlēcieni.

Britu žurnāls The Economist uzskata, ka Kiseļova šovos tiek izmantots «divu minūšu naida» princips, jo tas esot jaunais Kiseļova propagandas stils, kas ir vērsts, lai auditoriju uzbudinātu un mobilizētu, kurinātu naidu un bailes. Šis stils atgādinot orveliskās naida minūtes, kas ievelkoties pusstundas garumā.

Stendzenieks tik vērienīgi vēl nevar izvērsties, jo Latvijā pastāv arī Latvijas reklāmas profesionāļu ētikas kodekss, kurā, starp citu, ir teikts, ka reklāma nedrīkst būt maldinoša vai pārprotama tās neprecizitātes, pārspīlējumu, daudznozīmības, kā arī izmantoto noklusējumu vai citu iemeslu dēļ. Reklāma nedrīkst radīt bailes vai negatīvu spriedzi, tai ir jābūt objektīvai no klienta, satura veidotāja, mērķauditorijas un patērētāja viedokļa un tā nedrīkst tikt pasniegta kā ziņa.

Daži no Šlesera un Ušakova propagandas klipiem varētu būt par iemeslu, lai izskatītu to atbilstību nozares ētikas normām, jo tie ir ļoti tuvu Kremļa Kiseļova «meistarībai» kaut vai tāpēc vien, ka kaimiņvalsts agresīvās informācijas kara propagandas un manipulācijas saturisko klišeju, argumentu un paņēmienu izmantošana reklāmā kompromitē visu Latvijas reklāmas nozari.

Kas ir propaganda un Putina tanki?

Par propagandu (latīņu valodas izcelsmes vārds propagare ar nozīmi izplatīt, pavairot) komunikācijas zinātnē mēdz dēvēt vēstījumus, kuri ir paredzēti, lai tiem pievērstu uzmanību un radītu pozitīvu vai negatīvu attieksmi pret kaut ko (pret politiku, reliģiju, priekšstatiem, utt.). Propagandas mērķis nav informēt, bet gan ietekmēt. Propagandas vēstījumu nesējs parasti ir arī ieinteresētā puse. Propagandas vēstījumi nav lietišķa informācija, tie ir apzināti nepilnīgi, tendenciozi vai melīgi. Tikai retos gadījumos šo vārdu mēs varam lietot pozitīvā nozīmē. Tas ir reizēs, kad mēs piekrītam vēstījuma saturam.

Propaganda ir svarīgs kara ierocis. To izmanto, lai radītu naidu pret iekšējo un ārējo valsts ienaidnieku. Propaganda polarizē viedokļus. Tās mērķis ir radīt apzināti nepilnīgus vai melīgus priekšstatus, izmantojot emocionāli un intonatīvi lādētus attēlus un vārdus. Propagandas mērķis ir piespiest tautai ticēt, ka ir notikusi netaisnība, ka tauta ir upuris un vainīgais ir ienaidnieks. Propagandai nav svarīgi, vai vēstījums ir patiess vai melīgs, galvenais, ka tas ir ticams, lai to izplatītu, un tas ieskaņotos tautas apziņā. Tā ir ļoti līdzīga reklāmai, taču, izplatot politiskus vēstījumus, korekti būtu lietot jēdzienu propaganda, nevis reklāma.

Stendzenieks saka, ka negribot redzēt Krievijas tankus Latvijā un ka Putins esot psihs. Piekrītu, taču ne jau ar tankiem Putins taisās iekarot NATO un ES valsti Latviju. To Kremlis dara ar sev labvēlīgu un uz Kremli orientētu politisko spēku palīdzību, tātad ar maigo varu. Tādi spēki Latvijā ir vismaz trīs – «Saskaņas centrs», Šlesera partija un Lemberga kabatas partija ZZS.

Divus no tiem apkalpo Stendzenieks un tādā veidā pats veic Kremļa tanku funkciju. Ja tauta noticēs Stendzenieka propagandai, tad «psihs Putins» iekaros Latviju bez neviena tanka. Tanku vietā strādā Stendzenieks.

Tāpēc var teikt, ka «Saskaņas centrs» un Šlesers, piedaloties Krievijas informācijas karā, izmantojot šā informācijas kara satura klišejas un paņēmienus, faktiski ir Krievijas pusē.

Ne Kremlis, ne Stendzenieks nevar tautu nozombēt

Aprīļa sabiedriskās domas pētījumi liecina, ka «Saskaņas centrs» ir zaudējis 4,6% savu potenciālo vēlētāju, nekas spīdošs netiek prognozēts arī Šlesera partijai. Viņš netiktu pat Saeimā. Neskatoties uz Stendzenieka radīto un vadīto masīvo propagandas kampaņu elektroniskajos medijos latviešu valodā.

Taču gan Šlesers, gan Stendzenieks, gan Ušakovs mums draud. Šos draudus vislabāk izsaka abu partiju propagandista citāts: «Ja Ainārs vai «Saskaņas centrs» saņems pietiekoši daudz balsu, tā būs garantija, ka starp krieviem un latviešiem Latvijā kara nebūs (Apollo. 22.04.2014.).

Vārdu sakot, Stendzenieks mums draud, ka būs karš, ja SC un Šleseru neievēlēsim Saeimā. Tieši tāpat kā Kremļa propagandists Kiseļovs draud ASV – ja jūs Krieviju nerespektēsiet, tad pārvērtīsim jūs radioaktīvos pelnos.

Šlesers iet vēl tālāk un precizē savu propagandas orākulu, brīdinot mūs, ka joki nebūs, jo, ja SC netiks pie varas, tad viņu vietā nākšot radikāli krievi, kuri būšot atklātāki nekā «Saskaņas centrs» (Diena 22.004.2014.), ar to liekot noprast, ka SC nav atklātas politikas partija. Bet to jau mēs zinājām.

Taču ne jau latvieši vien, bet arī krievi vairs netic ar Krieviju saistītiem un no tās atkarīgiem politiskiem spēkiem. Jo mūsu valstī ir arī Latvijai un Eiropas Savienībai lojāli krievi, kas ir pamodušies un sāk organizēties publicista Igora Vatoļina Eiropas krievu kustībā Latvijā.

Tie ir krievi, kas nav atdevušies vai atdoti Krievijai, jo paši ir izvēlējušies integrēties Latvijā un Eiropā.

Šos krievus nepārliecina ne Ušakova, ne Šlesera uz Krieviju orientētā un ar Kremli atklāti saistītā politika.

Bet vai Ušakova, Šlesera pasūtītā un Stendzenieka režisētā Kremļa propaganda pārliecina latviešus?

Resursi:

Stendzenieka melu un «talantu» fabrika


by Komentēt

Putins un patriarhs Kirils visas cerības liek uz Ušakova «piekto kolonu»

2014.gada 30.aprīlis TVNET Spogulis

Ušakovs un patriarhs KirilsLai Krievija varētu iekarot Baltijas valstis, kas pasaulē tiek prognozēts kā nākamais Putina agresijas mērķis, bez modernā ceturtās paaudzes kara atribūtiem, kā propagandas agresija, kiberuzbrukumi, profesionāli sagatavotu «zaļo cilvēciņu» vienības, ir vajadzīga «piektā kolona»*, kas sniegtu atbalstu šā modernā kara aktivitātēm un ar kuras palīdzību Latviju varētu iekarot.

Piektā kolona ir Latvijai nelojāli iedzīvotāji un politiskie spēki, kas spētu leģitimēt agresora iniciēto varas maiņu valstī. Talkā šiem spēkiem nāktu arī pareizticīgo baznīca, kas Latvijā vieno 370 000 cilvēkus un kuru virsvadība atrodas Maskavā. To apliecina Ukrainas notikumu pieredze, kur Maskavas patriarhāta ietekmē esošā baznīca atbalsta rusifikācijas un krievu zemju sagrābšanas politiku, bet no Maskavas neatkarīgie pareizticīgie stāv Maidana revolūcijas pusē.

Kāpēc patriarhs Kirils tikās ar Ušakovu?

Tā nebija formalitāte, kad 2012. gada rudenī Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils Maskavā pieņēma pareizticīgo Nilu Ušakovu, kurš bija un joprojām ir ne tikai vienas Eiropas Savienības valsts galvaspilsētas mērs, bet arī šīs valsts lielākā politiskā spēka – «Saskaņas Centra» līderis. Nils Ušakovs pārstāv NATO valsti ar vislielāko krievu īpatsvaru. Valsti, kurā dzīvojošos tautiešus Kremlis ar pareizticīgo baznīcas palīdzību gatavojas integrēt tā saucamajā «krievu pasaules» telpā.

Patriarhs Kirils pateicās Ušakovam par viņa nostāju valodu jautājumā, jo, kā zināms, ar savu piemēru Ušakovs aicināja balsot par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā 2012. gada referendumā. Patriarhs toreiz izdarīja politisku/reliģisku spiedienu uz Latviju ne tikai krievu valodas, bet arī nepilsoņu jautājumā, sakot, ka Krievijas pareizticīgo baznīca turpinās paust rūpes par šiem jautājumiem, kamēr situācija Latvijā nemainīšoties.

Šis fakts liecina, ka Krievijas pareizticīgo baznīca nekautrējas izmantot savu autoritāti, lai ietekmētu ne tikai 370 000 Latvijas pareizticīgos (TM dati 2013. g.), kuri acīmredzot veido arī lielāko daļu no prokrieviskajiem, Kremlim simpatizējošiem politiskajiem spēkiem. Turklāt jāņem vērā: kaut gan Latvija ir neatkarīga ES un NATO valsts, tās pareizticīgie joprojām atrodas Krievijas pareizticīgo baznīcas Maskavas patriarhāta jurisdikcijā.

Igaunijā situācija ir citāda, jo tur bez Maskavai uzticīgās pareizticīgo baznīcas darbojas arī no Maskavas neatkarīga pareizticīgo baznīca. Tā ir Konstantinopoles patriarhātam pakļautā Igaunijas Apustuliskā pareizticīgā baznīca. Taču Latvijas pareizticīgie nav atjaunojuši pirmskara neatkarību no Krievijas, kad atradās Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā, un šodien joprojām izvēlējušies būt Maskavas virsvadībā. Reliģiskā atkarība no virsvadības Maskavā var izrādīties liktenīga, kad uz spēles tiks likts valsts liktenis.

Kas kopīgs Ingunai Sudrabai un Aigaram Kalvītim ar Kasparu Dimiteru?

«Patriarha Kirila armijā», kā var saukt Latvijas pareizticīgos, ir ne tikai krievi un citas slāvu tautas, bet arī latvieši. Skandalozākais ir karojošais «pareizticīgo armijas pašieceltais ģenerālis», slavenās latviešu aktrises Vijas Artmanes dēls Kaspars Dimiters, kura reliģiskās cīņas augstākā virsotne ir agresīva fekāliju mētāšana kāda pasākuma laikā Rīgā pirms dažiem gadiem.

No Maskavas garīgi vadīto pareizticīgo pulkā ir arī topošā politiskā spēka «No Sirds Latvijai» līdere Inguna Sudraba, bijusī Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre, kura par pareizticīgo baznīcas atbalstīšanu ir saņēmusi pat Maskavas patriarha ordeni, un bijušais Latvijas premjers Aigars Kalvītis, kurš tagad vada Kremļa maigās varas projektu Latvijā hokeja kluba Rīgas «Dinamo» valdes priekšsēdētāja un līdzīpašnieka statusā. Kalvītis kalpo divās Krievijas maigās varas frontēs – gan reliģiskajā, gan sporta.

Rodas arī loģisks jautājums, vai Ingunas Sudrabas jaunais politiskais spēks būs jauns, labi maskēts Kremļa projekts, neskatoties uz to, ka partijas iniciatore ir pasludinājusi, ka ne ar «Saskaņas Centru», ne citiem nebloķēšoties?

Baznīca Kremļa režīma kalpībā

Jāņem vērā, ka Krievijas pareizticīgo baznīca nav parasta baznīca mūsdienu rietumu baznīcu izpratnē, kā katoļu vai protestantu, vai no Maskavas patriarhāta neatkarīga pareizticīgo baznīca jebkurā no Eiropas valstīm. Patriarha Kirila vadītā baznīca ir Krievijas iekšējās un ārējās politikas instruments, kuras mērķis ir tā saucamās «krievu pasaules» telpas pasaulē veidošana, kuras centrā būtu Krievija.

Lai arī Krievija ir sekulāra valsts, kur baznīca ir atdalīta no valsts, pat bez īpašas piepūles var manīt, ka Putins un Kirils, tātad – Kremļa režīms un pareizticīgo baznīca – ir nedalāmi un viens otru atbalstoši spēki.

Pārliecināts vecticībnieks un ultranacionālists ir arī Putina ideologs, par mūsdienu Rasputinu** dēvētais Aleksandrs Dugins, kurš izstrādājis Eirāzijas impērijas un krievu nacionālas idejas ideoloģiskos pamatus, kas sakņojas pareizticīgās reliģijas postulātos.

Ar patriarha Kirila svētību un atbalstu Putins iesēdās Krievijas prezidenta krēslā, un Putins ir regulārs viesis svarīgākajos baznīcas rituālos. Spilgts baznīcas un varas simbiozes piemērs ir baznīcas un Kremļa izrēķināšanās ar «Pussy Riot», kuru mākslinieciskā un politiskā performance pievērsa pasaules uzmanību baznīcas lomai Kremļa politikas īstenošanā.

Latvija kā viena no patriarha Kirila krievu pasaules valstīm

III Krievu pasaules asamblejas atklāšanā Maskavā 2009. gadā patriarhs Kirils sacīja, ka pagātnē ģeogrāfiski vienotā «krievu pasaules» telpa pašlaik esot sadalīta ar dažādu valstu robežām. Tomēr tautām, kuras dzīvojot vēsturiskās Krievzemes teritorijā, esot jājūt sava kopējā civilizācijas piederība un jāuztver «krievu pasaule» kā pārnacionāls projekts. Zemes, kuras vēsturiski ir bijušas Krievijas teritorijā, viņš aicināja saukt par «krievu pasaules valstīm», jo tās apvienojot krievu valodas lietošana, kopīga kultūra un vēsturiskā atmiņa. Pie tām pieder arī Latvija.

Lai veicinātu Latvijas krievu un latviešu pareizticīgo piederību un saistību ar Krieviju, pareizticīgo baznīca kopā ar «Saskaņas Centra» politiķiem jau vairākus gadus mēģina atšķelt Latvijas sabiedrību no Eiropas pat ar tik it formālu lietu kā Ziemassvētku svinēšanu kopā ar Krieviju. Ja «Saskaņas Centra» politiķi gribētu, lai pareizticīgie integrētos no Kremļa neatkarīgo Eiropas pareizticīgo saimē, kurā atrodas grieķu vai bulgāru ticības brāļi un māsas, tad censtos, lai Latvijas pareizticīgo baznīca atbrīvotos no Maskavas patriarhāta ietekmes.

Taču SC ar visiem spēkiem turas pie sadarbības līguma ne tikai ar Kremļa varas partiju «Vienotā Krievija», bet atbalsta arī Maskavas pareizticīgo baznīcas politiku krievu pasaules konsolidēšanā, kuras spilgtākie un jaunākie piemēri praksē ir Krimas aneksija un zaļo cilvēciņu terors Austrumukrainā.

Nevar būt daudz šaubu, ka Latvijas pareizticīgo baznīca, kura atrodas Maskavas patriarhāta jurisdikcijā, un Ušakova partija «Saskaņas Centrs» būtu arī reālais Putina zaļo cilvēciņu atbalsta spēks, kad Putins nolemtu pārbaudīt Latvijas krievu un pareizticīgo lojalitāti.

Pareizticīgo baznīca – Krievijas lielākā nelaime un traģēdija

Pazīstamais krievu publicists Vladimirs Pozners, kurš nav nekāds opozicionārs, disidents un pret Kremli izturas diezgan neitrāli (jo citādi viņam neļautu vadīt raidījumu valsts TV pirmajā kanālā), uzskata, ka mūsdienu Krievijas galvenā nelaime nav atrašanās savā padomju pagātnes gūstā, bet gan apstāklī, ka Krievijas saknes sniedzas austrumu, Bizantijas kristietībā, kas ļoti būtiski atšķiras no rietumu kristietības (katoļi un luterāņi). Starp šīm divām mentalitātēm un reliģiju vērtībām atrodoties bezdibenis.

– Es domāju, ka pareizticības pieņemšana ir viena no lielākajām Krievijas traģēdijām. Ja šodien skatāmies uz Eiropu un salīdzinām valstis ar kristietības reliģiju, tad secinām, ka ir trīs kristietības atzari – katolicisms, pareizticība un protestantisms. Ja Eiropas valstis sadalītu pēc tādiem rādītājiem kā demokrātija, dzīves kvalitāte, dzīves līmenis, tad pirmajās vietās pēc šiem kritērijiem būtu tieši visas protestantisma valstis. Pēc tam katoļu valstis. Un tikai pēc tam tādas valstis kā Krievija, Grieķija, Bulgārija utt. Un tās nav gadījuma sakritības, jo vistumšākā un slēgtākā reliģija ir pareizticība. (www.newsru.com)

V. Pozners Krievijas pareizticīgo baznīcu (KPB) salīdzina ar komunistisko partiju (PSKP) un tās patriarhu ar PSKP ģenerālsekretāru un uzsver, ka KPB ir nodarījusi kolosālu ļaunumu Krievijai. Krievijas vēsturē nebija Renesanses perioda. Rietumeiropa spēja atbrīvoties no baznīcas tumšajām sastāvdaļām, un tad radās pavisam cita dzīves izjūta un izpratne, tas bija mākslas uzplaukums. Krievijā nekā tāda vispār nebija. Publicists Pozners uzsver, ka pareizticība Krievijai ir bijusi smaga nasta un tā turpina agresīvi iejaukties sfērās, kurās tai nav vietas: politikā un izglītībā.

Krievijas politologs S. Belkovskis uzskata, ka pareizticīgo baznīca Krievijā ir kļuvusi par Kremļa «glābšanas ministriju», kas paklausīgi atbalsta Kremļa politiku un kritizē rietumu demokrātiju, jo tā esot sveša Krievijas tradīcijām. Tajā pašā laikā KPB izmanto valsts neskopos ziedojumus un nodokļu imunitāti.

– Baznīca kopš padomju laikiem ir mantojusi savu absolūto padevību varai, uzskata Belkovskis. Cara Krievijā baznīca bija valsts institūts, un valsts kases algotie «dvēseļu gani» pakļāvās cariem kā saviem augstākajiem tiesnešiem. Padomju laikā baznīcas līderi sludināja savu pilnīgo lojalitāti padomju ateistiskajam režīmam, lai baznīcai neliegtu iespējas darboties. Taču šie garīdznieki nereti kļuva arī par KGB (VDK) aģentiem. (www.inosmi.ru)

Ļevs Ponomarjovs, kas Krievijā vadīja parlamenta komisiju, kas pētīja saites starp baznīcu un KGB padomju gados, raksta: – Mēs jau deviņdesmito gadu sākumā zinājām, ka 90% no visiem baznīcas vadītājiem bija KGB aģenti. (www.inosmi.ru). Citi avoti apstiprina, ka šo aģentu skaitā ir bijis arī KGB štata darbiniekam Putinam uzticīgais patriarhs Kirils.

Krievijas eksperts Ariels Koens uzskata, ka Putina iekšējā un ārpolitika ir atsviedusi Krieviju atpakaļ drūmajos viduslaikos, kad sabiedrību vada naids pret jebkuru citādi domājošo. Viņš uzsver, ka autoritārais Putina režīms savienībā ar Krievu pareizticīgo baznīcu Krieviju ietekmē ne mazāk pazudinoši kā Krievija savas kaimiņvalstis. (ww.voa.com).

Krievijas pareizticīgo baznīca, kuras virsvadībā atrodas Latvijas pareizticīgie, ir efektīvs Putina režīma sabiedrotais. Šai baznīcai Latvijā ir uzticami atbalstītāji, kuru skaitā spēcīgākais ir Ušakova «Saskaņas Centrs» un acīmredzot arī jauna satelītpartija, kuru vada bēdīgi slavenais Šlesers, kam ir liela pieredze darbā klerikālā partijā.

Latvijai kā valstij, kas pamatojas uz rietumu demokrātijas un progresīvākām kristietības (luterticība u.c.) vērtībām, būtu jāuzmanās, ka mūs nesāk šķelt un ietekmēt austrumu ideologi un baznīcas līderi, kuru uzdevumi sakrīt ar Kremļa ģeopolitiskajiem mērķiem.

Atsauces:

* «Piektā kolona» (spāņu: Quinta columna) ir apzīmējums ārvalstu savervētiem vai tām simpatizējošiem aģentiem, kas nodarbojas ar karaspēka, valsts iedzīvotāju demoralizēšanu, piemēram, spiegojot, musinot uz nemieriem, ceļot paniku, veicot diversijas un citas pretvalstiskas darbības.

Apzīmējums radās Spānijas pilsoņu kara laikā, kad viens no nacionālistu karavadoņiem, Emilio Mola, radio paziņoja, ka Madridei no četrām pusēm tuvojas četras nacionālistu armijas kolonas (kolona — karaspēka vienību grupa), bet «piektā kolona» jau darbojas pilsētā, ar ko viņš domāja nacionālistu aģentus un atbalstītājus. Arī Otrā pasaules kara laikā šo vārdu salikumu lietoja, lai apzīmētu pretinieka aģentus savā valstī vai frontes aizmugurē.

** Grigorijs Rasputins bija krievu pareizticīgo mistiķis. Tāpat viņš tika uzskatīts par «trako mūku», dziednieku, šarlatānu, svēto, pļēģuru, netikli. 1907. gadā viņš izdziedināja Krievijas impērijas imperatora Nikolaja II dēlu Alekseju Romanovu no hemofilijas, tādējādi iegūstot lielu ietekmi imperatora ģimenē. Pēc tam viņš kļuva par Alekseja privāto ārstu, ar laiku palielinājās viņa ietekme Krievijas impērijā un tās politikā.