Olivers Everts – neatkarīgs publicists

Olivers Everts -neatkarīgs publicists


4 komentāri

Lato Lapsa kā Krievijas aģents un/vai noderīgais idiots

Faktiski patiesais 2021. gada 10. augusta kratīšanas un aizturēšanas iemesls pie Lato Lapsas un Jurģa Liepnieka, acīmredzot, bija ne tikai VID aizdomas par noziedzīgu ekonomisko darbību, bet gan Latvijas slepeno drošības iestāžu darbs, meklējot pierādījumus šo kungu darbībai Krievijas izlūkdienestu un/vai vispār Krievijas interesēs.  Parastam skatītājam un lasītajam no malas ir tāpat nojaušams, kā interesēs Lato Lapsa strādā, bet drošības dienestiem ir jāmeklē dokumentāli pierādījumus un gali, lai turpinātu monitorēšanu un zinātu, kādā virzienā.

Paši kungi skaļi klaigāja, ka viņus aizturot un datorus  izņemot prezidenta Levita interesēs, lai netiktu izdota Lapsas plānotā grāmata par  Levitu. Taču nezin, vai viņi tam paši noticēja.

Taču ticami fakti liecina ka Lato Lapsa ilgstoši varēja būt Krievijas vēstniecības / FSB ( Федеральная служба безопасности Российской Федерации (ФСБ),  Federal’naya sluzhba bezopasnosti Rossiyskoy Federatsii, Krievijas Federālais drošības dienests, agrāk KGB) uzmanības lokā kā potenciāls aģents. Vai nu informatora vai ietekmes aģenta vai abos statusos. Visticamāk viņš varēja būt savervēts, kad  strādāja Latvijas ziņu aģentūrā LETA 2008. gadā vai kad no tās bija spiests aiziet. FSB tā tiek klasificēta ļoti ietekmīga un informācijas vākšanas vieta. Un lai arī Lapsa nekad žurnālistiku un medijus nav studējis, tas netraucēja FSB uzskatīt viņu par noderīgu informācijas avotu. Jo žurnālistikā strādājošie ir jebkura izlūkdienesta medusmaize. Tāds FSB bija un ir arī Lapsa, jo jau tolaik varēja piekļūt gandrīz jebkurai informācijai, kas interesēja arī Kremli un labi zināja, kas ir kas Latvijā. Viņš jau tad visticamāk bija dosje autors par Latvijā ietekmīgām un Kremlim  bīstamām vai noderīgām personām. Šī informācija lieti noderēja Antonijas ielas darbiniekiem.  Kad Lato Lapsa no LETA bija spiests aiziet, acīmredzot, tieši viņa draugi no Kremļa iekārtoja viņam labu amatu Krievijas un Latvijas oligarhiem piederošajā, bet Kipras ofšoros noslēptā firmā AS News Media Group, kas izdeva avīzi krievu valodā Telegraf un citas lietas. Tur viņš rosījās kopā ar Latvijas bijušo ārlietu ministru Jāni Jurkānu, kas arī tiek vērtēts kā Krievijai labvēlīga persona.

Melnais PR kā nacionālās drošības drauds

Kad arī no Telegraf bija jāaiziet Lapsas attīstība notika sekojoši – no sākuma viņš ķengājās par Lembergu un citiem ietekmīgiem, par kuriem bija plašas iespējas kaut kur parakties. Viņš sevi pierādīja, kā ļoti spējīgu racēju, un Lembergs saprata, ka Lapsa var kalpot arī viņam un viņš Lapsu acīmredzot nopirka, lai viņš kalpo Lembergam. Kāpēc gan  šādu netīru personāžu neizmantot savās interesēs? Tagad Lato Lapsa aiz “žurnālista” maskas  pilnībā apkalpo pret Latviju vērstus spēkus, tiražējot Krievijas propagandas naratīvus, kas adaptēti Latvijas videi. Viņa vietnē pietiek.com netradīsiet nekādu būtisku Krievijas politikas kritiku, bet tur atradīsiet tenkas, no sociāliem tīkliem sazagtus gabaliņus par sliktajiem Latvijas politiķiem, ierēdņiem, žurnālistiem, kas “zog, melo un izliekas”.  Tieši to, kas patīk Kremlim.

Tā nu ir sanācis, ka Krievijai neizdevīgākie un naidīgākie ir liberālie politiskie, ekonomiskie un intelektuālie  spēki, kas veicina Latvijas integrāciju Rietumu vērtību un drošības sitēmās. Bet Lembergam un Krievijai – ne. Viņiem padodiet oligarhus, kurus var vadīt,  konservatīvos, nacionālistus un šādus spēkus Kremlis atbalsta visā Eiropā.  Šim naratīvam čakli kalpo arī Lapsa. Spilgtākie piemēri grāmatas par Levitu un Nāve un viss portāls pietiek.com. Ar īpašu naidu, kas robežojas jau arī garīgu  kaiti,  viņš uzbrūk valsts drošības iestāžu vadītājiem, kā Stukānam, Maizītim un citiem. Tagad ļoti aktīvi interesējas un kuļ ūdeni par SAB potenciālo jauno vadītāju, jo tas, protams, visvairāk interesē viņa saimniekus tepat Latvijā un arī Kremlim šī informācija un manipulēšanas iespējas ir svarīgas. Par to liecina arī Lapsas jaunākais šedevrs, kas iznāca 2021. gada nogalē, Ādamsona faili.

Lato Lapsa ir profesionālis melnu dūmu aizsegu palaišanā, jo ar milzīgu entuziasmu viņš klaigā par komunistiem, čekistiem, kolaborantiem, liberastiem, gejiem un marksistiem, kas okupējuši prezidenta pili, saeimu, valdību, tiesas un medijus un esot posts un negals ar tiem, kamēr pie varas nav viņa Kremlim lojālie klienti Lembergs un Co.

Lato Lapsas grāmata Nāve, kas mēģina nomelnot/kompromitēt Latvijas prezidentu Egili Levitu un citus politiķus un amatpersonas.

Nevar nepamanīt, ka Lato Lapsa ar saviem Krievijas Kremļa tekstiem un ideoloģiju ir pastāvīgs viesis Latvijas medijos. Ne tikai Lemberga NRA slejās, Krievijas dezinformācijas medijā Sputnik, bet arī ar Latvijas nodokļu naudu finansētā TV kanāla TV24 gandrīz vai visos raidījumos, kas tur ir.  Kremlis var būt gandarīts. Lato Lapsa ir labs noderīgais idiots Kremļa interesēm, pat ja viņš arī nav tiešs viņu aģents. Bet  laiks rādīs, vai viņš kādreiz arī nesēdēs turpat, kur pašlaik Jānis Ādamsons, kura aizturēšanas kritikai un valsts nacionālās drošības iestāžu kompromitēšanai viņš veltījis savu 2021. gada decembrī izdoto falsifikāciju Ādamsona faili.

Lato lapsa apgalvo, ka šajā darbā esot publicējis saeimas deputāta un par spiegošanu Krievijas interesēs aizturētā politiķa Jāņa Ādamsona dokumentus, lai kompromitētu Latvijas valsts drošības dienestus un attaisnotu par spiegošanu Krievijas labā aizdomās turēto deputātu.

Lato Lapsas grāmatas kā Latvijas kompromitēšanas ieroči

Latvijā ir lielas problēmas ar mediju pratību, jo citādi nevar izskaidrot, ka ir daudz cillvēku, kas pērk un lasa Lato Lapsas provokācijas pret Latvijas valsti un tās demokrātiski ievēlētiem vadītajiem.  Cilvēki neprot atšķirt Krievijas viltus ziņu provokācijas no uzticamiem medijiem un autoriem, bet gatavi maksāt naudu par primitīvu naida dezinformāciju pret savu valsti un tautu.

Lato Lapsa savu darbu Nāve anotē, ka tā darbība notiekot  Latvijas valstī, cik nu no tās vairs esot palicis pāri, un ka mums vajagot pierast pie Latvijas valsts nāves. Uz grāmatas vāka ir prezidenta Levita attēls un LGBT un padomju simbolika, kas gan ir diezgan pretrunīgi tēli, jo PSRS nekādas LGTB tiesības nebija. Un maldinošs teksts, ka šīs provokācijas dēļ esot pie Lapsas un Liepnieka notikušas kratīšanas. Pat neverot to vaļā ir pilnīgi skaidrs, ka mums darīšana ar Krievijas propagandas naratīvu fikcijas žanrā, kas sludina Latviju kā neizdevušos valsti, kuru vada nekompetenti Rietumu tautieši, čekas aģenti, komunisti, marksisti, geji, lesbietes un muļķi. Ir vēlme atstrādāt pasūtītāju naudu, cerot, ka tauta nobīsies un sauks Lembergu atpakaļ un pagriezīs Latviju Krievijas vai vismaz Ungārijas virzienā. Gan Lembergs, gan Kremlis ir gandarīti, jo vēl viens ieguldījums šīs prorietumnieciskās Latvijas vadības destabilizēšanā.

Cerams, ka Latvijas drošības dienesti un saeima pratīs novērtēt, kādu kaitējumu nacionālai drošībai var radīt neierobežota melnā PR ģenerāļa Lato Lapsas plosīšanās Latvijā.

Melnā PR globālais konteksts

Vēsturiski Lato Lapsas klienti nav godīgu spēli akceptējoši politiskie spēki. Tas gan nav nekas dīvains, jo negodīgas sacensības metodes pasaulē visvairāk izmanto tieši pret demokrātiskiem, liberāliem spēkiem karojošās partijas un negodīgi uzņēmēji, kuri nevar uzvarēt godīgā, baltā konkurencē ar savām politiskajām idejām, tāpēc ķeras pie pēdējā salmiņa – pretinieka personas kompromitēšanas. To labi var redzēt arī ASV, kur tieši konservatīvie politiskie spēki (spilgtākie piemēri Votergeitas skandāls Niksona prezidentūras laikā, Trampa nomelnošanas kampaņa pret H. Klintoni ar viņas vainošanu pedofīlijā)  jau vēsturiski regulāri izmanto nomelnošanu pret  konkurentiem.  

Protams, ZZS un Lembergs nav nekādi liberālie, demokrātiskie, bet prokremliskas un konservatīvas politikas virzītāji Latvijā.

Neapšaubāmi, ka Krievija ir tuva Lemberga sidij un mēs labi atceramies, kā Lato Lapsas svarīgākais klients Lembergs pretojās NATO klātbūtnei Latvijā un kā regulāri gan atklāti, gan slepus tikās ar Krievijas vētniecību un saskaņoja savus darbus un plānus.

Šajā analītiskajā publikācijā, kas sastāv no vairākiem turpinājumiem/daļām un ir autora viedoklis, izmantoti pamatā publiski pieejami interneta resursi un konfidenciāli iegūta informācija.

Avoti un daži citāti

Resurss ir par Lato Lapsu: https://www.latolapsa.com/

Pašpasludināto sabiedrisko attiecību smagsvaru, kas gūst ievērojamus ienākumus sniedzot ētiskus, neētiskus, tā arī likumīgus un nelikumīgus pakalpojumus personām, kas gatavas labi samaksāt. Par atbilstošu samaksu tiek iedarbināti uzņēmumi, žurnālisti un interneta resursi. Klienti ir visādi. Daļa sabiedrībai liktos interesanti.

Kāpēc gan darba rūķim Lato slēpt savu piederību sabiedrisko attiecību biznesa mašinērijai? Vienkārši. Vairāk naudu sapelnīt var šo saikni neatklājot un uzdodoties par taisnības cīnītāju, kas atrodas nepārtrauktā altruisma un taisnības izjūtu radītu emociju fokusā.

This site is about investigative journalism and contains leaked documents. Documents about businessman Lato Lapsa, that have ties to government and corrupted politicians. In public he portrays himself as independent journalist, but leaked documents show that he owns PR companies and is catering corrupt politicians. As for example: he was involved in Zolitūde shopping centre roof collapse coverup. This is found in leaked documents. Not to mention ties to politicians.

Vai, jūsuprāt, Latvijā izmanto melno PR? Ja izmanto, vai varat nosaukt kādus piemērus?

JR: Latvijā melno PR izmanto ļoti daudz. Protams, galvenokārt politikā, bet ir arī savādāki veidi. Piemēram, ar melnā PR palīdzību var izdarīt spiedienu uz tiesu, noskaņot sabiedrību pret kādu ierēdni vai iestādi, izveidot uzņēmumam negatīvu tēlu utt. Interesanti, ka vislielākie melnā PR taisītāji pie mums ir nevis sabiedrisko attiecību speciālisti (kam, šķiet, ka tādiem vajadzētu būt), bet gan tieši atsevišķi žurnālisti un dažkārt pat mediji, kuriem patiesībā vajadzētu nodarboties ar šī paša melnā PR atmaskošanu un objektīvas informācijas pasniegšanu sabiedrībai.

Tā, piemēram, Lato Lapsas darbību, izdodot it kā atmaskojošas grāmatas par Šķēli, Lembergu vai Šleseru tieši pirms Saeimas vēlēšanām, var nosaukt gan par “rokošo žurnālistiku” (kā to patīk dēvēt pašiem žurnālistiem), gan arī par melno PR pret šiem konkrētajiem politiķiem. Tieši tāpat ir ar raidījumu “Nekā personīga”, laikrakstu “Diena” Ēlertes laikā un citiem līdzīgiem projektiem. No vienas puses tas viss izskatās pēc nezin kādu noziegumu un noziedznieku atmaskošanas ar sabiedrībā pazīstamiem žurnālistiem priekšgalā, bet no otras puses mēs varam saskatīt ļoti skaidru tendenci, kas aiz visām šīm “izmeklēšanām” liek saskatīt vienu konkrētu pasūtītāju. Proti, to, kam šie visi cilvēki kaut kādā veidā traucē realizēt noteiktas ieceres.

Viedoklis | Cilvēku prātu čakarētāji aiz dūmu aizsega

Pašpasludinātais taisnības cīnītājs Lato Lapsa un polittehnologs Jurģis Liepnieks pilnā sparā apgalvo, ka kratīšanas pie viņiem notikušas safabricētu kriminālprocesu ietvaros un abi ir tīri kā bāreņa asara. Ja ticēt Lapsam (bet varbūt saskaņā ar viņa paša ieviesto žanru  būtu jāraksta Apsam?), viņu tādējādi cenšas apkarot neviens cits kā valsts prezidents Egils Levits, kurš esot trakoti pārbijies no Indriķa Latvieša jaunā romāna Nāve publicēšanas. Savukārt Liepnieku vajājot ļaunā VID Nodokļu un muitas policija, kura kratīšanā meklējusi jau sen VIDam iesniegtus līgumus. Šajā brīdī, līdzīgi Staņislavskim, gribas iesaukties «Neticu!».

Vai tiešām Valsts prezidentam (!) nav citu rūpju, kā apkarot Lapsu? Turklāt iesaistīt šajā pasākumā policiju, kratīšanu, aizturēšanu, datora izņemšanu un parakstīšanos par ar kriminālprocesu saistītās informācijas neizpaušanu? Vai tiešām Nodokļu un muitas policijai nav cita darba, kā Liepnieka mājā un darbavietā ar suņiem (kā raksta pats Liepnieks) meklēt kaut kādus līgumus? Bet varbūt abi kungi ir iestiguši krietni lielākos mēslos, un viņu skaļi izkliegtais sašutums ir tikai savdabīgs dūmu aizsegs sabiedriskās domas novirzīšanai sev vēlamajā virzienā? Ne vienam, ne otram  prasmju un pieredzes cilvēku prātu čakarēšanā netrūkst.

Paraksts par informācijas neizpaušanu šajā gadījumā ir elegants instruments, kurš ļauj izvirzīt tautas apspriešanai teorijas, kurām, ļoti iespējams, ar realitāti nav ne mazākā sakara, bet kuras ļauj runāt par «apkaunojošiem safabricējumiem». 

Lato Lapsa sevi pozicionē kā bezkompromisa cīnītāju pret «sliktajiem», patiesības nesēju masās un skarbo žurnālistu, kurš nebaidās paust patiesību, lai cik augsti varas plaukti varētu tikt aizskarti. Tikai, ja uzšķiram Vikipēdijā lapu Lato Lapsa, redzam ierakstu: «Lato Lapsa ir sabiedrisko attiecību uzņēmumu P.R.A.E. un AD Omnia vadītājs un privātdetektīvs detektīvu birojā Outsourcing Business Intelligence Consulting UAB. Vairāku grāmatu autors par Latvijā ietekmīgiem cilvēkiem un pasaules ģeogrāfiju.» Nekādas kļūdas te nav, runa tik tiešām ir par to pašu principiālo Lapsu, kurš citus tik labprāt mīl sist pie kauna staba. Tikai pa muti lielākoties dabū Lapsas klientu oponenti.

Jo turīgam, labi maksātspējīgam klientam PR jomā (jo īpaši melnā, netīrā PR) vienmēr ir taisnība. Ja, teiksim, Anniņa saka, ka Pēterītis jāpataisa par cūku un par to labi samaksā, tad Pēterītis arī taps noliets  dubļiem no galvas līdz kājām un viņa reputācija sabradāta pat tad, ja patiesībā viņš ir balts kā jērs. Neticat? Velti. Pirms dažiem gadiem tika nopludināta Lapsas e-sarakste un dati par viņa darījumiem ar maksājumu kartēm. Varētu jau sist dūri galdā un skaļi kliegt – nu kā gan drīkst publiskot citu e-pastos rakstīto, taču arī pašam Lapsam šāds paņēmiens labi iet pie sirds. Protams, kad jāgrauj reputācija citiem… Taču dakteris ir dabūjis sava paša zāles, un atklājas nesmukas lietas.

Piemēram, kāds Artūrs vēl 2013.gada februārī raksta Pietiek komandai, ka «lielākie Latvijas būvnieki, attīstītāji un ārvalstu investori pēdējā mēneša laikā aktīvi lobē iespēju vēl vairāk ierobežot cilvēku tiesības apstrīdēt būvatļauju», Lapsa šo vēstuli pārsūta PRAE, sabiedrisko attiecību kantoris nolemj par to painformēt Homburgu (Homburg Group grupas uzņēmums Latvijā izraudzījās arhitektus, projektētājus un būvniekus lielveikala Maxima celtniecībai Zolitūdē), un beigu beigās tiek nolemts «neņemt šo dabas draugu pārāk nopietni». Minētajā sarakstē figurē arī šādas teikums (to neraksta L.L.): «Vispār to vajadzētu izstāstīt Aivaram, ka šāds klejo apkārt un gan jau arī Saeimā līdz ceturtdienai nonāks –> lai just in case [visādam gadījumam] painformē savus Dombrovskus u.c., kas šis par putnu, kas tik vēlīgi norāda uz kļūdām un maldināšanu.» Nu nepatika Pietiek komandai Artūra rakstiņš, nenopublicēja, bet kādēļ gan jātaisa cilvēkam, kurš uzticējās gaismas nesējam Lapsam, ziepes?

Runā, ka tieši caur minēto sabiedrisko attiecību kantori bagātīgi plūdusi «melnā PR» naudiņa, kura aploksnītē tikusi izmaksāta arī melno kampaņu autoram, un kurš pēc tam ar bankomāta starpniecību to iemaksājis savā bankas kontā. Kādā globālajā tīmeklī atrodamā pētījumā, kura autors diemžēl vēlējies palikt nezināms, visiem zināmā atmaskotāja darbība raksturota šādi: «Lapsa kā pērkams rupors Latvijas informatīvajā telpā pazīstams jau vairāk nekā 15 gadus un viņa mute šo gadu gaitā ir tikusi, tā teikt, «izmantota» veselas amatpersonu un uzņēmēju plejādes nomelnošanai, kas par spīti arvien dzeltenākām satura nokrāsām tiek nemainīgi saukta par «atmaskošanu».» Ja kādam ir vēlme, minēto materiālu, kurā cita starpā arī atklāts, kā rodas «lasītāju» komentāri pie Pietiek rakstiem un visnotaļ interesanti sarakstes fragmenti, internetā var viegli atrast.  Un vēl – ja reiz Lapsa neko nedara bez ievērojama naudas žūkšņa saņemšanas, tad interesanti, kas viņam pasūtījis kampaņu pret Valsts prezidentu Egilu Levitu?

Arī kādreizējais Andra Šķēles uzticamais polittehnologs, vēlāk nedraugs  Jurģis Liepnieks iebraucis dziļās ziepēs. Un te nav runa tikai par dažiem VID atdotiem un sazin kur noklīdušiem līgumiem. No publiski izskanējušās informācijas zināms, ka VID Nodokļu un muitas policijas lietvedībā esošais, visticamāk, ar Liepnieka rosību saistītais kriminālprocess, pagājušajā gadā sākts saistībā ar fizisku un juridisku personu savstarpējiem aizdomīgiem darījumiem, lai, iespējams, izvairītos no nodokļu nomaksas un legalizētu noziedzīgi iegūtus naudas līdzekļus.

Pie abiem šiem nodarījumiem minēts, ka tie bijuši «lielā apmērā», bet tādi vīri kā Liepnieks jau ar sīkumiem neķēpājas. Starp citu, tauta runā, ka «melnais PR» ir ne vien Lapsas, bet arī Liepnieka iecienīts rūpals. Vai varētu būt tā, ka mēslu čupu pasūtītāji kungiem maksājuši skaidrā naudā tādos apmēros, ka tās legalizēšana pievērsusi finanšu policijas uzmanību? Šāds pieņēmums, trūkstot precīzai informācijai, ne ar ko nav sliktāks par citiem.

«Melnais PR» Latvijā TVNET, Toms Toms Rātfelders

Runājot par «melno PR» pasaules politikā, jāsaprot, ka mūsu valsts nav izņēmums. Latvijas politiskajā virtuvē ir novērojami daudzi gadījumi, kad norisinās politisko pretinieku nomelnošana.

«Latvijā pastāvīgi notiek uzbrukumi noteiktām personām, izceļot viņu trūkumus vai kādus nedarbus. Mēs to varam saukt par pastāvīgu politiskās komunikācijas troksni.

Piemēri šim troksnim ir redzami gandrīz katru dienu vai nedēļu. Viens no spilgtākajiem ir Dzintara Rasnača gadījums, kad kādā avīzē bija publicētas bildes no viņa facebook konta. Tajā bija izcelti viņa negatīvie darbi un epizodes no privātās dzīves, kuras jau iepriekš bija diskreditētas politiskā vidē. Tāpat spilgts ir arī Lato Lapsas izdotās grāmatas par Aināru Šleseru gadījums. Šajā darbā bija redzami nopietni mēģinājumi graut politiķa reputāciju. Tāpat arī Dienas bizness regulāri uzbrūk Danai Reizniecei-Ozolai, pazemojot un parodējot viņu. Nāk prātā arī Solvitas Āboltiņas atspoguļojums mediju telpā, kurš, ļoti iespējams, tiek veidots tāpēc, ka viņa daudziem nepatīk. Ļoti labs piemērs ir arī Aivars Lembergs, kurš savus pretiniekus pastāvīgi apsaukā par sorosītiem,» stāsta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Komunikāciju fakultātes dekāne, profesore Anda Rožukalne.

Latvijā nomelnojoši uzbrukumi ir īpaši efektīvi, jo pie mums valda politisko ideju un ideoloģiju trūkums.

Šādos apstākļos reputācija kļūst par galveno politisko valūtu, kura var tikt izmantota politiskās ietekmes un varas iegūšanai. Cilvēki skatās ne tik daudz uz darbiem, bet gan uz to, cik ļoti tiem konkrētais politiskais kandidāts patīk. Reputācija ar šo patikšanu ir ļoti saistīta,» stāsta Rožukalne. Līdzīgās domās par situāciju Latvijā ir arī Mārtiņš Hiršs. Runājot par Latvijas politiku, mūsdienās vairs nevaram runāt par meliem, jo viss ir tikai faktu pagriešana.

Tāpat kā Tramps, arī mūsu politiķi mēģina aiz matiem pievilkt notiekošo sev par labu. Kā piemēru var minēt neseno gadījumu ar Jauno Konservatīvo partiju, kura bija sadomājusi rīkot priekšvēlēšanu akciju Dziesmu un deju svētku norises vietā (Vērmanes dārzā). Šādu akciju veikšana minēto svētku laikā ir aizliegta, un policija tās īstenotājus aizturēja. Pēc tam JKP izvērsa nomelnošanas kampaņu pret Valsts policiju, kura it kā nepamatoti esot aizturējusi partijas aģitētājus. Šī ažiotāža tika izmantota kā mēģinājums iegūt balsis. Šis ir tikai viens piemērs. Arī citas partijas mēģina sagrozīt notiekošo, lai attēlotu sevi pēc iespējas labākā gaismā,» pauda Hiršs.  Anda Rožukalne arī runā par nomelnojošo ziņu izplatīšanai paredzētu instrumentu pastāvēšanu Latvijas mediju vidē.

Latvijas politiskajā vidē pastāv pietiekams daudzums mediju formātu, kuri nodarbojas ar nomelnojošo ziņu izplatīšanu. Ir avīzes, kuras tiek iemestas mums pastkastē, taču ir arī tādas interneta vietnes kā pietiek.com vai kompromat.lv, kuras sāka kā salīdzinoši progresīvas, taču laika gaitā degradējās un kļuva par platformām nomelnojošu ziņu izplatīšanai,» pauž Rožukalne.

Savukārt Mārtiņš Hiršs uzskata, ka iepriekš minētās Trampa politiskās kampaņas elementu iezīmes ir novērojamas arī šeit. Politiskie spēlētāji viens otru apsūdz par būšanu daļai no Krievijas agresijas sistēmas, ko parasti nevar pierādīt. Šādas darbības politiķiem ir ļoti izdevīgas, jo veiksmīgi piesaista publicitāti. Vienlaicīgi būtu arī jāsaprot, ka šādu skaļu frāžu izteikšana ar laiku zaudē savu nozīmīgumu un sabiedrība sāk tām neticēt. Brīdī, kad no Krievijas saņemsim reālus hibrīdkara draudus, mūsu sabiedrība var būt iemidzināta,» norāda pētnieks.

Anda Rožukalne arī vērš uzmanību uz to, ka ilgstošas nomelnošanas kampaņas ietvaros vēlētājam sāk zust uzticība visai politiskajai sistēmai. «Rodas ilūzija, ka politiskais piedāvājums visu laiku ir tas pats, un cilvēks ir vīlies politikas jēdzīgumā. Viņam rodas sajūta, ka politikai jēgas nav sekot vispār, jo viss apkārt notiekošais ir nekrietns un tendēts uz publisku apsaukāšanos, puspatiesībām un uzbrukumiem,» uzskata Rožukalne.

Ko varam secināt? Ir skaidrs, ka nomelnošanas kampaņas ir salīdzinoši vienkāršs un efektīvs instruments politiskās varas iegūšanai. Atsevišķos gadījumos (piemēram, ASV 2016. gada vēlēšanās) tas ir radījis pat politisku brīnumu un no salīdzinoši vāja kandidāta izveidojis vēlēšanu uzvarētāju. Latvijas nomelnošanas politika īpaši neatpaliek no notiekošā ārvalstīs, un tajā mēs varam manīt gan ārējā ienaidnieka uzburšanu (Krievijas faktors un apsūdzības par saistību ar hibrīdkaru), gan arī apsūdzības par valsts nozagšanu (oligarhu ietekmes jautājums Latvijas politikā). Ņemot vērā «melnā PR» būtiskos panākumus pēdējā gada laikā un tā diezgan seno vēsturi, paredzams, ka tā lietošana turpināsies arī nākotnē un paliks par neatņemamu politikas sastāvdaļu. Šis jautājums mums īpaši aktuāls kļūs gaidāmo Saeimas vēlēšanu kontekstā septembrī. Ir paredzams, ka pirms tām saskarsimies ar pieaugošu skaitu mēģinājumu parādīt politiskos pretiniekus negatīvā gaismā (bieži ar dažādām puspatiesībām, kurām nav faktoloģiska pamata). Šā iemesla dēļ vēlētājiem būtu rūpīgāk jāizvērtē viss politiķu teiktais un arī jāsaprot, ka šaubu veidošana par kādu diezgan pierādītu patiesību ir viens no «melnā PR» galvenajiem mērķiem.

Lai izvairītos no iekrišanas nepatiesas informācijas lamatās, katram iedzīvotājam būtu jāizvairās no sekošanas tikai savām emocijām.

Tas tāpēc, ka nomelnošanas kampaņas ir balstītas uz emociju raisīšanu gan ar faktiem, gan ar šo faktu interpretāciju. Vieglākais veids, kā šiem impulsiem neļauties, būtu patērēt kvalitatīvus medijus.

ASV nesen iznāca pētījums, kurā secināts, ka visvieglāk ietekmējamie ir cilvēki, kuri patērē tikai dzelteno presi ar salīdzinoši vieglu saturu,» uzskata Rožukalne. Tāpat īpaši vēlos uzsvērt M. Hirša teikto par apsūdzībām saistībā ar būšanu daļai no Krievijas hibrīdkara sistēmas. Ja šādi apsūdzējumi ir pārlieku daudzi un nepamatoti, tas var sabiedrībā radīt neticību. Ja tik tiešām kādreiz izjutīsim nopietnus hibrīdkara draudus no Krievijas, nespēsim laicīgi noreaģēt uz valsts mestajiem izaicinājumiem. Šā iemesla dēļ politiķiem un to politisko vēstījumu izplatītājiem būtu rūpīgāk jāpārdomā savi izteikumi šajā sfērā.

Pretējā gadījumā «melnais PR» var pārvērsties no varas spēļu jautājuma par nacionālās drošības jautājumu.

BNN PĒTA | Lemberga ievēlēšana var padarīt Latviju par mafiozu valsti citu acīs, vērtē tieslietu ministrs

Latvijā pēc 12 gadus ilgas tiesvedības par smagiem korupcijas noziegumiem pret valsti cietumā nonācis Aivars Lembergs, kuram arī par politiķu korumpēšanu tika uzliktas ASV sankcijas. Pašlaik viņš grasās kandidēt pašvaldību vēlēšanās, taču vienlaikus valsts strādā pie likumprojekta, lai apsūdzētas personas nedrīkstētu kandidēt vēlēšanās, sarunā ar BNN stāsta Latvijas tieslietu ministrs Jānis Bordāns. Viņš arī atzīst, ka tikmēr citas valstis šāda politiķa un viņu atbalstītāju dēļ uz Latviju var sākt skatīties kā uz potenciāli mafiozu valsti.

Latvijas nākotnes iespējas, ja balsos par Lembergu

Uz jautājumu, kā Latvija izskatīsies starptautiskajā telpā, ja Lembergu ievēlēs, Bordāns atbild: «Kamēr Lembergs nebūs reāli izņemts no aprites un politiskie spēki ar Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) sadarbosies, ārvalstis uz Latviju skatīsies, iespējams, kā uz potenciāli mafiozu valsti.»

Viņš norāda, ka valstis, kas ir pieredzējušas, ar spēcīgu demokrātiju, saprot, ka attīrīšanās no tādām mafiozām struktūrām nav vienkāršas, ka tas prasa atsevišķu cilvēku drosmi un pat upurēšanos. «Tas šobrīd ir spilgti redzams, kā Latvijā cilvēki tiek upurēti – tie, kuri ir uzņēmušies atbildīgu stāju nostāties pret Lemberga interesēm. Pret tādiem cilvēkiem tiek ierosinātas krimināllietas un dažādi apgrūtināta viņu profesionālā dzīve. Piemēram, cilvēki, kas strādājuši drošības dienestos ar visaugstākajām pielaidēm un ir sargājuši valsts drošību vistiešākajā nozīmē, viņi visu šo procesu ietekmē ir izspiesti no darba drošības iestādēs.»

Tieslietu ministrs pauž uzskatu, ka sabiedrība ārvalstīs to novērtē, ka ir cilvēki, kas gatavi iestāties pret Lemberga interesēm. «Viņi Latviju vērtē – vai mēs tiekam ar to galā? Vai nu valsts cīnās ar problēmām un ar laiku sakārto tās, vai arī viss iestrēgst un paliek neskaidrā stāvoklī.» Kā Bordāns vērtē – ja «viss iestrēgs un netiks nokārtots līdz galam», tad ārvalstnieki sapratīs, ka šajā valstī tā slimība nav uzvarēta un Latvija īsti nespēj to izdarīt.

«Ja viņi redzēs, ka pārmaiņas nenotiek un tādus lembergus ievēl un tādas partijas turpina darboties, tad acīmredzot viņi novērtēs, ka savas investīcijas šajā valstī ir riskanti ieguldīt.»

Kā nākamais solis, kas varētu notikt, Bordāna prāt, ir, ka tad uz šejieni nāks citu valstu investīcijas, jo ostas, vietas, pilsētas, kurās rūpnīcas var atvērt, Latvijā ir. «Vienkārši, cik investīcijas no citām valstīm – tādām, kurām tiesiskums nav svarīgs, – nāks?»

Viņš vērtē, ka ieguldījumi, piedāvājumi par tiem varētu sākt nākt no tādām valstīm, «kas var atnākt, sarunāt ar pilsētas mēriem kaut ko, un viņi vai nu atļaus, vai neatļaus noteiktas investīcijas». «Tās būs tādas pusmafiozas valstis.» Latvija šobrīd var izvēlēties, uz kuru pusi iet, uzsverot vēlētāju atbildību, saka tieslietu ministrs.

«Vai nu Latvijas sabiedrība balsos par tādiem lembergiem un tiem, kas ir gatavi ar viņu kopā strādāt, vai arī tā beidzot ignorēs un nesveicināsies ar tādiem, kas ir gatavi palīdzēt Lembergam.»

Vēzis, kas turpina izplatīties

Bordāns arī atgādina, ka Lembergam tika piemērotas arī starptautiskas sankcijas. «Šo starptautisko sankciju piemērošanas pamatojums bija tas, ka viņš ietekmē to, kādus cilvēkus liek amatos, ieskaitot tiesībsargājošās iestādēs, liek tikai kādiem grupējumiem, bet ne tiesiskumam, profesionālismam lojālus cilvēkus. Tas ir kā vēzis, kas turpina darboties šeit, Latvijā.»

Rodas jautājums, kādēļ Lembergs vispār drīkst kandidēt pašvaldību vēlēšanās, ja jau atrodas cietumā. 

Viņš to drīkst, jo, lai gan atzīts par vainīgu, vēl nav stājies spēkā notiesājošs spriedums galīgajā instancē, saziņā ar BNN skaidro Centrālā vēlēšanu komisija (CVK). «Kamēr spriedums nav galīgs, tikmēr personai ir tiesības kandidēt vēlēšanās un tikt ievēlētai domē.»

Jāatgādina, ka Lembergam ir piemērots notiesājošs spriedums pirmajā instancē Rīgas apgabaltiesā, atzīstot viņu par vainīgu virknē smagos korupcijas noziegumos pret Latvijas valsti.

Tieslietu ministrs papildina skaidrojumu ar norādi, ka «pašlaik Rīgas apgabaltiesa ir atcēlusi iepriekšējos drošības līdzekļus un ļoti pamatoti, manā ieskatā, ir piemērojusi pašu bargāko drošības līdzekli – apcietinājumu». Bordāns uzsver, ka tas vēl nav sods, taču tas ir bargākais drošības līdzeklis.

Tieslietu ministrs uzskata, ka Lembergs, kandidējot vēlēšanās, demonstratīvi parāda savu nievājošo izturēšanos. «Viņš nievājoši izturas pret visām apsūdzībām, kas viņam vairāk nekā desmit gadu ilgā tiesas procesā ir uzrādītas. Savā ziņā nevar arī tiesnesim pārmest, ka tas bijis tik ilgi, jo viņš arī tiešām gribējis skrupulozi izskatīt, lai nevar pārmest, ka viņš cilvēku ir notiesājis, neizskatot katru detaļu šai lietā.»

«Es teiktu vēl tā – lai tiesnesis piemērotu apcietinājumu [kā drošības līdzekli], tiesnesim ir jābūt ļoti lielai pārliecībai, ka tie noziegumi, kuros viņš tiek atzīts par vainīgu, ir sevišķi smagi.»

Tas apdraud valstiskumu – likt sarakstā valsts politikas noteicēju

«Vai sabiedrība uzskata, ka ir gudri balsot par šādu sarakstu un vispār atbalstīt partiju, kas nenorobežojas no šādiem cilvēkiem, bet turpina slavēt šo apcietināto personu par smagiem noziegumiem, turpina demonstratīvi likt viņu kā pirmo sarakstā?» retoriski vaicā Bordāns.

Ministrs vēlreiz uzsver, ka tas bijis ļoti izvērts un pamatots lēmums – ielikt Lembergu tagad cietumā. «Nevar teikt, ka pēc desmit gadu izskatīšanas tas ir kaut kāds nejaušs lēmums – apcietināt un notiesāt un pieciem gadiem cilvēku, kurš ilgstoši ir faktiski bijis galvenais noteicējs valsts politikā, tiesnesim tas nav vienkārši.»

Bordāns skaidro, ka tas nav tā, ka nejauši kādu uz ielas aizturēja un pēc kļūmīgiem pierādījumiem notiesāja. «Šis ir pilnīgi cits gadījums, tāpēc tas, ka ir cilvēki, kuri ir partijā un uzskata, ka ir labi likt Lembergu kā nr.1, parāda par ārkārtīgi bīstamo politisko kursu, ļoti bīstamu politiku valstij. Tie, kas par to balso, viņi acīmredzot valsti noliek apdraudējumā, grib uzturēt šādu situāciju valstī.»

Viņš uzsver, ka Lemberga kandidatūra ļoti daudz parāda gan konkrētās partijas – Latvijai un Ventspilij, ZZS – ārkārtīgi zemo politisko līmeni, gan apdraud valstiskumu.

Vai pašlaik tiesībsargājošās iestādes tiešām neko nevar darīt?

Politiķis stāsta, ka gluži tā nav, ka lēmējvara, ka valstī nav cilvēku, kuri nebūtu rosinājuši likuma izmaiņas un nerīkotos. «2013.gadā es pats atbalstīju likumprojektu, kas liedza piedalīties pašvaldību vēlēšanās tiem, kas ir aizdomās turētie. Tā rezultātā gan es tiku noņemts no amata, gan toreizējais VARAM ministrs Edmunds Sprūdžs, gan arī valdība krita.»

Viņš skaidro, ka tās partijas, kas ir ilgstoši sadarbojušās ar ZZS, vai šīs partijas biedri, šādus jautājumus ir novilcinājušas. Politiķus, kuri atbalstīja ierobežojumus [vēlēšanās kandidēt apsūdzētām personām], faktiski izspieda no politikas. Tas apliecina ASV uzlikto sankciju piemērotību, pamatu. Tas arī lielā mērā apliecina tiesas piemērotā drošības līdzekļa pamatotību.» «Domāju, ka partijas, uz kurām Lembergam ir ietekme, ir tās, kuras līdz šim bijušas valdībā kopā ar ZZS, — Vienotība un Nacionālā apvienība

Tieslietu ministrs BNN arī pastāstīja, ka pašlaik tiek strādāts pie likuma, kas liegtu apsūdzētām personām kandidēt vēlēšanās, un ka tas šobrīd tiek atbalstīts, bet netiks vēl īstenots uz šīm pašvaldību vēlēšanām. Vienlaikus esot jāstrādā pie apsūdzību kvalitātes, lai, ierosinot «kaut kādu krimināllietu» nevarētu «noņemt no trases» jebkuru politiķi, kurš grasās kandidēt.

Lembergs tāpat nebūs nekāds deputāts

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ziņu portālam BNN skaidri vēsta, ka nekāds deputāts vai pat pilsētas vadītājs Lembergs nebūs. Domes deputātam likumā ir noteikti konkrēti pienākumi, kuru izpilde, atrodoties cietumā, ir apšaubāma, norāda VARAM. Piemēram, ievēlētam deputātam ir pienākums piedalīties domes sēdēs, piedalīties attiecīgās domes lēmumu izpildes kontrolēšanā, izskatīt iedzīvotāju sūdzības un iesniegumus un sniegt atbildi likumā noteiktajā kārtībā un termiņā, ne retāk kā reizi divos mēnešos rīkot iedzīvotāju pieņemšanu.

Atskats vēsturē

Lemberga vēsture Latvijā ir diezgan gara un sarežģīta. Viņš kļuva par ienesīgās ostu pilsētas Ventspils mēru 1991.gadā. Taču 2005.gadā pret viņu ierosināja krimināllietu par kukuļņemšanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, īpašuma tiesību nenorādīšanu dažādos uzņēmumos u.c. Kopš 2007.gada ar tiesas lēmumu viņam bija liegts pildīt mēra pienākumus, taču tas tā arī palika tikai «uz papīra», jo faktiski Lembergs šos pienākumus pildījis visus šos gadus.

Pēc tam, kad 2019.gada 9.decembrī Lembergam piemēroja ASV Valsts kases Ārvalstu aktīvu kontroles biroja (OFAC) sankcijas, visas sankcijām pakļautās biedrības palika bez biedriem, Lembergs arī bija spiests atstāt Ventspils brīvostu, lai tā tiktu izņemta no sankcijām. Taču viņš turpināja strādāt Ventspils pilsētas domes Finanšu komitejā, kas pārvalda naudas izlietojumu pilsētā. Turklāt turpinājis sev izmaksāt algu pēc sankciju uzlikšanas, ko neviens tā īsti nav pārbaudījis, vai tas vispār bija likumīgi.

Pēc 12 gadus ilgas tiesvedības tiesa Lembergu atzina par vainīgu kukuļņemšanā, dokumenta viltošanā, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā, dienesta viltojumā, neatļautā piedalīšanās mantiskos darījumos, kā arī nepatiesu ziņu norādīšanā deklarācijas. Rīgas apgabaltiesa Lembergam piesprieda piecu gadu cietumsodu, mantas konfiskāciju un 20 000 eiro sodu. Konfiscēta tika arī slavenā Puzes muiža, kurā Lembergs ar ģimeni dzīvoja, kā arī virkne citu īpašumu.

Pašlaik Lembergam ir piemērots nevis sods, bet drošības līdzeklis – apcietinājums. Tādēļ, ka spriedums vēl nav pasludināts galīgajā instancē likums Lembergam ļauj kandidēt vēlēšanās, ko viņš arī dara, kaut arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kas ir atbildīga par pašvaldībām Latvijā, norāda, ka Lembergam nebūs iespēju strādāt kā deputātam, atrodoties cietumā.

Kurš ir vienlīdzīgāks par visiem pārējiem?

Gints Grosfogels: Lapsas par aitu ganiem

Papētot L. Lapsas radošo biogrāfiju, redzams, ka izcilais žurnālists gan agrāk, gan arī tagad turpina «sēdēt uz vairākiem krēsliem» — viņš ir gan žurnālists, gan publicists, gan…. Neoficiāli arī sabiedrisko attiecību konsultants. Par to, kādas ētikas un morāles normas šeit tiek pārkāptas, prasiet tiem, kas ar šīm lietām nodarbojas profesionālā līmenī, taču, cik zinu, tad Kristiāns Rozenvalds par līdzīga rakstura «pārkāpumiem» veselu nedēļu tika zākāts mediju pirmajās lapās…

Kāds teiks — bet kur gan ir pierādījumi, fakti, izraksti un izziņas, kas apliecina L. Lapsas un «P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības» saistību? Tādu ir simtiem, taču līdz šim neviens nav atļāvies publiski pateikt, ka L. Lapsa par savu darbu (rakstīšanu vai nerakstīšanu presē) pieprasa tāda vai citāda veida atlīdzību. Un tā jau vairs nav žurnālistika…

To, ka Lapsas vārds liek nodrebēt daudzu lielu uzņēmumu sabiedrisko attiecību vadītājiem, pierāda manis iepriekš teiktais — visi klusi sačukstas un apspriež kārtējo «lapsas kūmiņa» prasību, taču publiski par to neviens nerunā… Nerunā arī sabiedrisko attiecību profesionāļi, jo kurš gan ir gatavs publiski nostāties pret vienu no varenākajiem Latvijas žurnālistiem? Un te nu rodas jautājums — kāpēc ir vienlīdzīgie (žurnālisti, sabiedrisko attiecību darboņi) un vēl vienlīdzīgākie («lapsas kūmiņi»)?

Iepriekšējās publikācijas un avoti

Lato Lapsa – tāds, kāds es esmu

Kas ir Lato Lapsa un kā intereses viņš apkalpo?

Kādas metodes Lato lapsa izmanto savā portālā pietiek.com

Ko Lato Lapsa mums nestāsta un par ko neatzīstas pats sev Satīrisks feļetons

Lato Lapsa kā Krievijas aģents un/vai noderīgais idiots

Lato Lapsas loma Krievijas hibrīdkarā pret Latviju


4 komentāri

Kādas metodes Lato lapsa izmanto savā portālā pietiek.com

Lapsa bieži tiek citēts Krievijas propagandas interneta vietnē Sputnik.com

Ar neapbruņotu aci ir redzams, ka Lapsas  vietnē neatradīsim neko kritisku par Krieviju.  Neatradīsim neko kritisku par Lembergu, Ventspili, Zaļo zemnieku savienību, Nacionālo apvienību- VL -TB/LNNK, kuras Lembergs  ir finansējis un/vai finansē joprojām. Nekas kritisks nebūs arī par partiju Saskaņa. Tas vispirms. Neatradīsim neko kritisku par viņa melnā PR un dezinformācijas klientiem, kas mēdz būt gan partijas, gan arī atseviški partiju biedri, gan organizācijas kā, piemēram, „Latvijas darba devēju konfederācija” (LDDK) un „Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera” (LTRK).

Lato Lapsu izmanto tie spēki, kas nav gatavi godīgai sacensībai un, kad jāķeras pie pēdējā salmiņa, lai Lato Lapsa nāk palīgā atlaist saeimu vai pat veikt mēģināt valsts apvērsumu. Šādas ambīcijas Lapsas kungam ir, jo par to liecina viņa pēdējie šedevri Nāve un Ādamsona faili, kuru vētījums ir sekojošs – esošā valdība, uzpirktie un korumpētie nacionālās drošības dienesti atsevišķi prorietumnieciskie, demokrātiskie politiķi, valsts prezidents vedot uz Latvijas nāvi.

Reizēm kaut kas kritisks, par kādu bijušo klientu pietiek.com arī iezogas, taču tas ir tikai tāpēc, lai šim klientam atgādinātu: Tu sen neesi man neko maksājis! Un ja klients, protas atkal maksāt, tad  kritiskais rakstiņš pazūd, vai vairāk nekas kritisks par šo klientu neparādās. Pietiek.com un tā atbalstītāju analīze, kā arī citi pierādījumi no Lapsas PR kompāniju darbiniekiem liecina, kad visi iepriekšnosauktie politiskie spēki ir arī galvenie Lapsas klienti pašlaik. Par šo partiju pretinieku melno PR Lapsam acīmredzot maksā skaidrā naudā vai nu paši šo partiju pārstāvji vai to sponsori.

Savu svarīgāko klientu naudu viņš nereģistrē savu PR firmu izrakstītajos rēķinos. To viņs saņem skaidrā un pēc tam pats iemaksā, izmantojot bankomātus, savā bankas kontā vai pārskaitot uz pietiek.com kontu, kas ir fiktīvi noformēta kā aizdevuma atmaksa. Lato Lapsu atmaskojošā vietnē latolapsa.com kāds bijušais PR aģenturas PRAE darbinieks stasta, kā notiek naudas iemaksa bankomatos: Stāsts īsumā ir par to, ka Lapsa ienākumus gūst galvenokārt tikai skaidrā naudā, tad spēlē bankomātu “aparātu” netālu no PRAE biroja. Summas sulīgas. Lasītājiem nebūs problēmu saskaitīt pašiem, cik lielas summas Lato Lapsa saņem un uzskaita par pasūtījuma rakstiem skaidrā naudā uz sava konta. Lasīt šeit.

Pietiek.com producē kompromitējošu saturu par Lapsas PR klientiem, t.s., Lemberga, ZZS, Nacionālās apvienības, Saskaņa  “ienaidniekiem”, konkurējošiem politiķiem, valsts drošības iestādēm (tur ir arī Lapsas personīgā vendeta), valsts prezidenta kanceleju, prezidentu Egilu Levitu, ministru kabinetu,  žurnālistiem, kas kritizē Lapsas klientus un tāpēc ir bīstami tiem.  Šis kompromitējošais saturs nav nekāda izmeklējoša žurnālistika, tie ir skaļi personas apsaukājoši raksti ar dažādiem autora pseidonīmiem, bez jebkāda nopietna faktiska un analītiska pamata. Turklāt rakstīti ļoti sliktā, nekoptā valodā.

Protams, Lapsam nav bezmaksas resursu, lai katru nedēļu sacerētu jaunus ķengu rakstus par aprejamajiem cilvēkiem, bet klientam ir jātskaitās katru mēnesi, lai saņemtu naudu. Tāpēc Lapsa  izmanto ļoti lētu ķengājoša satura ieguves metodi, proti, nozog sociālajos tīklos vai citur pieejamas bezmaksas publikācijas, piem., Facebook ierakstu, atklātu vēstuli, bloga rakstu utml., ko rakstījis nomelnojamais cilvēks vai organizācija. Šo materiālu, nesaskaņojot ar autoru un nenorādot avotu, Lapsa ievieto savā resursā pietiek.com un pats zem tā komentāru sadaļā saraksta visus vajadzīgo nomelnojošo saturu. Tas, protams ir lētāk nekā pasūtīt rakstiņu Elitai Veidemanei vai kādam citam Lemberga avīzes NRA skribentam.

Toms Ostrovskis nav šo rakstu rakstījis Pietiek.com, bet to Lato Lapsa nozadzis no TVnet vietnes, lai zem tā pats anonīmi to komentētu ar galveno vēstījumu – Pietiek.com ir lielākais Latvijas medijs nevis TVnet.

Tur zem raksta viņš komunicē pats ar sevi ar dažādiem vārdiem. Bet stils un vēstījums ir viens un tas pats, kas tiek izmantots arī pie citiem konkrēto cilvēku nomelnošiem rakstiem. Viņš pat necenšās rakstīt ko jaunu tikai kopē un ielīmē vienu un to pašu vēstījumu no citiem komentāriem pie cita raksta.

Kā liecina viņa PR aģentūras darbinieks, tad to var viegli konstatēt, ka visi komentāri nāk no vienas un tās pašas Lapsas dzīvokļa vai biroja IP adreses.

Tad kad klientam ir lielākas prasības kāda pretinieka apmētāšanā ar mēsliem, tad Lapsa ieslēdz savus sabiedrisko attiecību (PR) uzņēmumus P.R.A.E., AD OMNIA, Ideju institūts. Bet galvenos vēstījumus un etiķetes, kas jāmet komentāros pie publikācijām par nomelnojamo personu, sacer pats Lapsa.

Avots: Lato Lapsas melnais PR

Analizējot pietiek.com lapu nevar nepamanīt, ka viens no lielākajiem politiskajiem Lato Lapsas klientiem tandēmā ar ZZS ir kriminālnoziedznieks Aivars Lembergs, kas tagad jau atrodas ieslodzījumā. Tāpēc Lato Lapsa neskopojas ar mēsliem, kurus viņš met uz Lemberga “ienaidniekiem” tagad, piemēram, uz  tieslietu ministru Jāni Bordānu, deputātu Artusu Kaimiņu,  deputātu Aldi Gobzemu, ģenerālprokuroru Juri Stukānu, premjeru Krišjāni Kariņu. Agrāk jau ilgstoši uz SAB, VDD, KNAB, VID vadītājiem un, protams, uz Egilu Levitu un viņa kanceleju, ieskaitot tās darbiniekus Andri Teikmani,  Sarmīti Ēlerti un citiem. Apkarojamo sarakstā ir arī ReBaltica, Inga Spriņģe un citi žurnālisti, rakstnieki un publicisti, kas kritizē Lembergu.

Tādā veidā Lembergs un ZZS piedalās Lapsas diriģētā Krievijas hibrīdkara korī pret Latviju. Vai nu apzināti (to rādīs laiks, vai Lapsa nokļūs turpat, kur portālā pietiek.com un grāmatā Nāve viņa aizstāvāmais varonis Jānis Ādamsons) vai noderīgā idiotu lomā. Protams, Lapsam kā narcisam, ar vajāšanas māniju un mazvērtības kompleksiem slimojošai personai ir arī sava vendeta pret Latvijas drošības iestādēm, jo tās pamatoti tur viņu zem lupas.

Padomju stila propagandas gangsteris

Lato Lapsam nav žurnālististikas izglītības, nav arī sabiedrisko attiecību izglītības.  Zināms, ka Lapsa  Latvijas Universitātē studējis Vēstures un filozofijas fakultātē, kur padomju laikā gatavoju padomju un komunistiskās partijas vadītājus uz marksisma ideoloģijas pamata. Šī fakultāte bija padomju politisko līderu akadēmija. Acīmredzot uz šādu karjeru viņu gatavoja vecāki. Kā liecina Lapsam veltīti  interneta resursi izglītības izvēlē liela loma bija Lato Lapsas tēvam un vectēvam, kas esot bijuši pārliecināti un aktīvi komunisti. Ja Latvijā pēc viņa studijām  būtu saglabājusies padomju vara, tad Lato Lapsa šodien būtu droši vien Latvijas komunistiskās partijas centrālās komitejas darbinieks vai cits padomju nomeklatūras darbinieks, kā savulaik viens no viņa  sponsoriem Lembergs.  Tāpēc viņa izglītība sniedz  labāku skaidrojumu, kāpēc Lapsas publikāciju naratīvs ļoti atgādina padomju un komunistiskās partijas propagandistu stilu. Padomju režīmā propagandisti arī lietoja tādas pašas ienaidnieku meklēšanas un to stigmatizēšanas un negatīvu birku uzkarināšanas metodes, kādas šodien izmanto Lapsa.

Spilgti to nodemonstrē nomelnošanas kampaņa pret Latvijas prezidentu Egilu Levitu, kurā dominē etiķetes “melis, viltvārdis, augstprātīgs, nekompetents, kas nespēj pieņemt lēmumus, ar aizdomām, ka viņš ir arī KGB aģents. 

Tikko Lato Lapsa publicēja šādu tekstu: “Ilgstošas pandēmijas situācijā, Ministru kabinetam demonstrējot apjukumu nekonsekvenci un nespēju pieņemt lēmumus, ko skaidri iezīmēja žurnālistu izmeklēšanas*, valsts prezidents neizmantoja iespēju sasaukt ārkārtas Ministru kabineta sēdi, iesaistoties un palīdzot visai sabiedrībai svarīgu lēmumu pieņemšanā, kas, iespējams, izraisīja daudzu cilvēku personiskās traģēdijas un pat nāves” (ZZS paziņojums Levits nespēj vai nevēlas pildīt savus pienākumus un “pazūd aiz savas pils augstajiem mūriem” 2021. gada 23. novembrī pietiek.com). Šis paziņojums, kurā tiek uzbrukts arī Lemberga  ienaidniekam Jānim Bordānam  ir acīmredzami saskaņots ar Lapsas grāmatas mārketingu un abām publikācijam ir viens tas pats vēstījums, kas stilistiskās līdzības dēļ, visticamāk, tapis Lato Lapsas darbnīcā.

*Ar jēdzienu  “žurnālistu izmeklēšanas” ZZS acīmredzot domā Lemberga kabatas avīzes NRA un Lato Lapsas portāla pietiek.com “izmeklēšanas”.

 Šajā analītiskajā publikācijā, kas sastāv no vairākiem turpinājumiem/daļām un ir autora viedoklis, izmantoti pamatā publiski pieejami interneta resursi un konfidenciāli iegūta informācija.

Agrākās publikācijas un avoti:

Lato Lapsa – tāds, kāds es esmu

Kas ir Lato Lapsa un kā intereses viņš apkalpo?

Kādas metodes Lato lapsa izmanto savā portālā pietiek.com

Ko Lato Lapsa mums nestāsta un par ko neatzīstas pats sev Satīrisks feļetons

Lato Lapsa kā Krievijas aģents un/vai noderīgais idiots

Lato Lapsas loma Krievijas hibrīdkarā pret Latviju

Kas ir Lato Lapsa un kā intereses viņš apkalpo


Komentēt

Tukli bērni un ar hormoniem audzēta lopu gaļa – mūsu nākotne?

Lasīt TVNet.

Zaļie un belēvičsTāpat kā simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, arī es nesen savā pastkastītē saņēmu Latvijas Zaļo partijas (LZP) valdes locekļa, miljonāra (kurš savu mantību vairo, pateicoties mūsu slimošanai, jo pērkam zāles viņa ģimenes aptiekās) un briežu gaļas audzētāja Gunta Belēviča propagandas izdevumu «Dr. Belēviča avīze».

Izdevumā mums antiamerikāniskas propagandas garā draud ar bērnu tuklumu, pamestiem laukiem, ar augšanas hormoniem audzētu gaļu un Latvijas ekonomikas bojāeju, ja Eiropas Savienība parakstīšot tirdzniecības un investīciju līgumu ar ASV.

Gan šis izdevums, gan doktora Belēviča maskēšanās aiz zaļās ideoloģijas maskas domājošos cilvēkos var radīt virkni jautājumu, uz kuriem LZP valdes loceklis ne savā mājas lapā, ne savā avīzē atbildes nesniedz.

Iepriecina tas, ka Gunti Belēviču vismaz vārdos satrauc mūsu veselība un pārtika, ko mēs lietojam. Taču cenšanās par visu veselības un ekonomikas nelaimju vaininieku padarīt vēl spēkā neesošu ES un ASV tirdzniecības līgumu atgādina lasītāju maldināšanu un visas patiesības nepateikšanu.

Belēviča avīze seko senajai liekulības formulai – klausieties manos vārdos, bet neskatieties uz maniem darbiem.

Ko slēpj «veselīgas pārtikas aizstāvis» Belēvičs?

Ja Belēviča kungs un viņa pārstāvētā partija tiešām būtu norūpējušies par mūsu veselību un veselīgu pārtiku mūsu lielveikalos, tad bija jādzird viņa un visu «zaļo» balss, lai pievienotos Latvijas mediķiem, kas bija gandrīz vai vienīgie, kas aicina uz kancerogēno vielu (benzopirēns u.c.) līmeņa samazināšanu Latvijā ražotos kūpinājumos.

Kā zināms, Latvijas gaļas ražotāji, kuriem rūp pamatā tikai nauda, nevis patērētāju veselība, izmisīgi ar sava lobista, bēdīgi slavenā Didža Šmita palīdzību turpina cīnīties Briselē, lai Latvijā mēs varētu ēst kūpinātu gaļu ar lielāku veselībai kaitīgā benzopirēna līmeni. Absurds.

Belēvičs savā avīzē ne ar pušplēstu vārdu nepiemin arī galvenos bērnu un pieaugušo tukluma un asinsvadu slimību iemeslus: rafinētos miltus, cukuru, sāli, transtaukus, ar kuriem pilni ir produkti, kurus ražo Latvijas pārtikas rūpniecība.

Nevajag baidīt mūs ar tirgū vēl neesošiem ASV pārtikas produktiem, ja neveselīgi ir lielākā daļa Latvijā ražoto produktu. Ja ietekmēt ASV masu pārtikas ražošanu no Latvijas būs grūtāk (mēs to varēsim vienkārši nepirkt), tad Belēviča kungs to var darīt ar Latvijas ražotājiem un varbūt pats rādīt piemēru savā gaļas ražotnē?

Taču tas būtu pret Belēviča kunga maka interesēm. Jo viņš pats acīmredzot labprātāk ražo un pārdod kancerogēnos kūpinājums un tāpēc pret tiem neiebilst, jo reklāmas rakstos «cīnītājs par veselīgu pārtiku» pats zīmējas uz neveselīgo kūpinātu gaļas gabalu fona un ar tādu pašu gaļas gabalu rokās, kas ir no ekoloģiski audzēta un «ētiski nošauta» dzīvnieka, bet kūpināts, tātad kancerogēns.

Kā «zaļais» Belēvičs piesārņo vidi

Kliedzošā pretrunā ar zaļo ideoloģiju un rūpēm par vidi ir Belēviča saimniecības «Zemitāni» bizness. Tas ir vērsts uz sarkanās gaļas (brieži un citi dzīvnieki) ražošanu un briežu audzēšanu nošaušanai tā saucamajā «briežu dārzā», rīkojot izklaides medniekiem.

.

Kā zināms, liellopu audzēšana (īpaši, ja tas notiek masveidā) tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem cēloņiem siltumnīcas efektu radošajām gāzēm. Gaļas ražošanas process rada milzīgu kaitējumu videi, aiz sevis atstājot ievērojamus apjomus CO2 izmešu. Tos izmetot atkritumu poligonos kopā ar sadzīves atkritumiem, pūšanas procesa laikā gaļas pārpalikumi turpina nodarīt kaitējumu videi, izdalot metāna gāzi.

Briežu audzēšana gaļas ražošanas vajadzībām nav lieta, ar ko lepoties «zaļajam politiķim», jo šāds bizness dod pienesumu lopkopības sektora izraisītām mūsdienu nopietnākajām ekoloģijas problēmām. Gaļas ražošana ir atbildīga par 18% no visas pasaules gāzu izmešiem, izsakot CO2 ekvivalentos. Salīdzinoši pasažieru transports ir atbildīgs tikai par 12% šo gāzu.

Lopkopības dēļ rodas 65% cilvēku darbības dēļ radītā slāpekļa oksīda, kas globālās sasilšanas procesu veicina 296 reizes vairāk, salīdzinot ar CO2, un 37% no visa cilvēku dēļ radītā metāna, kas globālo sasilšanu veicina 23 reizes vairāk. Šos datus 2007. gadā apstiprina medicīnas žurnāls «The Lancet», kurā secināts, ka dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņa samazināšanai būtu jābūt galvenajai prioritātei – īpaši attīstītajās valstīs, kur šādas pārmaiņas būtiski nāktu par labu arī veselības uzlabošanai.

Kopā ar Šleseru un Savicki

Belēviča vārdiem un nodomiem grūti ticēt arī tāpēc, ka viņš ir bijis saistīts ar vairākām politiķus kompromitējošām personām. Vispirms jau ar Krievijas impēriskās ekonomiskās un maigās (ideoloģiskās) varas redzamāko pārstāvi Latvijā Juri Savicki, ar kuru kopā viņš pirms dažiem gadiem bija izveidojis pat kādu uzņēmumu, kas nodarbojas «ar velns vien zina ko».

Belēvičs sevi sakompromitēja, arī kādu brīdi vadot bēdīgi slaveno biezo naudas maku īpašnieku politisko organizāciju «Par Labu Latviju», kurā darbojās tādas odiozas politisko spēku kārojošas ekonomiskās varas personas kā Ainārs Šlesers, Andris Šķēle, Atis Sausnītis, Aleksejs Šeiņins, Gints Šķenders, Gunārs Ķirsons, Guntis Rāvis, Ieva Plaude- Rēlingere, Ēriks Stendzenieks, Andrejs Ēķis, Edvīns Bartkevičs, Valērijs Igaunis, Juris Savickis, Kirovs Lipmans, Aleksandrs Milovs, Jānis Naglis, Antonijs Samburs, Valērijs Maligins, Jānis Vilnītis, Jurijs Dovoreckis un citi.

Organizācija izrādījās homofobiska, bet pats Belēvičs tāds nebija, un viņu Latvijas galvenais homofobs Šlesers palūdzis aiziet par to, ka Belēvičs esot gatavs spiest roku visiem cilvēkiem (arī gejiem).

Zaļā ideoloģija

Latvijas Zaļo partija ir parodija par zaļo ideoloģiju. Ne tikai tāpēc, ka tā darbojas tandēmā ar antagonisko Zemnieku partiju (kas pārstāv intensīvas lauksaimniecības un tāpēc vidi postošas grupas intereses) un kuras abas kopā ir labi pazīstamas kā Latvijas oligarha un Kremļa līdzskrējēja Aivara Lemberga kabatas partijas, bet galvenokārt tāpēc, ka tā savās rindās sapulcējusi tos pašus konservatīvos un pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados joprojām dzīvojošos «zemniekus», kas ļoti labi prot lamāties no Saeimas tribīnes un audzēt kazaku stila ūsas (Līdaka).

Zaļā ideoloģija pasaulē radās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados kā revolucionāra protesta ideoloģija. Tā atrodas savrup no klasiskajām konservatīvisma, liberālisma un sociālisma idejām. Tā ir cieši un intīmi saistīta ar vides un pretkara, dzīvnieku tiesību un feminisma kustībām. Reizēm zaļo ideoloģiju dēvē arī par ekoloģismu.

Zaļā ideoloģija vēlas nevardarbīgu revolūciju (prāta revolūciju), lai radītu jaunu sabiedrību, kas dzīvotu, taupot izzūdošos dabas resursus, lai apstādinātu pašreizējo zemes ekspluatāciju. Zaļie ir pret neregulētu tirgus ekonomiku un globalizāciju, pret atomenerģiju un fosilo enerģiju, par solidaritāti ar cilvēkiem, kas cieš no bada, par visu cilvēku tiesībām, pret centralizāciju un plāna ekonomiku, par sociālo aizsardzību un par visu veidu ģimenēm, gan tradicionālām, gan vientuļajām mātēm, gan viendzimuma ģimenēm un to tiesībām adoptēt bērnus.

Zaļo ideoloģija ir pret neierobežotu mežu izciršanu un visu citu dabas resursu izšķērdēšanu. Tā vēlas ierobežot alkohola un tabakas patēriņu, taču ir liberālākos uzskatos par marihuānas lietošanu. Katrā ziņā konservatīvismu un tā saucamo tradicionālo vērtību ideoloģiju zaļie nekad nepārstāv. Toties to dara Latvijas Zaļo partija.

Zaļie ir revolucionārs spēks, ko, starp citu, liecina arī Latvijas vēsture. Arvīda Ulmes vadītais Vides aizsardzības klubs – VAK bija Latvijas atbrīvošanās cīņas avangardā, kad vēl neviena tautas fronte nebija nodibināta.

Ne Latvijas Zaļo partijas programma, ne tās redzamākie cilvēki, kā Viesturs Silenieks, Raimonds Vējonis, Edgars Tavars, Mārtiņš Martinsons, Jānis Trupovnieks, Ingmārs Līdaka, Kārlis Seržants, Rihards Eigims, Inese Aizstrauta, vai Juris Vectirāns neliecina, ka mums ir darīšana ar revolucionāru un principiālu zaļo ideoloģijas iemiesojumu mūsdienu Latvijā.

Latvijā nav īstas zaļo ideoloģiju pārstāvošas partijas. Tā, kas lieto šo vārdu, ir liekule un blefotāja.

Lielais blefotājs

Liels blefs ir arī Belēviča avīzē solītās «šausmas», kas iestāšoties, kad lielākais pasaules tirgus – ES noslēgšot Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) līgumu ar ASV, kopā izveidojot pasaulē lielāko brīvo tirgu. Nolīgums paredzēs preču un pakalpojumu tirdzniecības un ieguldījumu liberalizāciju, kas pārsniegs pušu esošās PTO saistības. Līdz ar netarifu barjeru atcelšanu savstarpējā tirdzniecībā nolīgums veicinās abu pušu konkurētspēju pasaulē, tostarp maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī sekmēs ekonomikas un nodarbinātības izaugsmi visās skartajās valstīs. Arī Latvijā.

Pretēji Belēviča apgalvojumiem Eiropas Komisijas dokumentos un publiski pieejamās mājas lapās var izlasīt, ka tas neapdraud ES augstos pārtikas produktu drošības standartus. TTIP automātiski neprevalēs pār ES tiesību aktiem un noteikumiem, tos neatcels un negrozīs. Izmaiņas ES normatīvajos un administratīvajos aktos ar mērķi liberalizēt tirdzniecību būs jāapstiprina ES dalībvalstīm Padomē un Eiropas Parlamentam.

EK sola, ka līgums neapdraud arī augstos ES standartus patērētāju vides un veselības aizsardzības jomā. Augstais aizsardzības līmenis, ko esam noteikuši šeit, Eiropā, nebūšot apspriežams. Pretēji Belēviča apgalvojumiem mums nedraud arī, ka Eiropas veikalu plauktus pārpildīs ar hormoniem baroto ASV dzīvnieku gaļa. Stingrie ES tiesību akti, kuri, piemēram, attiecas uz hormoniem vai aizsargā cilvēku dzīvību un veselību, dzīvnieku veselību un labturību vai vidi un patērētāju intereses, sarunās netikšot apspriesti. Tāpat netikšot revidēti ES tiesību akti par ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO). Kāds te blefo? Eiropas Komisija vai Belēvičs?

Resursi:LASI CITUR: Eiropas Komisija: tirdzniecība

Ja Latvijas pseidozaļo pārstāvis Belēvičs vēlas pievērst sev un savai partijai uzmanību ar antiamerikānisku un blefojošu retoriku, tad to vajag darīt korekti, neradot ne mazākās šaubas par paša labajiem un cēlajiem nodomiem.

Bet visvairāk pārliecinās tādi zaļie, kas arī paši savā dzīvē vadīsies pēc zaļo ideoloģijas principiem. Tādu Latvijā vairs/vēl nav. Tā ir tukša politikas niša. Vajadzīgs vēl viens mūsdienu «flower power» paaudzes puķu bērns Arvīds Ulme.

Vai tāds te kaut kur ir? Principiāls un loģisks zaļais, kas nevis krāsojas zaļā krāsā, bet ir zaļš?

 

LASI TVNET: Kūpinājumi, kas kaitīgi veselībai, bet pilda gaļas un zivju rūpnieku makus

LASI TVNET: Gaļas ražotāji noklusē būtiskas nianses

LASI TVNET: Benzopirēna pilnie kūpinājumi izraisa vēzi

LASI TVNET: Kā pārtikas ražotāji cenšas saīsināt mūsu mūžu

LASI TVNET: Latvijas pārtikas rūpniecība kā mūsu kaprači. III


Komentēt

Oligarhs Lembergs, prezidents Bērziņš un viņu kucītes

2014.gada 11. aprīlis TVNet Spogulis

Oligarhu vara Berzins Lembergs

Pirms trim gadiem Latvijas oligarhs Aivars Lembergs ar savas kabatas partijas ZZS un sabiedroto no Saskaņas Centra palīdzību un laikam piedaloties arī VL-TB/LNNK* nokārtoja, ka par Latvijas prezidentu kļuva viņa «senais paziņa» Andris Bērziņš. Abi kungi – gan Lembergs, gan Bērziņš – padomju laikā piederēja PSKP nomenklatūras (uzticamākie un drošākie padomju režīma kalpotāji, kas baudīja īpašas padomju režīma privilēģijas) darbinieku pulkam.

Kā intereses aizstāv Lemberga prezidents Bērziņš?

Ar šo Latvijas mūsdienu vēsture apliecināja, ka kopīga PSKP nomenklatūras brālība darbojas arī ES un NATO valstī Latvijā, kur svarīgākās valsts personas izvēlas nevis valsts un sabiedrības interešu, bet gan šauras politiku ietekmējošu naudas maisu interešu grupas vārdā. Andrim Bērziņam kā potenciālajam valsts prezidentam tolaik bija tikai 8% sabiedrības atbalsts**, jo šis cilvēks plašākai sabiedrībai nebija pazīstams.

Ja prezidentu ievēlētu tauta vai oligarhiem vairs nebūtu ietekmes uz Saeimas deputātu izvēli, šāda nepiemērota kandidatūra prezidenta postenim nezin vai ietu cauri. Taču postpadomju Latvijas «iekšējos lokos» savējie turpināja bīdīt savējos arī visaugstākajam valsts amatam, cerot, ka brīvajā Latvijā sabiedrībai būs tikpat maza teikšana par augstu amatpersonu rīcību kā Padomju Savienībā. Galvenais, ka prezidents ir no savējo loka, vadāms un nav neparedzams kā rietumnieciskā V.Vīķe-Freiberga vai «aplokšņu» dakteris V. Zatlers, kas nepateicībā sacēlās pret oligarhiem.

Oligarhu cerības arī šoreiz neattaisnojās. Publika ātri ieraudzīja padomiskā slinkuma neizdarības «āža kāju» Andra Bērziņa darbos, jo abi «draugi» Bērziņš un Lembergs pagājušajā nedēļā sabiedrībai atgādināja, ka abu šo kungu patiesās ģeopolitiskās simpātijas un orientācija vairāk tomēr ir un paliek austrumu kaimiņa virzienā. To var saprast un viegli izskaidrot, ja atceramies viņu pagātni padomju režīma laikos. Toreiz, kad lielākā daļa tautas ienīda padomju režīmu un tā paspārnē veikto rusifikāciju un citus sabiedrības deģenerācijas aktus, viņi noteikti nebija totalitārā režīma kritiķu skaitā, jo šis padomju režīms viņiem garantēja karjeras iespējas.

Turpretī rietumu dzīves stils ar tā brīvības auru un iniciatīvas iespēju vērtībām viņiem droši vien vislabāk patiktu Ķīnas versijā, kad kompartijas bosi vienlaikus ir arī vietējās tirgus ekonomikas galvenie noteicēji. Padomju Savienības kompartijas nomenklatūras sile abiem bija pareizā kūts, kur baroties. Ja viņi būtu visa rietumnieciskā, brīvības piekritēji, tad tik augstu Padomju Savienībā nebūtu uzkalpojušies.

NATO kā mūsu brīvības un rietumu vērtību garants

Atbrīvojoties no padomju okupācijas režīma, Latvija izvēlējas ne tikai brīvību valstij un tās pilsoņiem, bet arī atgriešanos rietumu civilizācijā, kuras starptautiskās savienības un drošības garantiju organizācijas saucas Eiropas Savienība un NATO. Līdz ar to mēs kopā ar savu valsti esam uzņēmušies pienākumus, kas veicami sadarbībā ar mūsu rietumu sabiedrotajiem, pamatojoties uz demokrātijas, personas brīvības un likumības principiem, visiem kopā aizstāvēt mūsu brīvību, kopīgo mūsu tautu mantojumu un mūsu rietumu civilizāciju***. Lemberga un Bērziņa intereses šeit «nolūst» un nesinhronizējas ar valsts un modernās Latvijas sabiedrības vēlmēm un vajadzībām. Kāpēc tā notiek?

Lembergs un Bērziņš kā Latvijas interešu nodevēji

Tas notiek tāpēc, ka gan Bērziņš, gan Lembergs, šķiet, to ir aizmirsuši vai arī nekad nav gribējuši saprast, ka Latvija vairs nav padomju (Krievijas) impērijas province un nav arī nedz Šveice, nedz arī neitrālā Zviedrija, kas var atļauties būt piederīgas rietumu civilizācijai, demonstrējot formālu neitralitāti.

Ģeopolitiski Latvija un pārējā Baltija ir uz rietumu un pareizticīgās Krievijas ģeopolitisko civilizāciju cīņas priekšējās robežas, un tāpēc šo valstu vadītājiem un arī oligarhiem, kas šos līderus izvēlas un saliek amatos, būtu nepārprotami un skaidri jāapzinās un jāpauž viedoklis, ka mūsu valsts pieder rietumu civilizācijai ar tās vērtībām. Pie šīs robežas ir jānolaiž jaunais dzelzs priekškars, ja Krievija uz to mūs spiež. Tieši tāpēc arī tagad sabiedrība skaļi un kategoriski nosoda Krievijas režīmu ar tās vadītājiem, kas šīs – mums tik svarīgās vērtības un brīvību apdraud.

Demonstratīvi uzgriežot muguru referendumam par latviešu valodu, pastāvīgi ciemojoties Krievijas impērijas vasaļvalstīs pie to diktatoriem un metoties Krievijas imperatora Putina apskāvienos Soču olimpiādē, koķetējot ar Krievijas maigās varas spēkiem Latvijā (Dinamo Rīga, Savickis utt.), paužot viedokli, ka diktators Putins ir laipni lūgts vizītē Latvijā, neskatoties uz to, ka šāds uzaicinājums pat bez ārlietu ministra Rinkēviča apsauciena liecina par Latvijas prezidenta rīcības rupju neatbilstību ES un NATO politikai, prezidents Andris Bērziņš apstiprina, ka viņš ir Krievijas ģeopolitiskām interesēm simpatizējošs cilvēks.

Vēstuli parakstot tikai sorosisti, liberasti un pederasti

Labi, ka Latvijas sabiedrībā ir cilvēki, kuru mērs beidzot ir pilns un viņi ir apvienojušies, lai apstādinātu apkaunojošo Latvijas prezidenta rīcību un liktu viņam atkāpties no augstākā valsts amata. Tā marta beigās ir tapusi atklāta vēstule, kuru jau parakstījuši apmēram tūkstotis Latvijas iedzīvotāju, kas adresēta valsts prezidentam, valdībai un Saeimas deputātiem, kurā aicina Andri Bērziņu pašu izvērtēt savas iespējas turpināt ieņemt Valsts prezidenta amatu, jo vēstules autori neuzskata, ka šāds prezidents patiešām pārstāv visas Latvijas tautas intereses****.

Vienlaikus sarosījušies ir arī Andra Bērziņa sargsuņi, kas sociālajos tīklos un interneta rakstu komentāros prezidenta rīcības kritiķiem uzkar «liberastu», «pederastu», «sorosistu» un citas Krievijas propagandas klišeju uzlīmes, ko plaši lieto, apkarojot opozīciju Krievijā. Tās pašas pazemojošās birkas, kuras karā pret Ukrainu, ES un NATO plaši izmanto oficiālā Maskava. Izmantojot Kremlī izstrādātas propagandas klišejas, arī Latvijā tiek mēģināts kompromitēt mūsu sabiedrības daļas labos nodomus, lai Latvijas valsti vadītu cilvēks, par kura vērtību rietumniecisko orientāciju un principiālo nostāju nebūtu nekādu šaubu. Kuri ir tie, kas ar Kremļa argumentiem belž pa mūsu centieniem atbrīvoties no nevarīgā prezidenta?

Bērziņa un Lemberga kucītes

Demokrātiskā sabiedrībā presi mēdz dēvēt par sargsuni, kas «rej un kož» sabiedrības un demokrātijas interesēs. Ja medijs pieder oligarham, tad nav izslēgts, ka tas ir nevis sabiedrības, bet gan paša oligarha interešu sargsuns.

Formāli Neatkarīgā Rīta Avīze (NRA) nepieder oligarham Aivaram Lembergam, taču tās lasītāji nekļūdīgi saprot, ka šis izdevums veic Lemberga un viņa interešu sargsuņa funkciju, jo šajā avīzē nekad neizlasīsiet neko kritisku ne par Lembergu, ne par prezidentu Bērziņu. Šajā avīzē grūti būs pat atrast konstruktīvus rakstus par Eiropas un NATO demokrātiskām vērtībām, par toleranci pret minoritātēm, dzimumu līdztiesību un citām demokrātiskām vērtībām, kuru sardzē stāv ES un NATO. Toties daudz būs rakstu par prezidenta ārzemju vizītēm pie postpadomju diktoriem un rietumu, ES demokrātisko vērtību izsmiešana.

Rodas iespaids, ka NRA garīgā telpa ir izolēta no reālā Latvijas procesu konteksta un līdzīgi reliģisko sektantu grupējumam pauž vienīgi sava ideoloģiskā līdera uzskatus un viedokli. Šī specifika sasaucas ar pašreizējo Kremļa ideologu uzskatiem, bet ir pretrunā rietumu demokrātiju viedoklim par mediju lomu attīstītā sabiedrībā.

Protams, prezidentam Bērziņam ir arī cits formālais sargsuns. Tā ir preses sekretāre Līga Krapāne, kuras nepateicīgais pienākums ir visos gadījumos pierādīt mums, ka karalis (prezidents) nav kails kā Andersena pasakā.

Šajās dienās, lai palīdzētu prezidenta preses sekretārei, palīgā steidz NRA, kurā šobrīd gandrīz vai nevar atrast nevienu štata komentētāju, kurš nebūtu Bērziņu aizstāvējis un nosodījis prezidenta atkāpšanās aicinājuma autorus. Taču grūti pārspējami ir NRA galvenās redaktores Anitas Daukštes un viņas vietnieces Elitas Veidemanes uzbrukumi Bērziņa kritiķiem. Šīs «sargsunes» vai saukšu maigāk – kucītes***** vaiga sviedros pūlas mums iestāstīt, ka, kritizējot Bērziņu, «latvieši paši sevi iznīcinās» (Veidemane, NRA, 02.04.) un prezidenta kritika «nāk par labu mūsu ienaidniekiem, jo parāda mūsu vājumu» (Daukšte, LR, Krustpunktā 03.04.).

Ko lai atbild uz «Lemberga kucītes» A. Daukštes «sirds kliedzienu»: «Es nezinu, kāpēc daži cilvēki izvirza pret Andri Bērziņu prasības, kas netiek izvirzītas pret Obamu, Merkeli vai vēl kādu citu?»

Savādi, ka uzcītīgā Bērziņa un Lemberga sargātāja un fanātiskā aizstāve neredz atšķirību starp pašas piesauktajiem pasaules līderiem un mūsu prezidentu. Acīmredzot Anita Daukšte nezina, ka Obama un Merkele pie saviem amatiem nokļuva daudz atvērtākā, demokrātiskākā un skarbākā konkurencē nekā Lemberga ieceltais Bērziņš un viņu ikdienas darbu Vācijā, ASV un citur vērtē nesalīdzināmi nesaudzīgāk un profesionāli kritiskāk nekā Andri Bērziņu Latvijas mediju telpā.

 

 

 

Lembergs apdraud Latvijas drošību

Oligarhs A. Lembergs arī metas palīgā, jo negrib savējo prezidentu Bērziņu atstāt vienu, skaidrojoties ar sabiedrību. Tāpēc viņš ar lielu pompu paziņoja, ka NATO militārās klātbūtnes palielināšana Latvijā, ievedot NATO spēkus, būtu uztverama kā svešas valsts okupācija un pielīdzināma 1940.gadā notikušajai padomju karaspēka ievešanai Latvijā ar toreizējā valsts vadītāja Kārļa Ulmaņa piekrišanu.

Latvijas reputāciju sabiedroto acīs paspēja saglābt paša Lemberga kabatas partijas ZZS biedrs – aizsardzības ministrs Vējonis, kas steigšus medijos mēģināja nepiekrist savas partijas naudas makam, jo citādi ministram draudētu skaidrošanās ar NATO kolēģiem, cik nopietni ir vērtējams šis Lemberga paziņojums un vai tas ir oficiālās Latvijas viedoklis.

Lai nu kādas būtu partijas sponsora un ZZS atsevišķu ministru attiecības, Ventspils galvas Aivara Lemberga publiskais paziņojums liecina ne tikai par šā kunga provokāciju pret Latvijas drošību, bet arī par reālās situācijas neizpratni.

NATO karaspēks ir arī pašas Latvijas karaspēks, kas te jau ir, un citu NATO dalībvalstu karaspēka ievešana pašreizējo acīmredzamo Krievijas draudu apstākļos nav salīdzināma ar PSRS karaspēka ievešanu Latvijā 1939., 1940. gadā.

Lembergs arī apgalvoja: ja notikšot NATO karaspēka ievešana Latvijā, tad tas nozīmēšot, ka Latvija kļūšot par potenciālu kaujas lauku starp ASV un Krieviju. Tas ilgtermiņā apdraudēšot Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses. Taču Lemberga kungs gan piemirsa vai negribēja piebilst, ka vairāk nekā 50 gadus Latvijas teritorija pret latviešu gribu jau ir bijusi potenciāls kaujas lauks starp NATO un Varšavas paktu, jo te bija jau izvietots ne tikai ārzemju, t.i., PSRS karaspēks, bet arī tā kodolieroči (starp citu, arī Ventspils tuvumā), kas mūs pakļāva vēl drausmīgākam kara konflikta riskam.

Turklāt šajā padomju armijā līdz virsnieka pakāpei uzkalpojās arī pats Lembergs un nezin vai uzskatīja, ka PSRS karaspēks tad apdraudēja «Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses». Arī par PSKP nomenklatūras biedra Lemberga protestiem pret padomju kodolieročiem Latvijas teritorijā padomju gados nekas nav dzirdēts.

NATO aizsardzība un rietumu vērtības mūsu sabiedrībā ir devušas iespēju Lembergam baudīt brīvību un sapelnīt lielu naudu, iegūstot lielu ietekmi, un tajā pašā laikā netraucē viņam nākt klajā ar bezatbildīgiem paziņojumiem, kas apstrīd Latvijas drošību NATO ietvaros.

Tāpēc, domājot, par kuru politisko spēku balsot Eiropas Parlamenta un rudens Saeimas vēlēšanās, jāatceras, ka šis kungs, tāpat kā viņa atbalstītais prezidents Bērziņš un partijas (ZZS un laikam arī Nacionālā Apvienība) nezin vai būs tie, kas garantēs mūsu vēsturisko izvēli būt brīviem un dzīvot rietumu civilizācijas pusē Eiropā.

Diemžēl Lembergs, Bērziņš un citi Krievijas vērtību apjūsmotāji Latvijā nav labāki par kreisajiem un labējiem Kremļa pielūdzējiem, kas faktiski mūs vilina Putina Eirāzijas impērijas vērtību apskāvienos.

Neviens NATO mums nepalīdzēs nosargāt mūsu brīvību, ja paši nodosim šīs organizācijas pamatprincipus un vērtības, klausoties savādo Latvijas amatpersonu un viņu kucīšu retorikā.

Atsauces:

* A. Bērziņa frāze kolēģim pēc ievēlēšanas: «Kā tie Saskaņas puikas?”, kā arī – “Un kā tad Rasnačs?” radīja aizdomas par netīru un korumpētu vienošanos partiju starpā, ievēlot A. Bērziņu.

** LASI CITUR: 8% atbalstījuši Bērziņa ievēlēšanu

 

*** LASI CITUR: NATO

 

**** LASI TVNET: Aicina Bērziņu izvērtēt savas spējas turpināt prezidenta amatu

***** Šis jēdziens šajā rakstā tiek lietots metaforas nozīmē un ir autora viedoklis.

Autora piebilde:

P.S. Rakstā lietotie epiteti un metaforas attiecībā uz žurnālistēm un preses sekretāri nav vērstas pret viņām personīgi, bet kritizē viņu profesionālo darbību. Tāpēc tos nevajag uztvert personīgi. Visas trīs minētās sievietes ir simpātiskas un jaukas un autoram personīgi nav nekas pret viņām kā privātpersonām.

Taču viņas ir publiskas personas un tāpēc arī spiestas paciest vērtējumu par savu politisko, profesionālo darbību. Vārds «kucīte» ir patapināts no klasiskā romāna par Šveiku un lietots sargsuņa nozīmē. Man nav «Nekā personīga» (kā saka kolēģi no TV3) pret rakstā minētajām personām.

Ja kāds grib šo vārdu tulkot citā nozīmē (nevis tajā kā šajā rakstā) tad nevainojiet viedokļa autoru.