No kreisās: starpkontinentālo raķešu palaišanas iekārta Topol kopā ar Valēriju, Kobzonu un Gazmanovu, Foto: Youtube

Speciāli TVnet

Jaunajā gadā pasaulei turpinās draudēt divas lielākās briesmas – «Islāma valsts» un Krievija. Abas tās uzskata Rietumu civilizāciju par saviem lielākajiem ienaidniekiem, un ar to jārēķinās arī mazajai Latvijai un latviešiem, kas vēsturiski vienmēr piederējuši šai progresīvākajai civilizācijai, kurai visa cilvēce ir pateicību parādā par tās zinātnes, tehnikas un kultūras sasniegumiem.

Sevišķi mums jābaidās no Putina vadītās autoritārās slāvu pareizticīgo Eirāzijas impērijas Krievijas, kas mums tepat aiz loga un kura pie mūsu robežām zīmējas ar kodolraķešu kompleksiem Topoļ M, Iskander un Bulava . Jābaidās mums arī no piektās kolonas potenciāla mūsu vidū, t.i., PSRS okupācijas sekām, un tās joprojām ir dzīvas ne tikai etnisko krievu, bet arī latviešu vidū. Gan to vidū, kas Krievijas cara un PSRS režīmus atceras ar saldsērīgu nostalģiju, gan to vidū, kas tos nekad nav pieredzējuši un to pazemojumus uz savas ādas nav jutuši.

Valērija, Kobzons un Gazmanovs – Kremļa kultūras Bulava, Iskander un Topoļ

Ja Topoļi, Iskanderi un Bulavas tiek rūpīgi slēpti mežos pie Latvijas robežas, tad trīs Kremļa informācijas un kultūras kara frontes raķetes – Valērija, Josifs Kobzons un Oļegs Gazmanovs Jaungada naktī galvenajā Kremļa propagandas TV kanālā ilgi nedīdījās aiz improvizētiem Latvijas robežstabiem un robežas barjeras, kas Krieviju šķir no Rietumiem, bet ar latvieša Raimonda Paula melodiju un miera un draudzības vārdiem uz lūpām cēla augšā to sasodīto robežbarjeru, lai Jaunajā gadā šo robežu pārkāptu un galu galā ierastos Jūrmalā. Ar mieru un draudzību, kā solīja dziesmas teksts.

Jo no viņu dziesmām nevienam neizdošoties paslēpties. Ja ne uz Putina tankiem vai desantkuģiem, tad ar Latvijas piektās kolonas ielūgumiem un tās palīdzību šīs Kremļa kultūras imperiālisma nesējraķetes varētu to tiešām izdarīt. Principiālajam Edgaram Rinkēvičam, kura izlēmīgums, izrādās, ļoti sāp Kremļa lakstīgalu korim, un Latvijai šogad būs jārēķinās ar to, ka turpināsies Kremļa uzbrukums mūsu brīvībai pašiem lemt, kurus viesus aicināt savās mājās un kurus pasūtīt uz Sibīrijas taigu.

Putina oficiālajai uzticības personai un kara trubadūrei Valērijai ar savu kompāniju aizmugurē stāv patrons Putins, un tāpēc arī tāds tracis Kremlī par šo Rinkēviča 2014. gada skandalozāko politisko lēmumu, ka pat misters Pū nevarēja to nepieminēt to savā preses konferencē 18. decembrī un kuru abi aizvainotie ir gatavi apstrīdēt līdz pat Eiropas tiesu augstākajām instancēm, lai tikai nodemonstrētu, ka mazā Latvija neciena Kremļa galma vārda brīvību sludināt karu.

Jebkurā gadījumā, ar vai bez šīm trim Krievijas un Putina popkultūras nesējraķetēm, Kremļa oligarhu ballīte ar nosaukumu «Jaunais vilnis» Jūrmalā acīmredzot varētu notikt par jebkuru cenu. Kremlim tam nauda vēl ir.

Laikā, kad Krievijas valsts domē skaļi runā par atgriešanos pie īstas krievu kultūras pamatiem un krievu valodas un kultūras attīrīšanu no visiem anglicismiem un visa rietumnieciskā, Kremļa propagandas kanāli ne tikai Jaungada naktī, bet ik dienu drillē mūziku, kurai nav nekāda sakara ne ar tā saucamo seno un tīro krievu autentisko, ne ar tīri krievisko no Rietumu ietekmes attīrīto kultūru. Gan krievu padomju laiku, gan krievu postpadomju popmūzika, kas skan katru dienu krievu radiostacijās, nav nekas cits kā Rietumu popmūzikas atdarinājums. Gan muzikāli, gan tekstuāli. Rodas jautājums, kāpēc tādai subkultūrai atrodas klausītāji arī Latvijā, turklāt ne tikai krievu vidē, ja turpat blakus pa citiem kanāliem skan autentiska un kvalitatīvāka oriģinālā Rietumu popmūzika?

Latviešu loma krievu popmūzikas izveidē

Krieviem, protams, nav savas popmūzikas, un tāda tiem nekad nav bijusi, jo šis mūzikas veids ir tipisks Rietumu kultūras produkts. Tāpēc pat Staļina režīma drūmākajos trīsdesmitajos gados populārākās padomju kinofilmas faktiski bija Holivudas muzikālo filmu atdarinājumi, kas kopēja arī tālaika popmūzikas sasniegumus Rietumos. Padomju laikā krievu popmūzika veidojās, galvenokārt pateicoties pie Rietumu civilizācijas piederošo Baltijas nāciju mūziķu devumam. Latviešu, igauņu un lietuviešu solisti, grupas un komponisti bija tie, kas noteica toni padomju/krievu popmūzikā padomju gados. Latviete Laima Vaikule to dara joprojām, esot slavenāko krievu popzvaigžņu statusā. Lai gan Raimonds Pauls ir pats spilgtākais piemērs krievu padomju popmūzikas vesternizācijā, aizejot no Krievijas konkursa «Jaunais vilnis» skatuves, viņš deva pirmo lielāko triecienu tā pastāvēšanai Latvijas teritorijā .

Krievu popmūzikai un tās galvenajam festivālam vajadzīga arī šai mūzikai piemērota un dabiska Rietumu vide, Rietumu teritorija, un tā ir Jūrmala, Latvija, Eiropas Savienība, pat ja tā irNATO teritorija. Lai arī daudziem tas šķiet paradoksāli, ka Krievijas popmūzikas galvenajam pasākumam «Jaunais vilnis» ir jānotiek ienaidnieka teritorijā – naidīgajos un sapuvušajos Rietumos, ko konservatīvie Kremli atbalstošie krievi un visa demokrātiskā un liberālā nīdēji sauc par gejropu.

Jeļcina valdīšanas laikā, kad Krievija uzņēma kursu uz Rietumiem, šāda izvēle nebija nekas dīvains, taču kopš Putina nākšanas pie varas un sevišķi kopš 2012. gada, kad Krievija sāka informācijas karu pret Rietumiem, tas rada jautājumus, kāpēc tieši Jūrmala? Jaunajai postpadomju laika krievu paaudzei tā nav nekāda nostalģija pēc populārākā padomju kūrorta PSRS rietumu tālākajā nostūrī, jo jau toreiz PSKP nomenklatūrai prestižāk bija atpūsties nevis Jūrmalā, bet gan Bulgārijas pludmalēs vai Ungārijā pie Balatona. Tagad jaunajiem krieviem būtu prestižāk šādu konkursu rīkot Londonā vai kādā Itālijas kūrortā, kur arī krievu valodu dzird ne mazāk kā Jūrmalā vai Rīgā, taču līdz šim visi šie «draudi» no rīkotāju puses ir tikai tukši PR gājieni, lai uzsistu savam pasākumam cenu Latvijas viesnīcnieku un restorānu īpašnieku acīs un dabūtu Jūrmalas un Rīgas domes pie savām kājām.

«Jurmala naša» tāpat kā «Krim naš»*

Viena no motivācijām, ka Kremļa televīzijas galvenais popmūzikas konkurss «Jaunais vilnis» un citi tās pašas televīzijas popkultūras pasākumi, kā KVN un «Comedy Club», notiek gejropas unNATO teritorijā, ir teritorijas iezīmēšana: šī Rietumu teritorija, Jūrmala, ir mūsu – «Jurmala naša» tāpat kā «Krim naš». Turklāt Bulgārija tagad ir kļuvusi par mazāk prestižu valsti nekā Latvija. Vismaz Kremļa galma acīs. Vēl jāņem vērā, ka, pārceļot šo Krievijas popkultūras un Kremļa politikas propagandas pasākumu uz Krieviju, tas zaudē savu ārpolitisko lādiņu. Jo anektētajā Krimā tas nezin vai varētu notikt, jo tur jau reiz Pugačovas rīkotais analogs cieta fiasko un tagad šādu starptautisku pasākumu boikotētu Rietumu popzvaigznes, kas parasti grezno šos konkursus Jūrmalā.

Latvijas elite kā Putinam noderīgie idioti

Atklāti sakot, ne mums, ne Latvijas politiķiem nevajadzētu daudz cepties par šiem pasākumiem, ja jau tie ienes dažus eiro viesnīcnieku un restorānu īpašnieku kabatās, ja vien šie pasākumi nebūtu pārvērtušies par politiskiem notikumiem, ap kuriem kā Putina režīmam noderīgi idioti spieto Latvijas ekonomiskā, politiskā un kultūras elite. Šo pasākumu popularitāti un politizāciju veicina arī zviedru koncerns MTG, kas šos Kremļa kultūras imperiālisma šedevrus translē Latvijā (LNT).

Kamēr Latvijā būs auditorija, kuru interesē šādi politizēti, kaimiņvalsts kultūrimperiālismu veicinoši pasākumi, un kamēr Krievija nav atteikusies no informācijas un kultūras izmantošanas savu stratēģisko ģeopolitisko mērķu sasniegšanā, tikmēr tie ir jāuzskata par informācijas kara elementiem, kas kaitē Latvijai. Tikai naivais vai Latvijas interešu ienaidnieks var teikt, ka Krievijas kultūra Kremļa režijā nav politika pat ja tā pa gabalu izskatās kā mums saprotamā Rietumu kultūra.

Vai krieviem vispār ir sava kultūra?

Tā kultūra, kas izpaužas Kremļa propagandas kanālos un tiek translēta no Dzintaru koncertzāles, protams, nav krievu kultūra. Tā ir vulgarizēta un plaģiēta Rietumu popkultūra ar senkrievu Maskavas Krievijas un tatāru ietekmes aromātu. Ja Krievijā turpināsies fašisizācijas tendences, tad pats režīms arī pieliks punktu šādai «pūstošos Rietumus» un «gejropu» atdarinošai kultūrai.

Taču krievu kultūra nav arī Čaikovskis, Puškins, ar ko lielās liela daļa pašu krievu un Krievijas fani Rietumos. Krievu kultūra kļuva pazīstama un liela, kad visa tās zinātne, literatūra, mūzika, glezniecība, no Lomonosova līdz Landavam, no Puškina līdz Tolstojam, no Briļova līdz Musorgskim mācījās, ietekmējās no Rietumu kultūras un kļuva par tās sastāvdaļu.

Ja Pēteris I nebūtu padarījis Krieviju par Eiropas civilizācijas sastāvdaļu, nebūtu ne tikai Tolstoja un Turgeņeva, nebūtu arī Krievijas impērijas.

Tā savā rakstā avīzē «Novaja Gazeta» secina zinātniece un publiciste Jūlija Latiņina, mēģinot rast atbildi uz jautājumu, vai krieviem vispār ir sava autentiska kultūra, un turpat arī atbild: «Nē, nav.»

Krievijas cenzoru iestāde Roskomnadzor apsūdzēja autori ekstrēmismā par teikumu, kurā viņa Krievijas oficiālo varu, deputātus un TV komentētājus par īpašās krievu kultūras slavināšanu un pretstatīšanu Eiropas it kā «bezgarīguma» kultūrai nodēvē par Hitlera fašisma ideoloģijas paudējiem. «Tas ir tipisks fašisma paņēmiens: aizbildinoties ar nācijas atbrīvošanu no svešas kultūras, atbrīvot to vispār no jebkuras kultūras un iegremdēt nāciju barbarisma laikos un pieradumos.»**

Autore pamatoti norāda, ka autentiski tīru kultūru nozīmē šodien var runāt par ebreju, ķīniešu un indiāņu kultūrām, visas pārējās ir uzpotētas kultūras, svešu asiņu sajaukums. Tātad arī Putina ideologiem, kas runā par atgriešanos pie tīras krievu senās kultūras, būtu jāatsakās no visiem lielākajiem krievu kultūras sasniegumiem, kas pasaulē asociējas ar Krieviju. Un jāatsakās no tādiem Rietumu popkultūru atdarinošiem balagāniem kā «Jaunais vilnis».

Ja Krievija nebūtu mācījusies no Rietumiem, tad Maskavas Krievija (Московская Русь) ar tās ksenofobiju, tehnisko atpalicību un, starp citu, arī ar masveida homoseksuālismu, kas šokēja Rietumu novērotājus, pasaules ģeopolitiskajā kartē būtu ieņēmusi to pašu vietu, ko senā un atpalikusī Persija, uzsver «Novaja Gazeta».

Ja neatvērtos Krievijas logs uz Rietumiem, tad mūsdienu krievu patriotiem un nacionālistiem nevajadzētu vaidēt par Ukrainas zaudēšanu, jo Ukraina būtu Lielās Polijas vai Lielās Lietuvas sastāvā. Krievu patriotiem nevajadzētu ciest par Krimu, jo tur tagad dzīvotu tikai tatāri, Smoļenska piederētu poļiem, gāzes atradnes Urengojā apgūtu Zviedrijas impērija, bet robeža ar industriālo Japānu stieptos kaut kur pie Urālu kalniem.

Tieši Pēteris Pirmais bija tas, kas uz barbariskā krieva «mežeņa» uzpotēja Eiropas kultūras un civilizācijas zariņu, kaut gan pirmo Rietumu kultūras poti krievi saņēma no vikingiem, lai gan tatāri pēc tam šo uzpotēto kociņu nocirta līdz ar saknēm. Tā arī krievi būtu degradējušies – ar dzeršanu, opričņinu, nekulturālību un ar nejēgas un svētuļa pārliecību par savu pārākumu, ja vien Krievijas tronī nenonāktu Pēteris I, kas krievu mužiku uzlika uz Rietumu kultūras ceļa..

17.gadsimts bija pēdējais gadsimts, kad vēl eksistēja senā krievu kultūra un kad jau acīm redzama kļuva Rietumu kultūras ietekme. Ar šo laiku sākās kvalitatīvi jauns lēciens krievu kultūrā, kas noslēdzās 18. gadsimtā ar Krievijas cara Pētera I reformām. Tajā laikā Krievijā sākās Rietumu atdarināšana, kopēšana un idealizēšana, kad viss, kas tika pārņemts no Rietumiem, bija jauns, bet viss, kas bija krievu izcelsmes, skaitījās vecs, savējais, slikts. Rietumi Krievijai atnesa Eiropas civilizāciju, jo vairākas krievu muižnieku paaudzes uzskatīja par savu mērķi kļūt par eiropiešiem savas dzīves laikā, pat ja bija dzimuši un visu mūžu nodzīvoja Krievijā. Kaut vai ar franču valodu, kas tika nostādīta augstāk un pretstatā zemnieku mēlei – krievu valodai.

Latvijas teritorijā no tiem laikiem, kad Krievija sāka iet Rietumu ceļu, mēs redzam spilgtu Rietumu kultūras paraugu Rundāles pili, kas ir vairāk Rietumu, nevis krievu kultūras vai arhitektūras paraugs, lai gan tika celts pēc Rietumu kultūras pielūdzējas Krievijas carienes pavēles.

Izolējoties no Rietumiem, Krievija pagrims

Tie latvieši, kas skatās TV kanālu «Doždj» un seko vēl pāris citiem medijiem, kurus vēl pilnīgi nekontrolē Kremlis (Meduza, Eho Moskvi, Novaja Gazeta u.c.), var novērot, ka Krievijas sabiedrībā ir segments, kas saprot, ka, izolējoties no Rietumiem, Krievija pagrims. Rietumu kultūra palīdzēja savulaik Krievijai izrauties no tumsonības un barbarisma. Tas ir kļuvis aktuāli atkal šodien.

Ja gribam, lai Krievija atgriežas uz Rietumu attīstības ceļa, tad mums būtu jāatbalsta un jāveicina starptautisku popmūzikas konkursu, kā «Jaunais vilnis» rīkošana Latvijas teritorijā, jo šie festivāli taču pielūdz mūsu, t.i., Rietumu kultūru, taču, kamēr šo pasākumu rīko un finansē Kremlis un tajā dominē Krievijas pareizticīgo Eirāzijas impērijas esošie un potenciālie subjekti, to darīt būtu muļķīgi un politiski tuvredzīgi, jo autoritāros režīmos, kāds ir Krievijā, pat popmūzika nav brīva no politikas. To liecina arī svaigais precedents, Valērijas, Gazmanova un Kobzona atbilde Rietumiem – dziesma ar Raimonda Paula mūziku aizvadītajā Jaungada naktī.

Ne viens vien Krievijas pētnieks, analizējot 21. gadsimta Krievijas konfliktu ar Rietumiem, secina, ka tā pamatā nav tikai padomju režīma atstātās pēdas krievu psihē, sadzīvē, kultūrā un tās KGB skolotais līderis, bet arī demokrātiskas iekārtas pieredzes trūkums jau kopš cara laikiem. Arī tas faktors, ka Krievija kristietību senajā vēsturē pārņēma nevis no toreiz progresīvajiem Rietumiem, bet no Bizantijas, ir iemesls šodienas Krievijas sastingumam, atpalicībai un konfliktam ar Rietumiem.

Lielākajam vairumam krievu nav saprotama Rietumu civilizācijas centrā esošas indivīda brīvības dominance kā galvenā vērtība, bet vidējam krievam daudz svarīgāka ir taisnīguma, lielvaras un impērijas ideja. Taisnīgums krievu zemnieka un padomju industrializētā «sovoka» izpratnē nozīmē, ka kaimiņam nekā nedrīkst būt vairāk kā man, kaimiņš nedrīkst dzīvot labāk kā es. Vārdu sakot, Ukraina nedrīkst aiziet uz Eiropu un dzīvot labāk nekā Krievija, vēl jo vairāk, ka ukraiņi neesot nekāda pastāvīga nācija, bet tai vieta tikai Krievijas sastāvā.

Kremļa dziesminiekiem «Jūrmala ir mūsu» jau kopš cara laikiem, un tā tāda bija pat pirmajos Ulmaņa laikos, un kā kaut kādi latvieši tagad 2015. gadā Rietumu sankciju vārdā iedomājas mūs tur nelaist iekšā? Tāpēc nepiekrītu tiem, kas uzskata, ka Kremļa televīzijas dziesmiņa par sankcijām, kas neļāva kara apoloģētiem un Kremļa «miera» sludinātājiem ieceļot Latvijā, ir tikai joks. Tas ir aizvainojums un brīdinājums, ka ne tikai Krima, bet arī Jūrmala ir «mūsu» un to mēs iekarosim ar Rietumu kultūras subproduktiem Kremļa gaumē. Ar Putina Krievijas lielāko paradoksu.

* Jūrmala ir mūsu!, Krima ir mūsu!

** ja mēs neesam Rietumi, tad kas mēs esam?