Analītiskās publicistikas portāls Pietiek.com: „Es teicu, ka būs, un ir arī!!!” – tik triumfāli Latvijas Nacionālās operas un baleta direktors Zigmars Liepiņš paziņojis, ka viņam izdevies panākt, lai Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa uzliktu portālam TVNET par pienākumu atvainoties par viņa paša, citu valdes locekļu un operas goda un cieņas aizskaršanu portāla publicētā VIEDOKĻRAKSTĀ un izmaksāt „cietušajiem” 129 873 eiro lielu kompensāciju. Pietiek šodien pārpublicē Liepiņa godu un cieņu tik smagi aizskārušo viedokļrakstu, kas parakstīts ar pseidonīmu „Olivers Everts”, un novēl kādreiz zināmajam komponistam pietiekami daudz enerģijas, lai sāktu jaunu tiesāšanos.
„Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”: Liepiņkungs, vai parādīt, kur tiesa atrodas?:))) https://t.co/xb7c7WhtI6
Ar šādu muzikālu vēstījumu, kura nosaukums ir «Imagine», 1971. gadā pie mums vērsās leģendārais eksbītls un pacifists Džons Lenons (John Lenon).
Kopš tā laika pasaule ir dramatiski mainījusies, taču joprojām mūs naido gan valstis, gan reliģijas, kuru dēļ ir gan ko nogalināt, gan ir par ko mirt. Pēc piekritēju skaita divas lielākās pasaules reliģijas ir kristietība (apmēram 2,2 miljardi sekotāju) un islāms (apmēram1,3 miljardi ticīgo). Abas reliģijas ir veicinājušas arī aizejoša 2014. gada lielākos konfliktus un radījušas briesmas pasaulei vispār un Rietumu civilizācijai konkrēti.
Reliģijas, kas ne tikai vieno, bet arī naido
Kristiešu pasaule šajās ziemas saulgriežu dienās svin savas reliģijas vienus no diviem lielākajiem svētkiem – Ziemassvētkus – sava dieva – Jēzus Kristus dzimšanas dienu, kas faktiski nav zināma. (Otri lielākie kristiešu svētki ir Lieldienas, kad Kristu esot sists krustā un pēc tam atdzimis). Jāatzīst, ka cilvēku fantāzijās radītais Jēzus Kristus Dieva dēla un tā iemiesojuma Zemes virsū tēls vēsturiski ir bijis viens no galvenajiem Eiropas un Rietumu civilizācijas konsolidēšanās faktoriem pēc Romas impērijas sabrukuma. Jēzus Kristus uzvedības normas, attieksme pret cilvēkiem veidoja Rietumu civilizācijas idejisko pamatu un kļuva par eiropiešu morāles un uzvedības normu pamatu. Uz šo kristietības mantojumu savās konstitūcijās atsaucas daudzas Rietumu valstis un tas ir pieminēts arī Eiropas Savienības Lisabonas līgumā, kuru ES valstis parakstīja 2007. gadā. Kristīgo vērtību un dieva jēdzieni šogad pēc gadu ilgām diskusijām tika ietverti arī Latvijas Republikas Satversmes preambulā.
Neskatoties uz to, vai reliģija ir daļēji, formāli, faktiski vai pilnīgi atdalīta no valsts (kā lielākoties Rietumos) vai pilnīgi saplūdusi ar valsti kā islāma un dažās trešās pasaules valstīs, tā joprojām izrādās ir ļoti vajadzīga, lai ne tikai valdītu pār cilvēku prātiem un rīcību, bet arī lai pamatotu un attaisnotu vardarbību pret citiem cilvēkiem, citām reliģijām un citām valstīm. To spilgti liecina abu divu pasaules lielāko reliģiju – kristietības un islāma vēsture un šodiena.
Latvijas kristieši Krievijas valdnieka un bendes pusē
Kad Krievijas pareizticīgo baznīca iesvēta Kalašņikova automātiskās šautenes, jaunās Putina kodolraķetes un citus cilvēku nogalināšanas rīkus, kas tagad tiek likti lietā pret slāvu brāļiem Ukrainā un ir kaujas gatavībā pret «sapuvušajiem Rietumiem» ar tās vērtībām, mēs redzam vienas kristīgās baznīcas destruktīvo un vardarbību veicinošo lomu. Vienu kristiešu nostatīšanu pret citiem kristiešiem. Franču filozofs Pols Anrī Holbahs (1723-1789) ir sacījis, ka kāds jokdaris pareizi atzīmējis, ka «pareizā reliģija vienmēr ir tā, kuras pusē ir valdnieks un bende». Krievijas pareizticīgo baznīca ar tās patriarhu Kirilu priekšgalā šodien ir vienā pusē ar valdnieku un bendi – ar Putina autokrātisko režīmu un palīdz tam «krievu zemju savākšanas» krusta karā.
Jau III Krievu pasaules asamblejas atklāšanā Maskavā 2009. gadā patriarhs Kirils teorētiski pamatoja šo krusta karu, jo pagātnē ģeogrāfiski vienotā «krievu pasaules» telpa pašlaik esot sadalīta ar dažādu valstu robežām. Tomēr tautām, kuras dzīvojot vēsturiskās Krievzemes teritorijā, esot jājūt sava kopējā civilizācijas piederība un jāuztver «krievu pasaule» kā pārnacionāls projekts. Zemes, kuras vēsturiski ir bijušas Krievijas teritorijā, viņš aicināja saukt par «krievu pasaules valstīm», jo tās apvienojot krievu valodas lietošana, kopīga kultūra un vēsturiskā atmiņa.
«Kristietība bija tas varenais vienojošais spēks, kas ļāva iekļaut vienotas krievu nācijas veidošanā un kopīga valstiskuma izveidē visas plašās slāvu pasaules visdažādāko asiņu ciltis un cilšu kopas», tā pavisam nesen Kirila domu turpināja pats Putins, kad decembra sākumā vēstījumā Federālajai sapulcei mēģināja ar reliģijas palīdzību attaisnot Krimas aneksiju. Krievija esot Krima, un tā kā senā Korsunja, Hersonesa, Sevastopole, krieviem iegūstot milzīgu civilizatorisku un sakrālu nozīmi – tādu pašu, kāda islāmticīgiem un jūdaistiem esot Tempļa kalns Jeruzalemē.
Krimā, senajā Hersonesā, esot kristījies kņazs Vladimirs, kurš pēc tam kristījis Krievzemi. Tāpēc – Krim naš (Krima ir mūsu).
Putina piesauktais Tempļa kalns Jeruzalemē pašlaik nav nekāds miera un saticības simbols. Tas ir kļuvis par reliģisku konfliktu avotu: islāmticīgajiem tā ir trešā svētvieta pēc Mekas un Medinas, jo tur pravietis Muhameds uz vienu nakti esot pārcēlies debesīs, kur erceņģelis Džibrils (Gabriēls) viņam nodiktējis Korānu. Tur atrodas Al Aksas (Galējā) mošeja un zeltīts kupols sedz vietu, kur atrodoties pasaules stūrakmens. Jūdiem tā ir vieta, kur atradies Bībelē pieminētais Pirmais un Otrais templis, un tā pakājē saglabājusies visas pasaules ebreju svētvieta Raudu mūris.
Ja Tuvajos Austrumos konfliktus rada dažādas reliģijas, tad Krievijas un Rietumu konflikts redzams vienas reliģijas – kristietības ietvaros. Mūsdienu Krievijas galvenās briesmas ir apstāklī, ka Krievijas saknes sniedzas austrumu, Bizantijas kristietībā, kas ļoti būtiski atšķiras no Rietumu kristietības (katoļi un luterāņi). Starp šīm divām mentalitātēm un reliģiju vērtībām Krievijas propaganda ir izveidojusi bezdibeni, lai kultivētu naidu pret «pūstošo Rietumu» un «gejropas» vērtībām un mudinātu uz jauniem krusta kariem.
Reliģijas karš pret Latviju
Vai tajā bezdibeņa pusē vēlas būt 370 000 Latvijas pareizticīgie, kuri de facto atrodas Rietumu pusē – Latvijā, taču garīgi dzīvo Krievijas pareizticīgo baznīcas Maskavas patriarhāta jurisdikcijā, kurā tos vada Putina sabiedrotais patriarhs Kirils? Kad gadu no gada Latvijas pareizticīgo galvenais politiskais spēks – Nila Ušakova partija Saskaņa grib, lai Latvijas pareizticīgie svinētu Ziemasvētkus nevis kopā ar Rietumu civilizāciju, bet gan ar agresiju atbalstošo Krievijas pareizticīgo baznīcu janvāra sākumā, rodas jautājums, vai tie saeimas deputāti, kas šo priekšlikumu virza, nav apzināti vai neapzināti Putina režīma «noderīgie idioti»?
Mēs redzam, ka Krievija šogad Ukrainā ir sākusi karsto karu pret Rietumiem, kas ir tās ideoloģijas un informācijas kara turpinājums. Karavīru pirmajās rindās mēs redzam patriarha Kirila baznīcu ar tās kalpiem. Tie izrādās ir arī Latvijā un tās Saeimā un veicina Latvijas pareizticīgo integrāciju Krievijas eirāzijas impērijā nevis Rietumu civilizācijā.
Taču ne visi Latvijas pareizticīgie grib atrasties Putina reliģijas pusē. Pareizticīgā latviešu rakstniece, pēc uzskatiem eiropiete un rietumniece Liāna Langa, kura Ziemassvētkus svin kopā ar Latviju un Eiropu, uzskata, ka Krievijas pareizticīgo baznīca ir politikas instruments, Kremļa gribas pildītājs un turpina: «Kā Latvijas pareizticīgā kopš 1982.gada paziņoju – kategoriski norobežojos no Maskavas pareizticīgo baznīcas putiniskās politikas un to neatbalstu!» (Twitter, 8.decembris). Taču Latvijas politiķi, kuru vidū tikpat kā visu partiju spektrs (pat NA!) ignorē šādu viedokli un gatavojos padoties Putina un Kirila spiedienam informācijas un reliģijas karā pret Latviju.
2014.gada Ziemassvētkos atcerēsimies Pirmā pasaules kara simtgadi, jo šogad pie Eiropas sliekšņa Krievija mēģina izprovocēt Trešo pasaules karu. Pirmo soli tā ir spērusi un, «nospļaujoties» uz starptautiskiem līgumiem (1994. gada Budapeštas memorandu un 1975. gada Helsinku Eiropas drošības un sadarbības konferences noslēguma aktu), martā bez liekām un garām ceremonijām «piesavinājās» kaimiņvalsts teritoriju – Krimu. Ar patriarha Kirila atbalstu un svētību.
Ja Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka divas impērijas (Vācija un Krievija) un izveidojās vairākas neatkarīgas nacionālas valstis, to skaitā Somija, Latvija Lietuva un Igaunija, tad 2014. gadā ar Krievijas ortodoksās baznīcas atbalstu, Kremļa režīms veic pirmos soļus, lai gūtu revanšu un no integrēšanās Eiropas Savienības «impērijā» atkarotu slāvu kultūras zemes. Tā Krievija šogad visai pasaulei nodemonstrēja, ka «slāvu pareizticīgo» vai Eirāzijas impērija ir kļuvusi par draudu Rietumu civilizācijai, kuras šūpulis ir Eiropā un kurai vēsturiski pieder arī Baltija.
Reliģijas (sevišķi kristietība, islāms un komunisms tā reliģiskajā nozīmē) vēsturē savus labos nodomus ir vienmēr centušās uzspiest ar varu. Tās ir arī civilizācijas progresa, zinātnes bremzētājas, cilvēku tiesību apdraudētājas, kuru vārdā dedzināja uz sārta zinātniekus, iniciēja svētos karus un galvu griešanas. Neiecietība pret citādāko, vardarbības īstenošana un atbalstīšana bībeles, korāna vai K. Marksa Komunistiskā manifesta vārdā notiek joprojām.
Laiks, kad Vanags laulās Rinkēviču
Tas, ko 2014. gadā dara Islāma valsts džihādisti, videokameru priekšā griežot galvas rietumu pasaules kristiešiem, ir islāma reliģijas iedvesmota rīcība, kas sakņojas agresīvā naidā pret citādāko. Bet vai tad kristiešu reliģija ar neiecietību pret homoseksuāliem cilvēkiem nav tas pats? Rietumu civilizācija tomēr vairs nedzīvo viduslaiku tumsonībā, kad baznīca varēja netraucēti citādos dedzināt uz sārta, taču dabas noteiktās homoseksualitātes sludināšana par grēku un šo cilvēku tiesību ierobežošana ir tāda pati sārtu kurināšana un galvu griešana mūsdienās, taču tikai ar «samta cimdiem». Šī tumsas un naida ideoloģija un reliģija vēl dziļi sakņojas arī Latvijā. To mēs labi redzam ikdienā un politikā.
Baznīca Rietumu pasaulē ir bijusi spiesta sekot līdzi racionālisma laikam un zinātnei un neignorēt dabas likumus, respektēt cilvēku un dzimumu tiesības, piemēram, dodot iespēju augstākos baznīcas amatus ieņemt arī sievietēm un laulāt viendzimuma pārus. Pateicoties Latvijas sabiedrības ciešākai integrācijai Rietumu civilizācijas saimē, kurai latvieši vienmēr vēsturiski ir piederējuši (bet piecdesmit gadus bijuši no tās izrauti), es ceru, ka pienāks laiks, kad Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankēvičs, metropolīts Aleksandrs vai arhibīskaps Jānis Vanags Dieva, cilvēku mīlestības, laimes un harmonijas vārdā laulās ne tikai pretēju, bet arī viena dzimuma pārus.
Būs vēl mazliet jāpagaida, kad šie baznīcas kungi (vai viņu pēcteči) būs tik pat drosmīgi kā pirmais latviešu politiķis Edgars Rinkēvičs, kurš «iznāca no skapja» tieši šogad, 2014. gadā, pretendējot uz gada drosmīgāka politiķa titulu. Mūsdienu latviešu aizspriedumainajā sabiedrībā vēl joprojām par drosmīgiem mēs saucam cilvēkus, kas nebaidās būt tādi, kādi viņi ir un prasa sev tādas pašas tiesības kā vairākumam. Latvijas baznīcām būtu jābūt šo klusējošā vairākuma vajāto drosminieku pusē. Taču tās joprojām ir tumsas un aizspriedumu aizstāves, kuru dēļ mācītājs Māris Santa, mūziķis Gunārs Kalniņš un tūkstošiem citu ir spiesti emigrēt no tēvzemes. Reliģija, kas neies līdzi laikam un nemainīsies, cilvēcei nebūs vajadzīga.
Didro: reliģija gremdē tikumību
Franču filozofs, rakstnieks Denī Didro (1713-1784), ir secinājis, ka «nav tāda pasaules nostūra, kur atšķirības reliģiskos uzskatos nelaistītu zemi ar asinīm. Visur, kur tiek atzīts Dievs, ir iedibināts kults, bet tur, kur ir kults, ir izjaukta tikumiskā pienākuma dabiskā kārtība un tikumība pagrimst.»
Didro uzskatījis, ka reliģija traucē cilvēkiem redzēt tāpēc, ka tā, baidot ar mūžīgu sodu, aizliedzot viņiem skatīties.
Nebūsim arī mēs akli 21. gadsimta sākumā un skatīsimies patiesībai acīs ziemas saulgriežu laikā, kad tumsa sasniegusi savu apogeju un laiks griežas uz gaismas pusi. Tas ir daudz svarīgāks iemesls svētkiem. Vienalga, kas mēs būtu – ateisti, pagāni, kristieši, budisti vai musulmaņi un citi. Ja reliģijas mūs nevieno, tad to dara daba un tās likumi. Kaut uz mirkli iedomāsimies pasauli bez kariem, reliģijām, bez cilvēku ciešanām un kompleksiem. Tāda pasaule ir iespējama. Jūs teiksiet, ka esmu sapņotājs? Bet es neesmu tāds vienīgais.
Gadu no gada Latvijā atrodas politiski spēki, kas par katru cenu grib mūsu valstī iedibināt svētkus, lai mūs ciešāk piesaistītu Krievijai, nevis Eiropai, kur mēs esam. Tikko atkal Saskaņa nākusi klajā ar to pašu, ko pirms gada (TVNet: «Saskaņa» kārtējo reizi rosina pareizticīgo Ziemassvētkus noteikt par brīvdienu)
Kad savam fitnesa trenerim Valērijam vakar treniņā jautāju, kad viņš kā pareizticīgais svin Ziemassvētkus, viņš, izbrīnīts par jautājumu, sacīja: – Tad, kad visi, – 25. decembrī.
– Bet vecāki?
– Arī. Visi esam kopā savās vecāku mājās Rēzeknē un nekad neesam svinējuši citā datumā kā 25. decembrī, – atbildēja trīsdesmitgadīgais etniskais krievs, kas sabiedrībā runā perfekti latviski, bet mājās krieviski un ar savu domāšanu un izturēšanos identificē sevi kā piederīgu latviešu nācijai un Eiropas kultūrai.
– Bet kāpēc tad Latvijā ir krievi, kas grib svinēt Ziemassvētkus kopā ar Maskavu un Krieviju?
– Tie ir politiķi, ne krievi. Politiskas spēlītes. Man tās jau apnikušas, – diplomātiski attrauca Valērijs.
«Saskaņas centrs», kas veicina nesaskaņu
Gadu no gada Latvijā atrodas politiski spēki, kas par katru cenu grib mūsu valstī iedibināt svētkus, lai mūs ciešāk piesaistītu Krievijai, nevis Eiropai, kur mēs esam. Tā tas tiek darīts ar 8. martu, ko ar liekulīgu vērienu svin totalitārajā Krievijā, kur dominējošā pareizticīgo baznīcas ietekme ikdienā atvēl sievietei kaķim vai sunim līdzīgu lomu, bet reizi gadā – 8. martā viņa tiek celta uz pjedestāla.
Tā tas tiek darīts ar Ziemassvētkiem, kad prokremliskie spēki vēlas šķelt Latvijas sabiedrību. Šo šķēlēju avangardā ir Saskaņas Centrs. Tā Saeimas deputāti iesnieguši Saeimas prezidijam likumprojektu, kurā paredzēts, ka 7.janvāris – diena, kad pareizticīgie un vecticībnieki Krievijā svin Ziemassvētkus, arī Latvijā ir jānosaka par brīvdienu. Valērijs Agešins, Ivans Klementjevs, kas ir šīs idejas bīdītāji Saeimā, nepublisko, ka viņi to dara tāpēc, ka Kremlim tas noteikti ļoti patiktu, bet liek noprast, ka 7. janvāris it kā būtu visu pareizticīgo Ziemassvētki un ka 7. janvāra atzīšana par brīvdienu veicinātu sabiedrības integrāciju (Leta, 20.12.2013.). Protams, tā būtu integrācija, bet integrācija Kremļa un Krievijas virzienā, ko Saskaņas Centrs acīmredzot vēlas panākt. Ar krievu integrāciju Latvijas un latviešu nācijas sabiedrībā 7. janvāra atzīšanai par brīvdienu nav nekāda sakara.
Eiropas pareizticīgie svin kopā ar visiem kristiešiem
Tie, kas Latvijā uzdodas par visu pareizticīgo jūtu aizstāvjiem, cenšas noslēpt faktu, ka Eiropas Savienībā ir valstis, kur pareizticīgo procents sabiedrībā ir daudz lielāks nekā Krievijā, taču šajās valstīs pareizticīgie Ziemassvētkus svin kopā ar pārējiem Eiropas kristiešiem – katoļiem un luterāņiem, t.i., 25. un 26. decembrī. Šīs valstis ir Bulgārija un Grieķija, kur oficiālie Ziemassvētki ir nevienā citā laikā kā 25. un 26. decembrī.
Arī citu ES valstu pareizticīgie svin Ziemassvētkus kopā ar visiem kristiešiem, pat ja viņi savā ticībā dzīvo pēc vecā, tā saucamā Jūlija kalendāra, nevis modernās pasaules pieņemtā Gregora kalendāra (gregoriāņu kalendāra) jeb jaunā stila laika skaitīšanas sistēmas. Dažas ļoti konservatīvas pareizticīgo baznīcas, kā Krievijas un Serbijas, cenšas par katru cenu pieturēties pie vecā stila kalendāra, ko dēvē par Jūlija kalendāru (latīņu – calendarium Iulianum), kas bija reformēts romiešu kalendārs, kuru 45. gadā p.m.ē. ieviesa Jūlijs Cēzars.
Šīm divām pareizticīgo baznīcām Eiropā seko arī Latvijas pareizticīgo baznīca, kas formāli ir neatkarīga no Maskavas un Krievijas ticības brāļu organizācijas, taču izskatās, ka attieksmē pret Ziemassvētkiem ietur Maskavas līniju.
Metropolīt Aleksandr, lūdzu, paskatieties laukā pa logu!
Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs Kristus piedzimšanas svētkos, ko viņa baznīca stūrgalvīgi svin pēc vecā stila 7. janvārī, savā vēstījumā visiem Latvijas pareizticīgās baznīcas bērniem aicina ar patiesu mīlestību mīlēt ikvienu cilvēku, kuru satiekam mūsu dzīves ceļā.
Vai Dieva žēlastībā padevīgais Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs nevarētu parādīt izcilu mīlestības paraugu, darot visu, kas viņa spēkos, lai viņa baznīca neizolētos no Latvijas un Eiropas, bet justos tai piederīga un Ziemassvētkus visi Latvijas kristieši svinētu kopā ar visu Eiropu?
Vai šāda attieksme labāk neveicinātu arī krievu integrāciju Latvijā un Eiropā un saskaņu, saliedētību Latvijas sabiedrībā?
Metropolīta kungs, lūdzu, paskatieties pa logu un redzēsiet, ka visa pasaule dzīvo pēc jauno laiku Gregora kalendāra un Latvija atrodas Eiropas Savienībā, un tās pareizticīgie grib izjust kopības sajūtu ar visiem Eiropas kristiešiem!
Citādi Latvijas sabiedrībai rodas pamatotas aizdomas, ka Latvijas pareizticīgo baznīca vairāk skatās uz Maskavu, nevis uz Eiropu, kurai kulturāli, mentāli un teritoriāli Latvija pieder.
Ja Latvijas pareizticīgo baznīca pat sava veco laiku kalendāra lietošanā baidās spert citu Eiropas pareizticīgo brāļu un māsu soli un pāriet uz moderno laiku skaitīšanas sistēmu bez saskaņošanas ar Maskavu, tad šogad šo problēmu novēršanai varētu izmantot plānoto Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarha Kirila vizīti Latvijā.
Patriarhs Kirils gan nav nekāds demokrāts, jo viņa atbalsts Kremļa režīmam, politisko disidentu vajāšanai Krievijā un paša korumpētība nav nekas tāds, par ko Dievs priecātos, taču Latvijas politiķiem, varas pārstāvjiem, vajadzētu viņam atgādināt: ja pareizticīgo baznīca vēlas saliedēt Latvijas sabiedrību, tad labākais, ko šī baznīca varētu izdarīt, ir atteikties no oportūnisma kalendāru lietā un mudināt Latvijas pareizticīgos svinēt Kristus dzimšanu kopā ar visu Latvijas tautu.
Jauni kalendāra nemieri?
Pašreizējais SC politiskais un baznīcas spiediens veicina kalendāru nemierus.
Latvijas vēsturē konfrontācija Ziemassvētku svinēšanas dienas sakarā jau ir bijusi. Tos dēvē par kalendāra nemieriem, kad rīdzinieki atteicās svinēt Ziemassvētkus pēc jaunā, tā saucamā Gregora kalendāra. Tie notika no 1584. līdz 1589. gadam un bija rīdzinieku izpausme pret Žečpospolitas kundzību un tās tiešo varas izpildītāju – Rīgas rāti (www.letonika.lv). 1582. gadā ar pāvesta Gregora XIII aicinājumu visā katoliskajā pasaulē tika ieviests jauns kalendārs, t.s. gregoriskais kalendārs, kam bija jānomaina vecais – Jūlija Cēzara izveidotais kalendārs. Sākumā Rīgas rāte pakļāvās namnieku (viduslaiku pilsētu iedzīvotāji, kuriem pilsētā bija savs namīpašums un pilsētas pilsoņa tiesības) prasībām un jauno kalendāru nepieņēma, bet 1584.gadā, kad Žečpospolitas karalis Stefans Batorijs, draudot ar represijām, pavēlējis Gregora kalendāru ieviest, pilsētā sākās protesta akcijas. Nemieri beidzās ar nāvessodiem.
Jaunais laika skaitīšanas stils tika ieviests, lai novērstu Jūlija kalendāra nepilnības – kalendārā gada atpalikšanu no patiesā saules gada. Katoļu zemēs jaunais kalendārs tika pieņemts uzreiz. Protestantu, pareizticīgo un citās zemēs Gregora kalendārs tika ieviests ar grūtībām dažādos laikos. Viena no valstīm, kur Gregora kalendāru sāka lietot visvēlāk, bija Krievijas impērija, tāpēc arī Latvijas teritorijā uz to pilnībā pārgāja tikai 1919. gadā, kad starpība bija jau sasniegusi 13 dienas. Tomēr pirms iekļaušanas Krievijas impērijas teritorijā visos Latvijas novados tika lietots jaunais stils – Latgalē un Vidzemē to pirmoreiz ieviesa 1582. gadā, kad tas izraisīja kalendāra nemierus Rīgā, bet Kurzemē un Zemgalē 18. gadsimta sākumā (letonika.lv).
Arhibīskaps Vanags arī šķeltnieku pusē
Pašlaik likums neatļauj oficiāli šķelt sabiedrību divās daļas pēc baznīcas kalendāriem. Cerams, ka tas arī nenotiks un Saeimai būs tik daudz veselā saprata, lai šādu SC provocētu šķelšanos neatbalstītu, lai arī Latvijā vismaz pašvaldību līmenī šādi šķelšanas precedenti ir. To dara Rēzeknes domes priekšsēdētājs A. Bartaševičs (Saskaņas Centrs), Daugavpils domes priekšsēdētājs Jānis Lāčplēsis (Latgales partija), izdodot rīkojumus par brīvdienām savu pašvaldību darbiniekiem.
Vai tiešām kāds spēj noticēt šo kungu apgalvojumiem, ka tādā veidā viņi tādā veicina Latvijas tautas saliedētību un integrāciju? Nē, šie kungi uzvedas tieši tāpat kā luterāņu baznīcas arhibīskaps Vanags, kas nesen LNT raidījumā paziņoja, ka atsevišķa brīvdiena pareizticīgajiem būtu būtisks ieguldījums sabiedrības integrācijas procesā. Pieņemu, ka Vanaga kungs nesaprot, ko runā, jo negribas ticēt, ka luterāņu baznīca būtu sabiedrības šķelšanas pusē.
Ignorējot avantūristiskos un bezatbildīgos politiskos (SC) un baznīcas (Vanags) padomdevējus, izšķirošu soli var spert pati pareizticīgo baznīca, nedodot iespēju politiķiem savās interesēs izmantot šo jaukos svētkus.
Baznīcai būtu jādara viss, lai cilvēkus nevis šķeltu, bet vienotu. To var izdarīt ļoti vienkārši – svinēt Ziemassvētkus kopā ar visu Latviju un Eiropu. Kā to dara pareizticīgie Bulgārijā un Grieķijā. Latvijas situācijā tas būtu nenovērtējams baznīcas ieguldījums īstas saskaņas veicināšanā.
Latvija ir viena no homofobiskākajām valstīm Eiropas Savienībā, jo ir gandrīz vienīgā, kur likumdošana nedod tiesības visiem cilvēkiem uz partnerattiecību vai laulības reģistrēšanu.
Ar homofobijas karogu uz priekšu – uz Ukrainu un tad uz Baltiju!
Homofobija* ir plaši izplatīta ne tikai sadzīvē, bet tā zeļ un plaukst medijos, politiķu vidū un dominē Saeimā. Homofobija kā partijas politika ir visu Latvijas Saeimā ievēlēto politisko spēku karogs. Izņemot Vienotības oficiālo politiku.
Homofobijas izplatību Latvijā apstiprina arī politologs un Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, kurš secina: ja ārlietu ministra Edgara Rinkēviča (V) paziņojums par viņa seksuālo orientāciju būtu nācis klajā pirms vēlēšanām, iespējams, viņa rezultāts vēlēšanās būtu vājāks, jo daļa Latvijas sabiedrības neesot pārāk iecietīga šajos jautājumos un šāds Rinkēviča paziņojums būtu negatīvi ietekmējis viņa rezultātus 12. Saeimas vēlēšanās. Nevienā normālā un attīstītā rietumu demokrātijas zemē kāda politiķa seksuālā orientācija nespētu negatīvi ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Bet tas droši vien nenotiktu Latvijā, neskatoties uz to, ka Rinkēviča kungs socioloģiskajās aptaujās figurēja kā viens no visautoritatīvākajiem un profesionālākajiem Latvijas politiķiem. Tie homofobi, kas sludina, ka Latvijā neviens nevienu geju nediskriminē pēc viņa orientācijas, nonāk pretrunā ar savu apgalvojumu, ka Rinkēvičam vajadzējis «iznākt no skapja» pirms vēlēšanām. Acīmredzot visas Latvijas homofobi bija gatavi svītrot Rinkēviču tikai tāpēc, ka viņš ir gejs.
Visu cilvēku vienlīdzīgu tiesību jautājumos mēs vēl neesam civilizēti rietumi, bet drīzāk Putina Krievija, kur homofobija ir organiska valsts iekšējās un ārējās politikas būtiska sastāvdaļa, kur ar homofobijas karogu sit un spārda gejus uz ielām un īsteno militāru agresiju Ukrainā, lai it kā pasargātu Ukrainu no gejropas (Kremļa propagandas izgudrots termins, lai stigmatizētu** Eiropas demokrātiskās vērtības) ietekmes.
Homofobija bija Hitlera kaujas karogs, iekarojot Eiropu, tagad tas ir Putina rokās un tiek vicināts krievu šovinistisko bandītu rokās Luhanskā un Doņeckā, kā arī uz tankiem un iskanderiem (krievu kodolraķetes), kas drūzmējas pie Ukrainas un arī Baltijas robežām.
Homofobijas saknes Satversmē
Būtu nepilnīgi homofobijas izplatībā vainot tikai padomju laikmeta ietekmi. Tā, protams, ir postpadomju slimība, taču mūsdienās Latvijā tās izplatību veicina kristīgās baznīcas, klerikālo (tā saucamo tradicionālo vērtību) partiju un Krievijas masu mediju īstenotā homofobijas propaganda. Visi trīs nosauktie faktori kopā mazo Latviju ir padarījuši par nebrīvu, kompleksainu un nožēlojamu valsti, kurā cilvēkiem, kas nav laulājušies baznīcā, bet vieni paši vai nereģistrētās attiecībās dzīvo kopā, rada un audzina bērnus, ir ierādīta otrās šķiras pilsoņu loma.
Homofobija ir nostiprināta arī Latvijas Satversmē, un to izdarīja nevis 1918. gada Satversmes autori, bet labējie, klerikālie un centriskie latviešu homofobiskie politiķi 2005. gadā. Tas notika ar klerikālās Latvijas Pirmās partijas (LPP) līdera Šlesera aktīvu iniciatīvu un vadību. Tā Latvijas tauta kā aitas ļāva vienam neizglītotam, bet ambiciozam klaigātājam ar norvēģu baznīcas skolas diplomu kabatā mūsu konstitūcijā nostiprināt sabiedrības ievērojamu daļu diskriminējošu normu.
Tagad LPP ir transformējusies partijā «Gods kalpot Rīgai». LPP sabiedrotie 2005. gadā bija Tautas partijas, ZZS, TB/LNNK un Jaunais Laiks deputāti, kas kopā pieņēma seksuālās minoritātes diskriminējošus Satversmes grozījumus, kuri paredz, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību savienību tikai starp vīrieti un sievieti. Iepriekš satversmē nebija formulēts šā panta heteroseksuālais raksturs.
Šlesers, Šķēle, Kalvītis, Godmanis, Kristovskis un citi tā laika politiķi sen jau ir izmesti vēstures mēslainē, taču viņu sastrādāto ir spiestas norīt nākošās paaudzes.
Tagad Saskaņas, Nacionālās apvienības, No sirds Latvijai, Reģionu partijas deputāti visi kā viens atsaucas uz šo diskriminējošo pantu, kad reportieri jautā, vai nevajadzētu visiem Latvijas iedzīvotajiem dot vienādas tiesības.
“Lai viņi visi precas, tad valsts viņus aizsargās”, ciniski secina NA politiku īstenojošais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, labi zinot, ka šis aicinājums neattiecas uz visiem, bet tikai uz sabiedrības 90-95%. Taču arī no heteroseksuālajiem pāriem puse no Latvijas bērniem dzimst un aug nereģistrētās attiecībās. Bērnus dzemdē un audzina arī homoseksuāli pāri un dod ne mazāku ieguldījumu demogrāfijas veicināšanā kā heteroseksuālie pāri vai vientuļās mātes/tēvi. Tātad vairāk nekā pusi Latvijas sabiedrības šis kroplīgais Satversmes pants diskriminē. Vai, diskriminējot vairāk nekā pusi sabiedrības, skaļie tikumības sargi no NA (Parādnieks, Iesalnieks, Kiršteins, Dzintars) veicinās laimīgāku un aizsargātāku tautu? Protams, nē! NA, Saskaņas, NSL, RP politika, slēpjoties aiz nacionāliem, sociāldemokrātiskiem un demogrāfijas lozungiem, tikai ciniski šķeļ un diskriminē Latvijas sabiedrību. Ja kāda Latvijas partija savā programmā sludina, ka tā ir par tradicionālām ģimenes vērtībām, tad tā ir droša zīme, ka mums ir darīšana ar homofobisku partiju.
Uzkārt uz āķiem vai izsūtīt uz vientuļu salu
Rinkēviča solis ir ne tikai drosmīgs, tas ir arī nozīmīgs politisks solis Latvijai, lai valsti izārstētu no homofobijas un mazinātu Krievijas un pašmāju homofobiskās propagandas ietekmi. Tam ir jau pirmie rezultāti. Nils Ušakovs, jūtot trenda maiņu, ka nav vairs varonīgi būt homofobam un oponēt Rinkēvičam, ka viņš Latvijā neielaida četrus pazīstamus krievu homofobus un atklātus Putina impēriskās politikas un Ukrainas kara atbalstītājus Valēriju, Josifu Kobzonu, Josifu Prigožinu un Ivanu Ohlobistinu, apsveic Rinkēviča «iznākšanu no skapja» kā godīgu rīcību.
Piesardzīgi un vairs nekategoriski noliedzoši par Vienotības plānoto dzimumneitrālu partnerattiecību likumu Panorāmā izsakās pat homofobiskā Aivara Lemberga domu spogulisAugusts Brigmanis (ZZS).
Homo-, bi-, un transseksuāļu tēma Latvijas politiķiem vienmēr ir bijis karsts kartupelis, jo viņi vienmēr ir domājuši, ka tauta ir tumsonīga un pasaulē nav bijusi, kā dzīvo citi, nezina un tāpēc tai ir bailes no visa sveša un nezināmā – no melnādainajiem, no ebrejiem, no blondīnēm un no gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transseksuāļiem.
Neviens politiskais spēks nekad nav atklāti nostājies pret homofobiju politikā, sadzīvē, darbavietās, kultūrā un citur.
Taču ir bijuši latviešu politiķi, kas visus homoseksuāļus solījuši izolēt uz vientuļas salas vai uzkārt uz āķiem un visādi citādi diskriminēt.
Latvija nebūs brīva un laimīga valsts, kamēr homofobiju atbalstīs un veicinās politiķi. Aizspriedumu un baiļu pozīcijās vēl joprojām cieti kā klints ir gandrīz visi Latvijas politiskie spēki. Nacionālās apvienības trubadūrs Jānis Iesalnieks, draudot Ilzei Viņķelei, ka nekādu visu cilvēku līdztiesību nodrošinošu dzimumneitrālu partnerattiecību likumu Saeima nepieņems, dzied unisonā ar ideoloģiski tuvo Krievijas vicepremjeru Dmitriju Rogozinu, kurš par Rinkēviču saka tā: «Atradis, ar ko lepoties. Kaut gan, ja nav nekā cita, ar ko lepoties, tad jālepojas ar to pašu.» (Twitter.com).
Visdīvainākais, ka homofobija ir tā saucamās sociāldemokrātiskās un krievu minoritātes aizstāvju partijas Saskaņa politika, jo sociāldemokrāti visā pasaulē parasti aizstāv visu veidu minoritātes un sociāli neaizsargātos cilvēkus. Tas vien apstiprina aizdomas, ka šī partija tiešām ir nevis sociāldemokrāti, bet Krievijas impēriskās politikas roka Latvijā.
Kas kopīgs Sandrai Kalnietei ar Jāni Rožkalnu?
4.februārī Eiropas Parlaments (EP) balsoja par atbalstu Eiropas Savienības (ES) «ceļa kartei» cīņai pret homofobiju un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas. Roberts Zīle no Nacionālās apvienības un Inese Vaidere, Kārlis Šadurskis no Vienotības balsoja pret. Taču arī par balsojusīSandra Kalniete EP priekšvēlēšanu debatēs demonstrēja svelmojošu dubultmorāli, pievienojoties Robertam Zīlem un taisnojoties, ka šī ceļa karte nav obligāta, Latvija var to ignorēt un tā nav jāņem galvā vispār. Zemteksta vēstījums: esmu tomēr bailīga homofobe un tikt EP man gribas vairāk, nekā turpināt cīnīties par visu cilvēku vienlīdzīgām tiesībām un Latvijas brīvību no homofobijas.
Par to nav jābrīnās, jo Kalnietes kundze kādā TV intervijā sakarā ar Tautas frontes jubileju pirms gada nožēloja, ka neesot bijusi pietiekoši drosmīga un nav uzdrošinājusies iet pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, lai kopā ar cilvēktiesību grupu Helsinki-86*** noliktu ziedus. Skatījusies tikai no malas. Taču brīvu Latviju gribējusi un par to nolēmusi cīnīties.
Toreiz daudz drosmīgāks par Sandru Kalnieti bija šodien homofobiski kareivīgais Jānis Rožkalns, kurš gāja pie Brīvības pieminekļa un nolika ziedus. Iespējams, ka arī tāpēc, ka J. Rožkalnam nebija ko zaudēt, bet S. Kalnietei bija, jo tad vēl nebija skaidrs, vai M. Gorbačovs ziedu licējus neizsūtīs uz Sibīriju un nesametīs cietumos. E. Rinkēviča paziņojuma sakarā bijušais cilvēktiesību aktīvists J. Rožkalns raksta: «Latviešu tauta nevēlas sev perversiju godinātājus valdībā, vai to tik grūti saprast? Tādi paziņojumi ir arī pretrunā Satversmei» (Twitter). Tāda, lūk, Rožkalna kunga cilvēktiesību izpratne šodien pēc 27 gadiem. Tā neizsakās, taču pēc būtības ar savu priekšvēlēšanu taisnošanos J. Rožkalnu un citus homofobus atbalsta «varonīgā tautfrontiete un Latvijas brīvības cīnītāja» S. Kalniete.
Latvija vēl nav brīva
Toreiz, kad Jānis Rožkalns kopā ar cilvēktiesību aizstāvju grupu Helsinki-86 lika ziedus pie Brīvības pieminekļa, viņš to darīja par visu cilvēku tiesībām, par latviešu un Latvijas valstisko brīvību. Ja toreiz būtu tviteris, tad Jānis Rožkalns saņemtu tādus pašus apsveikumus kāEdgars Rinkēvičs tagad: «Apsveicam ar drosmīgu soli», «Tas ir drosmīgi!», «Tu esi varonis», «Mēs lepojamies ar tevi» utt.
No malas izskatās, ka pa šiem 27 gadiem varonīgais cilvēktiesību cīnītājs ir nodevis Helsinku konferences Noslēguma akta ideālus un kļuvis par cilvēktiesību nicinātāju, kurš citas seksuālās orientācijas cilvēkus dēvē par perversiju godinātājiem. Drausmīga metamorfoze.
Jānis Rožkalns spēra savu pirmo, bet drosmīgu soli 1987. gada 14. jūnijā, lai visi cilvēki būtu brīvi un Latvija atjaunotu savu valsti, taču līdz galam par Latvijas un tās cilvēku brīvību viņš negribēja vai nespēja iet.
Kamēr visi cilvēki Latvijā vēl nav laimīgi un ar vienādām tiesībām, Latvija vēl nav brīva. Tāpēc nākamo soli Latvijas brīvības cīņā pirms dažām dienām bija jāsper Edgaram Rinkēvičam. Tas bija mazs solis Rinkēvičam, bet liels solis Latvijai****, lai Latvija un visi cilvēki tajā būtu brīvi, laimīgi un dzīvotu harmoniski.
Tas ir nepiedodami aizkavējies un notiks tikai tad, kad to gribēs mūsu ievēlētie politiķi. Tas notiks tad, kad mēs visus viņus redzēsim praida pirmajās rindās nākamajā gadā.
Tas varētu sākties jau rīt, ja TV ekrānos mēs redzētu Saeimas tribīnē protestu pret homofobiju un diskrimināciju, kurā apskautos, piemēram, Solvita Āboltiņa ar Regīnu Ločmeli-Luņovu,Romāns Naudiņš ar Andreju Elksniņu, Augusts Brigmanis ar Daini Liepiņu, Imants Parādnieks ar Gunāru Kūtri, Aleksandrs Kiršteins ar Sergeju Dolgopolovu, Ilze Viņķele ar Ingūnu Sudrabu, Ingūna Rībena ar Lolitu Čigāni, Raivis Dzintars ar Igoru Pimenovu, Jānis Dombrava ar Borisu Cilēviču…
Ekscentriskais mākslinieks un deputāts Artuss Kaimiņš varētu turpināt sadalīt deputātus pa pāriem un iedvesmot uz šādu rīcību.
Esmu jau ieslēdzis televizoru un gaidu, kad šo reportāžu pieteiks Jānis Geste (LTV), Arnis Krauze (TV3) vai Andris Auzāns (LNT).
Hetero-, homo-, bi- un transseksuālie dāmas un kungi, vai varat būt tikpat drosmīgi Latvijas brīvības vārdā kā Edgars Rinkēvičs?
P.S. Raksta autors ir heteroseksuālas, tā saucamās tradicionālās ģimenes, kurā ir divi bērni, tēvs.
*Starptautiskos dokumentos homofobiju ierindo vienā rindā ar rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un seksismu (sieviešu diskrimināciju). Mūsdienu zinātnē homofobiju traktē kā izvairīšanos no homoseksuāliem cilvēkiem, kā bailes no viņiem, kā aizspriedumus, diskrimināciju, tiesību ierobežošanu vai aktīvu vardarbību pret gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām.
** Homofobijas propaganda zinātnē tiek raksturota kā organizēta sabiedriski politiska darbība, kas pauž negatīvu un neiecietīgu attieksmi pret homoseksuālismu, izplatot ideoloģiju, kas balstās uz seksuālo minoritāšu nosodīšanu, pazemojošu birku uzkarināšanu (stigmatizācija), diskrimināciju. Vēsturē šajā darbībā vistālāk aizgāja nacistiskā Vācija un staļiniskā Krievija, ieslogot koncentrācijas nometnēs un fiziski iznīcinot šos cilvēkus. Tagad uz šā ceļa ir nostājusies Putina Krievija.
*** Helsinki-86 bija Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa, ko 1986. gada jūnijā Liepājā nodibināja Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss ar mērķi sekot, kā tiek ievērotas latviešu tautas ekonomiskās, kultūras un indivīda tiesības. Nosaukums Helsinki-86 patapināts no fakta, ka 1975. gadā Helsinkos Eiropas drošības un sadarbības apspriedes noslēgumā tika parakstīts «Helsinku noslēguma akts», kas bija sākums atslābuma politikai starp Rietumiem un PSRS, aicinot ievērot tautu pašnoteikšanās un cilvēktiesības.
**** Kad 1969. gada 21. jūlijā amerikāņu astronauts Neils Armstrongs spēra pirmo soli uz Mēness virsmas, viņš sacīja: «Tas ir mazs solis cilvēkam, bet viens milzu lēciens cilvēcei. “That’s one small step for man, one giant leap for mankind.»
Krievijas masu mediju dominance Latvijā, Krievijas dezinformācija, propaganda un informācijas karš, kā arī Kremļa vadībā esošā Latvijas pareizticīgo baznīcas ietekme lielā mērā noteiks vēlēšanu rezultātus Latvijā 4. oktobrī.
Krievijas pareizticīgo impēriskās ideoloģijas ietekme jūtama ne tikai Jakova Plinera, Tatjanas Ždanokas un Miroslava Mitrofanova «Latvijas Krievu savienībā», bet arī ar antiglobālistiem saistītā partijā «Suverenitāte» un Nila Ušakova partijā «Saskaņa», kas kā vienīgā Latvijas partija turas pie sadarbības līguma ar Kremļa varas partiju «Vienotā Krievija». Ortodoksāla, patriarhāla un cilvēku tiesības ierobežojoša ideoloģija caurvij arī vairākas citas tā saucamās «latviešu» partijas, kas sevi dēvē par «nacionālām» un «konservatīvām» partijām.
4. oktobris parādīs, vai Latvijas iedzīvotāji izvēlēsies piederību rietumu civilizācijai un tās kultūras vērtībām, kuru centrā ir tādi jēdzieni kā individuālisms, personas brīvība, demokrātija, laime, tiesības, zinātne un tehnoloģijas.
Vai arī izdarīs izvēli par labu tai civilizācijas kultūrai, kuru esam jau izbaudījuši uz savas ādas no 1940. gada līdz 1991. gadam un kas visā savā krāšņumā atgādina par sevi, uzbrūkot Ukrainai un draudot arī iekarot un pakļaut mūs.
Vistumšākā un slēgtākā ideoloģija Latvijas partijās
Tikai «trako nama» civilizācijai vajag tautas vēlētu «vadoni- galveno ārstu», stigru roku, aizslēgtas palātas durvis, seno laiku ortodoksālas idejas par patriarhālas ģimenes dogmām, (kuras tiek dēvētas par «vērtībām) », idejas par nāciju izredzētību, par stiprākā un lielākā īpašām tiesībām.
Šai ideoloģijai ir raksturīga kontrole par jebkuru personu un citādāko un nepaklausīgo vajāšana (Andrejs Makarevičs no Mašina Vremeņi), izolācija (Hodorkovskis), tiesību ierobežošana (seksuālās minoritātes) vai disidentu ārstēšana psihiatriskajās klīnikās (izplatīta prakse PSRS laikos).
Šī ideoloģija dod tiesības atņemt jums ne tikai franču sierus, bet arī ārzemju pasi (ja tāda vispār ir) un noslēgt visā valstī internetu.
Tā ir atpalikusi un regresīva ortodoksālās baznīcas ideoloģijas caurausta civilizācija, kuru ļoti trāpīgi ir raksturojis krievu publicists Vladimirs Pozners: «Ja šodien skatāmies uz Eiropu un salīdzinām valstis ar kristietības reliģiju, tad secinām, ka ir trīs kristietības atzari – katolicisms, pareizticība un protestantisms.
Ja Eiropas valstis sadalītu pēc tādiem rādītājiem kā demokrātija, dzīves kvalitāte, dzīves līmenis, tad pirmajās vietās pēc šiem kritērijiem būtu tieši visas protestantisma valstis. Pēc tam katoļu valstis. Un tikai pēc tam tādas valstis kā Krievija, Grieķija, Bulgārija utt. Un tās nav gadījuma sakritības, jo vistumšākā un slēgtākā reliģija ir pareizticība.» (www.newsru.com). Krievu pareizticīgās baznīcas idejas un normas caurvij arī Maskavas ideoloģiju un propagandu un tās aicina uz karu un vardarbību.
Tāpēc, izdarot izvēli 4. oktobrī, padomāsim, vai mēs atkal gribam dzīvot kā atpalikušajā Krievijā un PSRS vai tomēr kā rietumos, kurai vēsturiski pieder mūsu latviešu kultūra. Vai mēs gribam, ka pār mums valda Krievijas impērija un tās pareizticīgo baznīcas idejas vai gribam tomēr būt brīvi savā izvēlē, kā un ar ko dzīvot, veidot vai neveidot ģimeni, vai izglītot savus bērnus saskaņā ar zinātnes atziņām vai reliģiskām dogmām, vai gribam, ka nevis mēs kalpojam valstij, bet valsts kalpo mums un garantē, ka šajā valstī ir vislabākie priekšnosacījumu mums attīstīt savu personību, strādāt, mācīties un uzsākt savu biznesu kur vien Eiropā un citur brīvajā rietumu pasaulē gribam, neierobežoti ceļot, būt laimīgiem tādi kādi katrs esam un runāt latviešu valodā un baudīt visas citas rietumu demokrātijas brīvības. Demokrātijas nekad nevar būt par daudz.
Māmiņas un geji nebalsos par nacionāļiem un konservatīvajiem
Moderni, demokrātiski cilvēki nebalsos par partijām, kas visus cilvēkus neuzskata par līdztiesīgiem, kas maskējoties aiz jēdzieniem ‘»tradicionālas ģimenes» vai «laulātas ģimenes» praktiski veicina neiecietības atmosfēru pret vientuļajām mātēm, vientuļajiem tēviem, viendzimuma pāriem, gejiem, lesbietēm, biseksuāliem un transpersonām. Gan «Latvijas Krievu savienība», gan «Saskaņa, gan Nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un Brīvībai/LNNK», gan Zaļo un Zemnieku savienība, gan Latvijas Reģionu Apvienība (ar Suņu Būdas iemītnieku Artusu Kaimiņu priekšgalā), kā arī «Jaunā konservatīvā partija (Jānis Bordāns), «Suverenitāte», «No sirds Latvijai» (vada pareizticīgā Inguna Sudraba) un iespējams vēl dažas citas ( Šlesera homofobiskie un reliģiskie uzskati noteikti ietekmē ari viņa partiju «Vienoti Latvijai») liek noprast , ka valstij ir jāizsargā tikai tā saucamās «tradicionālas ģimenes un tās vērtības».
Taču mūsdienās ne tikai citās rietumu valstīs, bet arī Latvijā tradicionālajā laulībā veidotās ģimenes formas vairs nav noteicošās, kurās aug jaunā paaudze un kas veicina demogrāfiju. To dara arī tā saucamās vientuļās mātes, kas vienas pašas vai viendzimuma mājsaimniecībās kopā ar savu māti (tātad, divas sievietes) audzina bērnus. Latvijā precētā pāra ģimenēs dzīvo mazākā daļa bērnu. Tikai 48%!*
Vientuļās mātes (30,5%), vientuļie tēvi (4,4%) un kopdzīves partneri (16,2%) kopā veido lielāko daļu Latvijas bērnu ģimeņu un šīs netradicionālās ģimenes ir visizplatītākā ģimenes forma, kuru ne nacionāli konservatīvās latviešu, ne krievu partijas nesola aizstāvēt.
Rakstā «Kā ir būt par vientuļo mammu Latvijā?», kas atrodams Māmiņu kluba saitē, kāda māmiņa izkliedz savu līdzpilsoņu sāpi: «Vientuļa mamma Latvija ir neaizsargāta un bezspēcīga. Tāpēc es lūdzu valdību savu bērnu, kas ir arī Latvijas pilsoņi, vārdā – ieklausieties! Ieklausieties savos pilsoņos, nevis padotajos, kas tikai pilda formalitātes, kam nav laika un intereses iedziļināties, cik problēma ir dziļa un kādā nabadzībā un stresā dzīvo vientuļās mammas. Viņas audzina Latvijas nākotni – tās pilntiesīgos pilsoņus. Vai mēs neesam pelnījušas vairāk cieņas, atbalsta un aizsardzības?»**
Arī kāds geju, lesbiešu, biseksuālu un transsseksuāļu sabiedrību pārstāvošs vīrietis šajās dienās vēstulē tautas kalpiem ir griezies ar virkne jautājumu, konstatējot «Nevienā partijas programmā nav ne burta par partnerattiecību reģistrēšanu, mantojumu tiesībām, kā arī tiesībām būt blakus savas dzīves cilvēkam slimnīcā. Mēs nezinām, vai cilvēkiem, kas grib tērēt arī mūsu pelnīto nodokļu naudu, rūp mūsu intereses un vajadzības. Vai mēs – geji, tiekam uzskatīti par vēlētājiem?»***
Izskatās, ka ne! Partijām rūp tikai trako mana vēlētāji, kas balso par Putina ideoloģiju.
«Saskaņa» programmā atradu rindiņu, ka tās sociālā bāze esot arī jaunās ģimenes un vientuļās mātes, taču ne «sociāldemokrātiskā» N. Ušakova, ne kāda cita Latvijas partija neuzdrošinās pieminēt , ka tās aizstāvēs arī seksuālo minoritāšu (geju, lesbiešu, biseksuālu un transpersonu) tiesības, ka tās apkaros dzīvniecisko un no Krievijas ievazāto homofobiju un neiecietību pret visa veida minoritātēm, ne tikai seksuālajām, bet arī nacionālajām un citām. Taču ir partijas, kas nekautrējas skaidrā tekstā pat apsolīt ierobežot LGTB sabiedrībai tiesības uz vārda un demonstrāciju brīvību («Suverenitāte’).
Ja sabiedrība un politiķi negrib īpaši aizstāvēt sabiedrības neaizsargāto un diskriminēto (vientuļās māmiņas, LGTB sabiedrība u.c. vājāko) stāvokli, bet rūpējas tikai par tā saucamajām tradicionālajām ģimenēm, vai mums ir tiesības saukties par demokrātisku un atbildīgu sabiedrību? Vai konstitūcijā īpaši aizsargātajām «tradicionālajām ģimenēm» un politiķiem, kas izceļ šo vienu grupu, nav sirdsapziņas pārmetumu par pārējo sabiedrības grupu diskrimināciju?
Putins par viņiem priecātos
Prokremliskā Saskaņa un lielākos nacionālistus tēlojošā Nacionālā Apvienība tikko nodemonstrēja ideoloģisko vienotību, kad kopā vienojās par Kremļa pareizticīgai ideoloģijai atbilstošām izmaiņām Latvijas bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas ierobežotu skolās izglītot bērnus dzimumaudzināšanas jautājumos. Cilvēktiesību aktīviste Jana Simanovska sociālajos tīklos šo faktu komentēja šādi: «Nebrīnos, NA un SC vienojas kopīgā dziesmā (tāda sena, kopīga mīla pret totalitārisma paražām)».
Viens no NA līderiem un deputāta kandidāts Jānis Iesalnieks intervijā žurnālam Playboy atzīst, ka Nacionālās Apvienības rindās droši vien esot arī geji, jo iestāšanās brīdī to nepārbaudot. Taču neviens Nacionālās apvienības biedrs nevarētu atļauties propagandēt viendzimuma laulības. Citiem vārdiem sakot, NA uzskata, ka visiem cilvēkiem nevar būt vienādas tiesības un lai tik uzdrošinās par tām pieminēt! Taču kā jau rakstā iepriekš noradīju ar homofobiju sirgst ne tikai NA politiķi. Tā ir partijas politikas statusā arī citām partijām un balsojot par tām, mēs praktiski balsojam arī par Putina ideoloģiju. Tādā veidā mēs nenostiprinām savu piederību rietumu kultūras telpai, kurā visaugstāk vērtē jebkura cilvēka tiesības un to aizsardzību, bet tuvojamies Putina, Staļina un Hitlera totalitārisma sabiedrības ideāliem.
Ja 4. oktobra vēlēšanu rezultātā pie varas nonāks Latvijas prokremliskie un nacionāli konservatīvie spēki, tad nebrīnīsimies, ka tas veicinās šoreiz nevis darbaspēka emigrāciju, bet gan politisko izceļošanu.
Kurš gan gribēs dzīvot valstī, kurā valdīs partijas, kas pavisam mierīgi varētu ierīkot darba un pāraudzināšanas koncentrācijas nometnes pēc Hitlera un Staļina parauga gejiem lesbietēm, biseksuāliem transseksuāļiem, vientuļajām mātēm, vientuļajiem tēviem, viendzimuma ģimenēm, dažām uz savu tēvzemi emigrēt negribošām nacionālajām minoritātēm un citiem «ārstējamiem sabiedrības atkritumiem»? Jo tiesību ierobežošana, ko sludina Jānis Iesalnieks un citi viņa domubiedri no Latvijas Krievu savienības, Saskaņa, Suverenitāte, Jaunā Konservatīvā partija ir pirmais solis uz šādām nometnēm.
Koncentrācijas nometnes un tēja ar poloniju Putina gaumē
Esmu drošs, ka būtu milzīgs konkurss uz darba vietām šajās koncentrācijas nometnēs, jo par to direktoru, apsargu vietām sacenstos ne viens saeimas vēlēšanu kandidāts sākot no «suņu būdu» iemītniekiem līdz tiem, kas sludina, ka nevar būt nekas labāks par Putinu. Par orķestra diriģentu šajā konkursā bez šaubām uzvarētu kādas Operas direktors, jo arī viņam ir liela pieredze vadoņu apdziedāšanā un Krievijas impērijas galma apkalpošanā. Patriotiskas mūzikas pavadībā Putina idejiskie ienaidnieki, kas būtu ieslodzītie šajās nometnēs, tiktu nogalināti iedzerot tēju ar poloniju Putina gaumē.
Viens no pirmajiem kuru ieslodzītu šajās nometnē, protams, būtu šī raksta autors (jo ir jau arī citi mani raksti, kas atmasko Putina līdzskrējējus Latvijā un pasaulē), pie reizes pakampjot līdzi ari TVNet vadību – Ivaru Baulu, Zitu Lundi un manus kolēģus Tomu Ostrovski un Sandru Veinbergu. Divi manu rakstu varoņi Zigmars Liepiņš un Žerārs Depardjē jau gatavo pieteikumus tiesai, jo pagaidām mēs vēl dzīvojam tiesiskas demokrātijas valstī un savādāk viņi nemaz nevar izrēķināties ar saviem kritiķiem. Bet vai vēl ilgi tikai pa tiesām? Tas atkarīgs no 4. oktobra vēlēšanām.
Putins ir mūsu īstais kandidāts
Latvijas vēlētāju liela daļa dzīvo trako namā. To liecināja Grigules, Ždanokas un Mamikina ievēlēšana par Eiroparlamenta deputātiem. Pietiek būt prokremliskam, prokrieviskam vai tikai zīmēties uz autobusa «pakaļām», lai tiktu ievēlēts.
Ne tikai Krievijā, bet arī Krievijas informācijas telpas ietekmē slīkstošā Latvija ir pataisīta par trako namu, kurā tāpat kā Krievijā visi «pacienti’ balso par Putina idejām.
Mēs 4. oktobrī tā darīsim, ja balsosim par otro, sesto, septīto, astoto, devīto, desmito, vienpadsmito, divpadsmito un trīspadsmito sarakstu.****
Pēc «Vienotības» (ceturtais saraksts) nostājas uzturēšanās atļauju balsojumā, kas veicina Krievijas pilsoņu imigrāciju Latvijā, daudziem vēlētājiem ir radušas patiesas šaubas par šīs partijas patriotisko vārdu atbilstību darbiem. Vēlētāji tā arī nav dzirdējuši šī nodevīgā balsojuma motivāciju.
Kad Krievija pirms dažiem gadiem balsoja par Eiropas robežas (tai skaitā Baltijas brīvību un demokrātisko iekārtu) apdraudošo Putinu, tikai retais saprata, ar ko tas var beigties. Tie, kas saprata, sacerēja dziesmu «Trako nams balso par Putinu»*****.
Šie vārdi ir vēl vairāk aktuāli mūsdienu Latvijā, kad pēc dažam dienām dosimies pie vēlēšanu urnām. Šoreiz pacentīsimies, lai Latvijas nākotni nenosaka mūsu pašu trako nams. Noskaidrosim vispirms, kuras partijas ir vilki avju ādās un tuvina mūs nacionālai katastrofai.
Atsauces:
*Centrālās statistikas pārvaldes jaunākais izdevums «Bērni Latvijā».
Par prokremlisko Ušakova partiju dēvētais politiskais spēks, kas līdz šim vairāk zīmējās ar nosaukumu Saskaņas centrs, tagad uz 12. Saeimas vēlēšanu skatuves iznācis ar nosaukumu sociāldemokrātiskā partija Saskaņa. Savā partijas programmā viņi piesauc Raini, taču neko neraksta par Latvijas drošības politiku un nepiemin NATO, kas garantētu Latvijas brīvību un neatkarību, un piederību Rietumu ģeopolitiskai telpai.
Rainis kapos ir apgriezies otrādi
Dzirdot, ka latviešu sociāldemokrātijas mēteli ir uzspīlējuši cariskās Krievijas impērijas atjaunošanas idejiskie mantinieki, Latvijas sociāldemokrātijas tēvs un slavenākais latviešu sociāldemokrāts latviešu dzejnieks Rainis kapos jau vairākkārt noteikti ir apgriezies otrādi.
Liela daļa latviešu kā apspiesta minoritāte cariskās Krievijas impērijas sastāvā vēsturiski ir bijuši kreisi, sociāldemokrātiski noskaņoti un pagājušā gadsimta sākumā atradās nacionālās atbrīvošanās cīņas avangardā, gan graujot Krievijas impēriju, gan dibinot Latvijas valsti. Tāpēc arī pirmskara Saeimā katrās vēlēšanās sociāldemokrāti bija lielākā partija un aizņēma ap trīsdesmit vietu.
Lai arī padomju okupācijas režīms latviešu acīs sakompromitēja visus politiskos spēkus, kas ielās izgāja, vicinot sarkano karogu, tāpēc atjaunotajā Latvijas valstī dota priekšroka partijām, kas sevi dēvē par labējām vai centriskām, Raiņa sociāldemokrātisko ideju partijas niša joprojām Latvijā ir pustukša un tāpēc ar sociāldemokrātiskiem solījumiem savus vēlētājus piebaro ne viena vien pat konservatīva un nacionālistiska partija. Tagad to zemiski cenšas izmantot arī prokremliskais projekts ar nosaukumu Saskaņa.
Demokrātiskā valstī jau nevienam neaizliegsi sevi saukt, kā pats gribi. Taču nosaukums vien nedod nekādu garantiju, ka tu esi tas, par ko uzdodies. Lai gan Eiropas Sociāldemokrātiskajā partijā Saskaņa atrodas novērotājas statusā un Eiropas Parlamentā tai ir viena vieta (bēdīgi slavenā EP «Krievijas piektā kolona» A. Mamikins), šī partija nav uzņemta autoritatīvākajā pasaules sociāldemokrātu organizācijā Sociālistiskā Internacionāle, kurā vēsturiski ir bijusi cita Latvijas sociāldemokrātu partija (LSDSP). Proimpēriskiem spēkiem varētu būt grūti atrast domubiedrus un sabiedrotos demokrātiskās īsteni kreisās starptautiskās organizācijās.
Pasaulē nav noslēpums, ka Saskaņa ir prokremliska partija, kas skatās Kremļa un Putina virzienā, un tās atbalstītāju bāze un vēlētāji (krievvalodīgie) ir impēriskie postpadomju revanšisti, jo, kā liecina socioloģiskie pētījumi, gandrīz visi Kremļa propagandas nozombētie Latvijas krievi akceptē Putina rīcību un uzvedību Krimas sagrābšanā un karadarbības sākšanā Ukrainā.
Ja ņemam vērtā, ka Saskaņas centru ar Ukrainas kara uzsācēju Vienoto Krieviju saista sadarbības līgums, tad ne no viena nenoslēpsi, ka Saskaņa ir nevis sociāldemokrātisks, bet gan krievu impērijas atjaunotāju spēks.
Tāpēc nav jābrīnās, ka partijas Saskaņa programmā nav ne ar pušplēstu vārdu pieminēta Latvijas drošība un valsts drošības politika, jo tad būtu jāatklāj visas kārtis, ka Latvijas «drošību» šī partija redz cieši kopā ar Krieviju. Tāpēc partijas programmā nav pieminēts NATO un Latvijas ģeopolitiskā piederība rietumiem. .
Šie «sociāldemokrāti» acīmredzot uzskata, ka nekāds NATO līgums, kas garantētu valsts drošību, Latvijai nav vajadzīgs, ja viņiem ir līgums ar Kremli un tas garantēs mūsu drošību. Taču rodas loģisks jautājums, kā Saskaņa cer izpildīt sasolītos labumus darba ņēmējiem, sociālo taisnīgumu utt., ja partija neparedz, ka ir vajadzīga kaut kāda valsts drošības politika, kas garantētu robežu neaizskaramību, demokrātiju, investīcijas, visas mūsu iekarotās brīvības utt. Kādus «labumus» mums deva atrašanās Krievijas paspārnē, Ušakovam pastāstītu gan Rainis, gan jebkurš no mums, kurš izbaudīja latviešu kā otrās šķiras cilvēku statusu PSRS.
Atcerēsimies, ka SC Saeimas deputāti, ejot Kremļa pavadā, nobalsoja pret Krieviju nosodošo deklarāciju Krimas okupācijas sakarā. SC uzvedās kā tās 10 totalitārās valstis, kas ANO atbalstīja Krieviju šajā Krimas okupācijas rezolūcijas pieņemšanas dienā.
Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa, kurai ir pieeja valsts noslēpumiem, droši vien labi pārzina gan izlūkošanas, gan pretizlūkošanas un citu informāciju un tāpēc atļaujas par Ušakova partiju Saskaņa secināt: «Saskaņas centrs jau ilgu laiku mēģina stāstīt, ka viņi ir sociāldemokrāti. Šis scenārijs nav Latvijā uzrakstīts.» (Ir.lv)
Ja «sociāldemokrāti» Saskaņa tiktu pie varas, tad viens no pirmajiem viņu darbiem būtu iniciēt Latvijas drošības politikas maiņu un izstāšanos no NATO. To starp rindām var izlasīt šīs partijas programmā.
Tingeltangelis pie Raiņa kājām
Droši vien Saskaņas scenārijs ir rakstīts Kremlī, jo par to liecina daudzi fakti, kādā veidā Maskava izmanto tautiešus savas politikas īstenošanā. Jebkurā gadījumā šie «sociāldemokrāti» kompromitē Latvijas vēsturē progresīvu politisku ideju, jo nevar nejust viņu atklātos un slēptos mērķus par Latvijas iestumšanu impēriskās Krievijas ķetnās, piesaucot pat latviešu ģēnija Raiņa vārdu un idejas.
Rainis bija un joprojām ir mūsu vēstures spilgtākā personība, kas ar sociāldemokrātu karogu uzmundrināja tautu atbrīvoties no latviešu nācijas apspiedējas Krievijas.
Raiņa kolēģis, sociāldemokrāts Fricis Menders par lielo dzejnieku un politiķi ir sacījis, ka Rainis bijis stipri nacionāli noskaņots sociālists, kam bijusi pretīga krievu komunistu prakses vecaziātiskā nežēlība, terors, individuālo brīvību apspiešana (letonika.lv).
Tagad ar Raiņa politisko ideju karogu vicinās Ušakovs, Agešins un pārējās Maskavas lokomotīves.
Ironiski, ka Nils Ušakovs kā «sociāldemokrāts» ar vieglu roku pieļāva 2011. gadā sociāldemokrāta Raiņa pieminekļa pakājē uzstādīt karuseļu un citu atrakciju izklaides parku, kas izraisīja plašus sabiedrības protestus. Skaļi protestēja visi, bet ne «sociāldemokrātiskā» partija Saskaņa. Tas labi parādīja, «ar kādu pietāti un cieņu» šī partija izturas pret Latvijas sociāldemokrātijas un latviešu kultūras vēsturi.
Nesen lasīju, ka 53% latviešu vēlas ekonomiski kreisu, tātad sociāldemokrātisku politiku. Tā ir mūsdienu Latvijas traģēdija, ka mums kā sēnes pēc lietus aug konservatīvas nacionālistiskas partijas, kas mūs velk atpakaļ pagājušos laikos, taču nav nevienas modernas plašus latviešu slāņus uzrunājošas kreisas partijas un tāpēc šo tukšumu viegli aizpilda proimpēriska partija Saskaņa, kas uzdodas par latviešiem derīgu kreisu un sociāldemokrātisku partiju.
Latviešu kangari
Nils Ušakovs un Valērijs Agešins kā šīs jaunās partijas vēlēšanu lokomotīves ir atraduši vairāk nekā trīsdesmit latviešu kangaru, kas ir gatavi nodot un līdz galam sakompromitēt ne tikai Latvijas sociāldemokrātijas, bet arī ar šo kustību saistītā latviešu ģēnija Raiņa vārdu.
Latvijas radio komentētājs Aldis Tomsons, paužot savu viedokli, nesen šo Saskaņas deputātu kandidātu sarakstu alegoriski nodēvēja par prostitūtu sarakstu: «Kas tikai tur nav savākušies, vai ne, šajā brīdī tajā sarakstā, lūkojoties uz tiem uzvārdiem?» (lsm.lv).
Vai mēs varam šos Putina Vienotās Krievijas līgumpartnerus – Aivaru Gunti Kreitusu, Jāni Ādamsonu, Ivo Kiršblatu, Raimondu Bērziņu, Andreju Elksniņu, Eināru Jurkeviču, Valdi Kalniņu, Agni Kalnkaziņu, Raimondu Kalvišu, Kārli Leiškalnu, Krišjāni Peteru, Baibu Rozentāli un citus (kopā vairāk nekā 100 kandidātus) tēlaini saukt savādāk, jo ne jau bez atlīdzības viņi ir gatavi pārdot sevi Kremlim? (Viss Saskaņas kangaru saraksts lasāms CVK mājas lapā: http://sv2014.cvk.lv/saraksti/aaceb3ec20.html)
Var saprast un attaisnot tos cilvēkus, kas PSRS okupācijas varas klātbūtnē bija spiesti iestāties kompartijā vai aiz bailēm par savu un ģimenes drošību padoties čekai. To var saprast, jo izvēles iespēju nebija daudz un izdzīvot gribēja visi. Taču kas spiež mūsdienu cilvēkus stāties Kremļa režīmam kalpojošā partijā, es nevaru saprast. Vai tiešām visi šie kungi un dāmas ir tik izmisušas «prostitūtas», Putinam «noderīgi idioti», par kuriem rakstīju pirms nedēļas, vai PSRS režīma revanšu alkstoši zombiji?
Pašlaik Kremļa Saskaņa veic izmisīgu cīņu, lai noturētu lielākās Latvijas partijas statusu. To nevar izdarīt bez latviešu palīdzības. Lai tas notiktu, vajag pārliecināt arī šaubīgos latviešus, un tāpēc Saskaņas labā ļoti cenšas «Kremļa propagandisti» Jurģis Liepnieks un Ēriks Stendzenieks, kuru daiļrade uzbāžas mums pa visiem Latvijas Radio un citu mediju kanāliem. Vai mēs uzķersimies uz šiem saldajiem vārdiem, kuri jau reiz vēsturē piespieda Latvijai zaudēt savu valsti?
Sakarā ar Latvijas valsts desmito dzimšanas dienu Rainis sarakstīja dzejoli «Pēc desmit gadiem», kurā ir šādi vārdi:
«Pirms desmit gadiem tas gan bija, Es jautāju: «Vai Latvija jau brīva?» Man toreiz katris priecīgs atsacīja: «Jā, Latvija ir brīva, brīva, brīva!»
Es teicu: «Skaisti! Bet lai ir vēl spīva, Jo tauta brīva nevar būt nekad par daudz!»
Šie Raiņa vārdi ir joprojām aktuāli arī šodien pēc 90 gadiem, kad demokrātisku vēlēšanu ceļā viena par sociāldemokrātiem uzdevusies partija mēģina atņemt mums mūsu brīvību un iestumt mūs atpakaļ Putina iecerētas Eirāzijas ķetnās.
Rīgas Dome ar Ušakova (Saskaņas centrs) un Amerika (Gods kalpot Rīgai) svētību ir parūpējusies, ka augusta beigās Latviju apciemos viens ievērojams Putina režīmu atbalstošs un tam ļoti «noderīgs idiots». Viņu sauc Žerārs Depardjē (Gérard Depardieu), kurš nesen demonstratīvi atteicās no Francijas un Eiropas Savienības pilsonības un paņēma Krievijas pasi, parādot, ka viņš naudu un Putina režīmu mīl vairāk nekā savu tēvzemi Franciju.
Kā kļūt par politisku karikatūru
Mūsdienu politiskā karikatūra Depardjē nebūs nejaušs viesis Latvijā. Jo viņš šodien pasaulē vairāk pazīstams nevis kā mākslinieks, bet kā redzamākais Putina režīma atbalstītājs no rietumu mākslinieku vidus (vēl arī aktieris Sīgals no Holivudas un pāris citu). Uzaicinot šo starptautiski pazīstamo Putina režīma atbalstītāju, SC un GKR nepārprotami demonstrē, kādas valsts politiku viņi apbrīno un kādus Eiropas kangarus pielūdz. Depardjē ir dabūts uz Rīgu, lai glābtu Latvijas prokremlisko partiju tēlu pirms Saeimas vēlēšanām.
Viņu uzaicināja vietējie Putinam «noderīgie idioti», kuru redzamā daļa sēdēja aiz galda nesenajā kinofestivāla «Baltijas pērle» preses konferencē (Marina Ļipčenko, Daira Āboliņa, Lilita Ozoliņa, Andris Ameriks, Vineta Verika, Asnāte Vasiļjeva).
Tas nekas, ka rietumos šī franču kultūras autoritāte jau ir kļuvusi par politisku karikatūru, taču nav šaubu, ka Latvijā viņš būs starp savējiem, jo Putinam «noderīgo idiotu» Latvijas politikas, biznesa un kultūras aprindās, manuprāt, ir vairāk nekā pretinieku, un šo pretinieku balsis bieži pārkliedz Putina apjūsmotāju koris (kā redzējām Ievas Brantes zibakcijā pie Operas pret Z. Liepiņu un Putina galma balli).
Noderīgie muļķi, kas atbalstīja ļaunuma impēriju PSRS
Vēsturiski jēdzienu «noderīgs idiots» (krieviski Полезный идиот angl. Useful idiot) sāka lietot politiskajā žargonā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, lai nievājoši apzīmētu tos rietumu valstu pilsoņus, kas simpatizēja Padomju Savienībai un attaisnoja gan Ļeņina, gan Staļina režīmu. «Noderīgs idiots» bija padomju režīma izgudrojums un pauda padomju valdības attieksmi pret šiem PSRS un Krievijas apjūsmotājiem.
Plašākā nozīmē mūsdienās to lieto, apzīmējot cilvēkus – marionetes, kuri atbalsta ļaunumu, naivi domājot, ka pārstāv un aizstāv labo spēku. Tie ir dažādu režīmu, politisko kustību, teroristisko grupu, naidīgu valdību vai komercstruktūru atbalstītāji, kas nemaz nav tikai marksisma ideju piekritēji.
Tiek uzskatīts, ka pirmais šo terminu politiska žargona nozīmē sāka lietot boļševiku vadonis Ļeņins, kurš 1922.gada 10. februārī kādā vēstulē savam ministram Georgijam Čičerinam raksta par kādu rietumu kreiso radikāli, uzsverot: «N. ir tikpat dumjš kā K., un tieši tāpēc viņš mums ir noderīgs».
Ļeņina darbos, kurus rūpīgi rediģēja padomju cenzūra, vārdu kombināciju «noderīgs idiots» pētnieki neatrod, tomēr ir vēl kāda cita netieša atsauce, kas liecina, ka boļševiki ir šā jēdziena autori. Ļeņina vārdus atstāsta krievu mākslinieks Jurijs Aņenkovs, kurš citē Ļeņina runu, kurā esot pausts, ka Rietumeiropas un Amerikas kultūras aprindas nav spējīgas orientēties mūsdienu lietu stāvoklī un tāpēc šīs aprindas ir jāuzskata par kurlmēmām un pret tām tā arī jārīkojas, izejot no šī stāvokļa. Daži pētnieki jēdziena «noderīgs idiots» autortiesības piedēvē padomju politiskajam darbiniekam un kominternes aktīvistam Karlam Radekam.**
«Noderīgie idioti» nesaprot, kāpēc viņi ir tādi
«Noderīgi idioti» ir cilvēki, kas kalpo citiem, naivi domājot, ka viņi to dara savās interesēs. Šādus labticīgus ideālistus pamana arī izlūkdienesti, lai šo cilvēku ideālistisko pārliecību vai konformismu, vai to saistību ar kādu politisko spēku izmantotu informācijas ieguvē un propagandas, baumu izplatīšanā. Pilnā spektrā šos cilvēkus mēs labi varam sazīmēt un manīt Krievijas informācijas karā pret Ukrainu. Arī Latvijas publiskajā telpā.
Sers Džons Hekets darbā par PSRS iebrukumu Eiropā «Trešais pasaules karš. Neizstāstītais stāsts» raksta: «Pasaulē bija daudz godīgu cilvēku, kuriem vienkārši pretīga bija doma par karu, par mežonīgu un šausmīgu slaktiņu un acīmredzamo cietsirdību. Starp viņiem, kurus Ļeņins nosauca par «noderīgiem idiotiem», atradās tik daudz tādu, kurus varēja izmantot. Brīvā un labklājības sabiedrībā viņu bija bez sava gala. Tā saucamajām «miera kustībām», kuras PSRS neuzkrītoši organizēja un arī daļēji finansēja, rietumu valstīs bija viens mērķis – maksimāli izmantot «noderīgos idiotus», par kuriem bieži kļuva kārtīgi un reizēm pat izcili cilvēki.»***
Ļeņina un Staļina režīmu atbalstošo «noderīgo idiotu» skaitā pieminamas tādas personības kā dramaturgs Džordžs Bernards Šovs (George Bernard Shaw), amerikāņu žurnālists, Pulicera prēmijas laureāts Valters Darentijs (Walter Duranty), vairāki Nobela prēmijas literatūrā ieguvēji, kā rakstniece Dorisa Lesinga (Doris Lessing), franču rakstnieks Andrē Žids (André Gide), čīliešu rakstnieks Pablo Neruda un kreisais eksistenciālisma franču filozofs, rakstnieks un dramaturgs Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre). Pēdējais no prēmijas gan atteicās. D. Lesinga savās atmiņās raksta par viesošanos PSRS: «Mani vadāja apkārt un rādīja lietas kā «noderīgai idiotei»… tāda bija mana loma. Es nesaprotu, kāpēc biju tik lētticīga» (BBC.com).
Putina «noderīgie idioti» Rietumos
Mūsdienu Krievijas līderis Putins, kurš nožēlo PSRS sabrukumu un cenšas to atjaunot pareizticīgo Eirāzijas impērijas robežās no Vladivostokas līdz Lisabonai, turpina Staļina un Hitlera lietu. Arī viņam ne mazāk kā Ļeņinam un Staļinam ir ļoti nepieciešami «noderīgi idioti». Putina agresija Ukrainā šos idiotus labi izgaismo, jo viņi visi kā viens metas mūsdienu Hitleru attaisnot, ja ne aizstāvēt. Šo Putina «noderīgo idiotu» skaitā The New York Times ārštata komentētājs no Polijas Slavomirs Sierakovskis nosauc bijušo Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu, kuram Putins katru gadu par atbalstu Eiropas enerogoatkarībai no Krievijas atskaita 250 tūkstošus eiro, arī ekskancleru Helmutu Šmitu un prominento bijušo ES komisāru Ginteru Verhoigenu. Taču viņi nav vienīgie Putinam «noderīgie idioti».
Tie ir arī rietumu zinātnieku un žurnālistu aprindās. Viens no tiem padomju režīma pētnieks ASV profesors Stīvens Koens (Stephen F. Cohen), kurš pavisam nopietni uzskata, ka NATO nav vajadzējis pazemot Krieviju, uzņemot tajā tādas valstis kā Polija, Čehu Republika un Ungārija (NYT.com).
Depardjē bēgšana uz Krieviju
Kad Putins bija jau pamatīgi ierobežojis demokrātiju un cilvēktiesības un pasaulē jau runāja par iespējamu Soču Olimpiādes boikotu, viņam 2012. gada nogalē pieteicās jauns un eksotisks «noderīgs idiots», kuru sauca Žerārs Depardjē, kas bija gatavs apbrīnot Putina «demokrātijas sasniegumus». Kā ieganstu minot, ka Francija solās ieviest «bagātnieku nodokli» 75% apmērā no gada ienākumiem virs viena miljona eiro. Lai gan Depardjē savu vārdu un bagātību bija nopelnījis, filmējoties franču filmās, kuras bagātīgi finansēja valsts, viņš vairs nebija gatavs atmaksāt Francijai par tās ieguldījumu aktiera miljonu peļņā.
Tā nebija nejaušība, ka slavenais franču aktieris izvēlējās emigrēt tieši pie Putina. Viņa tēvs, vienkāršs fabrikas strādnieks, bija pārliecināts komunists un uzcītīgs Maskavas radio franču valodā klausītājs. Kremlis Žerāram nekad nav bijis asinskārs kara, beztiesiskuma un tautu pazemojuma simbols. Padomju propaganda franču valodā bija darījusi savu, un tās ietekme nebija zudusi arī 64 gadus vecā kunga galvā līdz pat šodienai. 2013.gada sākumā Putins Depardjē piešķīra Krievijas pilsonību, franču aktierim ar lielu patosu ierodoties pēc jaunās pases. Oficiāli jaunais Krievijas pilsonis tika pierakstīts dzīvoklī Krievijas Mordvijas (Mordovijas) Republikas galvaspilsētā Saranskā, kas slavena ar padomju koncentrācijas nometnēm. To Maskavas radio Žerāra tēvam nebija stāstījis un Žerārs ar savu nepabeigto vidusskolas izglītību un pāris aktieru kursiem nemaz arī nezina.
Viņš visus «padomju jaukumus» droši vien būtu zinājis un pat izbaudījis uz savas ādas, ja bērnībā dzimtajā pilsētā būtu atradusies nevis NATO ASV karavīru karabāze (kuras tuvumā viņš sadraudzējās ar amerikāņu karavīriem un iepazina Holivudas kinokultūru un pat zaga degvielu no tās apcirkņiem, par ko kādu laiku bija policijas uzraudzībā), bet gan PSRS okupācijas karabāze. Žerāram jāsaka paldies savai tagad nicinātai valstij un tās sabiedrotajiem, kas nepieļāva, ka krievu karavīri savus zābakus varētu mazgāt Sēnā (franču: Seine). Citādi nezin kā būtu izveidojies Žerāra liktenis, ja viņa ģimenes mīļotais varonis Staļins 1945. gadā būtu ticis līdz Parīzei.
Putinam noderīgie Latvijas idioti
Taču nezin vai mēs būsim gatavi piedot naivumu un vientiesību tiem Putinam «noderīgajiem idiotiem», kas mājo mūsu pašu mājās, jo viņi daudz labāk par Žerāru Depardjē zina, ko mums nodarījis padomju režīms un ka tā kopiju vēlas atkārtot ļaunuma impērijas mantinieks Putins. Ja pirmskara latviešu «noderīgie idioti» Kirhenšteins, Lācis, Munters, iespējams, bija tikpat lieli idioti kā Šovs, Darentijs, Sartrs, tad es neredzu nekādu naivuma attaisnojumu viņu mūsdienu sekotājiem, kuri labi zina, uz ko ir spējīgs padomju režīma mantinieks Putins, kas neslēpj savus agresīvos nodomus.
Tādi radikālie Krievijas pielūdzēji kā Aijo Beness, Vladimirs Lindermans, Valērijs Kravcovs, Viktors Guščins, Aleksandrs Gapoņenko, Josifs Korens, Elizabete Krivcova, Illarions Girss, Jevgēnijs Osipovs, Margarita Dragiļe, Jeļena Bačinska ir, protams, Putinam «noderīgi idioti», taču viņi visi kopā nespēj pulcēt aiz sevis vairāk kā pusprocentu atbalstītāju Latvijā. Tāpēc viņi, izņemot varbūt Tatjanu Ždanoku, nav bīstami idioti.
Putina bļodlaižas
Taču bīstamāki ir tādi Putina režīma tieši un netieši atbalstītāji no latviešu kultūras elites vidus kā Imants Kalniņš, Renārs Kaupers (Prāta Vētra), Raimonds Pauls, Laima Vaikule, Ojārs Rubenis, nupat sevi izgaismojušais Operas direktors Zigmars Liepiņš un citi, kas sevi pozicionē par «Latvijas patriotiem un īsteniem latviešiem», taču patiesībā ir nožēlojami «Putina bļodlaižas» (režisora V. Kairiša terminoloģija).
Viņus, protams, uzmundrināja Latvijas prezidents Andris Bērziņš, kas savu Putinam «noderīgā idiota» oreolu ieguva, aizskrienot uz Soču Olimpiādi sarokoties ar diktatoru Krimas aneksijas priekšvakarā, kad normālas un civilizētas valstis savus līderus uz turieni nesūtīja.
Ja pret Putina režīmu Latvijas kultūras elites aprindās ir dzirdama galvenokārt Alvja Hermaņa, Viestura Kairiša un Liānas Langas balss, tad mēs varam secināt, ka «noderīgo idiotu» tomēr ir vairāk. Nopietna diagnoze latviešu kultūras kopējiem.
Vienreiz gadā Putinam «noderīgos idiotus» Latvijā pie sevis aicina Krievijas vēstnieks, lai kopā svinētu Krievijas valsts svētkus. Šajā video varam iepazīties ar dažiem šā gada pasākuma viesiem.
Pēdējos gados šo Kremļa režīma noderīgo idiotu ballītē ir redzēti Laima Vaikule, Raimonds Pauls, Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Juris Visockis, Inguna Sudraba, Andris Ameriks, Nils Ušakovs, pat eksprezidenti Guntis Ulmanis un Valdis Zatlers, Liepājas mērs Uldis Sesks, kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Arnis Cimdars un pati Ingūna Sudraba.
Noderīgo idiotu barā parasti ir arī tā saucamā Kremlim uzticamā biznesa elite, kuru skaitā parasti ir Ainārs Šlesers, Valērijs Belokoņs, Iļja Gerčikovs, Arkādijs Suharenko, Vasilijs Meļņiks, Igors Buimisters, Virālijs Gavrilovs, Kirovs Lipmans, Valērijs Maligins, Juris Savickis, Ivars Strautiņš. Pat hokeja treneri Oļegu Znaroku Krievijas vēstnieks ir ielicis Putinam «noderīgo idiotu» sarakstā.
Putinam «noderīgo idiotu» pasaulē ir daudz. Briti sūdzas, ka tie esot gan labējā, gan kreisajā flangā, gan arī medijos, kā BBC, tā Guardian. Tas pats arī Latvijā. Tie ir gan politikā, gan medijos. Gan Ždanokas, gan Dzintara partijās un to apvienībās. Gan presē, gan LTV, gan Latvijas Radio, gan TV3, gan LNT, gan OTV. Taču viņu nav vairākumā un, lai arī cik lieli idioti viņi būtu, veselais saprāts un nācijas izdzīvošanas instinkti tomēr ilgtermiņā ņems virsroku. Vismaz par latviešu, krievu un cittautiešu vairākumu, kas nav pieminēts šajā rakstā, esmu drošs.
* Šeit un turpmāk tekstā jēdziens «noderīgs idiots» tiek lietots politiska žargona nozīmē, kas paskaidrota tālāk tekstā.
** Vairāk par šo tēmu: Mona Charen, Useful idiots: how liberals got it wrong in the Cold War and still blame America first, HarperCollins, 2004, 1982, William Safire, Safire’s Political Dictionary, Oxford University Press US, 2008 u.c.
*** Sir John Hackett, The Third World War: The Untold Story, Preceded by The Third World War: August 1985, Sidgwick & Jackson, 1982
Uz mūsu pusdienu galda dejo satrakojies krievu lācis Kremļa vēstnieka Aleksandra Vešņakova maskā un rūc uz Latvijas valdību: «Lūk, pie kā noveda jūsu spēlītes galu galā!» (Вот и доигрались, в конечном счете!) – kā šo rūcienu nesen atskaņoja Kremļa lokalizētais rupors Latvijā – Baltcom radio.
Joprojām brīnos, kāpēc Latvijas mediji vēl dod tribīni kaimiņvalsts hitleriskā un staļiniskā režīma klona vēstnieka informācijas kara retorikai, it kā mūsu valsts jau tā negrimtu Kremļa propagandas un informācijas uzbrukumu dūksnājā, kas nāk tieši no Krievijas.
Bailes no krievu lāča kā fašisma izpausme
No krievu lāča var noprast: ja Latvijas valdība būtu piekrītoši paklusējusi, kad Kremlis iebruka Ukrainā un okupēja Krimu, un galvenais, ja Rinkēvičs būtu ielaidis Latvijā uz Jauno Vilni trīs krievu kultūras imperiālisma vēstnešus un Putina kvēlākos pielūdzējus, tad nekāds piena un desu embargo pret Latviju nebūtu ieviests.
Uzcītīgais Vešņakova pielūdzējs, Saskaņas Centra runasvīrs Urbanovičs dzied to pašu dziesmu, kurā Latvijas politiķu principiālo un nosodošo nostāju pret Krievijas imperiālistisko agresiju sauc par «brūnā spektra» (fašisma, – autora piezīme) izpausmēm. Turklāt šo «nacionālistu» Latvijā ievērojami vairāk esot Vienotībā, nevis labēji radikālajā Nacionālajā Apvienībā.
Vienotība pret krievu lāča dejām uz mūsu galda
Te Urbanovičam ir taisnība, jo Latvijas iekšējā un ārējā politikā tieši vienīgais Latvijas liberālais politiskais spēks (Vienotība) ir spējis principiāli nostāties pret putinismu, Kremļa imperiālismu un Latvijas vilkšanu Eirāzijas atpalikušās pareizticīgo civilizācijas – Krievijas ķetnās.
Diemžēl tā saucamā labēji radikālā Nacionālā Apvienība Krievijas agresijas, informācijas kara un kultūras imperiālisma kontekstā sevi izgaismoja kā proputinisks spēks. Tāpēc nav jābrīnās, ka viņi īpaši neiebilst pret Krievijas propagandas (Jaunais Vilnis) pasākumiem Latvijā, to politiķiem neuzticas arī mūsu sabiedrotie no NATO, un tāpēc šīs partijas politiķiem pat tiek liegta pieeja valsts noslēpumiem. NA pozīcija Krievijas kultūras imperiālisma atbalsta sakarā liecina, ka tas nespēj būt līdz galam uzticīgs Satversmē ierakstītajam Latvijas valsts mērķim: garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Tāpēc tagad nepārprotami ir redzams, ka visreālāko un konstruktīvāko rīcību šo mērķu sasniegšanā demonstrē liberālie (Vienotība) nevis nacionāli konservatīvie (NA) spēki. Nevis kāds no NA, bet Vienotības principiālais Rinkēvičs ir kļuvis par prokremlisko spēku lielāko ienaidnieku Latvijā, jo parādīja putinososiem un kremliniem viņu īsto vietu – ārpus mūsu valsts robežām.
Kāds mums labums no Saskaņas centra?
Saskaņas centra rupori ik pa brīdim, kad žurnālisti viņiem uzdod jautājumus par atkarību no Kremļa, taisnojas, ka SC līgums ar Vienoto Krieviju esot palīdzējis Krievijas pensionāriem Latvijā dabūt lielākas pensijas no Kremļa (Cilevičs) un Latvijas precēm iekļūt Krievijas tirgū (Ušakovs).
Taču tagad mēs uzskatāmi varam redzēt, ka Kremlim Saskaņas Centrs ir tikai Putina pagarinātā roka Latvijā, kad vajag te īstenot Kremļa politiku (ieviest krievu valodu utt.). SC līgums ar Kremļa valdniekiem nav nekāds Latvijas krievu instruments, lai panāktu mums izdevīgumu kaut vai Krievijas pārtikas preču tirgū. To atgādina arī Latvijā pa galdiem dejojošā Kremļa lāča Vešņakova retorika un Ušakova braukšana uz Maskavu, lai savāktu savus šprotu stendus Maskavas lielveikalos, jo tos SC līgums ar Vienoto Krieviju nenosargāja.
Nekas nemainīsies, ja īstenosies arī Putina satelīta Šlesera dvēseles kliedziens, ka Latvijā draudēšot Ukrainas notikumi, ja SC nebūšot valdībā. Ir pilnīgi skaidrs, ka Ušakovs, Urbanovičs nav tie Latvijas politiķi, kuriem Kremlis ļaus ko sev diktēt, pat ja viņi būs valdībā. Viņi tiek balstīti, lai būtu Kremļa instrumenti Latvijā Krievijas interešu īstenošanai. Nevis lai dotu padomus Kremlim, lai tas īstenotu Latvijai draudzīgu politiku. Jo, kā pašlaik redzam, SC līgums ar Kremli nav palīdzējis novērst Putina sankcijas pret mūsu pārtikas un tranzīta tirgu, kurā liela daļa pieder Krievijas uzņēmējiem un kurā atrodas procentuāli vislielākais tautiešu (krievu) skaits NATO un ES ietvaros. Par Urbanoviča solījumiem, ka nu tik viņš Putinu ietekmēšot un tas embargo mazināšot, smejas pat Ušakova kaķi.
Tālredzīgi uzņēmēji uz Kremli neskatās
Tie Latvijas uzņēmēji, kas tagad vaimanā un sten par Krievijas embargo, nav pelnījuši, ka viņus glābj Latvijas nodokļu maksātāji. Jebkurā biznesā ir risks, un par risku atbild pats uzņēmējs. Vēl jo vairāk, nevienam pasaulē nav noslēpums, ka bizness ar mūsdienu Putina Krieviju ir pakļauts politiskam spiedienam un šantāžai, ko šī valsts izmanto, lai politiski ietekmētu partneru valstis (sevišķi postpadomju zonas valstis).
Vai gāzes, naftas, šprotu, siera un piena kari nesenajā pagātnē jau nepārmācīja mūsu uzņēmējus, ka Krievijas grozā nevar likt pat vienu olu? Ja šie uzņēmēji ir bijuši tik tuvredzīgi, tad lai vaino paši sevi, bet es domāju, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju negrib, ka nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta no Krievijas atkarīgo uzņēmēju aprobežotības glābšanai.
Zīmīgi, ka tieši bijušās Krievijas impērijas provinces Somija un Baltija ir valstis, kuras visvairāk ir atkarīgas no pārtikas eksporta uz Krieviju. Līdere ir Somija ar 29,32% no kopējā valsts pārtikas eksporta, otrajā vietā Lietuva ar 29,18%, trešajā vietā Latvija ar 25,43%, ceturtajā vietā Igaunija ar 20,90% no savas valsts kopējā pārtikas eksporta. Tālāk seko Norvēģija (10,39%), Polija (6,41%), Dānija (3,86%), Ungārija (3,60%), Kipra (3,50%), Slovēnija (3,45%).* Bet Krievijas sanitārais dienests, kas faktiski veic ārlietu ministrijas funkcijas, visvairāk ar sankcijām šantažējis ir tieši Baltijas valstis, kurās dzīvo tautieši. Tas bija jāņem vērā tiem Baltijas uzņēmumiem, kas sāka biznesu Krievijā, ka viņu bizness tiks izmantots kā Krievijas ārpolitikas instruments.
Straujuma, attopies!
Pašlaik visādas Krievijas naudas uzbarotās lauksaimnieku un pārtikas ražotāju organizācijas (LOSP, LLKA, LPUF u.c.) izdara spiedienu uz valdību, lai tā atver maku un ar nodokļu maksātāju naudu maksā šiem krievu ruletes spēlētājiem par nošautajiem upuriem. Ņemot vērā, ka ar Krieviju saistītā piena, gaļas, zivju un tranzīta biznesā ir Krievijas mafiozās un pusmafiozās struktūras, nodokļu nauda aizies arī šo biznesmeņu kabatās.
Turklāt, kā zināms, visi mūsu piena un šprotu ražotāji labi zināja, ka Krievijas tirgū ir zemākas kvalitātes prasības nekā Eiropas tirgos, un tāpēc pierada pie stagnācijas un nemaz necentās paaugstināt savu preču veselīgumu un kvalitāti. Lai Latvijas piena, zivju un gaļas produkti būtu konkurētspējīgi Eiropā, jāapzinās, ka tur nebūs liels pieprasījums pēc kancerogēniem un ar transtaukiem, antibiotiku atliekām piepildītām konservu kārbām, jogurta, desu un siera rituļiem.
Tos vēl var iemānīt lētticīgiem krieviem Krievijā vai pašiem latviešiem, kuri tic mūsu lobista un zivju konservu karaļa Šmita pasakām, ka neveselīga pārtika ir laba lieta. Taču ilgtermiņā Latvijas kā pasaulēs gandrīz pašas zaļākās valsts lauksaimniekiem būtu jāorientējas uz bioloģisko ražošanu, pēc kuras pieprasījums aug civilizētajos pasaules tirgos gan ES, gan ASV, Kanādā un citur. Šādiem produktiem visi rietumu tirgi ir vaļā.
Putina vienīgais labais darbs
Putins izdarīja arī vienu labu darbu, atverot Kremļa tirgus pielūdzējiem acis, ka ar ļaunuma impēriju biznesa nebūs un tāpēc jāpārorientējas uz civilizētiem tirgiem, kur mums nav nekādu citu ierobežojumu kā tikai augstas kvalitātes, veselīga un arī bioloģiski audzēta pārtika. Jābeidz sajūsmināties par tranzīta biznesu Krievijas virzienā, kas izdangā jau tā sliktos mūsu ceļus, ļauj iefiltrēties Latvijā un ES mūsu drošību apdraudošam kapitālam, mafijas struktūrām (no kurām barojas arī Latvijas politiķi).
Tas jāorientē uz valstīm, kurās biznesu nediktē politika un kuras neapdraud mūsu drošību. Latvija nevar atļauties tādu koķetēšanu ar Krieviju kā Somija, jo esam pilnīgi citā situācijā. Jo niecīgāki būs Latvijas ekonomiskie sakari ar Krieviju, jo mazākas Krievijai būs iespējas ietekmēt Latvijas politiku. Cerams, ka šis ir pēdējais modinātājzvans, ka Putina Krievijai ir jāpagriež mugura. Jo ātrāk, jo labāk.
Pārliecinošā labēji radikālo partiju uzvara Eiroparlamenta vēlēšanās Francijā un Lielbritānijā, kā arī ievērojami analoģisku radikālo labējo, kreiso un eiroskeptisko partiju panākumi citās ES valstīs ir radījuši manāmu satraukumu Eiropā un arī ASV.
Radikālajām partijām ir izdevies dubultot savu pārstāvniecību EP. Prognozes liecina, ka galējās un eiroskeptiķu partijas varētu būt ieguvušas aptuveni 140 vietas parlamentā no kopā 751 deputātu vietas. Lai arī visos jautājumos dienas kārtību parlamentā šīs partijas nezin vai noteiks, jo joprojām vairākumā EP ir labēji un kreisi centriskās partijas, tomēr neviens nešaubās, ka uzvarētāji šogad ir arī radikālie spēki, kas darīs visu, lai grautu Eiropas Savienību no iekšpuses.
Marina Lepēna kā Maskavas Trojas zirgs
Ultralabējie politiskie spēki ir arī Putina autoritārā režīma ideoloģiskie sabiedrotie Eiropā. Ņemot vērā, ka šīs partijas ideoloģiski palīdz Kremlim īstenot Eirāzijas impērijas izveidošanu un Eiropas vienotības graušanu, varam būt droši, ka Kremlim ir izdevies Eiropas Parlamentā ievest Trojas zirgu*.
Uztraucoši, ka radikāļiem vislielākie panākumi ir lielākajās ES valstīs Francijā un Lielbritānijā..
Francijā visvairāk balsu (25%) ieguva galēji labējā Marinas Lepēnas (Marine Le Pen) vadītā Nacionālā fronte (Front National), ko Francijas premjerministrs Manuels Valss jau paspējis nodēvēt par politisku zemestrīci. Front National ir ieguvusi 24 no 74 Francijai atvēlētajām vietām EP.
Lepēnas partija pārliecinoši pārspējusi Francijas centriski labējo Tautas kustības savienību (UMP), kas saņēmusi 20,8% balsu, un valdošo Sociālistu partiju, kas ieguvusi 14% balsu.
Francijas Nacionālā Fronte neslēpj, ka vēlas likvidēt ES un NATO un to vietā izveidot paneiropas neatkarīgu valstu savienību, kurā ietilptu arī Krievija un kuru vadītu Parīzes, Maskavas un Berlīnes alianse. Nacionālā Fronte uztur ciešas attiecības ar Krievijas Eirāzijas politikas ideologiem, un Lepēna ir gaidīta viešņa Kremlī, kur viņu vienmēr pieņem augstā politiskā līmenī.
Ukrainu negaidot ES
Pret imigrantiem naidīgi noskaņoto franču Nacionālo Fronti vienādi atbalsta gan valsts ierēdņi, gan bezdarbnieki un galvenais – jaunieši. Trešā daļa vēlētāju par šo partiju ir līdz 35 gadiem. Viņus uzrunā Marinas Lepēnas patriotisma lozungi un Briseles kritika.
Lepēna uzskata, ka Francija pārdzīvo savas identitātes krīzi un, ka viņas vēlētāji vēlas dzīvot Parīzē, kuru nevada no Briseles. Viņa ir par daudzpolāru pasauli. Tieši kā viņas ideoloģiskais partneris Putins. NF līdere kritizēja ES rīcību Krievijas un Ukrainas krīzes risināšanā un atbalsta Krimas aneksiju, kuru veica Krievija.
Marina Lepēna vairākkārt ir paziņojusi, ka nevēlas Ukrainu redzēt Eiropas Savienībā, jo šai organizācijai vairs neesot pa spēkam pabarot vēl vienu liekēdi.
«Vajag pavisam skaidri pateikt, ka eiropieši nevēlas redzēt Ukrainu Eiropas Savienībā Viņiem tas tika solīts, taču viņiem ir jāzina, ka Ukrainu te neviens negaida. Mēs tagad atrodamies pretējās pusēs. Taču Krima ir krieviski runājoša valsts daļa un gandrīz Krievija, tā mēs varam sacīt,» saka Marina Lepēna žurnālistiem.
Lapsas vistu kūtī
Lielbritānijā uzvaru guva Naidžela Faridža (Nigel Paul Farage) vadītā eiroskeptiskā Apvienotās Karalistes Neatkarības partija (UK Independence Party), kas ieguvusi vairāk nekā 27% balsu. EP šo valsti pārstāvēs 23 UKIP deputāti. Tik daudz vietu nav nevienam citam konkurentam no Apvienotās Karalistes. Šo partiju visu laiku uzskatīja par marginālu politisku spēku, jo tai nav nevienas vietas britu parlamentā. Taču kopš 25. maija tā ieies vēsturē kā 100 gadu laikā pirmā partija, kas ir apsteigusi gan leiboristus, gan konservatīvos.
«Tagad viņi (leiboristi un konservatīvie) jūtas kā zelta zivtiņas, kas izmestas no akvārija uz grīdas. Guļ uz sāniem un plāta žaunas, lai izmisīgi rītu gaisu,» tā konkurentus raksturo Naidžels Faridžs.
Šis eiroskeptiķis jau 20 gadus ir politikā un pauž pret ES naidīgus uzskatus. Kad viņš izstājās no konservatīvo partijas 1993. gadā, protestējot pret tās parakstīto Eiropu vienojošo Māstrihtas līgumu, viņš piedalījās Neatkarības partijas dibināšanā, un tagad tā ir EP.
Taču pavisam īstu popularitāti politiķis ieguva pagājušajā ziemā, kad viņš solīja aizstāvēt britus pret imigrantu invāziju no trūcīgākajām ES valstīm (tai skaitā no Latvijas). Paradoksāli, taču Faridžs nav bijis īpaši kritisks pret trūcīgo latviešu meiteni Līgu. Britu skandālu prese plaši savā laikā aprakstīja Faridža dēku ar kādu latvieti vārdā Līga, kuru viņš it kā esot septiņas reizes ieguvis vienas nakts laikā 2006. gadā, kad bija pavadījis viņu līdz mājām pēc vakara klubā Biggin Hill, kas atrodas Kentā.
Šodien ekscentriskā Faridža partija uzskata, ka visās Eiropas Savienības ekonomiskajās un politiskajās problēmās vainīga ir eirobirokrātu paaudze, kas izaugusi pēdējo 20 gadu laikā.
«ES ir absolūti antidemokrātiska struktūra, kas ir galēji centralizēta, kur centrs izlemj visu. Tikai Briselē zina, kā attīstīt ekonomiku, kur ņemt resursus. Šajā savienībā ir sadzītas galīgi dažādas valstis, ar dažādu vēsturi, ar valodām, kultūru. Galvenais, ka valstis tur ievilka, neprasot pašiem cilvēkiem, vai viņi to grib,» sludina UKIP līderis.
UKIP ir arī kritiska pret Lielbritānijas ārpolitiku un rīcību Lībijas, Sīrijas un arī Ukrainas krīzes jautājumos.
2010. gada vēlēšanās Faridžs gandrīz vai gāja bojā, kļūstot par savas kampaņas upuri, kad vēlēšanu dienā viņš ar savu mazo lidmašīnu gaisā vilka plakātu, kurš satinās lidmašīnas astē, un lidaparāts nogāzās zemē. Tagad viņš uzskata – lai sev pievērstu uzmanību, nav jākrīt no debesīm zemē.
Britu prese raksta, citējot pašu Faridžu, ka Neatkarīgās partijas lapsa ir ielavījusies Vestminsteras vistu kūtī. Ne pa jokam satraukušās ir konservatīvo «vistas», kuras, lai atgūtu politisko iniciatīvu, ir gatavas iniciēt referendumu par Apvienotās Karalistes dalību ES. Protams, ja uzvarēs nākamajās britu parlamenta vēlēšanās.
Latvijas deputāti – lapsas vai vistas?
Taču pagaidām antieiropeiski un prokremliski noskaņotās ultralabējās un ultrakreisās lapsas plosīsies pa Briseles koridoriem. Faridžs un Lepēna nav vienīgās lapsas Eiroparlamenta vistu kūtī, jo, kā jau minēju, eiroskeptiķu lapsas Eiropas Parlamentā sildīs vismaz 140 vietas. Izskatās, ka šo rudo lapsu sabiedrībā harmoniski iederēsies arī daži Latvijas deputāti. Ždanoka, Mamikins un varbūt arī uzskatos noslēpumainā Grigule?
Bet pārējie mūsu deputāti (Dombrovskis, Pabriks, Kalniete, Kariņš, Zīle), protams, pagaidām ir uzskatāmi par šo lapsu upuriem – baltām un pūkainam kladzinošām vistām, kas, lai glābtu dzīvības, pašlaik izmisīgi meklē savus būrus (frakcijas), un vēlāk, lai nezaudētu politisko iniciatīvu, būs spiesti mainīt gan orientāciju, gan sugu un/vai dzimumu.
Viens ir skaidrs, ka tagad Eiroparlamentā spalvas lidos pa gaisu un mums – skatītājiem nebūs garlaicīgi. Taču, nopietni runājot, pats svarīgākais ir, lai vistām izdodas izolēt lapsas un galu galā lai eiropiešiem veicas nākamajās vēlēšanās ierobežot to skaitu. Citādi Eiropai draud briesmas.
* Trojas zirgs bija milzīgs koka zirgs sengrieķu mitoloģijā, kurā Trojas kara laikā bija paslēpušies ahaju (grieķu) karavīri, kas piedalījās Trojas aplenkšanā. Trojieši, neapjauzdami ahaju viltību, ieveda Trojas zirgu Trojā. Naktī ahaji izkāpa no zirga un ielaida pilsētā pārējo ahaju karaspēku, Troja nonāca ahaju rokās.
Pirms vairāk nekā mēneša, kad Krievijas agresijas draudu apstākļos mūsu NATO sabiedrotie nosūtīja ASV karavīru grupu uz Ādažiem, Ventspils pilsētas mērs Aivars Lembergs paziņoja, ka NATO militārās klātbūtnes palielināšana Latvijā, ievedot NATO spēkus, būtu uztverama kā svešas valsts okupācija un pielīdzināma 1940.gadā notikušajai padomju karaspēka ievešanai Latvijā.
Lembergs arī apgalvoja: ja notikšot NATO karaspēka ievešana Latvijā, tad tas nozīmēšot, ka Latvija kļūst par potenciālu kaujas lauku starp ASV un Krieviju. Tas ilgtermiņā apdraudēšot Latvijas ekonomiskās, sociālās un drošības intereses.
Kā Lembergs iedvesmoja uz naidu
Šādā veidā Puzes ķeizars gatavoja sabiedrisko domu, lai vietējie «zaļie cilvēciņi» – potenciālās kriminālpersonas pie pirmās iespējas izrēķinātos ar it kā Latvijai naidīgajiem sabiedroto karavīriem, kas ne tikai strādāja uz karakuģiem un Ventspils piekrasti tīrīja no mīnām, bet brīvdienās arī atpūtās Ventspils klubos. Tas arī notika, un sava bosa pretrietumnieciskajā un prokrieviskajā kampaņā iesaistījās arī Lemberga ķēdes suns – pašvaldības policija, kas paklausīgi un uzcītīgi dokumentēja «neķītro NATO nīderlandiešu izvirtības», lai gatavotu pamatu vēlāk sekojošai Lemberga argumentācijai, kurai bija jāsakompromitē NATO. Tieši to no Lemberga gaidīja arī Kremļa propagandas mediji. Un sagaidīja.
Pašlaik nevar izslēgt, ka Ventspils policija darīs visu, lai notušētu NATO karavīru piekaušanas politisko rakursu un padarītu izrēķināšanos ar mūsējiem karavīriem par parastu sadzīvisku kautiņu. Indikācijas liecina, ka tas tā jau notiek un izmeklētāji acīmredzot izvairīsies uzdot jautājumus par tēmu, kas uzmundrināja un iedvesmoja Ventspils “zaļos cilvēciņus” ar kliedzieniem “sukin natovec” izrēķināties ar karavīriem no Nīderlandes. Bez Krievijas propagandas kara, kurā piedalījās arī Ventspils galva un kura NATO naidīgo vēstījumu noteikti pa Krievijas TV kanāliem skatījās arī Ventspils urlas, uzmundrinājuma tas nevarēja notikt. Tāpēc Lembergs ir līdzatbildīgs par kautiņiem Ventspilī. Mēra naids pret NATO uz ielas tika uztverts kā signāls rīcībai.
Ko darīt, ja man patīk ziedi?
Kad Lemberga Krievijā plaši atbalstītā antinato retorika draudēja jau ar Latvijas valdības krišanu un viņa kabatas partijas ZZS vadītāji bēguļoja no preses, lai tik nebūtu jākritizē boss, Lembergs mainīja akcentus un nāca ar vēstījumu, ka pret NATO kā mūsu drošības garantu viņš nostājies tikai piečurāto puķu podu dēļ.
«Ko darīt, ja man patīk tīrība, kārtība un ziedi?!» tvitera ziņojumā piektdien pēc savas preses konferences paziņoja oligarhs.
Protams, Lemberga kungam noder jebkas, kas apstiprinātu Kremlim vajadzīgos viņa uzskatus un tāpēc arī jākūda sabiedrība ar vēstījumu «NATO go home» un jāliek lietā visi savi pašvaldības resursi, pat ieskaitot organizētus «tautas komentārus» Lemberga kontrolētajos Ventspils interneta resursos. Galīgi nepiedomājot, ka aizrautīgā pūšana Kremļa un Putina stabulēs var tikt nesaprasta pašu mājās. Jo, vēršoties pret NATO, no valsts jādzen prom arī mūsu pašu tautiešu armija, kurai te ir savas latviešu NATO kara bāzes.
Kā Lembergs pazemoja ZZS un Vējoni
Kad Lemberga antinato lozungi reāli sāka apdraudēt savu kabatas partiju izredzes iegūt kādu vietu Eiroparlamentā šīs nedēļas vēlēšanās, oligarha sludinātie teksti krasi mainījās.
Kopš piektdienas ZZS un politisko konkurentu spiediena rezultātā Lembergs ir mainījis savu retoriku un pirmdien pat parakstījās zem dokumenta, kas deklarē, ka dalība NATO tomēr esot Latvijas ārējās drošības garants.
Pirms šā dokumenta parakstīšanas Lembergs tikās ar nepaklausīgo aizsardzības ministru Vējoni, kurš vēl nesen oligarhu bija nosaucis par Latvijas drošības draudu, un, ja tic Lemberga tvitera paziņojumam, tad Lemberga un Vējoņa sarunas laikā aizsardzības ministrs, kaisot sev pelnus uz galvas, izteicis nožēlu par notikušo un atvainojies ventspilniekiem par NATO karavīru uzvedību. Tā Lembergs beidzot nolika dumpinieku Vējoni pie vietas un parādīja, kurš Latvijā ir saimnieks.
Tā viņš ne tikai pazemoja un pārmācīja nepaklausīgo Vējoni, bet gāja vēl tālāk. Kopīgajā ZZS un Co NATO paziņojumā viņš piespieda ielikt smieklīgo teikumu, kura būtība aicina NATO karavīrus nečurāt Lemberga karalistes puķu podos un naktsklubos nevilkt no biksēm laukā savus dzimumlocekļus.
Tikai šis aicinājums, kuru parakstījuši Augulis, Brigmanis, Vējonis, Lembergs un Ansiņš, nezin vai iepriecināja Lemberga pilsētas prostitūtas, jo izskatās, ka Ventspils naktsklubos turpmāk karavīriem savi locekļi būs jātur biksēs, neskatoties uz to, ka par Ventspils priecīgajām prostitūtām Lembergs izbazūnēja pat Kremļa televīzijas kanālos.
Balsojis par Latviju, bet kalpo Krievijas interesēm
Preses konferencē piektdien manāmi nervozais Lembergs savu lojalitāti Latvijai mēģināja attaisnot ar argumentu, ka viņš esot balsojis par Latvijas neatkarību 1991. gadā. Taču šis arguments nemaz nekavē Lembergu tagad uzcītīgi kalpot Krievijas interesēm un būt par svarīgu ieroci Krievijas informācijas karā pret ES un NATO.
Par brīvu Latviju tolaik balsoja ne tikai Lembergs. To darīja tikpat kā visi nacionālās PSKP nomenklatūras biedri, kas redzēja jaunas iespējas savas varas noturēšanai no padomju režīma brīvos apstākļos. Pēdējos padomju režīma gados Latvijas kompartijas centrālā komiteja savu čaklo instruktoru Lembergu nosūtīja uz Ventspili, lai tādā veidā stratēģiski svarīgas pašvaldības mēra krēslā ieliktu savējo un kompartijas nomenklatūrai uzticīgu cilvēku. Apbrīnojami, ka viņš šajā krēslā pratis noturēties joprojām kopš padomju laikiem.
Neapstrīdami fakti ir, ka kopš padomju laikiem Ventspils ir Krievijas stratēģisko interešu objekts un tur joprojām valda Krievijai lojāls mērs. Mērs, kas, izmantojot savu amatu, ir sarausis milzu bagātību, kas devusi iespēju kļūt par prokrievisku, politisku ietekmīgu spēku, atbalstot un uzturot savas tā saucamās kabatas partijas (tādas kā Latvijas Zemnieku savienība, Latvijas Zaļā partija, Latvijai un Ventspilij un citas), kas palīdz oligarham noturēties pie reālas ekonomiskas un politiskas varas Latvijā.
Krievijas ārpolitikas stratēģija ir mērķēta uz to, lai nevis ar militāru varu iekarotu savas kaimiņvalstis un «krievu pasauli», bet gan, lai ar ekonomisko un vietējo politisko spēku palīdzību izveidotu šīs valstis par Krievijas režīmam lojālām vasaļvalstīm. Par tādām kā PSRS laikā bija formāli neatkarīgās Varšavas militārā līguma bloka valstis (Polija, Čehoslovākija, VDR, Ungārija un citas).
Tādi vīri kā Lembergs ir īstie, kas to var nodrošināt.
Vilki aitādās
Lembergs ar savām kabatas partijām, kā arī Ušakova Saskaņas centru un Dzintara un Zīles Nacionālo apvienību ir kļuvuši par šādiem Krievijas režīmam un tā stratēģiskām interesēm lojāliem spēkiem Latvijā. Šie Krievijas vilki ir nomaskējušies aitādās un ielavījušies aitu barā, lai izliktos par latviešu aitām vai Latvijas prorietumnieciskajām interesēm lojālām aitām, taču agri vai vēlu mēs redzam, kādi zvēri slēpjas zem šo avju ādām.
Tādi kā Lembergs, Grigule, Ušakovs, Brigmanis, Dzintars, Naudiņš, Broka un citi, kuri skaļi dzied, ka NATO ir labs, ja tas sargā mūs no ārpuses, taču savos darbos rada šaubas, kam tad īsti šie kungi un dāmas kalpo. Šodien, kad ir jāizvēlas, kurā pusē mums atrasties – rietumu vai austrumu civilizācijas sfērā, ļoti svarīgi ir saprast, kuri politiskie spēki to skaidri deklarē. Viltus nacionālus lozungus skandējošie vilki mūs māna. Viņi grib nevis Latvijas integrāciju Rietumu vērtību pasaulē, bet ieviest Latvijā Krievijas kārtību un stiprināt Krievijas ietekmi gan ekonomikā, gan energoresursu piegādē un citās lietās. Viņu darbi par to liecina.
Šie vilki aitādās ir vairāk bīstami Latvijas rietumnieciskajai piederībai nekā atklāti ultraprokrieviskās Gapoņenko, Korena, Krivcovas, Girsa, Dragiles organizācijas, kuras tikko savā ziņojumā Latvijas Drošības policija nosauca par aktīvākajiem Krievijas interešu aģentiem Latvijā.
Atklāti prokrieviskās organizācijas nekad negūs tik plašu sabiedrības atbalstu kā tās, kuras savu Putina ideoloģijai atbilstošo darbību veiks ar ekonomisku, sociālu, nacionālu, nācijas izlīguma un tamlīdzīgu lozungu palīdzību. Tās Latvijā izskatās, ka ir Saskaņas centrs, ZZS, Ventspilij un Latvijai, topošā Šlesera partija un arī Nacionālā apvienība, kuras ideoloģija ir ļoti tuva Putina ideoloģijai.
Lembergs droši vien negrib mazgāt pacientu dibenus
Ietekmīgākais politiķis, oligarhs, uz kuru Kremlis liek vislielākās cerības savas ietekmes nostiprināšanā Latvijā, tagad ir Lembergs. Viņa antinato kampaņa ir pēdējā laikā atklātais mēģinājums zondēt Latvijas sabiedrības noskaņojumus, kurus palīdz veidot arī Krievijas propagandas mašīna, kas to dara, aktīvi izmantojot arī paša Lemberga tēlu.
Neskatoties uz to, ka Lembergs svarīgākajos politiskajos amatos ir centies salikt savus cilvēkus, tādus kā prezidents Bērziņš, viņu pašu apdraud joprojām aktuālais sešus gadus ilgstošais kriminālprocess, kura iznākums vēl nav zināms.
Lembergs droši vien cer, ka savējais prezidents Bērziņš iedos viņam amnestiju pēc čehu prezidenta Vāclava Klausa precedenta parauga, kad tika apžēloti tūkstošiem notiesāto un aizdomās turēto noziedznieku, arī par ekonomiskiem noziegumiem. Taču ļoti var gadīties, ka prezidents Bērziņš Lembergu uzmetīs un oligarham būs jāpiedzīvo viņa itāļu prototipa Berluskoni liktenis, kurš par ekonomiskiem noziegumiem ir notiesāts un tagad izcieš sodu, mazgājot un slaukot dibenus pacientiem nedziedināmu slimnieku aprūpes centrā Milānas pievārtē. Šādu likteni Lembergs negribētu piedzīvot.
Drošāk patvērums Krievijā?
Tāpēc, tuvojoties šiem tiesu draudiem, Lembergs acīmredzot grib izkalpoties atklāta Krievijas drauga statusu un sagatavoties, lai brīdī, kad tiesas cilpa savilksies, spētu pretendēt uz politisku patvērumu Krievijā.
Lemberga un viņa sargsuņu retorika, ka Latvijas tiesībsargājošās iestādes rīkojas politisko konkurentu interesēs, un pēdējo mēnešu aktīvā iesaistīšanās pašreizējā Krievijas dezinformācijas karā pret ES un NATO liecina par to.
Daudzi Latvijas iedzīvotāji būs pateicīgi un gandarīti, ja, bēgot uz Krieviju, Lembergs līdzi paķers arī Bērziņus, Brigmani, Šleseru, Ušakovu, Urbanoviču, Griguli, Dzintaru, Zīli, Naudiņu, Broku un pārējos politiķus no partijām, kas Krievijā redz vai nu atdarināšanas vērtu totalitārisma paraugu, vai Latvijas ekonomikas glābēju, tā padarot mūs ekonomiski un ideoloģiski atkarīgus no mežonīgās, impēriskās kaimiņvalsts.
Latvijas balto, pūkaino un naivo aitu pulkā ir savairojies daudz vilku, kas nomaskējušies aitādās, taču tagad Rietumu un Krievijas militārās un ekonomiskās konfrontācijas iespaidā vilki ir spiesti sevi atmaskot un nomest aitādas.
Mēs esam šokā, ka to vilku mūsu vidū ir tik daudz.
Kad sāksim vilku medību sezonu? Varbūt jau sestdien, ievēlot Eiropas Parlamentu bez vilkiem aitādās?
Olivers Everts - neatkarīgs publicists 
You must be logged in to post a comment.